Robežzīme

Bībelē ir iekšējas pretrunas. Uzduroties tām, tās vajadzētu mēģināt izskaidrot. Lielākoties tas izdodas. Ja viens teikums runā pretī otram, jāmeklē šo teikumu konteksts. Tad izrādīsies, ka pretruna starp abiem apgalvojumiem ir tikai šķietama. Neatrisinātas pretrunas mazina mūsu ticību, turpretī atrisinātas padziļina pārliecību.

Mt 12:30: “Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani, un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa.”
Mk 9:40: “Jo kas nav pret mums, tas ir ar mums.”

Abas atbildes skan gandrīz vienādi, bet, rūpīgi pārlasot, tās izrādās gandrīz pretējas. Marka Evaņģēlijs skan liberālāk - par savējiem tiek uzskatīti arī neitrālie, kas nav ne par, ne pret evaņģēliju. Turpretī Mateja versija skan kategoriski; tā izslēdz neitrālos un prasa noteiktu, aktīvu piekrišanu – “sakrāt ar Kristu.”

Konteksts rāda, ka abos gadījumos ir jautājums par robežu starp draudzi un pasauli. Šī robeža nosakāma pēc daudzām pazīmēm. Dažas no tām ir būtiski svarīgas, - bez tām cilvēks nav kristietis. Turpretī citas ir vēlamas, bet nav obligātas. Arī tas ir kristietis, kam nebūtiskos jautājumos ir atšķirīgi uzskati.

Bet kādi jautājumi ir būtiski un kādi – nebūtiski?
Dažu konfesiju uzkrītoša iezīme ir septītās dienas dusas ievērošana. Sabata ievērošana, protams, nav galvenais, ko šīs draudzes sludina. Bet šī iezīme pirmā krīt acīs, jo mēs sanākam uz dievkalpojumu neierastā dienā. Vai šī īpatnība ir tā vērta, lai ar to atšķirtos no citām brālīgajām kristiešu draudzēm?

Mt.22: 36 Jēzum uzdeva jautājumu: ”Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā ?” Jēzus piekrita šādam jautājumam; Viņš atzina, ka visi baušļi nav vienādi svarīgi, kāds no tiem ir svarīgāks par citiem. Bet Pestītāja minētais augstākais bauslis nav sabats.

Mt 25:34-36 minēti labie darbi, kas savā ziņā izšķir cilvēka mūžīgo likteni . Arī starp šiem mīlestības darbiem sabata svinēšana nav minēta.

“Dažs ievēro vienu dienu vairāk par otru, dažs turpretim visas dienas tur vienādas: ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā,” lasāms Rom.14:5. Vai te nav piedāvāta brīva izvēle? Varētu strādāt visas nedēļas dienas, vai arī atpūsties katru otro vai trešo dienu, arī noturēt dievkalpojumus varētu neatkarīgi no nedēļas dienām, piemēram, katra mēneša desmitajā datumā. Tik liberāli var izprast Pāvila teikto Vēstulē Romiešiem.

Tomēr neviena konfesija neiet šo ceļu. Katra draudze pieņem vienu nedēļas dienu kā dievkalpojuma dienu. Pieņemsim, ka kāda jaundibināta kristīga draudze, izmantojot Rom.14:5 piedāvāto brīvo izvēli, pārlūkotu Bībelē minētās nedēļas dienas, meklējot dienu saviem dievkalpojumiem. Pie kādas dienas meklētāji apstātos? Vai ne pie dienas, kurā dusēja Kristus savā dzīves laikā un pat pēc savas upura nāves? Vai ne pie dienas, kuru Jēzus, pasaules radīšanas darba Izpildītājs, iesvētīja kā atdusas un piemiņas dienu? Vai ne pie dienas, kas minēta Dieva desmit baušļos?

Tomēr gan lielā Vispasaules Baznīca, gan arī mazākās draudzes, kas tiecās Baznīcu reformēt, izvēlējās dienu, kas Bībelē vispār nav minēta kā atdusas, piemiņas vai dievkalpojuma diena. Nopietns svētdienas svētītājs neteiks, ka Baznīca šo dienu ir izvēlējusies tādēļ, ka apustuļi pa mājām lauzīja maizi ikdienas un arī pirmajā nedēļas dienā (Ap.d.2:46 20:7). Godīga atbilde mēdz būt tikai viena:- “Tā ir sena tradīcija.”

Atkrišana kristietībā sākās agri, drīz vien pēc Pāvila nāves - Ap.d.20:29 Jau otrā gadsimta beigās radās ideja pārcelt sabata svētīšanu uz Saules dienu, lai atšķirtos no jūdiem un neciestu no vajāšanām, kas piemeklēja jūdus pēc kārtējās sacelšanās pret romiešiem. Tiešām, šī tradīcija ir sena, bet Bībelē tās pēdas nav atrodamas.

Varētu jautāt: Vai visas ārpusbībeles tradīcijas ir sliktas jeb pretdievīgas? Nekādā ziņā! Vai neskaitāmi ticīgie nedzīvo labu kristīgu dzīvi, nemaz netaujājot, vai viena vai otra baznīcas norma dibināta uz Bībeli vai uz ārpusbībeles avotiem?

Galu galā, vai jautājumā par tradīciju avotiem nevajadzētu vadīties no Bībeles principa “Tas, kas ēd, lai nenicina to, kas neēd; bet tas, kas neēd, lai netiesā to, kas ēd visu.. ?” Vai šo principu nevajadzētu paplašināt un teikt – “Kas vadās no Bībeles, lai nenicina to, kas dzīvo pēc tradīcijām, un otrādi?”

Šis jautājums tika uzdots Jēzum. Jēzus uzsvērti un pastāvīgi uzsvēra Bībeles dievišķo, pārcilvēcīgo izcelsmi un visu, kas uzrakstīts ārpus Bībeles, dēvēja par “cilvēku likumiem.” Par tiem, kas kalpoja Dievam pēc tradīciju normām, Jēzus sacīja
“Velti tie Mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi” (Mt 15:9).

Vai Jēzus nepārspīlēja Bībeles nozīmi? Vai Bībeles kritikas laikmetā vēl vajadzīga nešaubīga pārliecība par Bībeles ekskluzīvo inspirāciju?
Bībeles nemaldība ir kristīgās ticības pamats. Ārpusbībeles tradīciju īpatnība ir tā, ka to ir daudz un tās nesaskan savā starpā, tāpēc to inspirācija ir apšaubāma. Ja mēs pielīdzinām Bībeli šiem nedrošajiem avotiem, mēs līdz ar to piekrītam, ka arī Bībeles inspirācija ir nedroša. Bet Bībeles neapšaubāmā inspirācija ir mūsu ticības vienīgais pamats.

Kur citur ir rakstīts, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, ka Viņš ir miris un augšāmcēlies, ka Viņš ir pacēlies debesīs un atgriezīsies, lai atjaunotu paradīzi virs zemes? Kur citur mēs uzzinām, kas mūs sagaida pēc nāves? Ja Bībeles informācija nav drošāka par senajām teikām un baznīctēvu sacerējumiem, ja Augšāmcelšanās brīnums nav nekas vairāk par senajiem spoku stāstiem, tad mums nav pamata paļauties uz kristietības pamatakmeņiem. Pie tautas vispārējās neticības un bezcerības nav tik daudz vainīga mūsdienu zinātne, cik mūsdienu cilvēka iztēles trūkums un nespēja ieskatīt Bībeles kosmisko izcelsmi.

Ticība Bībelei ir kristīgās ticības pamats, un sabata bauslis ir tas lakmuspapīrs, kas uzrāda mūsu ticību vai neticību Bībelei kā Dieva Vārdam.

Atklāsmes 7. un 13. nodaļā mēs lasām par apzīmogošanas laiku, par izvēli starp Dieva un antikrista zīmogu. Par to, kad un kā šī apzīmogošana notiks, var domāt dažādi. Tomēr ir ļoti liela varbūtība, ka zīme, kas apliecina uzticību un piederību Dievam, ir sabats. “Es devu tiem arī savus sabatus, kas ir derības zīme starp Mani un viņiem, ka Es esmu tas Kungs, kas tos dara svētus.” (Eceķ.20:12 Elberf, arī kr.).

“Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības. Jo viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – tas nav no Tēva, bet ir no pasaules. Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.” 1Jāņ 2:15-17.

Ateistiskā totalitārā valsts kristiešus izsmēja un vajāja. “Brīvā” pasaule kristiešus aicina sev līdzi, - “pasaulē”, turp, kur valda acu kārība, miesas kārība un dzīves lepnība.
Šī vilinājuma priekšā apustulis Pēteris sprieda tā: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi!”(Jņ 6:68)

Jautājums nav par to, kurai draudzei piederēt un kuru dienu svinēt. Jautājums ir, vai mēs gribam kaut ko vairāk, nekā pasaule var piedāvāt; vai mēs gribam mūžīgās dzīvības vārdus.
Izvēle ir mūsu. Dievs var tikai ieteikt: “Izvēlies dzīvību!” (5Moz 30:19)

Īzaks Kleimanis