Pieslēgšanās parole: dziivotlauliibaa

Divdesmit pirmā gadsimta elektronisko sakaru laikā, lai iegūtu kādu informāciju, sazinātos ar cilvēkiem tūkstošiem kilometru tālumā vai darītu savu ikdienas darbu, ir „jāpieslēdzas”. Jāpieslēdzas dažādām mājas lapām, „saitiem”, globālajam tīmeklim, jāzina lietotāja vārdi un vēl svarīgāk – vajadzīga pieslēgšanās parole.

Svētot laulību un ģimeni kā institūciju cilvēkiem, kas vēlāk izrādījies kā lielākais izaicinājums pasaulē, Dievs ir devis gan lietotājvārdu, gan pieslēgšanās paroli. Mums, cilvēkiem, tā jāzina un jālieto. Kāda tā ir? Labs jautājums. Atbildes ir visdažādākās – mīlestība, sapratne, sekss, cieņa, uzticība, romantika utt.

Romantiskā mīlestība, par ko raksta grāmatas, kam veltīti žurnāli, par ko uzņem filmas, apdzied un visādi citādi izpušķo, apgalvo, ka laulības noslēpums jeb pieslēgšanās parole ir laime. Senatnē domātājs Sokrāts ir teicis: „Ja tu dabū labu sievu, tu kļūsti laimīgs. Ja dabū nelabu, tu kļūsti filozofs.” Par šo izteicienu atliek vien pasmaidīt, taču vēsture liecina, ka senatnē romantiskā mīlestība nebija pazīstama kā jēdziens. Vissenākā liecība ir Bībelē uzrakstītā Augstā Dziesma.

Nevēlos apgalvot, ka romantiskas attiecības nav daļa no laulības, kas regulāri jāatdzīvina un jāuztur, taču daudzi domā, ka laulībā galvenā ir romantika, un ka tā var izdzīvot, balstoties uz romantiskām jūtām, vai ka tās ir ļoti svarīgas, izvēloties dzīvesdraugu (vairumā gadījumu arī tā notiek). Tomēr reālā dzīvē šie apgalvojumi neattaisnojas, lai gan nabadzīga ir tā laulība, kurā nav kaisles, romantikas un piepildījuma.

Šī raksta mērķis ir aizsākums rosināt lasītājus aizdomāties par jautājumu: ar kādu mērķi Dievs deva laulību? Ko no laulības jāsaņem katram cilvēkam atsevišķi? Un ja nu Dievs devis laulību, lai padarītu mūs svētākus vairāk nekā lai padarītu mūs laimīgus?

Laulību satur nobriedusi mīlestība. Kāda tā ir? Tā ir laulība, kas iztur, kad attiecībās virsroku pārņem cilvēka dabīgais raksturs un grēcīgā daba.

Ja atceramies laulību solījumu, tad parasti gan jaunais vīrs, gan sieva to dod romantiski, ziedu skavās, ciešā apskāvienā, skaistās mūzikas skaņās. Laulību solījums aicina izpildīt gandrīz cilvēcīgi neiespējamo – ideālu. Bet mēs solām, mēs taču to vēlamies, īpaši, lai otrs cilvēks to izpilda attiecībā pret mani, un ja viņš/viņa to nerealizē, tad nekautrīgi atgādinām: bet tu taču solīju, ka... Īstenībā laulību solījums ir veids jeb ceļš, kā mēs gribētu dzīvot. Taču laulība mums atgādina par ikdienas dzīvi ar grēcīgu cilvēku ļoti sarežģītā, nestabilā, sagrozītā pasaulē. Neviens jau nav solījis, ka būs viegli, bet vai tad mēs visi to vieglumu nevēlamies?

Mēs tiecamies pēc mīlestības, bet tiekam iemesti ienaidā. Vērojot reālo dzīvi, kas izteikta statistiskos datos, jāsecina, ka laulības solījumu īstenot ir ļoti, ļoti grūti, ka strādāt pie attiecību noturēšanas un sevis pilnveidošanas ir sarežģīti un ka dzīvošana laulībā ir lielākais dzīves izaicinājums, un ne tikai, tas ir smags darbs, tā ir māksla.

Atgriežoties pie jautājuma, ar kādu mērķi Dievs iesvētīja laulību dzīves realitātes šķērsgriezumā, rosās nemiers – vai Dievs domāja par ideālu, ilūziju vai laimīgu laulību?

Cilvēkam ir labi sievu neaizskart. Bet netiklības novēršanas labā lai katram ir sava sieva un katrai sievai savs vīrs. Vīrs lai izpilda savu pienākumu pret sievu un sieva pret vīru.” (1.Korintiešiem 7:1-13) Tāda ir apustuļa Pāvila atbilde ticīgajiem Korintā. Kristīgs autors Gary Thomas minētā jautājuma sakarā raksta, ka, ja tu gribi būt brīvs un kalpot Jēzum, tad nav šaubu- paliec neprecēts/neprecēta. Laulība paņem ārkārtīgi daudz laika. Bet ja tu vēlies kļūt Jēzum līdzīgāks raksturā, tad nevar iedomāties neko labāku, kā uz šo mērķi virzīties kā apprecoties. Precētiem cilvēkiem ir jāsastopas ar tik daudz un dažādām rakstura pilnveidošanas lietām, ka tas nav iespējams, dzīvojot vienam.

Protams, Jēzus nebija precēts, taču Viņš dzīvoja ģimenē, turklāt tas bija praktiski viss, ko viņš darīja līdz brīdim, kad Dievs Tēvs paziņoja: „Šis ir mans mīļais Dēls, pie kā man labs prāts.” Ko gan Jēzus bija darījis, lai saņemtu šādu Debesu Tēva novērtējumu un uzslavu? Viņš bija DZĪVOJIS ĢIMENĒ! Dzīvojis, godinot vecākus, un darbojies tēva – patēva darbnīcā. Tas bija un ir Dievam patīkami – dzīvot ikdienas dzīvi ģimenē. Divdesmit četras stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā palikt un būt uzticīgam. Ģimenes dzīve ir īstenība, kas maļ, berž, rīvē, pulē un spodrina raksturu Jēzum līdzīgu.

Man nav personīgu pretenziju pret cilvēkiem, kuri izvēlējušies dzīvot klosterī. Taču salīdzinot situāciju kādā parastā gadījumā – trijos naktī, piemēram. Kas ir vieglāk – piecelties šajā laikā agrajām ikrīta lūgšanām, vai mosties nakts vidū, lai nomainītu autiņus raudošam mazulim, kas pamodies nesaprotami no kā un nemaz nevēlas gulēt? Trijos naktī jautājums, kas ir vieglāk, var kļūt ārkārtīgi nozīmīgs. Ko izvēlēties?

Laulība un dzīve ģimenē nemitīgi aicina pilnīgi jaunai un pašaizliedzīgai dzīvei. Jebkurai situācijai, kas liek nesavtīgi rīkoties, ir liela garīga vērtība. Uzupurēšanās, beznosacījuma mīlestība, ikdienas daudzkārtēja piedošana – tās ir garīgās vērtības, kas maz pamazām liek domāt, ka laulības īstenais mērķis ir nevis laime, bet gan svēta dzīve. Dievs vēlas cilvēka labklājību, arī laime un svēta dzīve ir saderīgi jēdzieni, bet, lūkojoties uz laulību svēttapšanas skatījumā, ir pavisam cita perspektīva.

Ja laulības galvenais mērķis būtu padarīt cilvēku laimīgu, tad gadījumā, ja nejūtos laimīga, varu veidot jaunu laulību katrus 3-4 gadus, varbūt tajā jutīšos laimīgāks. Pāvils rakstīja, ka ir tik daudz netiklības – dusmu, naida, agresijas, savtības – ka mums jāveido ciešas attiecības ar otru cilvēku, lai laulībā strādātu pie savas uzvedības un attieksmes.

Esiet pilnīgi kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” (Mateja 5:48) Vai šie Jēzus vārdi aicina uz kaut ko nereālu, tālu, nesasniedzamu? Vai cilvēkam jebkad būs iespējams būt pilnīgam kā Dievam? Vai tas vispār ir iespējams?

Kristus norāda, runājot iepriekš šajā nodaļā, par dzīves standartiem un vērtībām, ka ceļš uz pilnību ved caur ikdienas dzīvi laulībā un ģimenē. Laulība ir viena no daudzām dzīves situācijām, kas palīdz cilvēkam gūt dzīves jēgas apziņu, mērķi un piepildījumu no Dieva. Laulībā ir ļoti laimīgas dienas, kas mijas ar pienākumiem, prasībām, izaicinājumiem un laikus nomaksātiem komunāliem rēķiniem, bērnu audzināšanu, iztikas pelnīšanu un tīras mājas uzturēšanu.

Laulība tāpat kā viss uz šīs zemes ir īslaicīga mūžības skatījumā. Vīra vai sievas personīgās attiecības ar Dievu ir un būs ilglaicīgākas nekā viņu savstarpējās attiecības, kas var izbeigties pēkšņi, negaidot, pārsteigt nesagatavotus, vienam no laulātajiem aizejot dusēt nāves miegā. Tādēļ laulība lielāku jēgu iegūst, ja abi – vīrs un sieva - veido sadraudzību ar Dievu kopīgi. Šāds dzīvesveids, ejot tuvāk Dievam kopā, satuvina vienu otram.

Mēs varam kopīgi censties, lai mūsu mājoklis būtu patīkams un mierpilns, lai seksuālās attiecībās būtu prieks un labsajūta abiem, varam dzīvot tā, lai vienmēr saglabātu cieņu un savstarpēju laipnību. Tas ir svarīgi un kopējo pūļu vērts. Taču visvairāk laulātos satuvina tuvošanās Dievam. Ja šīs attiecības ir dzīvas un ja tajās tiek ieguldīta enerģija un laiks, tad arī savai laulībai neuzliksim bargas prasības, sagaidot viens no otra, pieprasot viens no otra, lai piepildītu garīgo tukšumu.

Jāsaka, ka Dievs novērtē mūsu centienus, kas ne vienmēr vainagojas ar lieliem vai pat maziem panākumiem, jo tikai Radītājs var saprast sirds labo gribu, pat ja tā maskēta un slēpta aiz dažkārt visai neizskaidrojamas un ne vienmēr saprotamas uzvedības. Jebkurā gadījumā, par vienu varam būt pārliecināti, lai kā mēs censtos, gan kopīgi, gan atsevišķi, mēs nekad nemīlēsim vairāk nekā Dievs mūs mīl ar beznosacījuma mīlestību.

Vilšanās laulībā dažkārt notiek tādēļ, ka no otra cilvēka sagaidām pārlieku daudz, mēs vēlamies iegūt dzīves piepildījumu no otra cilvēka. Vai nav par daudz gribēts? Jāatceras, ka mans vīrs vai sieva nav Dievs, bet ikviens cilvēks ir radīts ar ilgām pēc Dieva pilnības, kuras tikai Viņš var piepildīt.

Laulība ir garīgās izaugsmes konteksts, jo tā ir izaugsme kalpošanā, paklausībā, raksturā un mīlestībā pret Dievu un cilvēkiem, novērtējot savu sievu vai vīru kā Dieva īpašumu. „Tāpēc, vai pie tā Kunga mājās būdami, vai vēl svešumā, mēs cenšamies, lai būtu Viņam patīkami.” (2.Korintiešiem 5:9) Tas ir mērķis laulībā – būt Dievam patīkamiem! Vai tāds ir jūsu laulības mērķis? Vai esat to apsprieduši? Kāpēc izvirzīts šāds mērķis? Atbilde 14. pantā: „Jo Kristus mīlestība mūs vada, kad tā spriežam.” Man kā kristietei nav citas izvēles – esmu Kristum parādā dzīvot Viņam. Šāda attieksme mudina raudzīties uz savu dzīvesdraugu ar attieksmi „ja kas ir Kristū, ir jauns radījums”.

Kristus kalpošanas pamatuzdevums bija un ir salīdzināšanas darbs – vest cilvēku tuvāk Dievam. Vai var runāt par salīdzināšanas darbu laulībā, ja tai pāri klājas šķiršanās ēna, naids un kļūdu meklēšana, strīdi, nesaskaņas. Ja mana laulība nav saskaņā ar manu pārliecību, es esmu nodevusi savu dzīves mērķi. Salīdzināšanas kalpošana sākas un turpinās mājās, ģimenē, laulāto guļamistabā, virtuvē – piedošana, uzupurēšanās, sapratne. Mēs nevaram veiksmīgi sludināt Labo vēsti, ja tā neparādās mūsu mājās vispirms: necienot, negodājot savu sievu/vīru, veicinot nemieru ar savu neapmierinātību. Kā es varu liecināt saviem bērniem par Dieva salīdzināšanas dāvanu pasaulei, ja viņi redz, ka maniem solījumiem nav graša vērtības?

Ja pāra kopīgais mērķis ir patikt Dievam, tad viņi nemeklē laulību šķirt. Ir izņēmumi, Bībelē par tiem rakstīts. Pirmais iemesls, kāpēc palikt laulībā – tas ir kristieša pienākums. Vai varu runāt par piedošanu un salīdzināšanu, ja meklēju atšķiršanu? Ja esam precējušies ar mērķi kļūt laimīgi, tad viena neizdošanās dzirkstele var nodedzināt visu attiecību mežu.

Katra lasītāja pārdomām atstāju jautājumu, uz kuru atbilde jāmeklē abiem laulātajiem kopā: Un ja nu Dievs laulību devis, lai padarītu mūs svētākus vairāk nekā laimīgus?

Lai jums veicas, atrodot jūsu laulības pieslēgšanās paroli Dieva globālajam tīmeklim!

Valda Reķe