Jānis

Ļausim, lai mūs uzrunā Dieva Vārds, lai tas vada mūsu domas, lai mēs apzināmies savas vajadzības un varētu ar tām nākt pie Dieva. Iespējams, daudziem cilvēkiem gan Jaunajā Derībā, gan visā Bībelē vislielākās simpātijas izraisa Pestītāja māceklis Jānis. Latviešu un arī daudzu citu tautu cilvēku vārdos tas ir sevišķi iemīļots, daudz ir cilvēku, kas savu dēlu nosauc par Jāni. Ko mēs zinām par šo mācekli un viņa dzīves gājumu?

Pirmā iepazīšanās, ko gūstam ar apustuli Jāni, ir viņa sarakstītais evaņģēlijs. Bībelē ir četri evaņģēliji, no kuriem pirmie trīs savā starpā ir ļoti līdzīgi, tāpēc tos sauc par sinoptiskiem, jeb paralēliem evaņģēlijiem. Jāņa evaņģēlijs no pārējiem trīs atšķiras lielā mērā. Jāņa evaņģēlijā tik daudz netiek skarta jūdu nacionālā izpratne par Rakstiem, Jeruzalemi un pagātni. Tāpat tiek mazāk aizskarti arī aizspriedumus pret citām tautām, sevišķi romiešiem. Šis evaņģēlijs izved lasītāju tādu vispārcilvēcisku jautājumu un vajadzību plašumā.

Ja atceramies to, ko esam lasījuši Jāņa evaņģēlijā, tad saprotam, ka tieši šis evaņģēlijs ļoti skaidri un vienkārši atbild un cilvēces lielākajiem jautājumiem, uz tiem jautājumiem, kuri nav novecojuši vēl kopš senatnes. „Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” (Jāņa 1:1) Jāņa evaņģēlijs sākas ar tādiem pašiem vārdiem, kā Bībeles pirmā grāmata – 1. Mozus grāmata. Tātad, jautājums: „Kā viss ir sācies, kā radusies Zeme, kā radies cilvēks, kas ir Dievs, vai Viņš ir vienmēr bijis, vai tomēr kādreiz radies? Kā radusies dzīvība un saprāts?” Uz šiem jautājumiem atbild Jāņa evaņģēlija pirmā nodaļa.

Tālāk, ja iepazīstamies ar Dievu, Viņš ir dzīvības un gaismas Devējs, Viņš ir Radītājs. Bet, vai cilvēks var piedzīvot Dieva tuvumu? Ja cilvēks ir radīts Dieva līdzībā, vai cilvēks var atgūt šo līdzību? Šodien cilvēks jūtas tālu no Dieva. Tik tālu, ka daudzi  nesaprot, vai maz tāds Dievs vispār ir! Bet, vai cilvēks var nākt pie Dieva un piedzīvot Viņa tuvumu? Arī uz to Jāņa evaņģēlijā var atrast atbildes.

Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes.” (Jāņa 3:7) Tie bija Jēzus vārdi Nikodēmam. Cilvēks var kļūt jauns radījums ar plašāku redzesloku, ar jauniem prāta horizontiem, ar jaunu plašumu jūtu pasaulē, tādu, kas piedzīvo un sajūt Dievu. Vai Dievs ir ieinteresēts nākt pretim cilvēkiem? Lielais Dievs, Kura priekšā mūsu planēta ir kā niecīgs puteklītis, vai Viņa interesēs ir, lai cilvēks tuvotos Viņam? Vai Dievam rūp cilvēka laime un dzīvība?

Nekur Svētajos Raktos mēs neatrodam skaidrāku atbildi par to, kuru pierakstījis Jānis: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16) Vai tas attiecas uz visiem cilvēkiem, vai tikai uz izredzētajiem, piemēram, jūdiem? Vai tikai viņi var saņemt Dieva žēlastību? Vai tikai vienu tautu Dievs ir mīlējis? Vai tikai tos, kuri dzimuši un auguši ticīgo ģimenēs? Vai tiešām tikai izredzētie drīkst nākt pie Dieva?

Arī uz šo visu laiku aktuālo jautājumu Jāņa evaņģēlijā ir atbilde. Jēzus sastapās ar kādu samariešu sievu. „Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz.” (Jāņa 4:23) Tātad, ne Jeruzalemē, ne baznīcā, ne arī kādā citā vienā vai otrā valodā, bet tādus, kas lūdz garā un patiesībā, tādus Dievs mīl un meklē.

Kāda ir tā glābšana, kuru Dievs mums sagādājis? Vai tā nav tikai tāda iedoma, tāda miglaina pestīšana, kuru sajust var tikai savā sirdī? Vai šī pestīšana ir reāla, fiziska, taustāma un materiāla? Arī šī jautājuma aktualitāte nekad nenobāl. Lūk, atbilde: „Jēzus viņai sacīja: "ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.” (Jāņa 11:25) Jēzus to sacīja Martai pie Lācara kapa.

14. nodaļā Jānis runā par pestīšanu, kā tā notiks. Kas notiks ar mūsu planētu? Vai mēs mūžam būsim šķirti no saprātīgā kosmosa, no tā, kas pieder un kalpo Dievam? Pestītājs saka: „Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs.” (Jāņa 14:3)

Tā, pat ļoti īsā apcerē, mēs varam redzēt un saprast, cik aktuāls ir Jāņa evaņģēlijs. Jānis pēc izcelsmes un tautības bija jūds, tāpat kā visi pārējie apustuļi. Jānis bija zvejnieka dēls. Jādomā, ka viņa ģimene bija pietiekami pārtikusi, vismaz nebija no nabadzīgajām, jo, kad Jēzus meklēja kādu, kam uzticēt savu māti Mariju, Viņš izraudzīja Jāni. No tā varam secināt, ka Jānis bija arī spējīgs apgādāt vēl vienu cilvēku.

Par Jāņa audzināšanu nekas daudz nav rakstīts. Bet var atrast mājienus, kas liek saprast, ka Jāņa vecāki pirmajā vietā lika garīgas intereses un garīgo audzināšanu. „Un, no turienes tālāk iedams, Viņš ieraudzīja citus divi brāļus, Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, viņa brāli, laivā kopā ar savu tēvu Cebedeju tīklus lāpām, un Viņš tos aicināja. Un tie tūdaļ atstāja laivu un savu tēvu un sekoja Viņam.” (Mateja 4:21-22) Jānim un viņa brālim Jēkabam kopā ar viņu tēvu zvejojot, pienāca Kristus un aicināja brāļus sekot Viņam. Ko par to teica viņu tēvs, vai viņš kaut ko iebilda? Vai viņš teica: „Jūs esat vēl jauni. Ko es iesākšu ar mūsu divām laivām un tīkliem? No kā mēs dzīvosim? Kas uzturēs pārējo ģimeni?”? Jāņa un Jēkaba tēvs neko neiebilda. Ja Jēzus aicina, tad vislabāk būtu, ka viņi arī ietu, tas ir labākais, ko viņi var darīt.

Mēs atrodam, ka Jānis, Jēkaba brālis, pirms tam bija Jāņa Kristītāja māceklis. Jānis Kristītājs sludināja, un šis Jānis, Cebedeja dēls, kļuva par Jāņa Kristītāja mācekli, tāpat, kā daudzi tajā laikā. Jāni pie viņa meistara pievilka tā neredzamā pasaule, ar kuru Jānis Kristītājs saskārās. Viņš nebija Rakstu izskaidrotājs, bet viņš atklāja tautai Dieva spēku. Viņš arī bija saņēmis vēstis no Dieva, pēc tam tās pasludinot ikvienam.

Jānis Cebedeja dēls, kurš vēl bija jauns, jutās saistīts ar šīs vēsts pievilkšanas spēku. Tā viņš kļuva par Jāņa Kristītāja mācekli. Viņa sastapšanās ar Jēzu aprakstīta Jāņa 1:35-40 „Otrā dienā Jānis atkal stāvēja un divi no viņa mācekļiem. Ieraudzījis Jēzu staigājam, viņš saka: "Redzi, Dieva Jērs!" Šos vārdus dzirdēja abi mācekļi un sekoja Jēzum. Bet Jēzus apgriezies redzēja viņus sekojam un saka viņiem: "Ko jūs meklējat?" Tie Viņam atbildēja: "Rabi (tulkojumā: mācītājs), kur Tu mājo?" Viņš tiem sacīja: "Nāciet, tad redzēsit." Tad tie nogāja un redzēja, kur Viņš mājo, un palika to dienu pie Viņa. Tas bija ap desmito stundu. Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, bija viens no tiem diviem, kas to no Jāņa bija dzirdējuši un bija Viņam sekojuši.

Ievērojiet, šeit tika minēta arī stunda. Desmitā stunda ir apmēram četri dienā pēc mūsu laika. Jāņa dzīvē šī stunda bija ļoti zīmīga. Rakstot evaņģēliju, viņš bija jau vecs. Tomēr viņš atcerējās, cik bija pulkstenis, kad saklausīja Jēzus balsi: „"Nāciet, tad redzēsit."” Tas bija liels lūzuma brīdis Jāņa dzīvē. No šī brīža Jānis sekoja Jēzum.

No Jāņa evaņģēlijā aprakstītā varam saprast, ka Jēzum sekoja daudz ļaužu. Jēzus tos novēroja, varbūt arī pārbaudīja ar kādiem uzdevumiem, kādi viņi ir. Pēc tam Jēzus aicināja no viņu vidus 12, lai tie kļūtu par Viņa vistuvākajiem mācekļiem. Jaunais Jānis izturēja šo pārbaudi. Jēzus Jānim pievērsa savu uzmanību un aicināja viņu kļūt par vienu no 12 mācekļiem.

Kad Jēzus uzkāpa Apskaidrošanas kalnā, Viņš no saviem 12 mācekļiem izraudzījās tikai trīs, starp tiem bija arī Jānis. Kad Jēzus gāja Ģetzemanes dārzā lūgt Dievu pirms ciešanām, tad arī tur tika aicināti tikai trīs mācekļi, tostarp arī Jānis.

Jāsaka gan, ka šajā gadījumā nebija liela atšķirība starp Jāni un citiem mācekļiem, jo viņi aizmiga un Jānis līdz ar viņiem. Bet, kad vēlā nakts stundā nāca augstā priestera kalpi, lai apcietinātu Jēzu, Jānis atšķīrās. Visi pārējiem mācekļi nobijās, bēga un atstāja Jēzu, redzot, ka vairs nav droši atrasties pie Viņa. Bet vienīgais, kurš Jēzu neatstāja arī apcietināšanas brīdī, bija Jānis.

Mēs atrodam to, ka tie, kas apcietināja Jēzu, meklēja arī Jāni, lai apcietinātu, jo viņš stāvēja Jēzum blakus un skaidri parādīja, ka arī ir Jēzus māceklis. Viņi Jāni arī satvēra, bet viņam mugurā bija platas drēbes, kā jau tajos laikos bija parasts; Jānis jauns būdams veikli izlocījās un neapģērbies aizbēga. Jāņa drēbes palika karavīru rokās.

Kaut gan viņš no apcietināšanas izbēga par mata tiesu, tomēr Jānis, vienīgais no mācekļiem, atkal atgriezās pie tiesas nama, uz kuru aizveda Jēzu. Jāņa evaņģēlijā lasām, ka Jānim bija pazīšanās ar augstā priestera ģimeni. Jānis lūdza viņu ielaist iekšā tiesas zālē. Viņš iegāja tur, lai būtu blakus Pestītājam.

Pēc Jāņa lūguma, tiesas namā tika ielaists arī Pēteris. Brīdī, kad Jēzu piekala pie krusta Golgatā, tur atradās kādas sievietes, kuru vidū bija arī Jēzus Māte. No mācekļiem atkal tur atradās tikai Jānis. Kad Jēzus vēlējās kādam uzticēt rūpes par savu māti, Viņš tās uzticēja Jānim, kurš tur bija vienīgais no mācekļiem.

Tāda bija Jāņa kalpošana un dzīve, cik mēs to varam atrast aprakstītu evaņģēlijos. Kas visvairāk pievelk Jāņa rakstura īpašībās un garīgajā dzīvē? Tā, bez šaubām, ir viņa sirsnīgā mīlestība uz Jēzu.

Viens no Viņa mācekļiem sēdēja pie Jēzus krūtīm, to Jēzus mīlēja.” (Jāņa 13:23) Jānis, rakstīdams evaņģēliju, aiz pazemības nekad nenosauc sevi vārdā, bet, piemēram, raksta: „Viens no Jēzus mācekļiem.” Bet Jānis atklāj to, ka viņš no visiem mācekļiem bija vistuvāk Pestītājam. Kad viņi sēdēja pēc Jūdu ieraduma pie galda, tad Jānis bija tas, kurš piespiedās pie Jēzus krūtīm. Viņš juta, ka Jēzum tas ir patīkami, jo Viņš Jāni mīlēja.

Jānim no mācekļiem bija vistuvākās un vissirsnīgākās attiecības ar Jēzu. Viņš vienmēr atradās Jēzum vistuvāk. Jānis bija arī paklausīgs Pestītāja vārdiem. Kā zināms, tieši Jāņa evaņģēlijā ir rakstīts, ka mīlestība uz Jēzu nozīmē paklausību Dieva baušļiem. „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.” (Jāņa 14:15)

Tā kā Jānis ļoti labi to saprata, viņš parādīja savu mīlestību uz Jēzu, paklausot Viņa baušļiem, parādot savu uzticību līdz nāvei. Jānis bija uzticīgs Jēzum līdz nāvei tajā ziņā, ka bija gatavs atdot savu dzīvību un tomēr nešķīrās no Jēzus arī tad, kad Viņam bija jāmirst.

Jānis palika uzticīgs, kā mums liecina vēsture, arī līdz savai nāvei. Līdz sirmam vecumam Jānis daudz cieta Pestītāja dēļ un bija uzticīgs savai ticībai un mīlestībai uz Jēzu līdz pat savam nāves brīdim.

Šī mīlestība bija abpusēja. Mēs jau sākumā lasījām, ka arī Jēzus mīlēja šo mācekli. Šī mīlestība sevišķi atklājās, kad Jānis jau sirmā vecumā tika izsūtīts trimdā uz Patmosas salu Vidusjūrā. Kad Jānis atradās Patmosas salā, Jēzus viņam parādījās un brīnišķās, svinīgās ainās atklāja Jānim to, kas aprakstīts pēdējā Bībeles grāmatā – Jāņa Atklāsmes grāmatā.

Atklāsmes grāmata saukta arī par Jēzus Kristus atklāsmi. Jēzus bija jau augšāmcēlies un atradās Debesīs, bet bija nepieciešamība kādam cilvēkam kaut ko sevišķu atklāt. Jēzus, kā vispiemērotāko atrada savu vistuvāko cilvēku, mācekli Jāni. Nebija neviena cita cilvēka, kuram Jēzus būtu atklājis tādas lietās, kā Jānim.

Cik zināms par Jāņa vecumdienām, viņš atradās Efezas draudzē. Viņš bija viens no Efezas draudzes vecajiem, Jānis tika augsti godāts visas draudzes vidū, jo viņš bija palicis vienīgais vēl dzīvais no Jēzus mācekļiem.

Kāds vēsturnieks ir rakstījis, ka daudz draudzes locekļu nāca pie Jāņa, lai viņš kaut ko pastāsta par Jēzus dzīvi un Viņa izteiktajām pamācībām. Pēdējā pamācība, ko Jānis sniedza savas Efezas draudzē bija: „Mani bērniņi, mīliet, mīliet, mīliet!”

Kāds jautāja Jānim, kāpēc viņš visiem tikai to vien saka? Jānis paskaidroja, ka mīlestība ir lielākā Dieva dāvana. „Ja kas nemīl Kungu Jēzu Kristu, tas lai ir nolādēts.” (1. Korintiešiem 16:22) Lāsti un svētības ir atkarīgi no tā, cik liela ir mūsu mīlestība uz Dievu. To mēs varam mācīties no mīlestības mācekļa Jāņa, kurš bija laimīgs tāpēc, ka ļoti mīlēja savu Pestītāju.

Tāpat arī mūsu laime šodien un mūžībā ir un būs atkarīga no tā, cik ļoti mēs mīlam Jēzu un līdzcilvēkus. Vismazākajā cilvēces kolektīvā, ģimenē, laime ir atkarīga no tā, cik liela ir ģimenes locekļu savstarpējā mīlestība. Laime ir tikpat liela, cik mīlestība. Tāpat arī dievišķajā visumā – cik liela būs mūsu mīlestība uz Dievu un līdzcilvēkiem, tik liela arī būs mūsu laime mūžībā, atjaunotajā pasaulē.

Lai Dievs mums palīdz kļūt iederīgiem šajā atjaunotajā pasaulē. Lūgsim pēc sirsnīgas mīlestības uz Jēzu, jo mīlestība ir lielākā Dieva dāvana, kuru Viņš dod saviem ļaudīm.

(Autors: mācītājs Īzaks Kleimanis)