Dzīvā ticība

“No žēlastības jūs esat pestīti ticībā,” – rakstīja apustulis Pāvils vēstulē Efezas kristiešiem (2:8). Šajos vārdos izteikta Kristus evaņģēlija būtība. Ticošais saņem Dieva glābjošo žēlastību – tā nebija tikai efeziešu, tā ir arī mūsu lielā cerība. Acīmredzot ticība ir ļoti svarīga, patiesībā tā ir viena no visdārgākajām lietām, kas cilvēkam šajā pasaulē var piederēt.

Ticību mēdz raksturot dažādi: liela, maza, stipra, vāja, dziļa, sekla... Ne vienmēr ticības “lielums” vai “dziļums” ir noteicošais cilvēka attiecībās ar Dievu. Svarīgāko kritēriju ticības raksturošanai atrodam Jēkaba vēstules 2. nodaļas 19. pantā: “ticība, ja tai nav darbu, tā ir pati par sevi nedzīva.” Ticība var būt liela, tā var būt stipra, bet ja tā nav dzīva, tad šāda ticība mūs nedarīs par Dieva glābjošās žēlastības ieguvējiem.

Piemērs lasāms tepat, Jēkaba 2:19: “... arī ļaunie gari tic un dreb.” Tiešām, ļauniem gariem ir stipra ticība, vai gan citādi tie drebētu, bet viņu ticība nav dzīva, tāpēc tie ir un paliek tikai ļaunie gari.

Jēkabs apgalvoja, ka šķirtne starp dzīvu un nedzīvu ticību ir darbi, citiem vārdiem – mūsu rīcība. Tieši kāda rīcība? Drebēšana acīmredzot nē. Dzīvu ticību raksturo rīcība, uz kuru aicina Dievs, uzrunājot mūs caur Kristus mācību, Viņa dzīves piemēru, caur desmit baušļiem un pārējo Bībeles saturu.

Interesants dzīvas ticības piemērs atrodams Jozua grāmatas 3. un 4. nodaļā. Israēla tauta iet uz viņiem apsolīto Kānaānas zemi. Nu viņus no mērķa šķir tikai viens šķērslis – Jordānas upe; ne jau gluži Daugava, bet tomēr. Tilta nav; laivu arī nav. Dievs caur tautas vadoni Jozua saka, lai priesteri ņem svēto Derības šķirstu un brien upē. Un tauta lai seko. Ja viņi tā darīs, Dievs apsola apturēt upes ūdeņus, lai ļaudis varētu pāriet gultni sausām kājām.

Starp šodienas kristiešiem atrastos vismaz divi nogrupējumi, kuri nebūtu mierā ar šādu priekšlikumu. Vieni teiktu apmēram tā: “Jozua! Ir gan pareizi, ka mums Dievam jāuzticas, bet mums jābūt arī prātīgiem, nedrīkst taču skriet ar galvu sienā; kas pats sargājas, to arī Dievs sargā.

Mums šajā situācijā no savas puses jādara viss, ko mēs varam, un pārējais jāuztic Dievam. Viņš taču mums devis rokas, kājas, gudrību un dažādu amatu prasmi. Prātīgi būs, ja iesim lūkot materiālus, no kā varētu taisīt plostus. Kad plosti būs gatavi un pārbaudīti, celsimies ar tiem pāri upei un ticēsim, ka Dievs mūs pasargās un mēs nenoslīksim.”

Starp šodienas ticīgajiem tādā situācijā būtu arī otra ļaužu grupa, kura neielaistos tādā dēkā, kādu piedāvāja Jozua. Lūk, viņu argumenti: “Klausies, Jozua, mēs neesam nekādi bauslībnieki. Burts nokauj, bet gars dara dzīvu! Mēs tavu priekšlikumu pieņemam garīgi. Tie ūdeņi, kuros mums jābrien, jāsaprot garīgi, tāpēc apmetīsimies krastā, lūgsim, dziedāsim slavas dziesmas, lasīsim Bībeli un gaidīsim, kamēr Dievs sagatavos mums ceļu.”

Ir taisnība, ka mums jārīkojas saprātīgi, tāpat taisnība, ka mums jālūdz un jālasa Bībele, un tomēr abi iepriekš minētie viedokļi ir galējības. Ar nožēlu jāsaka – bieži sastopamas galējības starp ticīgajiem. Abos ir ticība, varbūt pat stipra ticība, bet ne dzīva ticība.

Israēla tauta gan toreiz parādīja dzīvu ticību – viņi rīkojās tieši tā, kā Dievs caur Jozua bija sacījis. Ticot Dievam, respektējot Viņa aicinājumu, Israēla priesteri brida upē. Vizuāli nekas neliecināja par iespēju to sekmīgi pārbrist, kur nu vēl pāriet sausām kājām. Jordāna tajā vietā un tajā gadalaikā bija pārāk dziļa un strauja.

Kad priesteri ar Derības šķirstu jau bija ūdenī, iejaucās pats Dievs, apturot straumi kā ar neredzamu aizsprostu, un ļaudis tiešām pārgāja gultni sausām kājām.

Dievs neaicināja izraēliešus darīt brīnumus. Viņš tos aicināja uz pavisam vienkāršu lietu – iet vajadzīgajā virzienā, šoreiz tas bija pāri upei. Brīnumu darīja Viņš pats. Runājot par ticību, šis tiešām ir pārdomu vērts piemērs.

Lasot Bībeli, mēs tajā atrodam daudzus Dieva aicinājumus. Ir tādi, kas attiecās uz atsevišķiem, tālā pagātnē dzīvojušiem cilvēkiem (piemēram, aicinājums brist Jordānas upē); bet daudz ir aicinājumu, ar kuriem Dievs nepārprotami vēršas pie visiem cilvēkiem.

Daudzi, izlasījuši Bībeli vai daļu no tās, nopūšas: “Es ticu, ka tas viss ir pareizi, bet es to nevaru izpildīt.” Taisnība, tu to nevari. Mērķis ir pārāk augsts. Arī israēlieši NEVARĒJA pārbrist Jordānu, bet, kad viņi ticībā bija spēruši pirmos soļus Dieva norādītajā virzienā, tad iejaucās Viņš, un tad izraēlieši to VARĒJA.

Dzīvai ticībai nepietiek ar Bībeles lasīšanu, slavēšanu un lūgšanu. Un dzīva ticība nebūs tā, kas, vēloties sekot Dieva aicinājumam, rēķināsies tikai ar savām iespējām, tikai ar to, ko tu VARI. Ja esi pārliecinājies, ka Dievs tevi uz kaut ko aicina, vienkārši uzticoties Viņam sper soli norādītajā virzienā. To var katrs. Sāc darīt to, uz ko Dievs tevi aicina. Sāc nedarīt to, ko Dievs tev neiesaka. Sāc iet Dieva norādīto ceļu. Tā rīkojas dzīvā ticība. Un uz otru pusi – tā ticība kļūst dzīva.

Neviens iepriekš nepateiks, cik dziļi tev būs jābrien, pirms ūdeņi pašķirsies. Varbūt līdz potītēm, varbūt līdz ceļiem, varbūt līdz viduklim, bet varbūt arī līdz zodam. Bet viens ir zināms pilnīgi droši – Viņš, kam tu tici, ir uzticības cienīgs.