Jānis

Ļausim, lai mūs uzrunā Dieva Vārds, lai tas vada mūsu domas, lai mēs apzināmies savas vajadzības un varētu ar tām nākt pie Dieva. Iespējams, daudziem cilvēkiem gan Jaunajā Derībā, gan visā Bībelē vislielākās simpātijas izraisa Pestītāja māceklis Jānis. Latviešu un arī daudzu citu tautu cilvēku vārdos tas ir sevišķi iemīļots, daudz ir cilvēku, kas savu dēlu nosauc par Jāni. Ko mēs zinām par šo mācekli un viņa dzīves gājumu?

Pirmā iepazīšanās, ko gūstam ar apustuli Jāni, ir viņa sarakstītais evaņģēlijs. Bībelē ir četri evaņģēliji, no kuriem pirmie trīs savā starpā ir ļoti līdzīgi, tāpēc tos sauc par sinoptiskiem, jeb paralēliem evaņģēlijiem. Jāņa evaņģēlijs no pārējiem trīs atšķiras lielā mērā. Jāņa evaņģēlijā tik daudz netiek skarta jūdu nacionālā izpratne par Rakstiem, Jeruzalemi un pagātni. Tāpat tiek mazāk aizskarti arī aizspriedumus pret citām tautām, sevišķi romiešiem. Šis evaņģēlijs izved lasītāju tādu vispārcilvēcisku jautājumu un vajadzību plašumā.

Ja atceramies to, ko esam lasījuši Jāņa evaņģēlijā, tad saprotam, ka tieši šis evaņģēlijs ļoti skaidri un vienkārši atbild un cilvēces lielākajiem jautājumiem, uz tiem jautājumiem, kuri nav novecojuši vēl kopš senatnes. „Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” (Jāņa 1:1) Jāņa evaņģēlijs sākas ar tādiem pašiem vārdiem, kā Bībeles pirmā grāmata – 1. Mozus grāmata. Tātad, jautājums: „Kā viss ir sācies, kā radusies Zeme, kā radies cilvēks, kas ir Dievs, vai Viņš ir vienmēr bijis, vai tomēr kādreiz radies? Kā radusies dzīvība un saprāts?” Uz šiem jautājumiem atbild Jāņa evaņģēlija pirmā nodaļa.

Tālāk, ja iepazīstamies ar Dievu, Viņš ir dzīvības un gaismas Devējs, Viņš ir Radītājs. Bet, vai cilvēks var piedzīvot Dieva tuvumu? Ja cilvēks ir radīts Dieva līdzībā, vai cilvēks var atgūt šo līdzību? Šodien cilvēks jūtas tālu no Dieva. Tik tālu, ka daudzi  nesaprot, vai maz tāds Dievs vispār ir! Bet, vai cilvēks var nākt pie Dieva un piedzīvot Viņa tuvumu? Arī uz to Jāņa evaņģēlijā var atrast atbildes.

„Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes.” (Jāņa 3:7) Tie bija Jēzus vārdi Nikodēmam. Cilvēks var kļūt jauns radījums ar plašāku redzesloku, ar jauniem prāta horizontiem, ar jaunu plašumu jūtu pasaulē, tādu, kas piedzīvo un sajūt Dievu. Vai Dievs ir ieinteresēts nākt pretim cilvēkiem? Lielais Dievs, Kura priekšā mūsu planēta ir kā niecīgs puteklītis, vai Viņa interesēs ir, lai cilvēks tuvotos Viņam? Vai Dievam rūp cilvēka laime un dzīvība?

Nekur Svētajos Raktos mēs neatrodam skaidrāku atbildi par to, kuru pierakstījis Jānis: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16) Vai tas attiecas uz visiem cilvēkiem, vai tikai uz izredzētajiem, piemēram, jūdiem? Vai tikai viņi var saņemt Dieva žēlastību? Vai tikai vienu tautu Dievs ir mīlējis? Vai tikai tos, kuri dzimuši un auguši ticīgo ģimenēs? Vai tiešām tikai izredzētie drīkst nākt pie Dieva?

Arī uz šo visu laiku aktuālo jautājumu Jāņa evaņģēlijā ir atbilde. Jēzus sastapās ar kādu samariešu sievu. „Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz.” (Jāņa 4:23) Tātad, ne Jeruzalemē, ne baznīcā, ne arī kādā citā vienā vai otrā valodā, bet tādus, kas lūdz garā un patiesībā, tādus Dievs mīl un meklē.

Kāda ir tā glābšana, kuru Dievs mums sagādājis? Vai tā nav tikai tāda iedoma, tāda miglaina pestīšana, kuru sajust var tikai savā sirdī? Vai šī pestīšana ir reāla, fiziska, taustāma un materiāla? Arī šī jautājuma aktualitāte nekad nenobāl. Lūk, atbilde: „Jēzus viņai sacīja: "ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.” (Jāņa 11:25) Jēzus to sacīja Martai pie Lācara kapa.

14. nodaļā Jānis runā par pestīšanu, kā tā notiks. Kas notiks ar mūsu planētu? Vai mēs mūžam būsim šķirti no saprātīgā kosmosa, no tā, kas pieder un kalpo Dievam? Pestītājs saka: „Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs.” (Jāņa 14:3)

Tā, pat ļoti īsā apcerē, mēs varam redzēt un saprast, cik aktuāls ir Jāņa evaņģēlijs. Jānis pēc izcelsmes un tautības bija jūds, tāpat kā visi pārējie apustuļi. Jānis bija zvejnieka dēls. Jādomā, ka viņa ģimene bija pietiekami pārtikusi, vismaz nebija no nabadzīgajām, jo, kad Jēzus meklēja kādu, kam uzticēt savu māti Mariju, Viņš izraudzīja Jāni. No tā varam secināt, ka Jānis bija arī spējīgs apgādāt vēl vienu cilvēku.

Par Jāņa audzināšanu nekas daudz nav rakstīts. Bet var atrast mājienus, kas liek saprast, ka Jāņa vecāki pirmajā vietā lika garīgas intereses un garīgo audzināšanu. „Un, no turienes tālāk iedams, Viņš ieraudzīja citus divi brāļus, Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, viņa brāli, laivā kopā ar savu tēvu Cebedeju tīklus lāpām, un Viņš tos aicināja. Un tie tūdaļ atstāja laivu un savu tēvu un sekoja Viņam.” (Mateja 4:21-22) Jānim un viņa brālim Jēkabam kopā ar viņu tēvu zvejojot, pienāca Kristus un aicināja brāļus sekot Viņam. Ko par to teica viņu tēvs, vai viņš kaut ko iebilda? Vai viņš teica: „Jūs esat vēl jauni. Ko es iesākšu ar mūsu divām laivām un tīkliem? No kā mēs dzīvosim? Kas uzturēs pārējo ģimeni?”? Jāņa un Jēkaba tēvs neko neiebilda. Ja Jēzus aicina, tad vislabāk būtu, ka viņi arī ietu, tas ir labākais, ko viņi var darīt.

Mēs atrodam, ka Jānis, Jēkaba brālis, pirms tam bija Jāņa Kristītāja māceklis. Jānis Kristītājs sludināja, un šis Jānis, Cebedeja dēls, kļuva par Jāņa Kristītāja mācekli, tāpat, kā daudzi tajā laikā. Jāni pie viņa meistara pievilka tā neredzamā pasaule, ar kuru Jānis Kristītājs saskārās. Viņš nebija Rakstu izskaidrotājs, bet viņš atklāja tautai Dieva spēku. Viņš arī bija saņēmis vēstis no Dieva, pēc tam tās pasludinot ikvienam.

Jānis Cebedeja dēls, kurš vēl bija jauns, jutās saistīts ar šīs vēsts pievilkšanas spēku. Tā viņš kļuva par Jāņa Kristītāja mācekli. Viņa sastapšanās ar Jēzu aprakstīta Jāņa 1:35-40 „Otrā dienā Jānis atkal stāvēja un divi no viņa mācekļiem. Ieraudzījis Jēzu staigājam, viņš saka: "Redzi, Dieva Jērs!" Šos vārdus dzirdēja abi mācekļi un sekoja Jēzum. Bet Jēzus apgriezies redzēja viņus sekojam un saka viņiem: "Ko jūs meklējat?" Tie Viņam atbildēja: "Rabi (tulkojumā: mācītājs), kur Tu mājo?" Viņš tiem sacīja: "Nāciet, tad redzēsit." Tad tie nogāja un redzēja, kur Viņš mājo, un palika to dienu pie Viņa. Tas bija ap desmito stundu. Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, bija viens no tiem diviem, kas to no Jāņa bija dzirdējuši un bija Viņam sekojuši.”

Ievērojiet, šeit tika minēta arī stunda. Desmitā stunda ir apmēram četri dienā pēc mūsu laika. Jāņa dzīvē šī stunda bija ļoti zīmīga. Rakstot evaņģēliju, viņš bija jau vecs. Tomēr viņš atcerējās, cik bija pulkstenis, kad saklausīja Jēzus balsi: „"Nāciet, tad redzēsit."” Tas bija liels lūzuma brīdis Jāņa dzīvē. No šī brīža Jānis sekoja Jēzum.

No Jāņa evaņģēlijā aprakstītā varam saprast, ka Jēzum sekoja daudz ļaužu. Jēzus tos novēroja, varbūt arī pārbaudīja ar kādiem uzdevumiem, kādi viņi ir. Pēc tam Jēzus aicināja no viņu vidus 12, lai tie kļūtu par Viņa vistuvākajiem mācekļiem. Jaunais Jānis izturēja šo pārbaudi. Jēzus Jānim pievērsa savu uzmanību un aicināja viņu kļūt par vienu no 12 mācekļiem.

Kad Jēzus uzkāpa Apskaidrošanas kalnā, Viņš no saviem 12 mācekļiem izraudzījās tikai trīs, starp tiem bija arī Jānis. Kad Jēzus gāja Ģetzemanes dārzā lūgt Dievu pirms ciešanām, tad arī tur tika aicināti tikai trīs mācekļi, tostarp arī Jānis.

Jāsaka gan, ka šajā gadījumā nebija liela atšķirība starp Jāni un citiem mācekļiem, jo viņi aizmiga un Jānis līdz ar viņiem. Bet, kad vēlā nakts stundā nāca augstā priestera kalpi, lai apcietinātu Jēzu, Jānis atšķīrās. Visi pārējiem mācekļi nobijās, bēga un atstāja Jēzu, redzot, ka vairs nav droši atrasties pie Viņa. Bet vienīgais, kurš Jēzu neatstāja arī apcietināšanas brīdī, bija Jānis.

Mēs atrodam to, ka tie, kas apcietināja Jēzu, meklēja arī Jāni, lai apcietinātu, jo viņš stāvēja Jēzum blakus un skaidri parādīja, ka arī ir Jēzus māceklis. Viņi Jāni arī satvēra, bet viņam mugurā bija platas drēbes, kā jau tajos laikos bija parasts; Jānis jauns būdams veikli izlocījās un neapģērbies aizbēga. Jāņa drēbes palika karavīru rokās.

Kaut gan viņš no apcietināšanas izbēga par mata tiesu, tomēr Jānis, vienīgais no mācekļiem, atkal atgriezās pie tiesas nama, uz kuru aizveda Jēzu. Jāņa evaņģēlijā lasām, ka Jānim bija pazīšanās ar augstā priestera ģimeni. Jānis lūdza viņu ielaist iekšā tiesas zālē. Viņš iegāja tur, lai būtu blakus Pestītājam.

Pēc Jāņa lūguma, tiesas namā tika ielaists arī Pēteris. Brīdī, kad Jēzu piekala pie krusta Golgatā, tur atradās kādas sievietes, kuru vidū bija arī Jēzus Māte. No mācekļiem atkal tur atradās tikai Jānis. Kad Jēzus vēlējās kādam uzticēt rūpes par savu māti, Viņš tās uzticēja Jānim, kurš tur bija vienīgais no mācekļiem.

Tāda bija Jāņa kalpošana un dzīve, cik mēs to varam atrast aprakstītu evaņģēlijos. Kas visvairāk pievelk Jāņa rakstura īpašībās un garīgajā dzīvē? Tā, bez šaubām, ir viņa sirsnīgā mīlestība uz Jēzu.

„Viens no Viņa mācekļiem sēdēja pie Jēzus krūtīm, to Jēzus mīlēja.” (Jāņa 13:23) Jānis, rakstīdams evaņģēliju, aiz pazemības nekad nenosauc sevi vārdā, bet, piemēram, raksta: „Viens no Jēzus mācekļiem.” Bet Jānis atklāj to, ka viņš no visiem mācekļiem bija vistuvāk Pestītājam. Kad viņi sēdēja pēc Jūdu ieraduma pie galda, tad Jānis bija tas, kurš piespiedās pie Jēzus krūtīm. Viņš juta, ka Jēzum tas ir patīkami, jo Viņš Jāni mīlēja.

Jānim no mācekļiem bija vistuvākās un vissirsnīgākās attiecības ar Jēzu. Viņš vienmēr atradās Jēzum vistuvāk. Jānis bija arī paklausīgs Pestītāja vārdiem. Kā zināms, tieši Jāņa evaņģēlijā ir rakstīts, ka mīlestība uz Jēzu nozīmē paklausību Dieva baušļiem. „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.” (Jāņa 14:15)

Tā kā Jānis ļoti labi to saprata, viņš parādīja savu mīlestību uz Jēzu, paklausot Viņa baušļiem, parādot savu uzticību līdz nāvei. Jānis bija uzticīgs Jēzum līdz nāvei tajā ziņā, ka bija gatavs atdot savu dzīvību un tomēr nešķīrās no Jēzus arī tad, kad Viņam bija jāmirst.

Jānis palika uzticīgs, kā mums liecina vēsture, arī līdz savai nāvei. Līdz sirmam vecumam Jānis daudz cieta Pestītāja dēļ un bija uzticīgs savai ticībai un mīlestībai uz Jēzu līdz pat savam nāves brīdim.

Šī mīlestība bija abpusēja. Mēs jau sākumā lasījām, ka arī Jēzus mīlēja šo mācekli. Šī mīlestība sevišķi atklājās, kad Jānis jau sirmā vecumā tika izsūtīts trimdā uz Patmosas salu Vidusjūrā. Kad Jānis atradās Patmosas salā, Jēzus viņam parādījās un brīnišķās, svinīgās ainās atklāja Jānim to, kas aprakstīts pēdējā Bībeles grāmatā – Jāņa Atklāsmes grāmatā.

Atklāsmes grāmata saukta arī par Jēzus Kristus atklāsmi. Jēzus bija jau augšāmcēlies un atradās Debesīs, bet bija nepieciešamība kādam cilvēkam kaut ko sevišķu atklāt. Jēzus, kā vispiemērotāko atrada savu vistuvāko cilvēku, mācekli Jāni. Nebija neviena cita cilvēka, kuram Jēzus būtu atklājis tādas lietās, kā Jānim.

Cik zināms par Jāņa vecumdienām, viņš atradās Efezas draudzē. Viņš bija viens no Efezas draudzes vecajiem, Jānis tika augsti godāts visas draudzes vidū, jo viņš bija palicis vienīgais vēl dzīvais no Jēzus mācekļiem.

Kāds vēsturnieks ir rakstījis, ka daudz draudzes locekļu nāca pie Jāņa, lai viņš kaut ko pastāsta par Jēzus dzīvi un Viņa izteiktajām pamācībām. Pēdējā pamācība, ko Jānis sniedza savas Efezas draudzē bija: „Mani bērniņi, mīliet, mīliet, mīliet!”

Kāds jautāja Jānim, kāpēc viņš visiem tikai to vien saka? Jānis paskaidroja, ka mīlestība ir lielākā Dieva dāvana. „Ja kas nemīl Kungu Jēzu Kristu, tas lai ir nolādēts.” (1. Korintiešiem 16:22) Lāsti un svētības ir atkarīgi no tā, cik liela ir mūsu mīlestība uz Dievu. To mēs varam mācīties no mīlestības mācekļa Jāņa, kurš bija laimīgs tāpēc, ka ļoti mīlēja savu Pestītāju.

Tāpat arī mūsu laime šodien un mūžībā ir un būs atkarīga no tā, cik ļoti mēs mīlam Jēzu un līdzcilvēkus. Vismazākajā cilvēces kolektīvā, ģimenē, laime ir atkarīga no tā, cik liela ir ģimenes locekļu savstarpējā mīlestība. Laime ir tikpat liela, cik mīlestība. Tāpat arī dievišķajā visumā – cik liela būs mūsu mīlestība uz Dievu un līdzcilvēkiem, tik liela arī būs mūsu laime mūžībā, atjaunotajā pasaulē.

Lai Dievs mums palīdz kļūt iederīgiem šajā atjaunotajā pasaulē. Lūgsim pēc sirsnīgas mīlestības uz Jēzu, jo mīlestība ir lielākā Dieva dāvana, kuru Viņš dod saviem ļaudīm.

(Autors: mācītājs Īzaks Kleimanis)

Nehemijas grāmata XI

(Autors: mācītājs Īzaks Kleimanis)

„Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam.” (2. Timotejam 4:5)

Timotejs bija draudzes darbinieks. Un Pāvils viņam piekodināja, ka šis amats ir jāizpilda pilnīgi, citādi viņa darbam nebūtu vērtības. Bet vai šis padoms der tikai evaņģēlija darbiniekiem? Noteikti katram Dieva bērnam. Mums ir pienākums, mums ir darbs. Mums ir aicinājums. Un visam tam vērtība ir tad, ja mēs to izdarām pilnīgi. Tas ir – ja mēs to novedam līdz galam. Ar ko mums ir jārēķinās, ja mēs savu dzīvi ņemam nopietni? Un ja mēs gribam savu dzīves mērķi tiešām arī sasniegt un savu aicinājumu piepildīt līdz galam? Pārrunāsim šo jautājumu, izejot no Nehemijas piedzīvojumiem senatnē.

„Tajā dienā viņi nesa lielus kaujamos upurus un priecājās, jo Dievs Tas Kungs bija iepriecinājis viņus ar lielu prieku; arī sievas un bērni priecājās, un Jeruzālemes gaviles bija tālu dzirdamas. Tajā pašā dienā tika iecelti arī vīri pār mantu noliktavām, kuras bija paredzētas pirmo augļu un desmitās tiesas novietošanai, lai savāktu tur no pilsētu tīrumiem likumīgās daļas priesteriem un levītiem; jo Jūda priecājās par priesteriem un levītiem, kas bija kalpošanas darbā; un tie pildīja savus pienākumus pret Dievu un veica šķīstīšanu; tāpat veica savu darbu arī dziedātāji un vārtu sargi pēc Dāvida un viņa dēla Salamana pavēlēm” (Nehemijas 12:43 - 45)

Mēs iepriekšējās nodaļās esam lasījuši par smagām cīņām, par lielām grūtībām, kuras izcieta tauta Nehemijas laikā, par viņu darbu, par viņu pārbaudījumiem. Bet Dievs viņus bija svētījis ar panākumiem. Tagad Dievnams bija uzcelts, svinīgi iesvētīts. Iepriekšējā nodaļā ir aprakstīts, kā divi lieliski kori dziedāja iesvētīšanas svinībās. Dievs apsargāja savu mazo ganāmo pulku. Tad, kad sāka celt Jeruzalemes sienu, tad ienaidnieki sacīja – lapsa pārlēks un apgāzīs jūsu mūri. Bet tā nenotika. Un arī vareni ķēniņi un iespaidīgi cilvēki nespēja šo darbu apturēt, jo tas bija no Dieva.

Tauta redzēja, ka Dieva roka ir pār viņiem. Viņi varēja dzīvot drošībā un gribēja, un arī spēja uzturēt dievkalpošanu Jeruzalemes templī. Tur ir rakstīts, ka viņi vilka lozes, meta meslus, lai viens no desmitiem dzīvotu Jeruzalemē. Tas bija zināms upuris, jo Jeruzalemē jau nebija tīrumu un vīna kalnu, no kuriem varētu dzīvot. Bet bija tādi, kas šo upuri labprāt uzņēmās un arī pārējie viņus atbalstīja. Šie derīgie sabiedriskie pasākumi gāja kopā ar reformu personiskajā un arī ģimeņu dzīvē.

„Tajā pašā dienā tika nolasīta Mozus grāmata skaļā balsī, un tur stāvēja rakstīts, ka neviens amonietis, nedz moābietis nedrīkst tikt uzņemts Dieva draudzē nemūžam. Un, kad viņi dzirdēja bauslību, viņi nošķīra visus tos no Israēla, kas bija svešas vai jauktas izcelsmes.” (Nehemijas 13:1,3) Tāda bija Kunga pavēle. Šī pavēle skāra personīgo dzīvi. Un viņi šo pavēli labprāt pildīja. Šeit sīkāk tas nav aprakstīts, mēs varam iedomāties, ka šī atšķiršana skāra visvairāk tādus, kas gan bija saradojušies ar izraēliešiem, bet viņi palika pie savas ticības, pie pagānu ieradumiem. Bet katrā ziņā šo bausli arī ievēroja. Un ģimeņu dzīve palika tāda garīgāka un viengabalaināka. Likās, ka viss ir nokārtots. Tagad vairs nedraud nekādas jaunas briesmas un tagad var mazliet atpūsties. Bet tomēr patiesība bija tāda, ka radās arvien jaunas problēmas. Un šīs nelielās draudzes dzīve negāja tik gludi kā pa sliedēm, lai gan likās, ka tas būtu nopelnīts un arī iekārtots.

„Bet, kamēr tas bija noticis, es nebiju Jeruzālemē, jo Bābeles ķēniņa Artakserksa valdīšanas trīsdesmit otrajā gadā es biju devies pie ķēniņa viņa pilī un galmā. Un pēc kāda laika es lūdzu atvaļinājumu no ķēniņa.” (Nehemijas 13:6) Mēs atceramies no pirmās nodaļas, ka Nehemija izpildīja zināmu amatu ķēniņa galmā. Viņš bija atlūdzies no ķēniņa, izlūdzies uz zināmu laiku. Viņam tas bija atvēlēts. Bet tagad viņam bija jāatgriežas. Un izrādās, ka laikā, kad Nehemija bija prom, atkal daudz kas notika, un daudz sarežģījumu radās jaundibinātajā un, kā liekas, labi nokārtotajā draudzē.

Kas tad īsti notika? Notika tas, ka pasaules bezdievīgie iespaidi atrada ieeju šajā jaunajā Dieva draudzītē. Pirmkārt, tas atkal notika ģimenēs. „Tajās dienās es redzēju arī jūdus, kas bija apprecējuši ašdodiešu, amoniešu un moābiešu sievas. Viņu bērni runāja pa pusei ašdodiski, un viņi neprata runāt jūdiski, bet prata tikai citu tautu valodas. Tad es izteicu šiem ļaudīm smagus pārmetumus, lādēju viņus, pat situ dažus no viņiem un plēsu viņu matus, un es liku viņiem zvērēt pie Dieva: "Jūs nedrīkstat dot savas meitas viņu dēliem par sievām, nedz ņemt viņu meitas saviem dēliem vai sev pašiem par sievām!” (Nehemijas 13:23-25)

Notika tas, ka pat vadītāju ģimenes saradojās ar Dieva ienaidniekiem „Un viens no augstā priestera Jojadas, Ēljašiba dēla, dēliem bija horonieša Sanballata znots; tādēļ es viņu aizraidīju prom no savas tuvākās apkārtnes.” (Nehemijas 13:28) Mēs atceramies Tobiju un Sanbalatu, tos kas rakstīja sūdzības pret jauno Dieva draudzi, kas smējās un zaimoja. Tagad augstā priestera dēls kļūst par znotu šim Sanbalatam. Šīs divas ģimenes saradojas. Nehemija nepieļāva, ka tāds vairs kalpotu un to arī padzina no svētās kalpošanas.

7. -9. pantā mēs lasām, ka Dieva draudzes ienaidnieki iekļuva pat dievnama pagalmos. „Un atkal nonācu Jeruzālemē; tad es atklāju to nelietību, ko Ēljašibs bija darījis Tobijas labā, iekārtojot viņam telpu Dieva nama pagalmos. Tas radīja manī tādu nepatiku un riebumu, ka es liku izsviest visas Tobijas mantas ārā no tās telpas un pavēlēju, lai telpas iztīra, un es noliku tur atpakaļ Dieva nama piederumus, mantas ēdamam upurim un vīraku.”

Protams, šie ienaidnieki šajā laikā nebija vairs tik naidīgi noskaņoti. Tobija un Sanbalats, viņi vairs sūdzības nerakstīja, viņi juta, ka viņi vairs neko lielu nespēs pret jau uzcelto Jeruzalemi un nokārtoto draudzes organizāciju, bet vai varēja viņiem uzticēties? Vai varēja viņiem ļaut ieiet Dieva nama templī? Varbūt atstāt kādu iespaidu uz vadošā augstā priestera ģimeni? Protams, nē!

Šī garīgā bezrūpība arī izraisīja skaidri redzamas negatīvas sekas. Nehemijas grāmatas 13. nodaļas 10.-12. pantā mēs lasām, ka izraēlieši nebija uzticīgi vairs Kunga daļā. „Es arī uzzināju, ka levītiem nodevas nav nodotas, tā ka levīti un dziedātāji, kas darīja darbu, bija izklīduši katrs uz savu tīrumu. Tad es bāros ar priekšniekiem un sacīju: "Kādēļ Dieva nams ir tā pamests?" Un es sapulcināju visus izklīdušos un iecēlu viņus atkal katru savā vietā. Kad pēc tam viss Jūda atveda noliktavās desmito tiesu no labības, no vīnogu sulas un eļļas.” Tātad arī šis likums bija pārkāpts un sekas bija, ka dziedātāji un levīti vairs nevarēja kalpot, apklusa dziesmas, nodzisa altāra uguns. Un, ja Nehemija nebūtu atgriezies, tad visi iekārtojumi varētu arī panīkt.

„Tajās dienās es redzēju Jūdā dažus, kas mina vīna spiedes sabatā un ieveda labību un krāva uz ēzeļiem; arī vīnu, vīnogas, vīģes un visādas nastas viņi veda uz Jeruzālemi sabata dienā; es tad brīdināju viņus tai dienā, kad viņi pārdeva preces. Arī tirieši, kas dzīvoja tur, ieveda zivis un visāda veida preces un pārdeva sabatā Jūdas ļaudīm un Jeruzālemē. Tad es bāros ar Jūdas dižciltīgiem un sacīju viņiem: "Kas tā ir par ļaunu lietu, ko jūs darāt un tā apgānāt sabata dienu? Vai jūsu tēvi tāpat nav darījuši, tā ka mūsu Dievs lika nākt pār mums un visu šo pilsētu visai šai nelaimei? Tomēr jūs vēl pavairojat dusmas uz Israēlu, nonievādami sabatu!"” (Nehemijas 13:15-18)

Daudz netrūka, ka tā nelaime, no kuras viņi it kā bija atbrīvojušies, atkal uznāktu, jo atkal radās neuzticība un draudēja tāds pats iznākums, kāds bija agrāk pār Jūda un Izraēla izkaisītajiem. Nu tā mēs redzam šai 13. nodaļā tādu dīvainu ainu, ka nupat viss ir nokārtots, gan garīgā, gan organizatoriskā nozīmē, un, liekas, diezgan īsā laikā rodas atkal jauni sarežģījumi un jaunas problēmas. Kā tas tā varēja nākt? Vai nebija labi nokārtots? Nē, mēs redzam, Nehemijas cīņa bija garīga cīņa. Dievs piedalījās šajā cīņā. Dievs svētīja, Dievs deva gudrību un tomēr uzvara šajā cīņā vēl nebija galīga. Un mēs saprotam, kāpēc tas tā notika.

„Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” (Efeziešiem 6:12) Ja mēs cīnītos pret kādu cilvēku, ja tur būtu tikai Tobija un Sanbalats; -nu, Tobija visdrīzāk būtu nobijies, viņš būtu kapitulējis, varbūt būtu slēdzis tādu draudzības līgumu un būtu pārvērties par sabiedroto. Tā tas notiek pat arī starp valstīm, kas kādreiz savā starpā karo, līdz beidzot noslēdz miera un pat sadarbības līgumu.

Bet mūsu cīņa ir ar sātanu. Nehemijas cīņa bija ar sātanu. Sātans nevar ar Dievu draudzības līgumu noslēgt. Viņš ir pārāk tālu aizgājis un tas nav iespējams. Sātans arī nepagurst. Sātans arī nekrīt izmisumā vai panikā. Viņš nenogurstoši meklē jaunu pieeju. Un bieži notiek tas, ka sātans un viņa spēki, viņa aģentūra gan cieš neveiksmi, un tomēr pēc īsa laika skaties, viņš ir uzvarējis. Viņš nekad neatmet ar roku. Viņam neapnīk, jo viņš ir gars, viņš nav miesa un asinis. Un ja viņš ir arī padzīts daudzas reizes, viņš arī nenogurst un meklē jaunu pieeju, kā varētu tomēr savu sakāvi pārvērst par uzvaru.

Dieva Vārds mums ziņo, ka Izraēla ļaudis Nehemijas vadībā nepagura un visumā arī uzvarēja. Radās jaunas grūtības, jaunas cīņas. Bet atkal visu izdevās nokārtot. Un templis varēja darboties un kalpošana turpināties līdz pat Kristus dienām. Un tāpēc mūs interesē paanalizēt, jo mums jau arī līdzīgs stāvoklis, mēs arī cīnāmies, mēs cīnāmies kā draudze, mēs cīnāmies kā ģimenes, mēs cīnāmies kā atsevišķi cilvēki. Mēs cīnāmies it kā ar apstākļiem, mēs cīnāmies ar sarežģījumiem. Bet kas aiz visiem tiem sarežģījumiem stāv? Tas pats. Tas pats nenogurstošais gars, kurš nekad nevar padoties. Un nekad nepadosies, kamēr viņam nebūs pienācis gals.

Un tāpēc mūs interesē, kādas bija tās cīņas metodes, ka Nehemija varēja uzvarēt tādos sarežģītos apstākļos. Vai arī mēs nevaram līdzīgas metodes pielietot, lai arī mēs uzvarētu un pārvarētu tās problēmas un tos kavēkļus, kas nāk mūsu ceļā priekšā. Mēs vēl atgriezīsimies pie Nehemijas grāmatas 13. nodaļas, pie tā, ko Nehemija ir darījis.

Nehemijas 13:8 mēs lasījām: „Tas radīja manī tādu nepatiku un riebumu, ka es liku izsviest visas Tobijas mantas ārā.” 11.p.: „Tad es bāros ar priekšniekiem.” 17.p.: „Tad es bāros ar Jūdas dižciltīgiem [par sabatu].” 25.p.: „Tad es izteicu šiem ļaudīm smagus pārmetumus, lādēju viņus, pat situ dažus no viņiem un plēsu viņu matus, un es liku viņiem zvērēt pie Dieva.” Nu kas tā ir par cīņas metodi? Tikai bārās un bārās, un beigās nepietika vēl bārties, viņš lādējās, plūca aiz matiem, plūca aiz bārdas. Vai tā ir tā metode, kas nes uzvaru?

Protams, šodien tas būtu nepieļaujami un es jau neesmu vēsturnieks, nezinu kādas bija uzvedības normas tanī laikā. Es domāju, ka arī tajā laikā tā bija asa, pat ļoti asa rīcība no tautas vadoņa tā rīkoties. Bet ko viss tas norāda? Mēs nevaram nākt pie slēdziena - es domāju -, ka viņš bija tāds rupjš vai neinteliģents cilvēks, viņš galu galā bija augsts ķēniņa galma ierēdnis. Bet tas, ka viņš nebija vienaldzīgs. Viņš nebija tādā filozofiskā mierā, kā mēs sakām, tādā angļu mierā viņš neprata dzīvot: – Ak iekārtoja Tobijam kabinetu? Nu, lai viņš stāv. Vienam tur bērni runā ašodiski un nezin kādā valodā? Lai jau viņi runā, man nekāda daļa gar to nav. Nav jau mana ģimene. Un tā arī visas pārējās nebūšanas. Sīrieši pārdod zivis, lai viņi pārdod, ja ir kas pērk. Nē! Viņam tāda miera nebija. Viņš nevarēja nociesties. Viņš nevarēja vienaldzīgs būt.

Un ko tas mums atgādina? Jāņa evaņģēlija 2. nodaļā mēs lasām arī par vienu citu, kas arī nevarēja vienaldzīgs būt. „Un, iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus, un baložu pārdevējiem Viņš sacīja: "Nesiet to projām! Nepadarait Mana Tēva namu par tirgus namu!" Tad Viņa mācekļi pieminēja, ka ir rakstīts: karstums Tava nama dēļ Mani aprij.” (Jāņa 2:15-17)

Iedomājieties, tāds izteiciens – mani aprij. Tāda uguns sirdī, tāda uguns krūtīs, kas mani aprij, es nevaru novaldīties, lai noraudzītos vienaldzīgi uz to, kas notiek ap mani, kas notiek Dieva namā, kas notiek ar maniem brāļiem un manām māsām. Kādreiz gadās runāt par to, kāda ir pareizā evaņģelizācijas metode, kāda ir pareizā metode, kā bērnus audzināt, lai viņi būtu kristīgi un krietni bērni. Un mēs, kas jau desmitiem gadus šajā laukā darbojamies, mēs tā vienmēr aprunājamies – nu, kāda ir tā tava metode? Tev ir vienā otrā lietā veicies – nu, kādu metodi tu vari atzīt par vislabāko vai derīgāko?

Arī man šādus jautājumus dažreiz uzdod. Un es patiesībā varu sacīt – es nezinu tādas metodes. Tas, kas vienreiz der, otrreiz neder. Maniem bērniem tas der, taviem bērniem tas varbūt neder. Vienā draudzē tas pats der, otrā draudzē šī metode galīgi neder. Un tā es tiešām nevaru sacīt, ka man būtu tāda atslēga jeb tāds noslēpums, kas nes panākumus šajā svarīgajā garīgajā darbā. Bet viens noslēpums ir, un tas noslēpums ir – nebūt vienaldzīgiem.

To es varu sacīt, un to es varu sacīt visiem. Es nevaru sacīt, kā tev vajag savus bērnus priekš Dieva izaudzināt, kādas metodes pielietot. Bet es varu tev sacīt simtprocentīgi – neesi vienaldzīgs, klausies, skaties, ko viņi runā, kā viņi runā, kur viņi iet, kā viņi attīstās. Neesi vienaldzīgs pret to. Neesi vienaldzīgs pret to, kas draudzē notiek. Es nezinu, ko katrā gadījumā būtu pareizi darīt, bet noraudzīties vienaldzīgi, tas nekad nevar būt pareizi. Un šo metodi, ja to tā var nosaukt, pareizi saprata un bija apguvis Nehemija.

Garīgā cīņā var kļūdīties, garīgā cīņā var pārsteigties, un gandrīz gribas sacīt, ka, ja mēs darām, tas ir gandrīz neizbēgami, ka mēs kādreiz arī nokļūdāmies, bet vislielākā kļūda ir vienaldzība. Sargāsimies no vienaldzības, no vienaldzības pret draudzi, no vienaldzības pret ģimeni, no vienaldzības pret savu raksturu un savām vainām un vājībām.

Kā izdeldēt, kā izsakņot savas vājības, kas to var pateikt? Bet to mēs droši varam pateikt – ja tu vēro pie sevis kaut ko, neej vienaldzīgs garām, nedomā, ka pats par sevi paies. Grēks ir ļaundabīga slimība. Mūsu vājības ir ļaundabīgas slimības. Ja mēs nemēģināsim vienu vai otru līdzekli, mēs nevarēsim uzvarēt un nevarēsim gūt šajā cīņā veiksmi.

„Tad tirgotājiem un dažādu preču pārdevējiem nācās pārnakšņot ārpus Jeruzālemes vienu vai divas reizes. Bet es brīdināju viņus un sacīju viņiem: "Kādēļ jūs pārnakšņojat mūra priekšā? Ja jūs vēl tā darīsit, es likšu jūs apcietināt!" Sākot no šī brīža, viņi vairs nenāca sabatā. Tad es sacīju levītiem, lai viņi šķīstās un nāk vārtus sargāt, lai turētu svētu sabata dienu. Piemini arī to manā labā, mans Dievs, un parādi man žēlastību pēc Savas lielās žēlsirdības!” (Nehemijas 13:20-22)

Te mēs redzam Nehemijas dedzību. Bet mēs redzam arī zināmu tālredzību. Viņš domāja, viņš izdomāja savā prātā, kas notiks, ja tie tirgotāji paliks pie vārtiem ar savām precēm. Vai tas nebūs pārāk liels kārdinājums maniem brāļiem un māsām? Un viņš izdomāja – nē, to tā nevar atļaut. Kas notiks, ja tagad Tobijam templī būs kabinets? Nu pašlaik Tobija ir ļoti solīds, lojāls. Bet Nehemija izdomā tālāk, tas nebūs labi. Viņš nav tas cilvēks, kuram vieta ir Dieva templī. Un vispār nav labi, ja mēs kādu telpu, kas ir domāta dievkalpošanai, anulējam un izlietojam citai vajadzībai.

Ne visu var paredzēt. Bet daudz ko tomēr var paredzēt. Un mūsu pienākums ir to darīt. Mēs vērojam un esam piedzīvojuši, pieredzējuši, ka viens otrs cieš lielu neveiksmi savā garīgajā dzīvē. Un kādreiz tāda iemesla dēļ, ko var paredzēt un vajadzēja paredzēt, bet cilvēks nedomāja uz priekšu, un tagad viņš ir nonācis grūtībās. Kāds mīļš brālis pieņēma darbu, labu darbu. Bet tas darbs ir saistīts ar visādiem banketiem; kas tur notiek, jūs zināt, tagad ir daudzi tādi darbi. Tur kontrole vai revīzija, vai citas tādas lietas – nu viņš ir tādā vadošā amatā, viņam vienmēr jāsēž klāt. Varēja paredzēt, ka tas ir pārāk liels kārdinājums? Varēja un vajadzēja. Bet neparedzēja. Sekas ir ļoti bēdīgas. Beidzās ar to, ka nevarēja vairs tam kārdinājumam pretoties.

Un tā mēs dažreiz tuvojamies kārdinājumam. Mēs zinām, ka tas ir kārdinājums un apgrēcība, bet mēs domājam – tas jau nekas, tas jau vēl grēks nav. Bet kāpēc tev jāiet tuvumā šim grēkam? Vai tu nezini, kāds maģisks spēks ir katram kārdinājumam un katrai apgrēcībai? „Gudrais paredz nelaimi un paglābjas, bet neprātīgie drāžas taisni tai cauri un dabū ciest.” (Salamana pamācības 22:3)

Ne vienmēr mūsu gudrība ir pietiekoša. Ne visu mēs varam paredzēt. Bet tomēr ir lietas, kuras mēs varam paredzēt, un tas ir arī mūsu pienākums. Un kā mēs redzam, ka Nehemija rīkojās ne tikai tādās lietās, kuras jau bija notikušas, bet viņš centās arī nodrošināt daudz arī no tādām briesmām, kuras varēja tikai draudēt.

Nehemija daudz panāca savā dzīvē. Viņš daudz panāca Dieva draudzes labā. Bet mēs vērojam, ka viņš nebija tas cilvēks, kas dusēja uz lauriem. Kad templis bija iesvētīts, brīnišķīgais dievkalpojums, bija izskanējis, viņš varēja pacelt cepuri un sveiki! Es eju savā amatā, savā kalpošanā. Es te esmu tik daudz panācis draudzes labā kā cits neviens. Un tagad katrs savā amatā. Dzīvojiet mierīgi, strādājiet. Es te vairs neesmu vajadzīgs. Bet viņš nebija tāds. Viņš nepalika pusceļā. Viņš apzinājās, ka darbam ir vērtība tikai tad, ja to noved līdz galam. Varbūt viņš daudzreiz jau domāja, ka vairāk šķēršļu nebūs. Bet jo šķēršļi radās, jo viņš centās atkal tos pārvarēt. Un lai gan ar to beidzās Nehemijas grāmata, bet mēs varam nešaubīties par to, ka Nehemija bija tāds pats cīnītājs līdz pēdējam savas elpas vilcienam.

„Lai vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz, nesāktu zoboties par viņu, sacīdami: šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam.” (Lūkas 14:29,30) Mēs visi esam likuši sev stipru pamatu savai dzīvei. Šis pamats ir mūsu Kungs un Pestītājs. Bet ja mēs nepabeigsim un nespēsim pabeigt – vai tad kāds smiesies? Vai mēs paši smiesimies? Tā būs lielākā traģēdija, kāda ir iedomājama.

Kāds ir secinājums mūsu garīgajai dzīvei? Tas mums ir dots šeit, 33. pantā: „Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis.” Ja mēs gribam starp visu citu saņemt arī glābšanu, mēs to nevaram. Es lasīju par kādu misionāru, kurš pieteicās misijas darbā. Viņš ir gatavs visur braukt. Un savā lūgšanā viņš Kungam teica tā: „Es Tev sekošu tur, kur Tu mani vedīsi, ja tikai tas nebūs Āfrikā!” Vai tā mēs varam sasniegt? Tā mēs nevaram. Un arī mēs nevaram Kungam atdoties, ja tik to no manis neprasīs, tad jau es esmu gatavs cīnīties un nākt debesīs.

Nevar uzvarēt garīgajā dzīvē, ja nepieliek visus spēkus, ja nepieliek visu uzmanību, ja cīņā apstājas un necīnās līdz galam. Tajos vārdos, ko mēs lasām kāju mazgāšanas svinīgajā notikumā, ir rakstīts – kā Pestītājs tos savējos bija mīlējis, tā Viņš tos mīl līdz galam [Jāņa 13]. Līdz savas dzīves galam, līdz sava darba galam, līdz savas misijas nobeigumam. Un tikai ar pēdējo elpas vilcienu viņš pateica vārdus: „Viss piepildīts!” Glābējs izdarīja savu amatu pilnīgi. Bet kāds ir mūsu amats? Tas ir vieglāks. Mums ir tikai jāsatver sagādātā glābšana, jaunā dzīve, un jāsaglabā tā līdz galam. Bet arī šis amats mums ir jāizdara pilnīgi. Mūsu amats ir atklāt evaņģēlija gaismu pasaulei. Kaut mēs izdarītu savu amatu pilnīgi!

Nehemijas grāmata X

 

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

„Redzi, nāks dienas,” saka Tas Kungs, „kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu, ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem, tā saka Tas Kungs. Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, tā saka Tas Kungs, Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta.” (Jeremijas 31:31-33)

Šis apsolījums pieder arī mums. Un sevišķi dārgs man ir 32. pants, kur ir rakstīts, ka Izraēlieši nebija uzticīgi bijuši. Ir rakstīts, ka mēs visi grēkojam. Un katrs pie sevis apzinās – cik daudz. Bet šeit ir atkal tāda liela cerība. Viņi ir bijuši neuzticīgi, bet, neraugoties uz to, – tiek slēgta Jauna derība. Un cik skaista derība! – Es rakstīšu to viņu sirdī, un Es tiem būšu par Dievu, un tie būs Mana tauta. Un tas pieder grēciniekam, kurš ir parādījis neuzticību un kurš nav pastāvējis savā solījumā.

Pie šīs atjaunotās derības jeb pie iespējas atjaunot derību gribu ar jums kavēties šajā svētajā brīdī. Atjaunot kaut ko izpostītu, tas, protams, prasa izdevumus un pūles. Karā tika izpostītas pilsētas, lai tās atjaunotu, bija vajadzīgi lieli līdzekļi un liels darbs. Atjaunot draudzību starp cilvēkiem. Dažreiz draudzība izirst. Draugi kļūst vienaldzīgi viens pret otru vai pat ienaidnieki. Lai šo draudzību atjaunotu, ir vajadzīga pazemība un piekāpšanās, pretimnākšana un pacietība, un katrā ziņā lielas un ilgstošas pūles.

Bet tagad mums ir apsolīts, ka var atjaunot draudzību starp cilvēku un Dievu. Dieva ļaudis nav pastāvējuši tajā derībā. Bet Dievs pēc laika atkal ir viņu draugs. Kas ir vajadzīgs, lai šī draudzība tiktu atjaunota? Tam bija vajadzīga Dieva Dēla nāve. Par lētāku cenu nevarēja atjaunot draudzību. Nebija cita ceļa, ka varētu atjaunot draudzību starp grēcinieku un Dievu.

Mēs lasām: „Šī ir tā jaunā derība manās asinīs.” Nav citas iespējas atjaunot derību ar Dievu kā tikai Kristus asinīs. Nav cita līdzekļa, ne cita cilvēka, ne citas maksas, bet bija jātek Kristus asinīm, un mums ticībā tas jāsatver, un tikai tādā veidā var tikt grēki nomazgāti un var tikt atjaunota jauna derība. Bet piepūle ir vajadzīga, sevišķi, ja ir runa par draudzību, abpusēja. Un par to, kas jādara cilvēkam, kurš nopietni grib atjaunot savu draudzību, savu derību ar Dievu, mēs lasām Nehemijas 10. nodaļā.

„Visa tā dēļ mēs slēdzam un rakstām stipru derību un uz apzīmogotā raksta stāv mūsu lielkungu, mūsu levītu, mūsu priesteru vārdi.” (Nehemijas 10:1) Ko īsti viņi apņēmās, kad viņi no jauna slēdza derību ar Dievu? Tas ir aprakstīts šajā 10. nodaļā.

„Mēs tātad nedosim savas meitas nedz tās zemes tautām par sievām, nedz arī ņemsim viņu meitas par sievām saviem dēliem.” (Nehemijas 10:31) Tā bija viena lieta, ko viņi no jauna apņēmās. Mēs šķirsimies tagad atkal no pasaules. Mēs nebijām uzmanīgi, mēs bieži vien skrējām pāri uz vienu pusi, uz otru pusi tai robežai. Bet tagad mēs to robežu novilksim un vairs neiesim pāri tai robežai. Mēs atcerēsimies – mēs esam Dieva tauta. Ne mūsu jaunieši to vairs nedarīs un arī mēs kā vecāki to nekad vairs nepieļausim un nesekmēsim. Šinī ziņā mēs gribam atjaunot derību ar Dievu. Vai tas var būt attiecināts kaut kādā ziņā arī uz mūsu laiku? Bez šaubām. Varbūt mēs esam kļuvuši pārāk tuvu grēcīgiem ieradumiem, varbūt bezdievīgām izpriecām, bezdievīgai valodai. Ja šī robeža nebija skaidra manā dzīvē, tai robežai jākļūst skaidrai manā dzīvē. Tas pieder pie jaunās derības. Ja mēs negribam to darīt, mēs nevaram slēgt jauno derību ar Dievu.

Tad lasām Nehemijas 10:32: „Un, ja tās tautas ievedīs preces vai kādu labību sabata dienā, lai pārdotu, tad mēs neko nepirksim no viņiem sabatā vai svētajā dienā.” No šīs apņemšanās mēs saprotam, ka arī sabatu viņi vienmēr nebija turējuši cieņā. Un viņi tagad saprata, ka mēs nevaram atgriezties pie Dieva un sabatā turpināt savas veikala lietas. Viņi saprata, ka te ir jānogriež tā kā ar nazi. Sabatā nekāda pirkšana, nekāda pārdošana, ne ar ticīgiem, ne ar neticīgiem mēs to vairs nedrīkstam darīt.

Šāda reforma arī mums varētu būt vajadzīga, varbūt arī dažam nav vajadzīga, bet katrā ziņā šis viņu piemērs liek savu dzīvi pārbaudīt. Jūs zināt, ka viens no skaistākiem sabata raksturojumiem ir dots Jesajas 58:13: „Kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un nedari Manā svētā dienā pēc savas patikas, bet nosauc dusas dienu par svētu prieku...” Nu kā ir tavā dzīvē? Vai tu priecājies atkal būt sabatā? Sākas sabats – vai tava sirds piepildās ar tādu prieku? Vai tu apzinies, ka tagad Kungs Jēzus ir sevišķi tuvs tavā ģimenē un tavā sirdī? Ja tas tā nav, tad arī mums ir jāapņemas reformēties savā sirdī.

Jūdi jau ļoti ievēroja sabatu, bet viņi to ievēroja kā smagu jūgu. Un viņi domāja – ka tik atkal sabats beigtos un mēs varētu darīt to, ko mums sirds kāro. Bet sabata svētības ir dotas tam, kam sabats ir līksmība. Vai tavu sirdi iepriecina šāda līksmība? Vai tev ir arī vēlēšanās kādu aicināt pie šīs līksmības, ko mēs iegūstam caur Dieva Vārdu un Dieva bērnu sadraudzību.

„Bet septītajā gadā mēs joprojām atstāsim zemi atmatā un atteiksimies no katra parāda piedzīšanas.” (Nehemijas 10:32) Par 7. gadu mēs zinām no Mozus grāmatām, ka 7. gadā neapstrādāja zemi un atlaida vergus. Ja izraēlieti kāds ieguva par vergu, tas ir, par parādiem varēja pilnīgi kļūt par dzimtcilvēku, tad 7. gadā viņš bija jāatlaiž. Ja kāds no kāda bija aizņēmies, tad pēc 7. gada tas parāds bija jāanulē, nevarēja vairs 8. gadā pieprasīt atpakaļ. Nav atdots – tad nekā. Tad savam brālim ir jāpiedod, jo viņam nav bijis, ko maksāt. Un tā šeit ir rakstīts – „..atteiksimies no katra parāda piedzīšanas.” Mēs nezinām, kādi parādi tur vēl varēja būt, bet katru parādu viņi gribēja atlaist 7. gadā.

Es gribētu jums jautāt par to 7. gadu. Tas jau piederēja pie ceremoniju bauslības. Bet vai mūsu laikā ir arī tāds gads, kur vajadzētu atlaist visus parādus un atņemt visas nastas, kuras vienam pret otru varētu būt un kur cilvēks cilvēkam vispār var atņemt nastu? Vai tas vēl ir spēkā? Kā jūs domājat? Ir spēkā. Man šķiet, ka apstiprinājumu tam mēs varam atrast Jesajas 61:1,2: „Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos”

Jēdziens žēlastības gads nāk no Mozus bauslības. Tas 7. gads bija tas Kunga žēlastības gads. Un kad Kristus atnāca, tad Viņš cilvēcei pasludināja tā Kunga žēlastības gadu. Un kā jūs domājat – vai Viņš pasludināja tikai vienam gadam? Nē, visam kristīgajam laikmetam. Šajā žēlastības gadā arī mēs vēl dzīvojam. „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” Tas ir – Es gribu paņemt projām jūsu nastu. Tas skan ne tikai 7. gadā. Kopš tās reizes, kad Kristus pasludināja lielo žēlastības gadu, šis sauciens skan ik dienas.

Un mums arī ir jāpiedalās šajā kalpošanā, ir jāatvieglina nastas – vai tā būtu parāda nasta, vai dzīves nasta, vai tā būtu arī kāda garīga nasta, kas viņam nospiež sirdi. Tas pieder pie Jaunās Derības. Tie, kas slēdza jaunu derību ar Dievu, viņi apņēmās – mēs noņemsim ikkatru nastu, tātad mums, ja mēs gribam slēgt jauno derību, apņemsimies, kādu nastu arī mēs neredzētu pie sava līdzcilvēka, es darīšu visu, kas manos spēkos, lai viņu no tās nastas atbrīvotu, lai viņš būtu brīvs no šīs nastas.

Tad Nehemijas 10:35-38 ir minēts, ka viņi atjaunoja uzticību Kunga daļā – desmitajā tiesā – un arī pirmajos augļos, kas arī bija pavēle tajā laikā. Tā mēs saprotam, ka arī šajā jautājumā viņi bija grēkojuši. „Mēs uzliekam arī katrs sev par neatceļamu pienākumu dot vienu trešdaļu seķeļa gadā mūsu Dieva nama svētajai kalpošanai.” (Nehemijas 10:33)

Vēl arī citus pienākumus viņi sev labprātīgi uzlika. Tātad Kristus gars ir tāds, kas ne tikai pilda pienākumu, bet skatās, vai viņš nevar vēl kaut ko vairāk darīt. Un ja mēs gribam slēgt jaunu derību ar Dievu, tad mums vēl jālūko, vai mums vēl nav jāuzņemas kādi pienākumi, jādod kādi solījumi, kas no mums netiek prasīti. Nu tā, palūkojoties uz šo derību, kas aprakstīta šajā 10. nodaļā, mēs nākam pie tāda slēdziena – Jēkaba 2:20 ir rakstīts, ka ticība ir nedzīva, ja tai trūkst kas? Jā, ticība bez darbiem ir nedzīva.

1. Jāņa 3:18 ir rakstīts, lai mēs nemīlam ar vārdiem, bet ar ko lai mēs mīlam? – Ar darbiem lai mēs mīlam. Ar darbiem un ar patiesību un nevis ar mēli vai ar vārdiem. Un tāds secinājums ir spēkā arī mūsu laikā. Ticība bez darbiem ir nedzīva. Mīlestība bez darbiem ir nedzīva. Un arī derība ar Dievu bez darbiem ir nedzīva. Tikai tukši vārdi, kuriem nav vērtības Dieva priekšā.

Pienākumi, kā mēs tos redzam no Nehemijas 10. nodaļas, kā mēs tos novērtēsim – vai viņi, slēdzot derību ar Dievu, uzņēmās tādus smagus pienākumus? Es gribētu teikt – tie nebija nekādi pārmērīgi smagi pienākumi. Protams, tie prasīja zināmu nopietnību, zināmu neatlaidību, bet būtībā tas, ko apņēmās šie cilvēki, slēdzot jauno derību ar Dievu par mūžīgo cerību, kuru iegūst grēcinieks arī šodien, nebija nekas liels.

 „Jo, ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem, bet gan briesmīga tiesas gaidīšana un uguns karstums, kas aprīs pretiniekus.” (Ebrejiem 10:26,27) Te ir tas vārdiņš tīši. Un tas vārdiņš mums nedod miera. Mēs domājam – ko tas nozīmē – tīši grēkot? Vai es pats to sen jau neesmu darījis? Un vai uz mani neattiecas tie tālākie vārdi, ka neatliek vairs nekāda piedošana? Ko nozīmē tīši grēkot?

Tagad mēs Nehemijas 10. nodaļā redzējām, ka izraēla ļaudis acīm redzot sabatu nebija stingri ievērojuši. Bet sakiet – vai viņi to zināja vai nezināja? Nu noteikti zināja, kā tad viņi nezināja. Vai tad viņi pirmo reizi Bībeli dabūja tad, kad viņi atgriezās? Viņi visu laiku zināja. Par desmito daļu viņi apņēmās kā par kaut kādu jaunu lietu, tātad arī tur viņi nebija uzticīgi. Arī to viņi noteikti zināja. Arī par septīto gadu viņi zināja. Tātad te nav tādas domas – ja cilvēks zina un izdara, tad tas jau ir tīšais grēks.

Mēs varam minēt vēl citus, spilgtākus piemērus. Dāvida lielais grēks ar Ūrijas sievu. Viņam tika piedots. Viņam tika pasludināts – Dievs tev ir piedevis tavu grēku. Vai viņš zināja? Sakiet, vai to kāds varēja nezināt? Es domāju, to visi zināja, ka tā nedrīkst darīt, ka tas ir tas pēdējais, ka cilvēks tā varētu izdarīt. Viņam tika piedots. Acīm redzot arī tas vēl nebija tīšs grēks.

1. Korintiešiem 5:1 Pāvils pārmet šai draudzei un saka: „Stāsta par netiklību jūsu starpā un vēl par tādu, kāda nav sastopama pat pagānu starpā. Tur kāds dzīvo ar sava tēva sievu.” Ļoti briesmīgs grēks. Bet ko mēs par šiem grēciniekiem lasām 2. Korintiešiem 2:7,8? „Tagad ir labāk, ka jūs viņam piedodat un to iepriecināt,” (piedot kam? – tam, par ko ir rakstīts 1. Korintiešiem 5:1), „lai to nenomāc pārāk lielas skumjas. Tāpēc es jūs lūdzu, parādiet viņam mīlestību.” Tātad, vai viņam tas bija tīšais grēks, kuram vairs nav piedošanas? Nē, acīmredzot arī šim grēkam vēl bija piedošana.

Nu tādi piemēri ir minēti Bībelē, lai mēs saprastu, ko nozīmē tie vārdi – tīši grēkot. Un ir arī vēl citi piemēri, kas mums paskaidro, ko nozīmē tīši grēkot. Ķēniņš Sauls tika atmests no Dieva vaiga, cik liels bija viņa grēks? Nu jūs atceraties, ka viņš no laupījuma atstāja upurim tos vēršus. Un tomēr, mēs teiktu – par tik niecīgu pārkāpumu atmests, tev vairs atgriešanās nav.

Jūs atceraties Mozu. Dievs viņu vadīja no bērnības. Dievs viņu atrada par cienīgu, ka Viņš tam parādījās pie degošā krūma. Dievs deva zizli viņa rokā, ar ko brīnumus darīt. Tātad cilvēks ļoti augsti godāts no Dieva. Bet ko mēs lasām 2. Mozus 4:24 – „Bet ceļā, naktsmītnē, Tas Kungs sastapa viņu un meklēja viņu nonāvēt.” Mozu – par ko? Par kādu pārkāpumu? Tālāk tas ir aprakstīts – par kādu nelielu lietu, ko viņš bija aizmirsis izdarīt. Un šī lieta viņam tik smagi tika pieskaitīta, ka, ja viņa sieva nebūtu nokavēto panākusi, viņš tiktu atmests pat par tādu vienu nokavētu lietu.

Tā kā mēs redzam – tie piemēri ir dažādi. Dažreiz smags, ļoti smags, neglīts, apkaunojošs grēks. Nekas – vēl var piedot. Citreiz tas grēks it kā mazāks un Dievs nepiedod vairs. Tā mēs noprotam, ka tīšs grēks no netīša grēka neatšķiras ar savu lielumu. It kā smags grēks, oficiāls grēks, tāds plašs grēks, tam noteikti ir jābūt tīšam grēkam. Nē, to mēs nevaram sacīt. Acīmredzot izšķirošais nav tas, bet izšķirošais ir attiecības ar Svēto Garu. Cik daudz viņš no Dieva ir brīdināts, cik lielu gaismu viņš ir saņēmis no Dieva, cik vērīgs vai cik nevērīgs viņš ir bijis pret Svētā Gara balsi. Te ir tā robeža starp tīšo un netīšo grēku.

Mēs kā cilvēki nevaram sacīt, ka tas grēks, tas ir skaidrs, tas pēc saraksta ir zināms, tas ir tīšais grēks, nē. Vai mēs sacīsim – nu tas jau vairākas reizes, tāpēc tas ir tīšais grēks? Arī tas nē. Bet kādas ir tā cilvēka attiecības ar Svēto Garu? Cik tas grēks ir padarīts tādā tīšprātīgā vieglprātībā, cik lielā mērā tas cilvēks tika apgaismots no Svētā Gara? Tas ir izšķirošais. Tīšais grēks nav nekas cits kā vienīgais grēks pret Svēto Garu jeb grēks uz nāvi. Tas ir tas tīšais grēks. Tā mēs saprotam, ka tā robeža nav cilvēkam redzama. Tā robeža ir cilvēka sirdī, cilvēka attiecībās ar Dievu. Un šo robežu noteikti pazīst Dievs.

Ja mēs stāvētu un mums prasītu kā draudzei – balsojiet par Saulu, viņš, redziet, nepareizi tos upurus ir pienesis, viņam vajadzēja tos nokaut, viņš tos nav nokāvis, bet pienes par upuri. Kurš no mums būtu balsojis, ka Sauls ir visu pazaudējis, viņam nevar vairs piedot? Neviens to nebūtu darījis. Mēs sacītu – tā ir viena nieka lieta. Un mēs viņu atstājam draudzē un tā tālāk.

Un pretēji – varbūt par Dāvidu mēs visi būtu balsojuši, ka nevar vairs, nekad viņš nevar atgriezties pie Dieva. Bet Dievs izdarīja otrādi. Kāpēc? Tāpēc, ka Dievs redzēja sirdi. Un tajā bija tā starpība. Starpība starp tīšo un netīšo grēku nav grēka svaros – cik gramus vai kilogramus tas ir smags. Bet tas ir cilvēka sirdī – kādas ir viņa attiecības ar Dievu un ar Svēto Garu. Un, lūk, šo robežu mēs kā cilvēki nevaram noteikt. Bet to noteikt var tikai Dievs.

Noteikt par otru cilvēku, vai viņa grēks ir piedodams vai nepiedodams, tur nav liela vajadzība. Mēs nevaram spriest par otra motīviem. Un arī par viņa raksturu. Un mums nav nekad tādas vajadzības domāt par otru, ka viņa grēks nav piedodams. 1. Jāņa 5:16 ir rakstīts, lai mēs aizlūdzam par grēciniekiem: „Ja kāds redz savu brāli darām grēku, kas nav nāves grēks, tas lai lūdz Dievu, un Viņš tam dos dzīvību, proti, tādiem, kas nedara nāves grēku. Ir nāves grēks, par to es nesaku, lai lūdz.” Nu dabīgi, kurš ir tīši grēkojis, tam neatliek vairs piedošana, lūdz, nelūdz, tas viņam neko nelīdzēs.

Bet kā pazīt to, kas grēkojis uz nāvi? To apustulis nesaka. Un nesaka tāpēc, ka mums nav nekādas vajadzības to zināt. Tas nav grēks, ja mēs lūdzam par to, kurš ir grēkojis uz nāvi, tikai tā lūgšana būs neefektīva, tā neko vairs nevar līdzēt. Bet lūgt par to mēs varam jebkurā laikā. Jūs zināt, ka medicīnā ir tāds likums, un kādreiz mēs tos ārstus nesaprotam, un mēs viņiem pārmetam. Cilvēkam jau daudz gadu, viņš ir smagi slims, nedziedināma slimība, nu kāpēc jūs viņam neļaujat nomirt? Un vēl dod zāles, un vēl uz to slimnīcu velk, un vēl tur visādus līdzekļus lieto. „Jā,” tie dakteri saka, „nedomājiet, ka mēs viņu varam tā izsvītrot. Mēs jau zinām, kāda tā slimība ir, bet mums jādara pats pēdējais, kamēr viņš elpo, viņš ir jāmēģina uzturēt pie dzīvības. Kamēr viņam sirds pukst, viņš ir jāved uz slimnīcu un mēs nedrīkstam nevienu palaist. Tas ir medicīnas pamatlikums.” Kāpēc? Viņi saka – „Tāpēc, ka kādreiz notiek brīnums.” Un tie, kas strādā medicīnā, tie zina, ka tādi brīnumi notiek. Cilvēks mirst, un viņam ir jāmirst, visi to zina. Bet tāds ir ārsta pienākums, un viņš to pilda. Un kas notiek ar to cilvēku? Viņš nemaz nenomirst. Viņš pieceļas un staigā. Un cilvēki brīnās – viņam vajadzēja nomirt un tomēr viņš piecēlās un dzīvo vēl ilgu laiku.

Un, lūk, tādas retas varbūtības dēļ nevienu nedrīkst norakstīt, ka tas vairs nav vai tam vairs nav jāpalīdz. Palīdzība jāsniedz līdz pēdējam. Sakiet, vai ar garīgo palīdzību, kur ir runa par mūžīgo nāvi, mēs varam būt mazāk rūpīgi? Vai mums nav jādara tas pēdējais, lai varētu aizlūgt un palīdzēt tam cilvēkam, jo varbūt notiek brīnums? Viņš ir zemu kritis un liekas vienaldzīgs, un liekas – nevienas dzīvības zīmes vairs nav. Bet varbūt notiek brīnums, ja es par viņu lūgšu, varbūt viņš vēl ceļas.

Es lasīju grāmatu par Neronu, un tāpēc man tā doma ir, ka no Nerona nama atgriezās. Un liekas, cilvēcīgi spriežot, par viņiem vairs nebija ko lūgt, un viņiem vairs nebija vērts arī neko liecināt. Jo cilvēki, kas jau tik zemu nogrimuši, cik pagrimis ir bijis Nerona nams. Un Pāvils tomēr par viņiem lūdza. Un tomēr viņš kaisīja, mēs sacītu – cūkām, kam citam viņš kaisīja, Neronam evaņģēliju par Kristu. Un tomēr viņš stāstīja. Un tomēr viņš kaisīja. Un, skaties, no ķeizara nama atradās tādi, kas atdzīvojās un pie kuriem tas brīnums ir noticis. Un tā noteikti mēs nevienu cilvēku nevaram novērtēt tā, ka viņam būtu par vēlu atgriezties.

Bet ja mēs domājam paši par sevi? Dažreiz mūsu sirds ir klusa, nav vārdu lūgšanām, dažreiz nav tās pašas līksmības, par ko mēs runājam. Bībele neiepriecina un dažreiz ir vēl citas ļoti bēdīgas tādas sajūtas, tāds pagrimums mūsu garīgajā dzīvē. Un iezogas kādreiz kāda doma, varbūt tas ir tāpēc, ka es jau esmu nokavējis. Varbūt es jau esmu grēkojis, un kurš no mums nav grēkojis. Un mēs jau zinām, mums jau ir lielā gaisma. Un varbūt man tā gaisma ir tik liela, man vairs nav ko censties, Dievs mani ir atmetis.

Kā ir ar šo domu? Šāda doma radās daudziem kristīgajiem, nopietniem cīnītājiem. Šāda doma radās arī Elenas Vaitas laikabiedriem. Un griezās un rakstīja māsas un brāļi un saka – „Es tā jūtu pēc visas manas sirds un visas manas dzīves, ka laikam es esmu tas, kuram vairs nav vērts cīnīties.” Jo nejūt vairs Svētā Gara prieku un ir arī citi pierādījumi, es tās vēstules nemāku citēt, bet tāda satura vēstules viņa saņēma. Viņa atbildēja tā: tās bažas, tās rūpes, tas, ka tu uztraucies par savām attiecībām ar Svēto Garu, tas jau pierāda, ka vēl Svētais Gars pie tevis darbojas. Jo tas nemiers, tas ir svēts nemiers, ka tu domā, vai tik Dievs mani nav atstājis, tā doma nenāk citādāk, kā no Svētā Gara. Tas, kuram Svētais Gars ir atņemts, tam arī vairs nemiera nav, tas sev šo jautājumu nemaz vairs neuzdod.

Un tā viņa iepriecināja ar šādiem vārdiem tos, kas šaubījās par šo jautājumu. Kā mums praktiskā dzīvē vajadzētu noraudzīties uz mūsu pagātni, uz mūsu šaubām? Bībelē ir aprakstīts piemērs priekš manis un tevis par kādu lielu grēcinieku, kuram ir bijusi grēkojot ļoti liela gaisma. Ja citi darīja grēku un nezināja, bet šis cilvēks, kas mācījās pie Gamaliēla kājām, viņam vajadzēja zināt. Un tomēr viņš darīja lielus un smagus grēkus. Viņam tieši bija iemesls šaubīties, vai Dievs viņam vēl var piedot. Bet ko viņš saka Filipiešiem 3:14 – „Es dzenos pretim mērķim, goda balvai - Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.” Mēs runājam par slimniekiem, mēs sakām, ka ārsts nekad nedrīkst cerību zaudēt, jo, ja viņš ir zaudējis cerību, tad viņš, bez šaubām, ir zaudējis arī šo slimnieku. Tas pats ir jāsaka arī par pašu slimnieku. Cits slimnieks, viņš nav nemaz tik briesmīgi slims, bet viņam nav cerības, viņā nav nekāda optimisma, un tas ārsts saka – es tam nekā nevaru līdzēt. Jo viņš pats negrib dzīvot. Un tā arī Lielais Ārsts saka mums – „Kāpēc jūs gribat mirt, jūs no Izraēla nama?” Kāpēc jau tik ātri krītat izmisumā, it kā pie Dieva būtu tik maz piedošanas, it kā jau nevarētu celties. Dievs ir lielais ārsts un sagaida, lai mēs viņam uzticētos un paļautos uz Viņa dziedināšanu.

Mums pieder tikai šodiena. Šodien mums ir jācīnās ar kārdinājumiem uz dzīvību un nāvi. Tā nedrīkst būt kāda rotaļa. Pāvils par savu šodienu saka – „Es dzenos.” Tā mums ir jādzenas, lai mēs varētu staigāt Dievam patīkamu dzīvi. Bet kas attiecas uz to pagātni, Pāvils saka – „Es to esmu aizmirsis.” Man ir viens Dievs, kurš par mani ir atdevis savu visdārgāko, un man par to nav jādomā. Un arī manai rītdienai pietiek Dieva žēlastības, un es tai arī gribu uzticēties.

Nehemijas 10:1-28 ir minēti daudzi vārdi. Tie ir paraksti. Visu cilšu vecajie parakstījās uz tādiem noteikumiem, kā mēs runājām, ka viņi apņemas visu to, un viņi grib no šīs dienas dzīvot Dievam uzticīgu dzīvi. Tad pēc šiem cilšu vecajiem vēl 29. pantā ir minēti vēl citi cilvēki, kas nebija tik ievērojami. Bet šiem cilvēkiem bija viena kopīga iezīme. „Bet pārējā tauta, priesteri, levīti, vārtu sargi, dziedātāji, Tempļa kalpotāji un visi, kas nošķīrušies no tās zemes tautām un turas pie Dieva bauslības, viņu sievas, viņu dēli, viņu meitas, visi, kam bija atziņa un saprašana.” Arī tie parakstīja šo dokumentu. Viņi apliecināja, ka grib noslēgt jaunu derību un palikt šai jaunajai derībai uzticīgi.

Vai arī tev šodien ir vēlēšanās nošķirties uz Dieva pusi? Mēs noraugāmies uz Dieva norādīto ceļu, un es nešaubos, ka mēs katrs izjūtam vajadzību pēc atjaunošanas. Tā to izjuta izraēla tauta arī tajā laikā, lai gan ne visi vienādi bija pārkāpuši vienus un tos pašus baušļus. Un tomēr viņi visi parakstījās un saprata, ka tā ir viņu kopīgā vajadzība.

Vai tu būtu gatavs parakstīties, ja šodien būtu tāda iespēja un būtu tāda lapa, kur tu varētu parakstīties par to, ka tu gribi iesākt jaunu dzīvi? Es gribu būt uzticīgs, es gribu aizmirst visu, kas ir bijis, es gribu stiepties pēc goda maksas, es gribu dzīties pēc tās. Vai tev ir tāda gatavība parakstīties? Šīs lapas nav mūsu priekšā. Un tā arī nav vajadzīga. Bet atbildēsim klusībā katrs sev un Svētajam Garam – vai es esmu gatavs? Un lai Dievs svētī mūsu kluso apņemšanos.

 

Nehemijas grāmata IX

„Tāpēc Es arī turpmāk tev tā darīšu, Israēl! Un, ja Es tev tā gribu darīt, tad sataisies, Israēl, lai tu varētu stāties sava Dieva priekšā!"” (Amosa 4:12)

Mēs dzīvojam laikā, kurā mums jāsagatavojas sastapties ar mūsu Dievu. Kas tad ir šī sagatavošanās? Tas nozīmē sakārtot attiecības ar Dievu. Ja mūsu attiecības ir skaidras un nokārtotas, tad arī esam sagatavojušies uz Jēzus nākšanu godībā. Šodien atcerēsimies no vēstures, kā Izraēla tauta noskaidroja attiecības ar Dievu un pie kāda slēdziena tā nonāca.

Lasām Nehemijas 9:1 „Bet šā mēneša divdesmit ceturtajā dienā Israēla bērni sapulcējās, gavēdami un maisu drānās tērpti, un ar zemi uz galvas.”

Šis bija 7. mēnesis. Israēlieši bija nosvinējuši lieveņu svētkus, tas aprakstīts Nehemijas 8:18 – „Un katru dienu, no pirmās līdz pēdējai dienai, Ezra lasīja ļaudīm priekšā no Dieva bauslības grāmatas. Un viņi svinēja svētkus septiņas dienas, un astotajā dienā bija svētku sapulce, kā bija noteikts.”

Šie svētki bija aizmirsti ilgu laiku, un tagad Dieva tauta atrada šo apslēpto patiesību, atzina šo savu nolaidību, un viņi ar lielu dedzību likvidēja šo plaisu un izpildīja Dieva pavēli. Bet arī tad, kad viņi bija izpildījuši šo agrāko Dieva pavēli, viņi vēl nejuta pilnīgu apmierinājumu. Viņiem bija ilgas vēl vairāk tuvoties Dievam un pilnīgi noskaidrot savas attiecības ar savu Debesu Tēvu un Vadoni. Un tā viņi visi sanāca. Mēs neatrodam, ka kāds viņus būtu aicinājis. Var domāt, ka viņi visi sanāca spontāni – visiem bija vienādas ilgas un visi sajuta līdzīgu vajadzību.

Dieva tauta bija izpildījusi savu pienākumu. Arī mēs bieži uzsveram priekšrakstus, baušļus un citus. Mēs esam izpildījuši visu to, ko esam sapratuši. Vai varam apmierināties, vai varam dusēt uz lauriem?

Mēs bieži pieminam bagāto jaunekli, par kuru rakstīts Mateja 19. nodaļā negatīvā nozīmē, jo viņš bija pārāk vājš, lai sekotu savam Pestītājam un atstātu visu. Bet ja mēs padomātu par šo jaunekli no otras puses – viņš varēja likt roku uz savas sirds un sacīt: „Visu to es esmu pildījis no savas jaunības.” Un tomēr, vai viņš bija mierīgs? Nē, viņš jautāja: „Kā man vēl trūkst? Kas man vēl jādara, lai es varētu tikt Dieva Valstībā?” Praviešu gars norāda, ka neapmierinātība ar sevi ir dvēseles veselības pazīme. Vai tava dvēsele ir vesela?

„Un Israēla dzimums nošķīrās no visiem svešiniekiem, viņi novirzījās savrup un izsūdzēja savus grēkus un savu tēvu pārkāpumus.” (Nehemijas 9:2) Iespējams, ka galvenais lūzums bija tas, kas Izraēlieši bija saradojušies ar neticīgajiem. Apmēram par to pašu laiku ir rakstīts Ezras 9:2 - „Jo viņi ir ņēmuši kādas no viņu meitām sev un saviem dēliem par sievām, tā ka svētā sēkla ir sajaukusies ar tās zemes tautām. Un šai neuzticībā vadoņi un priekšnieki ir bijuši pārkāpumā pirmie.”

Iespējams, ka tas bija tiešais iemesls, kāpēc viņi bija tērpušies maisos un kaisījuši pelnus uz savām galvām, jo viņi atcerējās, cik ļoti bija noziegušies Kunga pavēles priekšā. Vai arī mums varētu draudēt tādas briesmas, ka mēs arī līdzīgā veidā pārkāptu Dieva pavēles? Protams, arī šodien mēs nedrīkstam doties laulībā ar neticīgajiem. Bet Jaunajā Derībā ir rakstīts, ja kādai sievai ir neticīgs vīrs vai otrādi – mūsdienās tas nav iemesls sevišķi noskumt. Mums jāpaliek uzticīgiem un mēs drīkstam turpināt ģimenes dzīvi.

Bet Atklāsmes 18:4 lasām, ka arī mums ir jāatšķiras: „Es dzirdēju vēl citu balsi no debesīm saucam: "Izejiet no viņas, Mana tauta, lai jums nebūtu dalības viņas grēkos un jūs neķertu viņas mocības.” Mums arī šodien ir no kaut kā jāatšķiras. Padomāsim, piemēram, ko tas nozīmē, ja es esmu ticīgs, bet man ir kopēja valoda, kopējas intereses un kopējs dzīvesveids ar to, kas pret Kristu ir vienaldzīgs? Tas ir nopietns iemesls padomāt pašam par savu dzīvi.

Mums ir jāatšķiras no bezdievīgās pasaules īpašībām un ieradumiem. „Jo viss, kas ir pasaulē - miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība - tas nav no Tēva, bet ir no pasaules.” (1. Jāņa 2:16) Vai miesas kārība, acu kārība vai dzīves laipnība var būt arī ticīgā ģimenē? Vai tas var būt arī pat draudzes dzīvē? Jā, tāds stāvoklis ir iespējams! Tas nozīmē, ka mums ir jāatšķiras no pasaules, kaut gan formāli mēs apgrozāmies ticīgo vidē, esam draudzes locekļi vai pat darbinieki draudzē.

„Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu.” (Apustuļu darbi 4:13) Mācekļus pazina ar to, ka viņiem nebija bezdievīgajai pasaulei raksturīgo ieradumu, viņus pazina pēc sarunu tematiem, kas raksturīgi tieši Jēzus sekotājiem, viņus, iespējams, pazina arī pēc apģērba, kaut arī viņiem nebija formastērpa.

Vai arī mani un tevi var pazīt? Ja mani nevar pazīt, ka esmu ar Jēzu, tad neko nelīdz dokumentāli pierādīt, ka esmu Kristus draudzes patiesais loceklis. Ja mani nepazīst cilvēki, ka esmu Kristus sekotājs, tad iespējams, arī Pestītājs man tiesas dienā sacīs: „Es jūs nekad neesmu pazinis; ejiet nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” (Mateja 7:23) „Es jūs nekad neesmu pazinis” - kādam cilvēkam tas te tiek sacīts? Vai ateistam? Nē, tas tiek sacīts tam, kas atsaucas, ka mēs, lūk, esam darījuši, ka mēs esam sludinājuši, esam saukušies Tavā vārdā un pat esam piedzīvojuši un darījuši brīnumus. Un tomēr, ja mūs nepazīst šodien, ka esam ar Jēzu, tad varbūt patiesībā mēs arī piederam šai pasaulei.

„Tad viņi piecēlās savās vietās un lasīja no Tā Kunga, sava Dieva, bauslības grāmatas dienas ceturto daļu; otru dienas ceturto daļu viņi sūdzēja grēkus un zemojās Tā Kunga, sava Dieva, priekšā.” (Nehemijas 9:3)

Tas, kas izskanēja šo cilvēku lūgšanās, ir aprakstīts nākamajos pantos. Mēs varam saprast, ka tā bija kā kopēja slavas dziesma. Vispirms viņi apdziedāja Dieva darbus, Viņa raksturu, 6. pantā Dievu apdzied, kā Visvareno: „Tu esi Tas Kungs, tiešām, Tu vienīgais! Tu esi radījis debesis - debesu debesis un visus debesu pulkus; zemi un visu, kas ir uz tās, jūras un visu, kas ir tajās, un Tu uzturi visus tos pie dzīvības, un debesu pulks Tevi pielūdz!”

7. un 8. pantā viņi slavē Dievu kā Derības Dievu, kas noslēdz derību ar cilvēku bērniem. „Tu esi Kungs, tas Dievs, kas izvēlējies Ābrāmu, un Tu izvedi viņu no kaldeju Ūras un devi viņam vārdu Ābrahāms; un Tu atradi viņa sirdi uzticīgu pret Tevi, un Tu slēdzi ar viņu derību.”

9. un tālākajos pantos Dievs tiek slavēts kā savas tautas atbrīvotājs: „Un, kad Tu redzēji mūsu tēvu bēdas Ēģiptē un dzirdēji viņu brēkšanu pie Niedru jūras...”.

13. un 14. pantā Izraēla ļaudis atzīst Dievu kā likuma devēju: „Un Tu nokāpi uz Sinaja kalna un runāji ar viņiem no debesīm, un devi viņiem taisnas tiesas, patiesu bauslību, labus likumus un pavēles. Tu darīji viņiem zināmu Savu svēto sabatu, un Tu rakstīji viņiem priekšā pavēles, likumus un bauslību caur Savu kalpu Mozu.”

Un 15. pantā tiek pieminēts Dievs kā savu bērnu gādīgais Tēvs: „Un Tu devi viņiem bada brīdī maizi no debesīm un liki tecēt ūdenim no klints viņu slāpju veldzēšanai, Tu pavēlēji viņiem iet, lai iemantotu zemi, ko Tu biji zvērējis viņiem dot.”

Apdziedāta ir Dieva lēnprātība, pacietība un it sevišķi Viņa gatavība uzklausīt lūgšanas. Bet tagad draudze nonāk pie jautājuma, kā viņu tēvi un viņi paši ir Dievam atsaukušies? Un 16. pantā seko konkrēta atbilde: „Bet viņi, mūsu tēvi, kļuva augstprātīgi: viņi neklausīja Tavām pavēlēm.”

Lepnība, vienaldzība pret Dieva Vārdu, nepaklausība, nepacietība, elku kalpība – tādi bija Dieva tautas grēki, kas arī atklāti tiek atzīti. Viņi atceras nožēlojamo stāvokli, stāvokli, kādā tie atradās nebrīvē, un arī atzīst, ka tā ir viņu pašu vaina, ka tās ir viņu pašu rīcības sekas. „Tad, lūk, tieši tāpēc mēs esam vergi šodien šai zemē, ko Tu devi mūsu tēviem, lai viņi ēstu tās augļus un baudītu tās labumu, - lūk, tajā mēs tagad esam vergi!” (Nehemijas 9:36)

Ko Dievs ir darījis draudzes, tavā un manā personīgajā dzīvē? Vai mums arī nevajadzētu uzdot jautājumu, kāda ir bijusi mūsu atbilde uz šo Dieva vadību, kuru mēs esam piedzīvojuši savā dzīvē?

„Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai Tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar Savu godību un spēku.” (2. Pētera 1:3) Dievs mums ir dāvājis visu, kas vien mums vajadzīgs. Vai tas tā nav arī tavā dzīvē? Mūsu mūžīgajai laimei bija vajadzīga Dieva Dēla nāve, un Viņš to deva. Dievs ir devis arī apsardzību un svētības. Mūsu laimes veidošanai bija vajadzīgi arī visādi pārbaudījumi un grūtības. Arī to Dievs ir devis.

Ticībā pavadītie gadi apstiprina, ka vienīgais, ko Dievs nav devis, ir tikai tas, kas mūs varētu pazudināt. Vai arī tu, mīļo brāli, neesi nonācis pie šāda slēdziena? Bet, kāda ir mūsu atbilde? Vai šī atbilde ir daudz labāka, nekā bija senā Izraēla atbilde?

Šodien ir laiks nopietni pārdomāt savas attiecības ar Dievu. Šodien ir laiks reformēties – un nedomāsim par vārdu ‘reforma’ tikai kaut kādā šaurā nozīmē. Dieva valstībā nav ēdiens, dzēriens un apģērbs, un nav arī tikai dzīvesveids. Mums ir jāreformējas savās personīgajās attiecībās ar Dievu.

„Un Ēnohs vadīja savas gaitas ar Dievu; tad viņa vairs nebija, jo Dievs ņēma viņu pie Sevis.” (1.Mozus 5:24)

Šis laiks tuvojas, kad Dieva ļaudis piedzīvos to, ko Enohs piedzīvoja savā laikā. Mēs staigājam ar Dievu un neapšaubāmi – mums ir arī attiecības ar Dievu. Bet, vai tās ir tādas vai vismaz līdzīgas, kā bija Enoham? Vai mēs varam sacīt, ka staigājam ar Dievu tā, kā staigāja Enohs?

Arī senais Israēls staigāja ar Dievu – 40 gadus pa tuksnesi. Jūs droši vien pazīstat cilvēku, kurš staigāja kopā ar Dieva Dēlu vairāk nekā trīs gadus. Viņa vārds bija Jūda. Lai Dievs mums palīdz staigāt ar Kristu ne tā, kā izraēlieši tuksnesī, un ne tā, kā to darīja Jūda. Lai Dievs mums palīdz staigāt ar Viņu tā, lai mēs tiktu pārvērsti Viņa līdzībā!

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

Nehemijas grāmata VIII

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

„Lai tava mute nepamet šo bauslības grāmatu, bet apdomā dienām un naktīm, ka tu vari turēt un darīt visu, kas tur ir rakstīts, tad tavi ceļi tev labi izdosies un tad tev laimēsies. Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi.” (Jozuas 1:8,9)

Šajos pantos mēs atrodam brīnišķīgus apsolījumus: tev labi izdosies, tev laimēsies, tu būsi stiprs, tev būs vienmēr drošs prāts un Kungs tavs Dievs ir ar tevi visur! Es vēlētos redzēt, kurš no mums ir tāds, kurš gribētu, lai viņam tiek tāds apsolījums un piepildītos viņa dzīvē! Jā, es gan ļoti gribētu. Un vai ir kāds, kas negribētu, ka viņam laimētos? Nē, tādu nav.

Bet te ir dots arī noteikums, kad tas notiks: „Lai tava mute nepamet šo bauslības grāmatu, bet apdomā dienām un naktīm, ka tu vari turēt un darīt visu, kas tur ir rakstīts.” Tātad noteikums ir pārdomāt un darīt Dieva prātu.

Mēs šodien lasīsim, kā Dieva draudze senatnē centās izpildīt šo noteikumu, lai saņemtu arī no Dieva apsolītās svētības. Mēs lasīsim to Nehemijas 8 nodaļā.

Lasām 1. p.: „Un tad visi ļaudis kā viens vīrs sapulcējās laukumā, kas bija Ūdens vārtu priekšā, un viņi sacīja Ezram, rakstu mācītājam, lai atnes Mozus bauslības grāmatu, ko Tas Kungs bija pavēlējis ievērot Israēlam.” Līdz šim mēs redzējām, ka izraēliešiem, tas ir, Dieva ļaudīm, bija ārējās cīņas ar grūtībām, ar ienaidniekiem. Bet tagad viņi pievēršas draudzes garīgai audzināšanai.

Vairs nav jācīnās, vairs nav jābūvē, bet tagad ir jāceļ draudzes garīgā dzīve. Arī mūsu dienās, mūsu draudzes dzīvei ir divas nozares jeb divi virzieni. Viens virziens ir evaņģelizācija, misijas darbs. Mums ir jārāda pasaulei dievišķā gaisma, bet otrs virziens ir draudzes garīgā izaugsme. Mums ir jāmācās un jāaug garīgi.

Kā jūs domājat – kurš virziens ir svarīgāks Dieva draudzei? Grūti pateikt. Un ja mēs jautāsim tā – vai draudze var darboties, vai ticīgie var darboties tikai vienā virzienā? Nemaz nevar. Piemēram, es gribu tikai pieaugt Kristus līdzībā, man ir lielas rūpes par manu raksturu, bet par tiem, kas pazuduši – kaimiņi, kas dzer un kaujas, - man gar viņiem nekādas daļas nav. Vai tādā veidā es pieaugu Kristus līdzībā? Vai Kristum arī nebija nekādas daļas gar cietēju ciešanām? Nē, tā nebija.

Tātad, ja es neiešu palīgā, ja es nemēģināšu aicināt pie laimes, pie miera tos cilvēkus, kas ir ap mani, es nekad neizaugšu Kristus līdzībā. Un arī otrādi – mēs gribam vest cilvēkus pie Kristus. Bet kas mēs paši esam? Ja mēs paši esam kā garīgi pundurīši, ja mēs paši neko neesam sasnieguši? Tad mēs neko no Kristus nevaram parādīt savā dzīvē. Un vai mēs kādu varēsim tuvināt Kristum, ja paši neesam sasnieguši Kristus līdzību? Ja nebūs mīlestības savā starpā, nebūs mūsu raksturi svēti, vai cilvēki nāks pie mums meklēt Jēzu?

Nehemijas laikā, mēs redzam, abas šīs nozares gāja roku rokā. Viņi darīja gan ārējo darbu, gan arī pievērsa lielu uzmanību draudzes garīgajai audzināšanai. „Un septītā mēneša pirmajā dienā priesteris Ezra atnesa bauslību draudzes priekšā, vīru un sievu un visu priekšā, kas varēja to klausīdamies saprast. Un viņš lasīja no tās laukumā, kas bija Ūdens vārtu priekšā, no gaismas līdz pusdienai vīriem un sievām un visiem tiem klātesot, kas to varēja saprast; un visas tautas ausis bija vērstas uz bauslības grāmatu.” (Nehemijas 8:2,3)

No gaismas līdz pusdienai – tas ir diezgan daudz, tas varbūt ir 4 vai 5 stundas. Bet viņiem nevienam neapnika. Neviens neskatījās pulkstenī, neviens neteica, ka viņam jau tagad jāiet. Un kur ir tas iemesls?

Šeit ir rakstīts: „...Visas tautas ausis bija vērstas uz bauslības grāmatu.” Nu ausis jau bija, kur jau tās bija, bet sirdis griezās uz Bībeli. Ir rakstīts kādā vietā Samuēla grāmatā par Samuēla laikiem. Un tur ir rakstīts, ka Dieva Vārds bija dārgs tanī laikā. Es nešaubos, arī tavā dzīvē bija tāds laiks, kad Deva Vārds tev bija dārgs.

Manā dzīvē arī bija tāds laiks. Es atceros laiku, kad es iepazinos ar Dieva Vārdu, un es toreiz mācījos jūrskolā. Un katru vakaru (tā bija kazarma, kopmītne) es izņēmu Bībeli un lasīju. Un es atceros, vienreiz mūs sūtīja uz palīgsaimniecību un tur bija jābrauc. Es domāju – nu tur būs kāda stunda ko braukt, es palasīšu Bībeli. Tas bija laiks, kad Dieva Vārds bija dārgs manai sirdij. Un vēlāk es pats sevi pieķēru, ka Dieva Vārds vairs nebija tik dārgs. Es braucu kaut kur ciemos uz divām trim dienām un domāju – nu tagad jau man Bībeli nevajadzēs. Es jau braucu tikai uz dažām dienām. Dažas dienas jau var iztikt. Nu, lūk, vai tev Dieva Vārds ir dārgs? Toreiz izraēlam Dieva Vārds bija dārgs viņu sirdīm.

Kā viņi sāka lasīt? „Pats rakstu mācītājs Ezra stāvēja uz koka paaugstinājuma, ko viņi bija uzcēluši šim nolūkam, un blakus viņam pa labi stāvēja Matitja, Šema, Anaja, Ūrija, Hilkija un Maāseja, bet pa kreisi viņam bija Pedaja, Mišaēls, Malkija, Hašums, Hašbadana, Zaharja un Mešullāms. Un Ezra atvēra grāmatu visas tautas acu priekšā, jo viņš stāvēja augstāk kā visa tauta, un, kad viņš to atvēra, tad visa tauta piecēlās kājās. Ezra slavēja To Kungu, lielo Dievu, un visa tauta atbildēja: "Āmen! Āmen!" - paceldama uz augšu savas rokas; tad viņi noliecās uz sava vaiga līdz zemei un pielūdza To Kungu.”(Nehemijas 8:4-6)

Kāpēc viņi tā noliecās uz sava vaiga līdz zemei? Kāpēc viņi sauca: „Āmen”? Tāpēc, ka viņu priekšā bija atvērtā Bībele. Viņi saprata – tie ir tie vārdi, kurus Dievs lika uzrakstīt. Šodien daudzi cilvēki pārprot Bībeli. Viņi nesaprot Bībeli pareizi. Jo viņi lasa bez lūgšanas. Ko cilvēks var saprast no Bībeles, kad viņš lasa bez lūgšanas? Daudzreiz mēs sastopam cilvēkus, kas saka – es pazīstu Bībeli. Sevišķi pēdējā laikā ir daudzi tādi, kas interesējas par Bībeli. Un viņi saka – es to esmu lasījis, es to esmu lasījis, es to zinu.

Bet vai tu to esi lasījis ar lūgšanu? Un ja tu esi lasījis bez tās, tad tu vēl neko nezini un neko neesi sapratis no Dieva Vārda. Kā mēs lasām? Nu mēs lūdzam gan Dievu reizēm. Bet vai tā lūgšana nav tikai tāda ierasta kārtība? Lai mēs saņemtu svētības no Dieva Vārda, to atverot, mūsu sirdīm vajadzētu nodrebēt bijībā, ka tagad es lasīšu tos vārdus, ko pats Dievs ir licis uzrakstīt. Mums vajadzētu apdomāties, cik mazs es esmu un cik liels ir visuvarenais Dievs, un tagad es nāku pie Viņa uz pieņemšanu. Es tagad gribu ar Viņu runāt, es tagad gribu Viņa vārdus klausīties.

Ar kādu bijību mums vajadzētu to atvērt? Es nezinu kādu salīdzinājumu varētu dot, varbūt – ja tagad zvanītu telefons un sacītu: „Tev zvana no valdības, ar tevi grib runāt ministrs. Varbūt prezidents tev grib kaut ko pateikt.” Es domāju – tā būtu tāda sevišķa sajūta. Bet kas ir cilvēks un kas ir Dievs! Un tagad tu ņem klausuli un pats Dievs grib ar tevi runāt. Kādai sajūtai vajadzētu būt, kad mēs atveram Dieva Vārdu!

Un mēs saprotam, ka izraēliešiem bija tieši tāda sajūta. „Un viņi lasīja no Dieva bauslības grāmatas, izskaidrojot un pārliecinot, un lasītais tika saprasts.” (Nehemijas 8:8) Tātad tur bija vieni, kas stāvēja blakus Ezram uz tāda paaugstinājuma. Bet citi stāvēja jau kaut kur tautā un viņi izskaidroja. Viņi dzirdēja, ko tur lasa, un viņi atkal to citiem izskaidroja jeb atkārtoja. Kur mēs tādu kārtību pazīstam? Tas ir mūsu draudzē. Tā ir tā pati mūsu Bībeles skola. Mēs dalāmies klasēs un katras klases priekšā stāv skolotājs. Un tā Dieva Vārds tiek visiem izskaidrots. Un šī kārtība, kā mēs redzam, bija arī tad, Nehemijas laikā.

Vēstules Efeziešiem 6. nodaļā ir rakstīts par garīgo apbruņojumu. Bet es gribu jautāt – ar kādu priekšmetu ir salīdzināts Dieva Vārds? Jā, tas ir „gara zobens.” Šodien zobenus mazāk lieto, bet tanī laikā karavīrs, varbūt viņš bez visa kā varēja iztikt, varbūt pat bez bruņu cepures, bet bez zobena viņš nevarēja. Kam nebija zobens, tas nebija nekāds karavīrs.

Un tā tas ir arī garīgajā cīņā. Vērojot mūsu garīgo dzīvi, ir jāsaka, ka ne vienmēr Dieva Vārds ieņem pienācīgu vietu mūsu dzīvē. Un es gribu paskaidrot, ko es ar to gribu sacīt. Vai mēs cienām Bībeli? Cienām noteikti. Visi kristieši ļoti ciena Bībeli. Vai mēs ticam Bībelei? Noteikti, mēs visi ticam Bībelei. Bet jautājums – cik bieži mēs to lasām? Un te nu mums ir jāsaka, es esmu vērojis, ka mēs to darām reti. Un domāju, kāpēc mēs lasām Bībeli reti?

Nu, steigas laikmets, tagad mēs steidzamies, tā ir viena lieta. Tie darbi visi ir steidzīgi un visur jāskrien – nav laika. Bet tam steigas laikmetam ir vēl viena bēda, vēl viens iemesls, ka, dzīvojot šajā laikmetā, mēs esam atradinājušies kaut ko pamatīgu darīt. Un it sevišķi kaut ko pamatīgu lasīt. Mūsdienu cilvēks lasa pavirši. Viņš lasa it kā tikai burtu galus. Viņš nemaz neiedziļinās. Viņš nekad nelasa tā – izlasa un tad sāk pārdomāt. Nē, viņš lasa vienu, bet tad pāršķir, viņš grib zināt, kas ir beigās. Un tad jau viņš zina, un tad viņš tai grāmatā vairs neskatās.

Tā ir tāda mūsu laika sērga. Analfabēti mēs neesam neviens, mēs visi protam lasīt. Bet patiesībā reti kurš prot. Mēs burtus zinām, bet mēs neprotam lasīt un iedziļināties. Mēs lasām pavirši, un paviršais lasītājs, seklais lasītājs neko no Bībeles neiegūst. Viņš tik pāršķir, pāršķir to nodaļu un tikpat gudrs paliek. Mums ir jāatgriežas pie tāda pamatīga lasīšanas veida. Lasīt, pārdomāt un ļaut tam vārdam izskanēt un iedarboties uz sirdi. Tad mēs iegūsim ļoti daudz no Dieva Vārda lasīšanas.

Jāsaka arī tas, mēs ticam arī citiem Dieva Gara iedvesmotiem rakstiem, tie arī ir nepieciešami. Un mēs ļoti priecājamies, ka ļoti svarīgas grāmatas tiek tulkotas. Bet vai kaut kas no tā spēj atvietot Dieva Vārdu? Itin nekas. Piemēram, Elena Vaita pati rakstīja, ka viņas liecības nevar likt blakus Dieva Vārdam, nevar salīdzināt ar Dieva Vārdu. Un mums ir jāatgriežas pie tā, ka ar sevišķu bijību un uzmanību lasām tieši Dieva Vārdu.

Un tā atceroties, kā izraēlieši senatnē lasīja Dieva Vārdu, paņemsimies arī mēs lasīt to biežāk. Lasīsim to sev. Ne tāpēc, ka man ir kādam jāatbild, bet lasīsim arī vienkārši sev, lasīsim klusumā un ar lūgšanu. Un ja mēs to darīsim, tad piepildīsies tas apsolījums, ko esam lasījuši sākumā. „Piesauc Mani, tad Es tevi uzklausīšu un tev atklāšu lielas un brīnišķas lietas, kas tev nebija zināmas.” (Jeremijas 33:3) Mīļie, es gribu jums apliecināt, ka es esmu daudzreiz izlasījis Bībeli, bet es zinu to, ka šajā grāmatā ir daudzas brīnišķīgas lietas, ko es nezinu. Un šajā grāmatā ir brīnišķas lietas, ko tu vēl nezini. Lasi klusībā, lasi ar lūgšanu, un tu uzzināsi daudzas brīnišķas lietas, ko tu vēl nezini šodien.

Lasām tālāk Nehemijas 8:9. Un te mēs redzam, kādu iespaidu uz Izraēla tautu atstāja izlasītais Dieva Vārds. „Un Nehemija, zemes pārvaldnieks, un priesteris Ezra, rakstu mācītājs, un levīti, kas apmācīja tautu, sacīja uz visu tautu: "Šī diena ir svēta Tam Kungam, jūsu Dievam; nesērojiet un neraudiet!" - jo visa tauta raudāja, kad viņi dzirdēja bauslības vārdus.” Dieva Vārds izraisīja tādu dvēseles saviļņojumu, varbūt pat sāpes, ka viņi sāka raudāt, un levītiem viņus vajadzēja mierināt.

Šodien mēs redzam, ka daudzi cilvēki, protams, ticīgi cilvēki, viņi no Bībeles grib iegūt tikai iepriecu un tikai mierinājumu. Daudziem cilvēkiem, ja viņiem jautā – nu, kāpēc tu Dievu lūdz? Kāpēc tu Bībeli lasi? Kāpēc tu ej uz dievkalpojumiem? - viņi atbild: „Nu tāpēc, ka man paliek tā mierīgāk. Tā tā dzīve tāda nemierīga, bet kad es Dievu lūdzu, es iegūstu mieru. Kad es dzirdu Dieva Vārdu, man paliek mierīgi.” Un, protams, tas tā arī notiek. Bet tas ir ļoti maz, ja mēs to vien gribam no Bībeles saņemt.

Un tieši tā tas šodien ir. Un esmu dzirdējis, ka cilvēki saka: „Nu tur tajā draudzē, tie tur lasa tā Bībeli, ka to ir nepatīkami klausīties. Ka Bībele prasa kaut ko un vēl piedraud. Cita lieta citur, tur Bībeli lasa tā, ka tur miers nāk, miers un ieprieca, nu tur ir pavisam cita lieta.” Tātad Bībeli pielīdzina tādiem ķīmiskiem līdzekļiem, tādai tabletei, kas dod mieru.

Bet, mīļie, Bībele nav tāda tablete. Bībeles iedarbība ir salīdzināta ar kaut ko citu. „Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis.” (Ebrejiem 4:12) Tā kā, ja mēs lasām Bībeli, tad it kā mēs padodam savu dvēseli tādai ķirurģiskai operācijai. Tas ir – mēs it kā nonākam tiesas priekšā, un Bībele mūs tiesā.

Mēs atklājam, ka mūsu domas, ko mēs domājam, ir netīras, mums paliek kauns par to. Bībele aicina mūs atskatīties uz mūsu biogrāfiju, un mēs savā biogrāfijā atrodam tādus traipus, ka mums ir jānoskumst. Un tā tas notika ar izraēliešiem Nehemijas laikā. Visa tauta raudāja, kad dzirdēja bauslības vārdus. Bet tad rodas jautājums. Bet kāpēc tad levīti viņus iepriecināja? „Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi.” (2. Korintiešiem 7:10)

Ja mēs esam noskumuši par saviem grēkiem, tad Dievs mūs iepriecina, ka Kristus par taviem grēkiem ir miris. Ja tu atgriezies no saviem grēkiem, tad tevi gaida brīnišķīga vēsts, ka Kristus asinis tevi šķīstī no visiem grēkiem. Un tava biogrāfija var palikt balta kā sniegs. Vajag tikai nožēlot un vairāk no tevis netiek prasīts. Un šī apziņa, ka mūsos var viss atjaunoties, mēs visu varam atgūt, mēs visu varam nomazgāt, šī apziņa dod prieku. Un šis prieks mums dod arī spēku.

„Un visa tauta aizgāja ēst un dzert, un sūtīt ēdienus, un sarīkot lielus priekus, jo viņi bija sapratuši tos vārdus, ko viņi tiem bija mācījuši.” (Nehemijas 8:12) Mīļie, ja mēs saprastu tos vārdus, ko viņi runā uz mums, ja mēs saprastu tos vārdus tā, kā Dievs to ir domājis, ja es saprastu, ko Dievs savā Vārdā ir domājis man pateikt, tā būtu vislielākā prieka diena manā dzīvē. Un Dievs vēlas, lai mēs šādas prieka dienas piedzīvotu.

Ko viņi atrada šajā bauslības grāmatā? „Un viņi atrada bauslībā rakstītu, ka Tas Kungs caur Mozu pavēlējis Israēla bērniem septītā mēneša svētkos dzīvot būdiņās.” (Nehemijas 8:14) un 17., 18. p. mēs lasām: „Un visa draudze, kas bija atgriezusies no izsūtījuma, taisīja būdiņas un arī dzīvoja būdiņās, jo kopš Ješuas, Nūna dēla, dienām līdz tai dienai Israēla bērni šos svētkus tā nebija svinējuši. Un prieks bija varen liels. Un katru dienu, no pirmās līdz pēdējai dienai, Ezra lasīja ļaudīm priekšā no Dieva bauslības grāmatas. Un viņi svinēja svētkus septiņas dienas, un astotajā dienā bija svētku sapulce, kā bija noteikts.”

Tā bija Dieva pavēle, ka bija jāsvin svētki, un vieni no šiem svētkiem bija tā sauktie būdiņu svētki. Un te mēs lasījām, ka no Jozuas Nūna dēla dienām viņi to nebija darījuši. Kā jūs vēsturi pazīstat, cik gadu tas varēja būt – no Jozuas laika līdz Nehemijam? Es arī precīzi to nevaru pateikt, bet runa ir par tūkstoš gadiem. Saprotiet, Dieva Vārdā ir pavēle un paiet 1000 gadi, un Dieva tauta ir kā tādi akli, un viņi nedara vai vismaz pilnīgi nedara to, kas ir pavēlēts Dieva Vārdā.

Ir tāds jēdziens apraktā patiesība. Dieva Vārdā ir vairākas tādas apraktās patiesības. Un patiesība par sabatu, tā arī bija aprakta ļoti ilgu laiku, apmēram tādu pat laiku. Un tad, kad atraka to, tad tikai izrādījās, ka tā ir Dieva pavēle. Kur mūsu galva bija, kur mūsu acis bija? Tā taču ir Dieva svētība, tas taču ir Dieva bauslis, kāpēc mēs viņu neesam pildījuši? Lūk, tā Izraēla tauta Nehemijas laikā atrada šo aprakto pavēli. Viņi nesacīja – nu tas jau tā ir iegājis, mēs jau 1000 gadus nesvinam, kā mēs tā iesāksim! Nē, viņi sacīja – ja tā ir Dieva pavēle, tad no šīs dienas mums tas ir jādara.

Attiecībā uz minēto patiesību par sabatu, lielās baznīcas vēl šodien saka – gandrīz 2000 gadus mēs svinam svētdienu. Vai to tagad ir iespējams atcelt? Tas jau tā ir iegājies. Un mēs pie tā esam pieraduši, un mūsu tēvi ir pieraduši, un ir pagājuši gandrīz 2000 gadi. Bet kāda ir patiesība? Tā ir Dieva pavēle. Mēs to esam atrakuši, vai lai mēs to atkal aprokam? Vai par to nebūs jāatbild? Bet tagad, mīļā māsa un mīļais brāli, Bībelē ir daudz patiesību par tavu ģimenes dzīvi, par tavu garīgo dzīvi, par taviem pienākumiem. Par pienākumiem darbā, par pienākumiem draudzē, par pienākumiem ģimenē. Varbūt par tavu raksturu daudz kas ir rakstīts Bībelē.

Un varbūt pagāja 10 un vairāk gadi, un tu to nebiji uzgājis. Tu lasīji Bībeli cauri, bet tas, kas ir rakstīts par tavu pienākumu, tas palika apslēpts tavām acīm. Ko mēs sacīsim, kad mēs atradīsim šo patiesību? Vai mēs teiksim – es jau tā neesmu iesācis? Vajadzētu jau gan katru vakaru salasīt ģimeni, lasīt Dieva Vārdu, bet es jau tā neesmu iesācis. Un varbūt vēl daudzi citi pienākumi, bet es jau tā neesmu darījis, ko nu tagad es iesākšu.

Nē, mīļie brāļi un māsas, Dievs mums daudz ko atklāj ne tāpēc, lai mēs to noliktu turpat un apbērtu ar aizmirstības pīšļiem, bet priekš tam, lai mēs ņemtu un darītu. Nu, ko šie būdiņu svētki atgādināja? Šie svētki atgādināja, ka Dievs viņus ir izvedis no Ēģiptes zemes, un ka arī tagad viņi atrodas svešumā. Viņi vēl ir ceļā uz tēva mājām. Kamēr viņi dzīvoja Kānaānā, tas tā bija dabīgi – Jozuas laikā viņi iegāja Kānaānā un viņi domāja – kam mums tās būdiņas vēl vajadzīgas? Mums ir skaistas mājas. Un tā viņi tās būdiņas aizmirsa. Un aizmirsa, ka viņi ir svešinieki.

Tas ir atgādinājums – vai arī mēs neesam aizmirsuši, ka arī mēs esam svešinieki? Ja mēs esam ceļinieki, tad mums ir mērķis. Un viss tas galvenais ir tas, ka mēs tam mērķim tuvojamies. Viss pārējais, tam nav lielas nozīmes, vai mums ērti, neērti, vai mēs dzīvojam godā vai negodā, bet ceļiniekam tas galvenais ir tas, ka tik viņš tuvojas mērķim. Vai mēs jūtam, ka esam ceļinieki? Un vai mūsu lielākās rūpes ir tuvoties šim mērķim? Atraksim arī mēs savu patiesību un svinēsim būdiņu svētkus savā garīgajā patiesībā!

„Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints.” (Mateja 7:24, 25) Mēs sākumā esam lasījuši, ja tu turēsi Dieva Vārdu, ja tu turēsies pie Dieva Vārda, tad tev vienmēr laimēsies, tev viss tavā dzīvē izdosies.

Un tagad Mateja evaņģēlija 7. nodaļā mēs lasījām, kas tev īsti laimēsies, kas tev īsti izdosies. Ja tu tā turēsies pie Dieva Vārda, tad arī tanī dienā, kad Kristus nāks un pēdējās briesmas nāks pār šo zemi, un tad tavs nams būs dibināts uz klints, tad tu redzēsi un visa pasaule redzēs, ka šī cilvēka dzīve ir labi izdevusies, ka šim cilvēkam ir laimējies, un ka viņa dzīve ir veiksmīga, vērtīga dzīve. Ļausim, lai Dieva Vārds mūsos rada skumjas un prieku – tāpat, kā senajam Izraēlam. Lai mūsu dzīve būtu izdevusies Kristus dienā! Lai Dievs uz to mums palīdz!

Nehemijas grāmata VII

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

„Un mūri pabeidza elūla mēneša divdesmit piektajā dienā - piecdesmit divās dienās. Un, kad visi mūsu ienaidnieki to dzirdēja, tad visas tautas, kas bija mums apkārt, izbijās, viņiem zuda drosme, un viņi stipri kritās paši savās acīs; viņi arī atzina, ka tas darbs ir padarīts ar mūsu Dieva palīdzību.” (Nehemijas 6:15-17)

Tā bija krāšņa uzvara Dieva lietā. Mūris, par kuru ienaidnieki sacīja, ka tas nekad netiks uzbūvēts, ka lapsas to apgāzīs, šis mūris tika uzcelts īsā laikā. Un tad ienaidniekos radās bijība, viņu juta, ka šeit nav darīšana tikai ar cilvēkiem, bet, ka ar šiem cilvēkiem ir Dievs. Vai mēs gribētu, lai šādi noslēdzas Dieva darbs mūsu pilsētā? Vai mēs gribētu, lai šādi noslēdzas Dieva darbs visā pasaulē? Mūsu ģimenēs un arī citās jomās? Mēs ilgojamies pēc šādas uzvaras un tāda mums arī ir vajadzīga! Pakavēsimies kādu brīdi pie tiem faktoriem, kas darīja iespējamu šādu krāšņu uzvaru. Mēs jau esam kavējušies sešas reizes pie Nehemijas laika Dieva tautas cīņām, arī tagad centīsimies atcerēties, ko mēs varētu uzskaitīt, kas sekmēja šo krāšņo uzvaru Nehemijas laikā.

Es, pirmkārt, gribētu minēt lielo nopietnību darbā. Ļaudis šo Dieva darbu darīja ne tā aiz gara laika, sabiedrības pēc vai kā citādi, bet gan ar ļoti lielu nopietnību. „Bet Jēzus uz to sacīja: "Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai."” (Lūkas 9:62) Arot cilvēks tajā pašā laikā nevar nodarboties ar kaut ko citu, pat ne skatīties apkārt nedrīkst – citādi vaga tūliņ aizies šķībi un greizi un tā to parādīs.

„Neviens, atrazdamies karapulkā, nepinas ar dzīves darīšanām, lai viņš varētu patikt karakungam.” (2. Timotejam 2:4) Kareivis nevar karot amatu apvienošanas kārtībā, viņš karojot nevar nodarboties ar vēl ko citu. Kareivim cīņā ir jāieliek sevi visu, tikai tad cīņā var gaidīt uzvaru. Tāpat tas ir arī mūsu garīgajā cīņā. Daudzi no mums var priecāties un pateikties Dievam, ka mēs savās ģimenēs, audzinot bērnus, gūstam kādus panākumus un Dieva svētības.

Dažreiz tādi, kam iet grūtāk - viņi uzdod mums jautājums: „Kā jūs panācāt, ka jūsu bērni ir ticīgi, kā jūs viņus audzinājāt?” Es no savas puses varu sacīt, ka tas noslēpums ir pavisam vienkāršs – jādzīvo tam vienam mērķim, lai mani bērni izaugtu ticīgi. Tas man ir vēl svarīgāk par manu personīgo dzīvi un materiālajiem ieguvumiem, man tas ir svarīgāk par bērnu izglītību, veselību un skaistumu. Ja mēs šai lietai pieejam ar šādu nopietnību – var gadīties daudz kļūdu, bet var sagaidīt arī Dieva svētības.

Ja mēs gribam Dieva darbu darīt tā, ka ar vienu roku to, bet ar otru – ko citu, tad dabīgi, ka mēs nekad Dieva darbā nevarēsim gūt panākumus. Mēs redzam lielo pastāvību un vienprātību starp Dieva ļaudīm Nehemijas laikā. Cilvēki gāja pie Nehemijas četras vai piecas reizes ar dažādiem priekšlikumiem un kārdinājumiem (Nehemijas 6:4). Un tomēr Nehemija palika nemainīgs un nelokāms.

„Tā Kunga vārdi ir skaidri kā kausēts sudrabs, kas septiņkārt šķīstīts.” (Psalmi 12:7) Varam noprast, ka Dāvida laikā pastāvēja tehnoloģija, kā metālu dabūt skaidru un tīru – nepietiek, ka vienu reizi izkausē to, tas bija jāpārkausē septiņas reizes. Un, ja apustulis Pēteris raksta: „Lai mūsu ticība izrādās dārgāka par rūdītu zeltu,” tad varbūt mūsu ticības pārbaude arī nebūs tikai viena reize, bet septiņas vai vēl vairāk smagu pārbaužu, kurās mums būs jāpastāv un tās jāpanes.

Dažreiz, kad kādai cilvēku grupai vai draudzei ir pienākumi, mēs sakām par viņiem, ka viņi ir tādi draudzīgi savā starpā un, tiešām, tas ir panākumu iemesls. Par Nehemijas draudzi mēs varētu sacīt, ka viņiem bija lielas pretrunas un pretestības savā starpā – viņi nebija saradojušies kā viena sirds un dvēsele. „Un vēl citi sacīja: "Mēs esam aizņēmušies naudu uz saviem tīrumiem un vīna dārziem ķēniņa nodokļiem. Bet mūsu miesas ir tādas pašas kā mūsu brāļu miesas, mūsu bērni ir tādi paši kā viņu bērni; un redzi, mēs piespiežam savus dēlus un savas meitas kļūt par vergiem, un dažas no mūsu meitām ir jau paverdzinātas, un mūsu rokām nav spēka, jo mūsu tīrumi un mūsu vīna dārzi pieder citiem!"” (Nehemijas 5:4-5)

Kāda situācija tur bija? Cilvēki strādāja kopā, bet daži bija trūcīgāki un citi vēl trūcīgāki. Kad bija pienācis laiks maksāt ķēniņam nodokļus, viens brālis jautāja otram: „Vai tu man nevarētu aizdot?” Viņš varēja aizdot, piemēram, Artūram, bet noprasīja: „Kā es dabūšu atpakaļ?” Artūrs lika ķīlā savu tīrumu, bet aizdevējs teica, ka tagad viņa bērniem jānāk par kalpiem. Redziet, šādas situācijas bija. Un tomēr tam visam tika pāri. Visu to varēja nokārtot un nebija neviena, kurš sacītu: „Ja tāda tā lieta ir, es šajā darbā negribu piedalīties un mūri nebūvēju.” Nē. Visi gribēja piedalīties, visam varēja tikt pāri un visu varēja nokārtot.

„Viņam līdzās labošanas darbus veica tekojieši, bet viņu dižciltīgie nelieca savus kaklus sava Kunga darbā.” (Nehemijas 3:5) Tātad, bija kāda pilsētas, Tekoja, kuras iedzīvotāji, tie, kas būtu spējīgi kaut ko vairāk darīt, to nevēlējās. Bet, ko darīja pārējie? Nav rakstīts, ka kāds būtu sacījis: „Jau viņi nestrādā, man arī nav jāstrādā, man nav jādara vairāk kā citiem.” Nē, viņi raudzījās uz pavisam citu priekšzīmi. Sliktā, citu cilvēku rādītā priekšzīme nespēja viņus iespaidot.

Mēs zinām, ka sevišķi jauniešus pievelk vienaudžu priekšzīme – visbiežāk tieši sliktie piemēri, tie, kas atstāj vissliktāko iespaidu. Arī no mūsu draudzēm un ģimenēm mēs redzam, ka viens uz otru skatās un noskatās tieši to slikto. Meita prasa mātei: „Kāpēc tu man neļauj krāsot nagus? Es redzēju, ka vienai meitenei ir, viņa krāso. Kāpēc viņas māte atļauj, bet tu nē? Es arī gribu krāsot!” Citai meita jautā mātei: „Kāpēc man vienmēr jābūt baznīcā? Citā ģimenē bērni nemaz nenāk uz dievkalpojumu, bet man jāiet.” Nehemijas laika jaunieši tā neteica. Viņi neskaitās, ka tekojieši nestrādā, citi tur vēl kaut ko dara, bet mums ir cita priekšzīme. Un viņi centās šai priekšzīmei sekot.

Mēs, vērojot Nehemijas darbu, redzam, ka viņa darbībā apvienojas gudrība, drosme un lūgšanas gars. Šīs visas ir nepieciešamas īpašības un faktori. Bet tie reti gadās kopā. Dažkārt cilvēkam ir tik liela gudrība, ka viņš ir pārāk piesardzīgs un bailīgs: „Nevar zināt, kas iznāks - nav vērts riskēt.” Drosmīgie bieži vien ir neapdomīgi un pārgalvīgi. Dažreiz var novērot, ka cilvēks ir gan liels lūdzējs, bet kūtrs darbā, negrib pielikt roku darbā un piepūlēties. Un arī otrādi – dažs ir tāds čakls strādnieks, bet lūgšanu dzīvei viņš nepievērš lielu uzmanību. Nehemija ir kā saskanīga priekšzīme dzīvei. Un, ja mēs atceramies viņa gaitas un cīņas, kuras aprakstītas Nehemijas grāmatā, tad redzam, kam viņš sekoja.

Raudzīsimies arī mēs uz Nehemiju un uz to priekšzīmi, kurai Nehemija savā dzīvē un darbā centās līdzināties. Jēzus bija liels lūdzējs. Bībelē minēti divi Pestītāja ieradumi – Viņš pēc ieraduma gāja uz baznīcu un pēc ieraduma gāja Dievu lūgt. Šie divi bija Viņa neatliekami un nemainīgi ieradumi. Jēzus bieži lūdza caurām naktīm, bet arī bieži nenogurstoši strādāja no rīta līdz pat vēlam vakaram. Viņš gudri izvairījās no konfliktiem un prata ienaidniekiem tā ieročus izsist no rokām, ka Viņam nevarēja neko ļauno nodarīt. Un tomēr Jēzus nenodrebēja arī krusta priekšā. Un, kad šis ceļš bija jāiet, Viņam pietika drosmes un pazemības, lai ietu šo ceļu. Un, kad šodien Jēzus aicina katru Savu sekotāju un saka: „Mācies no Manis.”

„Kad mūris bija uzcelts un es biju pavēlējis ielikt vārtos durvis, un bija izkārtoti vārtu sargi, dziedātāji un levīti, tad es iecēlu savu brāli Hananiju un Hananju, kādu pils virsnieku, par virspavēlniekiem pār Jeruzālemi, jo Hananja bija ļoti uzticīgs vīrs un bijās Dieva vairāk nekā daudzi citi. Un es sacīju viņiem: "Lai Jeruzālemes vārti netop atvērti, iekāms nesāk spīdēt karsta saule, un, kamēr vēl sargi stāv, lai viņi aizslēdz un aizbultē durvis, bet sargus lai ieceļ no Jeruzālemes iedzīvotājiem katru savā vietā un katru iepretim savai mājai." Pilsēta bija gan plaša un liela, bet ļaužu tajā bija maz, un jaunuzceltu māju nepavisam nebija. Tad mans Dievs iedvesa man sirdī domu, un es sapulcināju dižciltīgos un priekšniekus, un tautu, lai izveidotu viņu cilšu un dzimtu sarakstu. Un es atradu kādu cilšu sarakstu par tiem, kas bija pirmie atnākuši, un es atradu tajā rakstītu tā...” (Nehemijas 7:1-5)

Šajos pantos mēs sastopamies ar to Nehemijas gudrību, par kuru jau iepriekš runājām, arī par viņa paļāvību uz Dievu. Ieceļot virsnieku pār vārtu sargiem, Nehemija nemeklēja kādu sevišķi veiksmīgu vai autoritatīvu cilvēku, bet gan tādu brāli, par kuru var apliecināt, ka viņš ir dievbijīgāks par visiem pārējiem – tādam vīram viņš varēja šo amatu uzticēt. Nehemija arī meklēja iespēju, kā visu pareizi nokārtot. Viņš arī iedeva to domu, kas varbūt bija arī citiem – domu, ka katram jābūt modram, pirmkārt, pār savu namu, jo tikai tā Jeruzalemi varēs nosargāt pret ienaidnieku.

Pēc tam Nehemija veica tādu kā tautas skaitīšanu – viņš saskaitīja visu draudzi un skaitīšanas rezultātus varam atrast visā šajā 7. nodaļā. Kad mēs Bībeli lasām pēc kārtas, mēs sastopamies tagad Nehemijas grāmatā ar ciltsrakstiem. Līdzīgi ciltsraksti ir vēl vairākās citās grāmatās. Pirmkārt, varētu rasties jautājums - kad mēs lasām Bībeli, tajā ir tādi sveši, senlaicīgi vārdi un pilsētu nosaukumi. Vai tas mums kaut ko dod, ka mēs tos lasām? Vai mēs neko nezaudēsim, ja mēs, lasot Bībeli, šos ciltsrakstus izlaidīsim? Es gribētu uzzināt jūsu domas, kā jūs darāt. Jūs taču lasāt Bībeli pēc kārtas. Tagad ir ciltsraksti 4. Mozus, Mateja, Lūkas, 1. Mozus – vai jūs tos lasāt, vai nelasāt?

Es domāju, ka darām pareizi, ja lasām. „Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.” (2. Timotejam 3:16-17) Šeit nebija rakstīts, ka tikai galvenais ir derīgs; arī ciltsraksti ir Dieva iedvesmoti – par to šaubu nav. Viss Bībelē rakstītais ir no Dieva dots un derīgs. Tā kā mums nav nekādu šaubu, ka tas arī mums ir jālasa, ka tas mums ir derīgs. Bet uzdosim jautājumu: „Kādā plāksnē tas mums var noderēt, ko mēs varam smelties no tā, kā mēs lasām Bībeles ciltsrakstus?”

„Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani!” (Jāņa 5:39) Tas, ka mēs iepazīstam Ābrahāmu un Nehemiju, tas mums maz ko dod. Bet mēs iepazīstam Jēzu Kristu un tas ir viss mums – pazīt mūsu Glābēju. Jēzus saka: „Mani iepazīt vislabāk jūs varat svētajos rakstos – tie sniedz liecību par mani.”

Kā ciltsraksti un raduraksti liecina par Jēzu? Pirmkārt jau vēsturiski! Raksti norāda uz Kristus izcelsmi. Vai arī Neheimijas 7. nodaļā mēs atrodam Jēzu Kristu? Jā. „Bētlemes un Netofas vīri, simts astoņdesmit astoņi.” (Nehemijas 7:26) Kas starp tiem simts astoņdesmit astoņiem bija? Tie bija vīri no Dāvida cilts. Tie bija tie cilvēki, no kuriem ir cēlies Jēzus Kristus. Tā kā mēs varam izsekot, ka arī šeit bija Jēzus senči, tie, no kuriem Viņš ir cēlies. Tāpat arī 7. pantā Zerubābela vārds. Un arī pārējos ciltsrakstos, Lūkas un Mateja evaņģēlijos, mēs atrodam, ka Jēzus ir cēlies arī no Zerubābela – tā kā lasot Jēzus ciltsrakstus, mēs varam vēsturiski pārliecināties, ka Kristus ir vēsturiska persona un arī no kādas cilts Viņš ir cēlies.

Mūsu sirdī ciltsraksti dod vēl ko daudz vairāk, vēl daudz lielāku ieguvumu. „Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas. Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks par visiem, un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas.” (Jāņa 10:27-29) Visos ciltsrakstos mēs varam atrast cilvēkus, kurus nepazīstam, kuru vārdus mums varbūt ir grūti izrunāt. Bet mēs redzam, ka Dievs viņus pazīst un viņi ir Dieva sarakstos, Dievam ir zināmas viņu labās un ļaunās rakstura īpašības. Dievam ir zināmas visas viņu cīņas un to iznākums.

Tāpat kā Dievs pazina tā laika jūdus, Betlēmes vīrus, tāpat Viņš pazīs tevi un mani. „Bet tie, kas bīstas Dieva, savā starpā mierina cits citu: "Tas Kungs visu dzird un ievēro, un Viņa priekšā ir rakstīta piemiņas grāmata tiem, kas to Kungu bīstas un domā par Viņa Vārdu."” (Maleahija 3:16) Lūk, Bībelē minēto personu vārdu saraksti, tā sauktie ciltsraksti – tie ir kā ilustrācija, lai mēs dzīvi varētu stādīties priekšā, ka Dievam viss ir zināms un, ka Dievam viss ir pierakstīts.

Es dzirdēju par kādu cilvēku, kurš tik dzīvi iztēlojās tieši šos ciltsrakstus lasot – kā Dievs visus vārdus pieraksta, kā Viņš zina visas bēdas un asaras. Šis cilvēks teica, ka tieši ciltsraksti viņam kļuva par Bībeles mīļāko daļu. Un tad, kad viņš gulēja uz nāves gultas, viņš lūdza, lai kāds nolasa viņam priekšā radu rakstus no Bībeles. Tas, kurš lasīja, brīnījās par šo lūgumu: „Vai tad tu šo nodaļu gribēji?” Un tā viņš lasa un slimnieks tik raud klausoties. Lasītājs beigās jautāja: „Nu kāpēc tieši tas tevi tā aizkustina?” Slimnieks teica: „Es domāju, kā Dievs varēja zināt, kā dēls ir kāds no vīriem, zināja, no kuras pilsētas viņš ir. Es klausos un domāju: „Dievs taču arī mani zina! Viņš zina, ka es tagad esmu slims, Viņš zina arī ar ko šī slimība beigsies, Dievs zina, kur man sāp, un es priecājos par to, ka manas sāpes Kādam ir zināmas – Dievs visu zina par mani!”” Lasot šos rakstus mēs varētu dzīvāk iztēloties savā priekšā to, cik ļoti daudz Dievs zina un interesējas par mums.

„Un šie ir, kas nāca no Tel-Melahas, Tel-Haršas, Kerubas, Adonas un Immeras, bet viņi nevarēja uzrādīt savas dzimtas un savu izcelsmi, vai viņi ir no Israēla.” (Nehemijas 7:61) Redziet, izrādījās arī tādi, kam trūkst pierādījumu, lai apliecinātu savu piederību Izraēla tautai. Bija gan zināms, no kurienes šie cilvēki ir nākuši, bet vai viņi īsti pieder Dieva tautai, tas nebija zināms. Sakiet, lūdzu, vai ir iespējams, ka arī mūsu draudzē būtu cilvēks ar šādu problēmu, kurš Dieva priekšā nevarētu pilnīgi pierādīt, kuram trūktu pierādījumu, ka viņš pieder Dieva tautai?

Mēs saprotam, ka katram par to ir nopietni jāpadomā: „Vai man ir pietiekoši daudz pierādījumu, ka es esmu no Dieva tautas?” Jā, draudzes grāmatā jau ir. Jūs mani saucat par brāli. Tas jau ir daudz, bet vai tas ir viss? Vai ar to vien pietiek, lai apliecinātu, ka es esmu no Izraēla?

Arī šie cilvēki varēja uz daudz ko atsaukties un tomēr izšķirošie pierādījumi vēl trūka. Ja vēl šodien kādam trūkst skaidrības par manu piederību, vai es varu piederēt Dieva tautai, tad cik ilgi mēs varam šādā neskaidrībā dzīvot? Vai mēs gaidīsim līdz Kristus nākšanai, būdami tik nedroši – būsim vai nebūsim pie Dieva?

Lasām vēl šūs nodaļas nobeiguma vārdus: „Kādi no tēvu namu galveniem deva līdzekļus darbam: zemes pārvaldnieks nodeva dārgumu krātuvē tūkstoti zelta dareiku, piecdesmit slakāmos kausus, pieci simti trīsdesmit priesteru tērpu. Un citi no tēvu namu galveniem darbam deva divdesmit tūkstošus zelta dareiku un divi tūkstošus divi simti sudraba minu. Bet pārējie ļaudis deva divdesmit tūkstošus zelta dareiku, divi tūkstošus sudraba minu un sešdesmit septiņus priesteru tērpus.” (Nehemijas 7:70-72)

Šeit ir aprakstīts tas, cik Izraēla tauta ziedoja un upurēja. Arī mums ziedošana nav sveša. Katram cilvēkam ir jautājums: „Es gribu dot, bet cik man dot?” Lūk, tāpēc arī Dievs lika rakstīt savā Vārdā, tur bija virsnieki un citi cilvēki, kas deva zelta gabalus un sudraba kausus, un upurēja Dievam vēl arī citus upurus.

Vai šie upuri bija lieli? Vai tas, ko mēs upurējam Dieva darbam, ir vairāk vai mazāk? To mums ir grūti novērtēt. Mēs nezinām, cik turīgi viņi toreiz bija, un ko nozīmēja upurēt tērpus vai ko citu. Bet šis saraksts, jeb ziedojumu liste, tā mudina mūs salīdzināt savus upurus, pūliņus un ziedojumus ar to, ko ir darījuši citi. Lai šis mūsu salīdzinājums būtu pilnīgs, mums šajā upuru sarakstā ir jāatzīmē arī Kristus upuris, tas, ko atdeva Viņš.

Un lasot par to, kā no gūsta atgriezušies, Dieva ļaudis bija ne tikai strādājuši, bet arī daudz ko upurējuši, uzdosim klusu jautājumu katrs pats sev: „Cik es līdz šim esmu darījis, ja manus darbus salīdzinās ar Nehemijas laika jūdu darbu, vai mēs varēsim palikt vienā sarakstā?” Vai man nebūs kauns par to, ko es esmu darījis, ko bijis gatavs upurēt? Cik es esmu upurējis – vai mans upuris bija pietiekošs? Šie cilvēki upurēja zeltu un sudrabu. Nav izslēgts, ka Dievs arī no mums sagaida šādus upurus. Varbūt Dievs no mums sagaida upurus, kas ir dārgāki par zeltu un sudrabu. Vai nav tā, ka Dievs prasa atteikties no mūsu ieradumiem? Atteikties no mūsu nodomiem un plāniem, upurēt savu laiku un intereses? Dievs vēlas ierakstīt savos sarakstos arī to, ko es esmu ziedojis. Vai es esmu darījis visu, ko Dievs no manis ir gaidījis? Uzdosim sev šādu klusu jautājumu, un, lai Svētais Gars mums palīdz atbildēt un atrast pareizo atbildi uz to!

(Turpinājums sekos)