Cilvēka sirds – tirgus laukums

(Autors: Īzaks Kleimanis)

“Pēc tam Viņš nogāja Kapernaumā, Viņš, Viņa māte, brāļi un Viņa mācekļi, un tur palika nedaudz dienu. Kad jūdu Pashā bija tuvu, Jēzus aizgāja uz Jeruzalemi. Viņš atrada Templī vēršu, aitu un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam. Un, iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus, un baložu pārdevējiem Viņš sacīja: „Nesiet to projām! Nepadariet Mana Tēva namu par tirgus namu!” (Jāņa 2: 12–16)

Vai arī mūsu dzīvē, vai arī mūsu sirdī nemēdz būt šāds ,,tirgus laukums”, kāds bija savā laikā Jeruzalemes templī? Kā tirgū arī cilvēka sirdī var ieviesties meli, krāpšana. Cilvēks savā sirdī var perināt ļaunas, nepatiesas domas, savtīgas domas, arī jūtas var būt šādas. Rūgtums un egoisms. Un cilvēks var perināt krāpšanu ne tikai attiecībā uz citiem. Pašam sevi apkrāpt, pašapmāns – arī tas notiek sirdī.

Cilvēks piekrāpj pats sevi un ir par sevi un par savu dzīvi daudz citādākās domās nekā tas patiesībā ir. Mēs pieminam Mateja 27:24 rakstīto: ,,Bet, kad Pilāts redzēja, ka viņš nekā nevar izdarīt, bet troksnis kļuva vēl lielāks, tad viņš ņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaužu priekšā, sacīdams: ,,Es esmu nevainīgs pie šī taisnā asinīm. Raugiet jūs paši! ””

Nav jābūt Poncijam Pilātam, lai tādā veidā krāptu sevi. Daudzi citi mazi cilvēki attiecībā uz savu dzīvi arī līdzīgi piekrāpj paši sevi un uzskata sevi par nenoziedzīgiem tur, kur patiesībā viņiem vajadzētu nožēlot savu dzīvi un savas kļūdas. Cilvēks ,,kaulējas” ar savu prātu, ,,kaulējas” ar savu sirdsapziņu, kā tas notiek tirgus laukumā. Prātam ir savas prasības un sava loģika. Bet cilvēka tieksmes labprāt nepadodas šai loģikai un prasa, vai nevar atlaist kaut ko.

Sirdsapziņa arī kaut ko pārmet cilvēkam vai arī aicina cilvēku uz kaut ko. Un atkal cilvēka kūtrums un miesas prāts ,,kaulējas” un grib, lai kaut ko atlaiž vai kaut ko vieglāk palaiž, un lai sirdsapziņa tomēr viņu netraucē. Vai tiešām Dieva baušļi ir jāpilda? Vai tas šinī gadījumā jādara? Vai man tiešām ir kāds pienākums šinī gadījumā pret trūkumcietējiem, pret maldošo? Vai tiešām tas, kas ir rakstīts, attiecas arī uz mani un attiecas tieši uz šo gadījumu? Es domāju, ka katrs no mums savu reizi ir piedzīvojis šo iekšējo ,,kaulēšanos” savā sirdī.

Sirds visbiežāk ir pilna ar kņadu. Un nav tālu jāiet, lai sacītu, ka tā ir tirgus kņada. Liels troksnis ap sīkiem ieguvumiem, ap sīkiem zaudējumiem, liels uztraukums par lietām, kuras patiesībā nav vērtas, lai tās piepilda mūsu sirdi.

Un lūk, Jēzus grib, lai notiek pārmaiņa mūsu sirdī, mūsu domās, mūsu jūtās, mūsu iekšējā dzīvē. Viņš grib šķīstīt mūsu sirdis. Un ja mēs vien Viņu ielaižam, ja mēs atveram savas durvis, tad Viņš ienāk un, pirms Viņš vakarēdienu tur ar mums, Viņš mūsu sirdis šķīsta un izdzen no tām visu to, kas nav piemērots Viņa klātbūtnei.

Kad Jēzus bija šķīstījis Jeruzalemes templi, izgāja tirgotāji, izgāja naudas mijēji, apklusa troksnis. Un templī, šajā tempļa pagalmā iestājās neparasts klusums. Un pagalms bija tukšs. Galdi bija apgāzti, lopi bija padzīti un arī pircēji un pārdevēji bija projām. Bet pamazām arī šis pagalms pildījās ar publiku un klusumu nomainīja jaunas skaņas. Tās bija lūgšanas, tās bija slavas dziesmas. No dziedināto, no bērnu mutes, no Dieva meklētāju lūpām. Nāca cilvēki, kas gribēja Dievu pielūgt, kam bija iemesls Dievu slavēt, kas meklēja gaismu un dziedināšanu – tie piepildīja šo agrāko tirgus laukumu.

Jēzus vēlas, lai šādas pārmaiņas notiktu arī mūsu sirdīs, mūsu iekšējā dzīvē. Ko tas varētu nozīmēt? Kā manā sirdī vai manā dzīvē var ienākt Dieva teikšana, var ienākt patiesības meklētāji? Nu, tas ir, ka mūsu sirdis pilda miers, mūsu sirdis pilda pateicība Dievam, labvēlība pret cilvēkiem. Gaviles par to, ko Dievs jau darījis. Un ticība arī par to, ko Viņš vēl apsola darīt. Pateicība un prieks par to nākotni, ko Viņš ir apsolījis, ja vien mēs paliksim uzticīgi. Šai pārmaiņai ir jānotiek mūsu dzīvē. Un starp mums noteikti nav neviena, kura dzīvē šī pārmaiņa vismaz kādreiz nebūtu notikusi.

Bet mēs zinām evaņģēlijā tālāko vēstījumu, ka tirgotāji un naudas mijēji aizbēga gan no Jēzus vaiga, bet pēc kāda laika atkal atgriezās. Un tā mēs atrodam, ka Jēzus šķīstīja templi vairākas reizes, jo pēc pirmās reizes, pēc kāda laika bija atkal tas pats troksnis, atkal tā pati kaulēšanās. Jēzus to pieļāva. Un tā notiek arī ar daudziem kristiešiem. Sirds atbrīvojas no laicīgiem ieradumiem, no atziņām, no laika kavēkļiem un piepildās ar sajūsmu, ar mieru, ar labvēlību, ar labām, gaišām, prieka pilnām domām. Bet ar laiku šīs domas izgaist un apstākļu iespaidā atkal atgriežas dzīve vecajās sliedēs. Atkal laicīgas intereses, atkal laicīgas domas un arī laicīgas runas.

Mēs nebijām draudzē, mēs bijām pasaulē, un tad notika pārmaiņa. Bet ja mēs padomājam – vai šī pārmaiņa šodien ir saglabājusies tāda, kāda tā bija mūsu dzīves labākajos brīžos? Pārdomājot mēs bieži varam atrast, ka tikai ārējais ir mazliet mainījies. Mēs tagad varbūt nesmēķējam vai nedzeram un par to nerunājam. Bet viss pārējais – mūsu intereses un tieksmes, vai tās arī vairs nav ap zemes lietām? Nu, tas ir jautājums, par kuru mums ir jāpadomā un uz kuru mums ir jāatbild.

2. Mozus 25:8 ,,Un tiem būs Man taisīt svētnīcu, ka Es varētu mājot viņu vidū." Vārds "mājot" nenozīmē "iegriezties". Kristus nevēlas iegriezties mūsu sirdīs, bet Viņš vēlas tajās mājot, un tas nozīmē, ka mūsu dzīvei vajadzētu būt svētai vietai vienmēr. Mūsu domu pasaulei jābūt svētai vietai. Un mūsu jūtām, interesēm un mūsu plāniem jābūt tādiem, lai Kristus visās šajās lietās varētu pastāvīgi mājot. Jēzus vēlas, lai Viņam būtu pastāvīga mājvieta mūsu sirdīs. Tāpēc jau Viņš atstāja debesis un tik ļoti tuvojās cilvēku bērniem, lai varētu mājot cilvēku bērnu sirdīs. Un nu Viņš vēlas arī mūsu sirdīs mājot.

Dievnama priekšā, kurā mājoja Dievs, godbijībā nodrebēja Sābas karaliene. Viņa apliecināja, ka tas, ko viņa redzēja, ka tas ir vairāk nekā viņa varēja izstāstīt. Šī tempļa priekšā savulaik pazemojās Aleksandrs Lielais un atturēja savu karaspēku uzvaras gājienā, lai tas neieietu un nepaņemtu un arī neokupētu Jeruzalemes pilsētu. Un šodien ticīga cilvēka godība nav mazāka kā toreiz zelta kupoli Jeruzalemes templī. Un ja mēs būsim tādi, ka Kristus mūsos varēs mājot, tad šī godība būs redzama arī pasaulei, šī godība pasaulei liks godbijībā nodrebēt un pazemoties.

Un šī Dieva godība arī pārliecinās pasauli, ka mēs esam tauta, kura pazīst Jēzu Kristu. Šī pārmaiņa var notikt tavā un manā dzīvē. Un var palikt tāda pastāvīgi. Jeruzalemes templis patiesībā bija ļoti zemu kritis. Ja mēs domājam par pirkšanu, par pārdošanu. Tur pirka ne tikai baložus un mainīja naudu, bet tur pirka arī augstā priestera amatu. Vēsture liecina, ka augsto priesteri neievēlēja tā no Ārona dzimtas, kā tas bija paredzēts, bet tiesības iecelt augsto priesteri sev piesavinājās Romas vara, un deva to tam, kas visvairāk maksāja. Un Jūdi to arī izmantoja. Tāpēc arī Kristus laikā bija vairāki augstie priesteri, jo, lai Roma varētu iegūt vairāk naudas, tad viņi šo amatu izdeva uz zināmu laiku, un pēc kāda laika tas, kas deva vairāk, tas arī kļuva par augsto prieteri.

Tas bija tas, kam vajadzēja reizi gadā ieiet visu svētajā vietā un salīdzināt tautu. Un ir arī citas pazīmes, ka šis templis bija ļoti zemu kritis. Bet Jēzus iegāja šajā templī un te notika liela, brīnišķīga pārmaiņa. Lai cik tālu tu un es būtu no Dieva, lai cik mūsu sirds būtu pilna ar kaut ko, kam nav nekāda sakara ar debesīm - mūsu dzīvē, mūsu sirdī var notikt liela pārmaiņa. Lūgsim lai mūsu sirdis kļūst par patstāvīgu Jēzus mājvietu!