Piepildīts

1946. gadā Losālamosā – Amerikas Savienoto Valstu militārā kodolieroču izmēģināšanas laboratorijā - kodolreaktorā notika katastrofa. Tur bija mazs kodolreaktors, un kādam jaunam zinātniekam Luisam Stlotinam bija pie šī reaktora jāstrādā.

Viņā uzdevums bija tuvināt divas urāna puslodes, un tad, kad šīs puslodes nonāks tik tuvu, ka sāksies kodolreakcija, tad atkal tās vajadzēja attālināt uz atzīmēt attiecīgos parametrus, lai noskaidrotu, kāda ir kodolreakcijas kritiskā masa. Pats viņš atradās aiz aizsargekrāna, kur pa attiecīgo stikla lodziņu varēja vērot procesu. Ar skrūvju manipulatora palīdzību viņš varēja tuvināt un attālināt puslodes. Viņš no ārpuses varēja saskrūvēt un atlaist vai atkal tuvināt abas puslodes.

Bet gadījās tā, ka brīdī, kad iesākās kodolreakcija un viņam vajadzēja pārtraukt to un attālināt vienu puslodi no otras, noķīlējās skrūves manipulatorā. Kodola reakcija bija sākusies… Zāli piepildīja žilbinoša dūmaka… Ko darīt?! Vēl brīdi – un notiks neatgriežamais. Pie tam – zālē strādāja vēl 7 cilvēki. Luiss Slotins, kā vēlāk tika rakstīts, varbūt būtu varējis izskriet no zāles un ieskriet patversmē, bet tos 7 cilvēkus nebūtu bijis iespējams brīdināt.

Un tad šis jaunais zinātnieks, ilgi nedomājot, izvēlējas otru izeju – viņš atmeta aizsargekrānu. Ar kailām rokām saņēma urāna puslodes un atrāva tās nost vienu no otras. Kad tas bija noticis, viņš vēl deva attiecīgus rīkojumus, kas jādara šiem 7 zinātniekiem, kas bija zālē. Kad atbrauca ātrās palīdzības mašīna, viņš kādam zinātniekam, kas bija zālē un kam arī bija jādodas uz slimnīcu, teica: „Ar jums viss būs kārtība. Bet man gan nav nekādu izredžu dzīvot.” Tā tas arī notika. Pēc agonijas, kas ilga 9 dienas, šis jaunais zinātnieks nomira.

Grēka izdarība ir līdzīga radiācijai. To nevar sataustīt. Pirmā brīdī cilvēks nejūt tās iespaidu un šis cilvēks, kas nesaprot, var arī sacīt: „Nieki, kas no tādas mazas puslodes var notikt?” Šādi par grēku domā daudzi cilvēki. Ir jau rakstīts: „Tev nebūs…, bet tie jau ir tikai tādi nieki. Un tiešam, cilvēks dara tā, kā pats grib. Un viņš saka: „Lūk, nekas nenotiek!” Tā arī Ādams un Ieva pie aizliegtā koka nemanīja radiāciju. Bet tad, kad viņi pamanīja, tad jau bija par vēlu.

Cilvēces eksistenci apdraud kodolieroči un citi faktori, bet ir kas vēl bīstamāks. Tā ir grēka radiācija, ar kuru mēs slimojam. Tā ir grēka staru slimība, ar kuru sirgst visa cilvēce, un no kuras tai neglābjami jāiet bojā. Un lūk, lai glābtu cilvēci, Dieva Dēls nāca pasaulē. Viņš nometa Dievišķās taisnības un Dievišķas varenības tērpu un ar neaizsargātām rokām satvēra cilvēces likteni Savās rokās. Dziļi un patiesi ir vārdi, kurus neapzināti sacīja jūdi pie Kristus krusta: „Citus Viņš pestījis, un sevi pašu nevarēja pestīt.”(Mt.27:42.)

Tāpat kā Losālamosas laboratorijas katastrofa, kas varēja būt daudzu cilvēku katastrofa, pārvērtās tikai par viena cilvēka katastrofu, tā arī grēks, kas draudēja kļūt par visas cilvēces un visu laikmetu cilvēces katastrofu, Golgatā pārvērtās tikai par viena cilvēka – par Dieva Dēla – katastrofu.

Lai iegūtu varu atbrīvot cilvēkus no grēka, Jēzum pašam bija jānāk un jāmirst mocekļa nāvē. Kristus kļuva kā cilvēks un mira kā cilvēks, lai atbrīvotu cilvēku no grēka. „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību”.(Jņ.3:16)

Kad pie krusta izskanēja Jēzus vārdi: „Piepildīts!”, Jēzus bija uzvarējis. Visas universa būtnes bija ilgojušās pēc pārliecinošās Dieva rakstura atklāsmes. Viņš bija atmaskojis sātanu. Tad, kad debesu būtnes noraudzījās uz postu, uz asarām, uz visu to negantību, kas notiek uz šīs sātana pārvaldītās planētas, sātans mēģināja atrunāties, ka cilvēks pats bijis vainīgs un varbūt pat Dieva likums ir vainīgs, jo tas ir pārāk bargs.

Un tā daudzas debesu būtnes ilgojās pēc tā, kaut kļūtu skaidrs – kāds ir Debesu Tēvs un kāds ir sātana raksturs. Šīs ilgas piepildījās pie Golgātas krusta, kad nekritušās būtnes redzēja to, ko sātans padarīja pie nevainīgā, bezgrēcīgā Dieva Dēla, tad visas sirdis ar riebumu novērsās no Lucifera.

Ar saucienu - ”Piepildīts” - sākās jauns laikmets, kā uz mūsu planētas, tā arī visā universa vēsturē. Grēki bija izpirkti, sātans bija atmaskots. Cilvēces glābšana bija nodrošināta un arī mūsu kritušās planētas atgriešanās laimīgo citu debesu būtņu saimē.

Bet ja jau toreiz viss kļuva skaidrs, kādēļ Jēzus nav vēl nācis otrreiz? Kāpēc vēl kāvējas? 2.Pēt.3:9 atklāj, ka šīs aiztures iemesls ir viens. „Tas Kungs nevilcina to apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet, ka visi nāktu pie atgriešanās.”

Pirms mazāk kā 2000 gadien viss bija piepildīts, bet Dievs gaida vēl šodien. Arī, kad Izraēla tauta ceļoja tuksnesī un gaidīja, kad varēs ieiet apsolītajā zemē, viņi nevarēja tajā ieiet, kamēr amoriešu netaisnība nebija izpaudusies visā pilnumā. 1.Mozus 15:16.: „Un ceturtā mūža augumā nāks atkal šai vietā, jo amoriešu netaisnība līdz šīm vēl nav pilna.”

Kāds zinātnieks aprakstīja amoriešu kultūru un arī par viņu morālo līmeni. Zinātnieki bija pārsteigti, cik viņu kultūra bija augsta, bet, no otras puses, cik zems morāles līmenis bija šīm tautām  - viņiem pat reliģija bija saistīta ar netiklību un izvirtību. Dievs gaidīja, kad šīs netaisnības mērs būs pilns. Un šodien Dievs gaida, kamēr šīs pasaules netaisnības mērs būs pilns. Jau šodien sātans gan ir atmaskots, bet vēl vajag, lai pasaules ļaunums iespiestos debesu būtņu dziļā atmiņā un mūžīgiem laikiem. Bet galvenais, ko Dievs gaida – Dievs gaida Tavu un manu gatavību. Dievs gaida, lai Tu un es varētu ieiet tanī valstībā, ko Jēzus nāca dibināt.

Vai arī Tavā dzīvē ir ieskanējis sauciens – „Ir piepildīts”?

Varbūt tas ir tikai kāds laipns vārds, ko mēs esam kādam parādā; varbūt, kāds tuvinieks, kuru mēs gribētu iepazīstināt ar Dievu, vai kāda mūsu rakstura vājība, no kuras mums jāatsakās.

Ja mēs to atliekam, tad uz kādu laiku? Cik daudz laika ir mūsu rīcībā, uz kuru mēs varētu atlikt savas dzīves uzdevuma piepildījumu?

Drīz. Varbūt, daudz drīzāk, nekā mēs domājam, atskanēs debesu balss: „Piepildīts”.

(Autors: Īzaks Kleimanis)