„Bet es gribu, ka jūs būtu bez zūdīšanās.” (1. Korintiešiem 7:32)
Vārds „zūdīšanās”, ko mēs tagad retāk lietojam, nozīmē raizes, smagas rūpes, nedrošība par to, kā būs, kā iztiks, kā ies nākotnē. Šeit apustulis Pāvils dod kādu konkrētu padomu tam laikam, ko lai dara, lai nebūtu tādas smagas raizes dzīvē jānes. Šis padoms ir domāts tam laikam. Laiks tagad ir citāds, un varbūt tagad ir vajadzīgi mazliet citādi padomi. Bet Dieva nolūks, lai mēs būtu bez raizēm, lai mēs dzīvotu bez zūdīšanās, lai mēs būtu brīvi no smagās rūpju nastas, Dieva nolūks tāds ir visos laikos un arī šodien.
Raizes ir tās, kas nomāc mūsu garu. Un nomāc arī veselību. Salamana Mācītāja grāmatā 5:2 ir rakstīts, ka tur, kur daudz rūpju, tur rodas sapņi. Tātad cilvēkam miegs vairs nav labs. Viņš murgo visu nakti, nejūtas atpūties tāpēc, ka viņu nospiež smagas rūpes. Un arī šodien, vērojot lielās bažas, kas ir medicīnai par jaunām slimībām, par daudzu slimību ārkārtīgi lielu izplatību, kas agrāk nebija tā novērojams, tad visi ir vienisprātis, ka viens no iemesliem, kāpēc cilvēki tik daudz slimo ar dažādām smagām saslimšanām, viens no iemesliem ir tas, ka cilvēki nav droši par rītdienu. Viņi izlasa avīzi un viņi ir nobažījušies par visas cilvēces rītdienu – vai cilvēcei būs nākotne, vai vienā brīdī cilvēce aizies bojā. Un katrs atsevišķais cilvēks ir nobažījies par daudz un dažādām nepatikšanām, kas viņiem varētu draudēt tuvākā nākotnē, un šīs bažas nospiež cilvēka garu, nospiež viņa sirdi un dara viņu arī uzņēmīgu pret dažādām ļaunām slimībām. Un tā mēs saprotam, kāpēc Dievs saka – Es gribu, lai jūs būtu bez zūdīšanās. Dievs gribētu, lai mums būtu labs miegs, lai mums būtu vienmēr smaids sejā, lai mēs būtu vienmēr priecīgi, mēs būtu mierīgi un mūsu dvēseles būtu līdzsvarotas.
Kādu stāvokli Dievs gribētu, lai mēs ieņemam attiecībā uz mūsu nākotni, uz mūsu dzīves vajadzībām? Mateja 6:26 teikts - „Skatieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?”
Pirmkārt, no šī salīdzinājuma un aicinājuma, lai mēs skatāmies uz putniem un līdzināmies viņiem, mēs varam saprast, ka Dievs mūs aicina būt brīviem no rūpēm. Bet vai Viņš mūs aicina uz bezdarbību? Nu noteikti nē! Jo putni nenogurstoši strādā un darbojas. Tur nav jāstāsta, cik rūpīgi katrs putns vij savu ligzdu, ko viņš dara, lai varētu savus mazuļus pabarot. Tā kā viņi ir ļoti uzticīgi savos pienākumos. Un tā vēlas Dievs, lai mēs arī tādi būtu. Bet ko putns nedara? Putns nekaļ plānus nākotnei. Putns vispār neplāno savu rītdienu. Viņš nemokās ar šaubām – vai man izdosies vai neizdosies. Tādas rūpes putnam nav. Un, protams, ne jau tāpēc, ka putnam ir lielāka ticība, bet tāpēc, ka viņš ir putns. Viņš nevar domāt, viņš nevar plānot un arī nevar šaubīties.
Mēs kā cilvēki nevaram pilnībā līdzināties putniem. Mēs nevaram tā dziedāt kā putni, mēs nevaram lidot kā putni un nevaram būt tik bezrūpīgi kā putni. Mums ir jādomā par rītdienu, mums arī ir jāplāno. Bet cilvēks plānojot tomēr var atbrīvoties no raizēm un atbrīvoties no rūpēm, ja viņš var paredzēt jeb ieplānot drošu nākotni. Cilvēks nevar nedomāt par nākotni, bet ja viņš spētu uz nākotni raudzīties optimistiski, ja viņš spētu ar lielu cerību raudzīties nākotnē un ar drošu pārliecību, ka viņam labi ies, tad, protams, viņš savā ziņā līdzināsies putnam, jo viņam nebūs šīs smagās rūpes.
Es atceros kara laikus. Tie, kas mēs esam tos laikus piedzīvojuši, laikam visi esam kaut kur bēguši un kaut kur pārvietojušies. Un tā atceros kādu gadījumu, ka mēs tur bijām diezgan daudz cilvēku kopā. Un katram bija diezgan daudz mantas, jo katrs gribēja vairāk paglābt mantas un paņemt līdz, kas būs vajadzīgs. Un katram bija arī liela rūpju nasta līdzi, jo katrs domāja – kā nu būs un kur nu ies un kas tur mūs sagaida. Un atceros, ka šajā pūlī bija viens pazīstams cilvēks, un kad viņam jautāja – „Kur tavas mantas?”, viņš parādīja rokā, ka sviestmaize bija rokā. Un vairāk viņam mantas nebija. Un arī liekas rūpes nebija nekādas lielās, jo viņš neizskatījās norūpējies, kā visi pārējie. Vēlāk es ar viņu arī biju kopā un es sapratu, kāpēc viņš nebija paņēmis daudz mantas un nebija arī ļoti norūpējies. Jo viņš paļāvās uz sevi. Viņš bija tāds pieredzējis cilvēks, arī stiprs cilvēks. Viņš daudz ko prata. Un viņš bija tādā pārliecībā, ka arī jaunā vietā gan viņš visu atradīs, gan viņš visu nokārtos un arī iekārtosies. Viņam nekas nav jāņem līdzi un nav arī ne par ko jārūpējas.
Vai cilvēks paļaujoties uz sevi var pievilties? Kā jūs domājat? Jā, noteikti, un visbiežāk tā arī notiek. Un Dievs vēlas mūsu optimismam likt stiprāku pamatu nekā paļauties uz sevi. Lai mēs paļaujamies uz Viņu, kurš nekad nevar pievilt, kuram nepietrūkst arī gādības. Un Dievs mūs māca, kā lai mēs savas rūpes pēc iespējas lielākā mērā pārliekam uz šo mūsu Vadoni, uz mūsu gādīgo Tēvu.
Un šodien es gribu ar jums kavēties pie tām domām – kā Dievs mūs māca likt savas rūpes uz Viņu, lai pašiem no šīm rūpēm paliktu pēc iespējas mazāk. Mateja 6:27 - „Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti?”
Šis apsvērums jau ir pirmais solis uz paļāvību uz Dievu. Dievs atgādina katram ticīgajam un arī neticīgajam: tu rūpējies, bet vai iznāk tā, kā tu rūpējies? Tu plāno. Bet vai tavi plāni īstenojas? Tev ir bažas par kādām briesmām vai par kādām dažādām draudošām situācijām. Bet vai piepildās? Nē. Tu jau redzi – tas, ko tu sagaidi, tas nepiepildās, bet notiek taisni tas, ko tu neesi nemaz domājis. Vai tā nav? Un katram cilvēkam ir jāpiekrīt, ka tā tiešām ir. To saprast, ka mūsu nākotne nav mūsu rokās, mēs nevaram to izdomāt, nevaram to izplānot, tas jau ir pirmais solis, kā uzticēties Dievam. Un tas nozīmē – nenest visas raizes uz saviem pleciem un būt brīvam no rūpēm.
Es kādreiz dzirdēju - nu varbūt tas ir tāds ejošs izteiciens latviešu valodā, - kādreiz kādam jautāja – „Nu kā tu esi ticis cauri?” Viņš bija zināmas grūtības piedzīvojis savā darbā, tāda smaga situācija viņam gadījās. Nu un ko tas cilvēks viņam atbildēja? Viņš sacīja, ka ir ticis galā “ar Dievu uz pusēm.” Nu, vismaz pateikts tas tika ar ironiju. Ko viņš sirdī domāja, to mēs nezinām. Bet tā patiesība tomēr ir tāda, un daudzi to atzīst, ka mēs gan cenšamies, bet lielā puse no mūsu neveiksmes vai veiksmes nav mūsu rokās.
Tur ir kāds Cits, kas lielā mērā vada mūsu dzīvi un no Viņa ir arī atkarīga veiksme vai neveiksme. Arī mēs esam ticīgi, ticam Dievam bez ironijas, bet vai nav mūsu dzīvē tā, ka mēs visas rūpes nevaram uzticēt Dievam? Jeb teiksim tā – neprotam uzticēt Dievam. Mēs vienmēr kādu daļu no savām rūpēm un raizēm atstājam sev. Bet noteikti vienu daļu uzticam Dievam. Un šodien, atgādinādams šo vienkāršo patiesību, es gribu atgādināt arī to – jo vairāk mēs atstājam Dieva ziņā mūsu rūpes, jo vieglāka ir mūsu sirds, jo labāka ir mūsu veselība un labāks noskaņojums.
Jo mazāk mēs atstājam Dievam, jo vairāk mēs nesam tās rūpes sevī, jo mums ir grūtāk, jo mēs esam īgnāki, un nav arī nekāda garantija, ka mums labāk veiksies tāpēc, ka mēs rūpes nesam paši uz saviem pleciem. Dievs mūs māca uzticēties Viņam un arī māca pakāpeniski caur dzīves piedzīvojumiem vienmēr lielāku daļu no savām rūpēm atstāt Viņam. Un mums ir jānonāk pie tā, lai mums no mūsu rūpēm paliktu ļoti maz, bet lielums lai tiek uzticēts Dievam.
Kā Dievs mācīja apustuli Pēteri atbrīvoties no savām dzīves rūpēm? Lūkas 5:4-6 - „Un, beidzis runāt, Viņš sacīja uz Sīmani: „Dodies uz augšu un izmet savus tīklus.” Un Sīmanis atbildēja un Viņam sacīja: „Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest.” Un, to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā, ka viņu tīkls plīsa.”
Jēzus Pētera dzīvē pielaida neveiksmi. Lai Pēteris atzīst, ka veiksme vai neveiksme nav cilvēka rokās. Bet ir kāda cita Roka, kas cilvēkiem dod vai arī liedz viņiem svētības. Un tad, kad Pēteris par to bija pārliecinājies, viņš teica – viss par velti. Es pūlējos un strādāju, un man nav izdevies. Tad Kristus viņu necerēti svētīja un līdz ar to palīdzēja viņam saprast, ka Jēzus redz viņa vajadzības. Jēzus redz viņa rūpes un ir gatavs viņam palīdzēt tad, kad viņam palīdzība būs vajadzīga. Un tā Pēterim bija dota izdevība ar drošību raudzīties nākotnē un būt pārliecinātam, ka ir kāds, kas nes viņa rūpes un zina viņa vajadzības.
Tādus gadījumus varam saukt arī par mācību stundām. Mēs lasām 1. Ķēniņu 17:10-16. „Un viņš cēlās un nogāja uz Sareptu. Kad viņš nonāca pie pilsētas vārtiem, redzi, tur atradās sieva, kas bija atraitne. Un tā lasīja žagarus, bet viņš to uzrunāja un sacīja: „Atnes man mazliet ūdens kādā traukā, ko padzerties!” Un tā aizgāja, lai to atnestu. Un viņš tai sauca, sacīdams: „Atnes, lūdzu, ar savu roku man arī kumosu maizes!” Bet viņa sacīja: „Tik tiešām, ka Tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs, bet man ir tikai plācenis un tīnē viena vienīga pilna sauja smalko kviešu miltu, un mazliet eļļas apaļā krūzē, un raugi, es esmu salasījusi kādus žagariņus un taisos visu sev un savam dēlam sagatavot, un pēc tam kad mēs to paši būsim baudījuši, tad arī mums būs jāmirst.” Un Elija tai sacīja: „Nebīsties, ej un gatavo, kā esi sacījusi, bet, lūdzu, iztaisi arī man mazu plāceni pašā sākumā un liec to iznest man ārā. Bet savām un sava dēla vajadzībām sagatavo vēlāk, jo tā ir sacījis Tas Kungs, Israēla Dievs: milti tīnē neizsīks un eļļas apaļā krūzē nepietrūks līdz tai dienai, kurā Tas Kungs atkal dos lietu virs zemes.” Un viņa aizgāja un arī izpildīja, kā Elija to bija sacījis. Un viņa ēda, tāpat arī viņš un tāpat viņas nams labu laiku. Bet milti tīnē neizsīka un eļļas apaļā krūzē nepietrūka, pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš caur Eliju bija runājis.”
Es gribētu, ka mēs tagad kopā paanalizētu to piedzīvojumu, ko piedzīvoja šī atraitne Sareptā. Mēs iepriekš esam lasījuši par Pēteri. Sakiet – vai ir līdzība starp to, ko piedzīvoja Pēteris un šī atraitne? Vai ir kāda līdzība? Jā, ir noteikti līdzība! Pēteris bezizejā, atraitne arī bezizejā. Nu nav vairs ko cept, ko ēst. Nav no kā dzīvot. Atraitnes stāvoklis bija tāds traģiskāks. Pētera laikā vēl nebija tieši bads, bet tikai tanī dienā neveicās. Bet tur bija bads un tiešām vajadzēja gaidīt, ka var nomirt bada nāvē pati un viņas dēls.
Vai ir vēl kāda atšķirība starp to, kas notika ar Pēteri, un to, ko Dievs mācīja šai atraitnei? Vai ir kāda atšķirība? Pēterim bija jāstrādā, jāizmet tīkls, ko vajadzēja atraitnei darīt? Jā, pēdējo maltīti sadalīt. Vai tas bija viegli? Es domāju, Pēterim iemest tos tīklus otrreiz bija vieglāk, nekā pēdējo maizi no sava dēla atraut un atdot pravietim. Tātad kādu mācību vēl piedevām Dievs ļoti spilgti mācīja šai atraitnei caur Eliju? Tas ir rakstīts Mateja 6. nodaļā – meklējiet vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību! Un kas notiks ar pārējo? Tas tiks “piemests” savā laikā. Tā bija mācība, ko tādā veidā Dievs mācīja šai atraitnei. Vispirms jādara Dieva taisnība, jāuzupurējas trūcīgo labā, jāuzupurējas Dieva darba labā, jāuzupurējas arī Kristus tikumu labā, uzticības labā, pazemības labā. Mums ir jābūt ne vien uzticīgiem, bet jābūt gataviem arī uzupurēties. Jo tā ir Dieva valstības lieta. Un šai lietai ir jānāk pirmām kārtām.
Bet kā tad ar laicīgām rūpēm? Tās mēs varam atstāt Dievam, jo Viņš par mums rūpējas. Ja Dievs nebūtu sūtījis savu pravieti un ja tā atraitne nebūtu atdevusi pēdējo kumosu viņam, viņai tāpat nebija nekādas izredzes, jo bads bija tanī zemē. Viņa nevarēja papildināt savus krājumus. Tātad Dievs rūpējas par tevi, Dievs tev spēj palīdzēt arī bada laikā, arī izmisuma laikā. Bet ko Viņš no tevis sagaida? Meklē Dieva valstību un viņa taisnību un atstāj savas rūpes mierīgi savam Dievam!
Bet tagad rodas vēl kāds jautājums – tātad Dievs no mums, no ticīgiem, Viņš atņem laicīgo rūpju nastu un saka – „Par to jūs galvu nelauziet! Par to Es gādāšu!” Bet Viņš mums uzliek citu nastu. Meklēt Dieva valstību. Vai tā ir viegla nasta? Jā, nav viegla. Ko tas nozīmē – meklēt Dieva valstību? Tas nozīmē – būt Dievam uzticīgam visās lietās, tas nozīmē staigāt šauro ceļu, tas nozīmē pasaulē peldēt pret straumi. Tas nozīmē varbūt daudz ko zaudēt uzticības dēļ. Tas nozīmē cīnīties par šķīstu, Jēzum līdzīgu raksturu. Nu, es nezinu, vai kāds starp mums sacītu, ka tā ir viegla lieta, ka tā viegli padodas. Un lūk, iznāk, ka Dievs ir uzlicis citu nastu, un arī šī otra nasta nav viegla.
Liecībās Draudzei rakstīts tā: „Katram draudzes loceklim jāapzinās, ka viņa izglābšana atkarīga no personīgas piepūles. Dvēseles nevar tikt izglābtas bez visu spēku sasprindzināšanas.” Dažreiz liekas, ka Dievs mums, ticīgiem, ir uzlicis vēl smagāku nastu par to, ko nes pasaule. Viņš mums gan ir atņēmis laicīgās nastas, bet to mūžības nastu, ko viņš ir uzlicis, tā ir vēl smagāka par laicīgo. Dažreiz tiešām nākas vērot, ka dažs ticīgais dzīvo nemitīgās bailēs un stresā. Viņu tā nospiež tās bažas – kā viņš tiks debesīs, kā viņš vedīs citus pie Dieva, kā viņš būs uzticīgs Dieva priekšā, ka tas nospiež viņu vēl vairāk nekā vienaldzīgos cilvēkus, kuriem garīgo interešu vispār nav.
Tāda parādība ir vērojama Dieva draudzē. Bet tā tam nav jābūt. Dievs mums nav noņēmis laicīgās rūpes, lai uzliktu mums uz pleciem vēl smagākas rūpes un lai tās tad nospiestu mūsu garu un veselību. Mateja 11. nodaļā mēs lasīsim par šo maiņu, ko Dievs izdara pie ticīga cilvēka. (28.-30.p) „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.”
Ievērojiet! Jēzus negrib tikai apmainīt nastu pret citu, varbūt vēl smagāku nastu jeb tikpat smagu, Viņš mūs grib atvieglināt. „Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs.”
Un atkal mēs varam izsaukties – vai! Tad tas jau ir vēl grūtāk! Ja mums tagad jāstaigā Pestītāja pēdās un jābūt tādam kā Viņš, tā jau ir ļoti smaga nasta. Bet ko Jēzus saka – „Tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.”
Pats tas vārds „jūgs” - „ņemiet uz sevi Manu jūgu!” Kas šajā salīdzinājumā ir tas svarīgākais? Nu jūgs ir tāds koks, ko parasti uzlika diviem vēršiem, jo pa pāriem tur vairāk brauc. Ar zirgu bieži brauc ar vienu, bet kad ar zemi vai brauc ar vēršiem, tad liek vienmēr divus, jo viņi nav tik stipri. Un tas, kas apvieno viņu pūles, ir tas jūga koks. Un ar to jūga koku tās pūles jeb tas smagums tiek sadalīts diviem vai vēl vairāk vēršiem.
Un tagad Pestītājs saka – „Ņemiet Manu jūgu,” tas ir – nevis kādu papildus smagumu, ko Es jums gribu uzlikt, bet to jūgu, ar ko mēs kopā vilksim to nastu. Mums būs kopīgas rūpes. Mums būs kopīgas vajadzības un kopīgs darbs. Tātad mēs būsi sajūgti, mēs būsim savienoti ar mūsu Kungu, ar mūsu Pestītāju. Un kā mūsu Pestītājs, kādu daļu Viņš nes? Pusi vai mazāk? Nē, Viņš nes to lielāko daļu. Par aršanu Bībelē ir rakstīts, ka nedrīkst jūgt vērsi ar ēzeli kopā, jo tad viens vilks, otram nebūs ko darīt. Bet mūsu jūgā, ko mēs velkam ar Kristu kopā, tur viss smagums gulstas uz Pestītāja pleciem.
Viņš velk to smago vezumu gan mūsu laicīgo rūpju vezumu, gan arī mūsu garīgo vajadzību vezumu. Tas gulstas uz Viņa pleciem. Un Viņš ne tikai velk mūsu vezumu, bet Viņš vēl iet tādiem lēniem soļiem, lai mēs neatpaliktu no Viņa, lai mēs varētu pagūt sekot Viņam, lai mēs nepaliktu pusceļā, bet lai nonāktu līdz mērķim.
Un ko tas nozīmē? Praktiski Dievs mums dod izprast patiesību. Patiesības atzīšana nav cilvēka intelekta, viņa prāta piepūles rezultāts. Bet Dievs atklāj visvientiesīgākajam cilvēkam un visgudrākajam cilvēkam, Dievs atklāj tā, ka zvīņas nokrīt no acīm un viņš saprot tagad dievišķo patiesību. Tas ir Dieva darbs. Dievs dod spēku izpildīt to, ko mēs nespējam paši ar savu spēku izpildīt. Dievs rada apstākļus. Ja mēs atrodamies tādos apstākļos, kad mums ir grūti izpildīt to, ko mums vajadzētu darīt, Dievs ar Savu Roku pārveido apstākļus un ieliek mūs tādos apstākļos, ka mēs to varam izdarīt.
Svētie raksti saka, ka pat „gribēt” dod Dievs. Kādreiz cilvēks nonāk pie tā, ka viņš īsti gribēt neprot. Viņš saprot, bet nevar īsti gribēt un viņam nav prieka to izdarīt. Filipiešiem 2:13 teikts, ka Dievs to gribēšanu arī padara mūsu vietā. Tātad Dievs brīnišķīgā ceļā izdara, ka mēs gribam to, ko mēs agrāk neesam gribējuši.
Mēs cīnāmies par raksturu, par garīgu skaidrību, un mums bieži vien liekas, ka šai cīņai nav gala. Mums dažreiz liekas, ka mūsu garīgā cīņa nemaz neiet uz priekšu, ka mēs neprogresējam savos raksturos, un tas, ko mēs apliecinām pasaulei, tas arī nav vajadzīgā līmenī. Tās, protams, ir smagas rūpes, ja mēs šīs rūpes gribētu nest uz saviem pleciem, tad mūs šīs rūpes nospiestu, mēs nevarētu tās ilgi panest. Bet Filipiešiem 1:6 lasām atbildi uz šo smago jautājumu – „Būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis...”
Mīļo brāli, kas iekš tevis ir iesācis to labo darbu? Tas bija sludinātājs, tā bija māte? Nē, tas ir Jēzus Kristus. „Būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to p a b e i g s līdz Kristus Jēzus dienai.” Viņš ir iesācis labo darbu manā dzīvē. Viņš ir iesācis labo darbu manā draudzē. Viņš ir iesācis labo darbu visā pasaulē. Un ja mēs tagad jautājam - kā mēs vienreiz nobeigsim to darbu?! Jēzus saka – „Tās nav tavas rūpes! Par to tu nelauzi savu galvu. Tu taču neesi iesācis to darbu. Tas, kas ir iesācis to darbu, tas to arī pabeigs.” Mūsu vienīgās rūpes – neatpalikt no Viņa, neizjūgties no tā jūga. No savas puses Kristus mūs nekad neatmetīs. Ja mēs tik paši neizjūgsimies un nepaliksim vieni ar savām rūpēm un ar savu bezcerību.
2. Timotejam 4:7,8 mēs lasām pazīstamos Pāvila vārdus – „Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā, un ne tikvien man, bet arī visiem, kas ir iemīlējuši Viņa parādīšanos.”
Gatavodams šo pārrunu, es šo pantiņu sāku lasīt citām acīm, tā, kā agrāk to vēl nebiju lasījis. Agrāk lasot, varbūt arī jūs to lasījāt, mums likās, ka apustulis Pāvils atsaucas uz to, ka viņš ir ļoti daudz sasniedzis. Tik daudz sasniedzis, ka viņš ir drošs par taisnības kroni, kas viņu sagaida. Bet es lasīju rūpīgi šo pantiņu un ko es šeit neatradu? 7.p. - „Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis.”
Vai Pāvils šeit saka – „Es esmu uzvarējis šajā cīņā?” Nesaka. Cīnījies viņš ir, jā, uzvaru – viņš neatsaucas uz uzvaru. Vai viņš šeit saka – „Esmu sasniedzis!”? Nē, citā vietā viņš saka – „Es nejūtos, ka es būtu sasniedzis.” Tātad, ko viņš darīja? Uz ko Pāvils atsaucas šinī gadījumā? Patiesībā man šis pantiņš skan tā – Pāvils saka – „Es neesmu atkāpies no ticības. Tagad mana dzīve tuvojas nobeigumam, es nevaru sacīt, ka esmu sasniedzis rakstura briedumu vai kaut ko citu, bet to es gan atzīstu, es neesmu atkāpies no ticības. Es neesmu atpalicis skrējienā, tas ir – tajā straumē, kas mūs visus nes uz mūžīgo dzīvību. Es neesmu atpalicis no Jēzus Kristus.
Mīļie, vai mēs tā nevarētu dzīvot, ka arī tā varētu pateikt? Vai tas ir tik grūti? Vai tur jābūt sevišķam varonim, lai saglabātu ticību? Pāvils saka – Labo cīņu es esmu izcīnījis. Vai tas nav tavā un manā varā? Kāpēc mums jācīnās „slikto cīņu”? Un kas ir tā sliktā cīņa? Tā ir cīņa ar miesu un ar asinīm. Sacensība ar cilvēkiem, cīņa ar nepatiesiem līdzekļiem – kāpēc mums to vajag? Kāpēc man to vajag? Man to nevajag. Un tev tas arī nav vajadzīgs.
Un ja mums ir enerģija cīnīties, cīnīsimies ar ļauniem gariem gaisā. Tā ir laba cīņa. Cīnīsimies ar savām vājībām, cīnīsimies ar cilvēku neziņu, apgaismosim viņus. Tā būs labā cīņa un tas ir ļoti daudz, ja mēs to darīsim. Necīnīsimies ne par ko nepatiesu, ne par ko savtīgu un neatpaliksim arī mēs no dzīvības straumes tecējuma! Jēzus mūs ir ierāvis šajā straumē. Un tagad Viņš ar savu straumi mūs nes uz mūžīgo dzīvību. Viņš pats mums garantē, ka Viņš mūs neatstās kaut kur malā, bet aiznesīs, jo no Viņa sirds iztek tas ūdens, kas tek uz mūžīgo dzīvību. Neatpaliksim arī mēs no šīs dzīvās straumes un visu savu zūdīšanos metīsim uz Viņu, jo Viņš gādā par mums!
(Autors: Īzaks Kleimanis)
