Redzes dimensijas

Kāpēc mēs saņemam lietas, ko nejūtamies pelnījuši

jeb

Kāda pasaule izskatās patiesībā

 

Vai Tu esi kādreiz skatījies uz pasauli ar brillēm? Nē, ne jau ar tām, kuras Tu lieto lasīšanai, bet, teiksim, ar vecmāmiņas brillēm. Parasti tajā brīdī rodas neizpratne – kā brilles var būt kaut kas labs, ja es ar tām nevaru redzēt labāk. Vēlāk mēs saprotam, ka brilles var būt ļoti dažādas, un tikai īpaši gudri cilvēki spēj noteikt, kādas būs Tavas brilles. Jā, Tavas.... tad, kad Tu vēlēsies redzēt labāk.

Vai laba redze ir svarīga lieta? Nu, ja gājējs uzkāps uz nepamanītas banāna mizas, viņš varbūt tikai paklups, bet, ja lidmašīnas pilots neatšķirs augstuma mērītājā 100 no 700...

Vai ir svarīgi redzēt vēl labāk, kā mēs redzam? Jā, jo mēs vēlamies uzzināt, kāpēc mums reizēm klājas sliktāk, kā jūtamies pelnījuši.

Lai noskaidrotu, kā redzam mēs, iepazīsimies ar dažiem redzes veidiem.

  1. Punktveida skatījums. Cilvēkam ar punktveida redzi pastāv tikai divi lielumi – 0 un 1, ieslēgts vai izslēgts, balts un melns. Paēdis vai nepaēdis. Tā pasauli redz pavisam mazi bērni, un šīs pasaules centrā ir viņi paši. Ja man kājas slikti, tad pasaule ir slikta.
    Atsevišķos gadījumos šāda redze sastopama arī mazliet pieaugušākiem cilvēkiem: dzīvoju tikai vienreiz, tāpēc lietoju visu, cik spēju. Lietoju sev, protams. Bībele to salīdzina ar dzīvnieka jeb kustoņa dzīvi (Psalmos 49,21). Varētu teikt, ka tā redz slikts cilvēks.

  2. Viendimensijas skatījums. Grafiski viena dimensija ir taisne. Taisni var raksturot ar jēdzieniem vairāk un mazāk. Taisnei jau ir savi likumi. Vienā dimensijā redzošs cilvēks zina – nedari to, ko negribi, lai dara tev (jā, starp citu, vai Tu proti atrast, kurā vietā Bībelē tas ir rakstīts? Man neizdevās...) Bet pastāv citi, patiešām TUR rakstīti likumi: „Ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus” (Galatiešiem 6,7). Un tas nemitēšoties, kamēr būšot dienas virs zemes (1. Mozus 9,22). Jā, un šis likums darbojas daudzās jomās – darbā, veselībā, attiecībās. Jo vairāk strādāsi, jo labāk dzīvosi. Ja Tu nenodarbosies ar sportu, vairāk slimosi. Ja Tava vecāmāte ir izgājusi pie alkoholiķa, Taviem bērniem var būt problēmas. Tātad – ja man klājas slikti, tad es pats vai kāds cits pie tā esam vainīgi. Tāds varētu būt laba cilvēka skatījums.

  3. Taču Bībele pieļauj izņēmumus sēšanas – pļaušanas likumam. Salamans raksta: „Es redzēju apakš saules, ka pie skriešanas nepalīdz čaklam būt, pie karošanas nepalīdz stipram būt...” (Salamans mācītājs 9,11; gandrīz pēc Glika tulkojuma). Visa Vecā Derība ir pilna ar svētības – lāsta likumiem. Izlasi, piemēram, 5. Mozus 28. nodaļas sākumu! Ja es Dievam paklausu, Viņš mani svētī pilnīgi visā. Ja ar mani notiek kaut kas slikts, tad tas ir Dieva lāsts – esmu grēkojis. Jāmeklē, ko es daru nepareizi. Turklāt pastāv kolektīvā atbildība – ķēniņa grēka dēļ sods var ķert tautu, vecāku grēka dēļ var ciest bērni. Tā pasauli redzēja Jēzus mācekļi (Jāņa 9,2), tā redzēja Ījaba draugi (Ījaba 4,6-8). Plaknes jeb divdimensiju attēla formā pasauli redz ticīgs cilvēks. Un plaknē pārvietoties jau var pa visu pasauli, vai ne?

  4. Vai svētības – lāsta likums pilnīgi izskaidro pasaules kārtību? Izrādās, ka visai bieži tas nedarbojas, un dievbijīgi ļaudis to ir pamanījuši stipri sen. 73. psalmā dzejnieks pavisam atklāti apgalvo esam redzējis, ka bezdievjiem klājas labi. Lai redzētu tam izskaidrojumu, ir jāpaceļas augstāk par Zemes plakni – trīsdimensiju skatā, telpā. Ko mēs ieraugām, atraujoties no Zemes? Nu, skaties taču augstāk par Mēnesi un Sauli, un arī par Piena ceļu augstāk! Paraugies uz to vietu, kur mājo Radītājs!
    Vai esi ievērojis, ka arī Ījaba grāmatas prologs sastāv no dialogiem ārpus šīs pasaules? Precīzi šo likumu definē Pāvils: „Mēs esam kļuvuši par izsmieklu pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem” (1. Korintiešiem 4,9). Grieķiski tas skan – par teātri.
    Saskaņā ar teātra likumu, manas nelaimes nav nejaušas. Tajās var nebūt mana vaina, un vaina var nebūt arī manās attiecībās ar Dievu. Lai sātans varētu tikt pilnīgi sakauts, šajā cīņā jāpiedalās arī mums – reizēm vienkārši pierādot, ka esam Dieva pusē, ka uzticamies Viņam. Lai nevienam skatītājam nepaliktu ne mazākās šaubas, ka grēks ir ļauns un ka tas rada ciešanas. Un lai mums pašiem šī pasaule neliktos palikšanas vērta.

  5. Kā Tu raksturotu ceturto dimensiju? Ar ko attēls atšķiras no filmas? Pareizi, filmā ir daudz attēlu, un tie tiek parādīti... jā, viens pēc otra! Gan jau arī Tu esi lasījis par ceļotājiem, kas naktī un tumsā kāpj kalnā, lai kaut ko ieraudzītu. Labi, viņi uzkāpj, bet tik un tā vēl neko neredz. Izrādās, jāpagaida nedaudz līdz saullēktam, un tikai tad iespaidīgais skats atsver grūto augšupceļu.
    Reizēm nepietiek, ka paceļamies augstu virs Zemes, lai vairāk redzētu, bet mums ir arī jāpagaida. To atklāj šāds Bībeles pants: „Jo Tam pienācās Viņu, pestīšanas iesācēju, ciešanās padarīt pilnīgu” (Ebrejiem 2,10). Dievam vajadzēja Kristu darīt pilnīgu. Kas gan Dieva Dēlam varēja būt nepilnīgs? Izrādās – zināt, kā ir ciest. Pašam to izjust. Pilnīgošanas likums atklāj, ka manas šī brīža ciešanas var būt vajadzīgas kaut kad vēlāk, pēc laika. Lai tad kādam citam, kas varbūt pats savas kļūdas dēļ cietīs to pašu, varētu pateikt: „Es zinu, kā tas ir... ja vēlies, varu tev izstāstīt, kā es uzvarēju...”

  6. Piektās dimensijas skatījuma nebūs:) Tas ir, šajās pārdomās nebūs. Bet kas to gan var saskatīt, cik dimensiju ir patiesībā? Pāvils raksta, ka tagad mēs redzot tikai kā spogulī, un tolaik spoguļus ražoja no pulēta vara. Tas ir, bija tikai melnbaltie spoguļi. Lai gan svarīgāks par dimensiju skaitu (ko tomēr ceru reiz noskaidrot) šobrīd man liekas cits jautājums – cik ilgi? Bībelē ir apsolījums: „Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest” (1. Korintiešiem 10,13). Tātad – nepatīkamās, nepelnītās lietas nebūs jācieš ilgāk, kā spējam panest. Un katrs sportists zina, ka vērtīgākais treniņos ir darbība tad, kad Tu gandrīz vairs nevari. Tad trūkstot muskuļu šķiedras, kuru vietā augot jaunas, resnākas un stiprākas.

    Kāds man ir labums no zināšanām par pasauli? Vai manā dzīvē kaut kas mainās, ja pareiza izrādās ģeocentriskā vai heliocentriskā pasaules uzbūves teorija? Jā, tā ir atziņa par patiesību, taču šī  - pretēji Jēzus minētajai patiesībai – nedara brīvu.

    Kāds labums, ja es zinu par visādām redzēm? Vai no tā man sāpēs mazāk?
    Izrādās, ka cilvēks aug. Pavisam mazam bērnam ir punktveida pasaule. Lielāks saprot, ka sausas bikses ir labākas, un mammai paklausīt arī ir labi. Pēc tam viņš iemācās lūgt Dievu, un Dievs tam atbild – pasargā no niknā suņa, no lielajiem puikām... Un tad notiek nelaime – viņam iepatīkas meitene, un viņš lūdz Dievu, lai varētu sadraudzēties, bet... Pieaugušie ciniķi teiktu – kur te ir nelaime? Nāks cita, vēl labāka... Bet Dievs tā nesaka: Viņš audzina pamazām, palīdzot mums iegūt aizvien labāku redzi. Lai mēs redzētu pasauli, un redzētu Viņu. Un ne tikai palūgtu autogrāfu, bet patiešām satiktos! Tas gan būs jauki, vai ne?