Dievs ir mīlestība

“... Dievs ir mīlestība...” (1. Jāņa 4:16). Mēs to zinām. To zina visi, kas ir lasījuši Bībeli. Mēs tam arī ticam. Bet – vai mēs tam patiešām ticam? Ja mēs būtu tā īsti pārliecināti, ka Dievs ir mīlestība, vai mēs vēl varētu skumt, šaubīties un būt neapmierināti? Ja mūsu dzīvē ir bailes, bažas un neapmierinātība, tad jādomā, ka mums ne vienmēr ir droša pārliecībā par to, ka Dievs patiešām ir mīlestība.

Un tāpēc – dažas domas, kas varētu stiprināt mūsu izpratni un pārliecību par to, kāds ir Dievs.

Apustuļu Darbi 14:17 Pāvils uzrunā cilvēkus, kas nepazīst Bībeles Dievu, un arī viņš tos vēlas pārliecināt par to, ka Dievs ir mīlestība. Kādi ir viņa argumenti? – “jebšu Viņš Sevi nav pametis neapliecinātu, labu darīdams, no debess jums dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku.” Dievs ir gādīgs Tēvs. Šodien mēs dzīvojam laikā, kad daudzi tēvi aizmirst par saviem bērniem, un sabiedrība ir spiesta iejaukties, ar policijas palīdzību viņus meklēt, un atgādināt viņiem, ka viņiem ir bērni, par kuriem vajadzētu rūpēties. Tas gan notiek retāk, bet mūsdienās arī mātes mēdz aizmirst savus bērnus. Kā ir ar Dievu? – “Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.” (Jesajas 49:15)

Dievs rūpējas par katru no mums, un daudzi ir piedzīvojuši un var apliecināt, ka brīdī, kad visi cilvēki ir novērsušies, pametuši, nav varējuši vai nav gribējuši palīdzēt, Dievs tomēr ir palicis blakus kā gādīgs, iejūtīgs Tēvs. Ja atskatāmies uz savu dzīvi pagātnē, vai gan nav tā, ka vienmēr, kad mums jau šķita, nav vairs nekādas iespējas, nav vairs nekādas izejas, Dievs par mums ir gādājis, un sniedzis tieši to, kas mums visvairāk bija vajadzīgs?

Jāņa 3:16 mēs lasām vispārliecinošāko pierādījumu tam, ka Dievs ir mīlestība: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību...” Salīdzinājumam mēs varam atcerēties Ābrahāma lielo pārbaudījumu (skat. 1. Mozus 22). Varam iedomāties Debesu Tēva sirdi, ka Viņš it kā nevarēja vai Viņam bija grūti ļaut Ābrahāmam iet šo ceļu līdz galam. Un Dieva roka Ābrahāmu apturēja, lai viņam nebūtu jāredz sava dēla nāve. Bet paša Debesu Tēva roku neviens neapturēja.

Ābrahāmam bija dota pavēle – “Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur...” (1. Mozus 22:2). Debesu Tēvam neviens to nepavēlēja, bet Viņu uz šo soli spieda mīlestība. Debesu Tēvu spieda mīlestība uz grēciniekiem vai, pilnīgi precīzi izsakoties, mīlestība uz saviem ienaidniekiem. Mīlestība lika Kristum iet uz Golgatu un izdzert rūgto ciešanu kausu mūsu vietā līdz pēdējam pilienam. Ja noziedznieks ir vainīgs, viņam jāiet cietumā. Varbūt pat viņam jāiet nāvē, ja viņš ir pelnījis nāves sodu. Bet vai ir piedzīvots, ka viņa vietā cietumā un nāvē iet tiesnesis un likumdevējs? Vai tas vispār ir iespējams? Vai mēs varam iedomāties tiesas zāli, kur kādam piespriež nāves sodu, un tad, kad tas ir pierādīts, ka viņš tiešām ir pelnījis nāvi, un viņš ir jāved projām gaidīt soda izpildi, pieceļas tiesnesis - kurš pats šo sodu ir piespriedis un zina, ka spriedums ir pamatots un taisnīgs – pieceļas un aiz žēlastības pret noziedznieku saka – “Es gribu mirt šī vainīgā vietā!” Starp cilvēkiem, man šķiet, tas ir kaut kas nepiedzīvots, bet tieši tāda ir Debesu Dieva mīlestība.

Debesu Tēva mīlestībai netrūkst pierādījumu. Mūsu mīlestība pret Dievu un citam pret citu lielākoties izpaužas vārdos vai skaistos žestos. Mūsu mīlestībai bieži vien trūkst vajadzīgo pierādījumu. Bet Debesu Tēva mīlestībai netrūkst pierādījumu. Viņa darbi runā daudz skaidrāku valodu nekā tie vārdi, kas uzrakstīti Bībelē. Kāpēc mums tomēr mēdz būt grūti paļauties uz Viņu? Viens no iemesliem varētu būt grūtības un ciešanas. Mums bieži iet grūti, citiem ap mums iet grūti, šī dzīve vispār ir grūta, un tāpēc cilvēki šaubās, vai Tas, kas ir pāri šai dzīvei, vai Tas, kas visas lietas vada, vai tiešām Viņš ir mīlestība, ka Viņš ir Labais Gans, ka Viņš ir tāds, kā Bībelē rakstīts.

Es minēšu jautājumu, ko izsaka lielāko tiesu tikai neticīgie (bet mums ir jāatbild uz šo jautājumu!) – “Kāpēc Dievs pielaiž...” Kāpēc Dievs pielaiž karus, netaisnības, dažādas ciešanas? Šodien ir daudz cilvēku, kas cieš badu, kas cieš pārestības, kas nevainīgi aiziet bojā – kāpēc Dievs to pielaiž? Vai Dievs ir vienaldzīgs pret cilvēces ciešanām?

Dievs cilvēci brīdina. Dievs brīdināja cilvēci no paša sākuma. Tikko cilvēks bija radīts, Dievs jau bija norūpējies, lai šo savu radījumu pasargātu no ciešanām. Viņš norādīja uz to vietu, kur viņam nevajag iet, Viņš norādīja uz to vietu, kur viņam draud briesmas un brīdināja, kādas šīs briesmas būs. Bet vai cilvēks klausīja? Ja cilvēks sagādāja sev ciešanas, kas tad pie tā ir vainīgs? Vai te var būt kāds jautājums? “Es tiem devu Savus likumus un mācīju tiem Savus baušļus; kas tos tur, tas dzīvos.” (Ecehiēla 20:11) Bet ko cilvēki ir darījuši un ko šodien dara ar Dieva likumiem?

Vai tas, kas cilvēcei sagādā vislielākās ciešanas, vai gan tas nav Dieva baušļu burtiska pārkāpšana? Miljoni iet bojā karos tāpēc, ka tiek ignorēts bauslis – “Tev nebūs nokaut!” Bet cilvēki iedomājas, ka būs gan nokaut, ka tā būs labāk, jo mums ir jāiegūst tas un tas, vai jāaizstāv tas un tas un vēl kaut kas. Un beigās iznāk tas, kas iznāk. Vai Dievs te ir vainīgs?

Cilvēki atrodas cietumos, cilvēki nonāk konfliktā ar saviem līdzcilvēkiem, ar sabiedrību. Kāpēc viņi tur nonāk? Tāpēc, ka pārkāpj Dieva baušļus. Viņi nerunā taisnību, viņi nedara taisnību, viņi nav godīgi, viņi zog, viņi pārkāpj laulību un citus baušļus pārkāpj. Kas ir vainīgs, ja cilvēki to dara? Mēs dzīvojam piesārņotā vidē un atmosfērā, produkti, kurus mēs ēdam, ūdens, ko dzeram, un gaiss, ko elpojam, satur kaitīgas vielas, kas izraisa slimības un ciešanas. Garīgā nozīmē runājot mēs dzīvojam grēka atmosfērā. Bet vai tad Dievs ir piesārņojis to atmosfēru? Vai tas nav pašas cilvēces neprāts? Vai mēs varam Dievu vainot? Vai mēs tāpēc varam teikt, ka Dieva nav?

Mēs varam iztēloties Dieva attiecības ar cilvēci tādā miniatūrā piemērā. Tēvs brīdina savu dēlu, lai viņš nedara to, kas tam sagādās grūtības un ciešanas. Viņš norāda bērnam to ceļu, pa kuru lai viņš iet, un viss būs labi. Bet dēls neievēro tēva norādījumus, viņš neklausa atkārtotos brīdinājumus. Viņš iet pa to ceļu, no kura tēvs bija brīdinājis. Viņš iet un tiešām tur piedzīvo ciešanas. Vai tagad dēls teiks – ja man tik slikti iet, tad nekāda tēva nemaz nav? Man tikai liekas, ka es esmu brīdināts, visi tie likumi, tie ir tukšs izdomājums. Ja dēls tā tagad sacītu, tad tas būtu ļoti neprātīgi, tas norādītu, ka ar viņa galvu viss vairs nav kārtībā.

Vai gan patiesībā nebūtu otrādi – tas, ka piepildās tēva brīdinājumi, ka tas liecina par to, ka tēvs tiešām ir reāls un uzticams, ka tēvam tiešām bija taisnība, un ka tēvs tiešām mīl viņu, ja jau reiz tik neatlaidīgi bija brīdinājis?

Tas tā par cilvēci kopumā runājot. Bet ja runājam par grūtībām un ciešanām mūsu, kristiešu, ticīgo dzīvē? Vai to cilvēku dzīvē, kas cieš, lai arī paši pie savām ciešanām nav vainīgi? Cieš slepkava, cieš zaglis, - nu, mēs sakām, viņi pārkāpj Dieva baušļus. Bet ir cilvēki, kas nedara neko ļaunu, un mēs arī cenšamies cik varam paklausīt Dievam visās lietās, un tomēr piedzīvojam grūtības un sāpes. Kā lai to izskaidro? Es gribu lasīt divus piemērus no Kristus mācekļu dzīves. Vai Kristus mīlēja savus mācekļus? Jā, es domāju, pāri par visu pasaulē. Viņš pat savai mātei un saviem brāļiem teica, jūs man neesat tik dārgi, kā mani mācekļi. Viņš gribēja saviem mācekļiem sagādāt laimīgu dzīvi šeit un arī laimi visā mūžībā. Viņš pasargāja savus mācekļus, lai Golgatas notikumā neviens necieš kopā ar Viņu. Un ko Viņš tomēr pielaida savu mācekļu dzīvē?

“Un gadījās kādā dienā, ka Viņš ar Saviem mācekļiem kāpa laivā un tiem sacīja: "Dosimies pāri uz otru ezera malu." Un tie nocēlās no malas. Bet, tiem braucot, Viņš aizmiga; un viesulis cēlās ezerā, un tie tapa apklāti viļņiem un bija lielās briesmās. Un, pie Viņa piegājuši, tie Viņu modināja, sacīdami: "Kungs, Kungs, mēs grimstam!" Bet Viņš pacēlās un apsauca vēju un ūdens viļņus. Un tie nostājās un palika rāmi. Bet Viņš tiem sacīja: "Kur ir jūsu ticība?" Bet tie bīdamies brīnījās, savā starpā sacīdami: "Kas Tas tāds, ka Viņš arī vējiem un ūdeņiem pavēl un tie Viņam paklausa?"” (Lūkas 8:22-25) No šī apraksta pēdējās daļas mēs varam redzēt, ka mācekļi uz jūras vētras laikā un vētras rezultātā ieguva ko ļoti svarīgu.

Vai viņi nebija ticīgi jau pirms tam? Bet Jēzus viņiem parādīja, kāda ir viņu ticība. Sakiet, vai tas ir svarīgi, ka mēs sevi pazītu un zinātu, kāda ir mūsu ticība? Jā, tas ir pat ļoti svarīgi. No šī Bībeles fragmenta redzam, ka mācekļi īsti nepazina sevi un īsti nepazina arī savu Meistaru, Kristu. Viņi gan zināja, ka Viņš ir kaut kas liels, bet mācekļi vēl nesaprata, ka Jēzus ir pats radītājs, ka Viņš var pavēlēt arī vētrai, pavēlēt arī jūrai. Lai viņi to uzzinātu un par to pārliecinātos, viņiem bija jāpiedzīvo lielas grūtības un bailes.

Un ievērojiet šo pārdzīvojumu – tas ir arī mūsu pārdzīvojums, kas šeit aprakstīts. Cēlās vētra, un Viņš, tas, kam vajadzēja palīdzēt – kur Viņš ir? Viņš guļ. Viņš ir aizmidzis. Mēs nezinām, cik ilgi tas turpinājās. Varbūt tikai 5 minūtes, bet varbūt arī daudz ilgāk. Bet varat iztēloties, kā tas ir, kad mums ir steidzami vajadzīga palīdzība, bet vienīgais, kurš to varētu sniegt, neatbild, viņš guļ un neatsaucas. Mans sauciens pēc palīdzības nenonāk nevienās dzirdīgās ausīs, un laiks iet, un es esmu viens ar tām grūtībām un briesmām, kas ir ap mani. Tas ir grūts piedzīvojums, un tas ir ikviena Dieva bērna piedzīvojums. Bet ticēsim, ka mums tas ir tikpat vajadzīgs, cik tas bija vajadzīgs toreiz mācekļiem. Mums ir ļoti svarīgi dziļāk iepazīt sevi un dziļāk iepazīt mūsu Glābēju; un tas ir iespējams tikai vētrās. Klusā laikā nav iespējams iemācīties to, ko var iemācīties vētras laikā.

Es gribu lasīt vēl kādu piedzīvojumu. Sīmanis jeb Pēteris bija cilvēks, kuram Jēzus uzticēja vairāk, kā jebkuram citam cilvēkam uz mūsu planētas. Jēzus aizejot Pēterim uzdeva ganīt Viņa avis. Bet pirms tam Kristus audzināja Pēteri šai lielajai atbildībai. “Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: "Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu." Un Viņš sacīja: "Nāc!" Un Pēteris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus. Bet, lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: "Kungs, palīdzi man!" Un, tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: "Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?" Un, kad tie iekāpa laivā, vējš nostājās. Un tie, kas bija laivā, metās Viņa priekšā ceļos un sacīja: "Patiesi Tu esi Dieva Dēls.”” (Mateja 14:28-33)

Bībeles lasītājiem tas ir ļoti pazīstams gadījums, un arī šeit mēs redzam, kā Pēteris iepazīst sevi un savu ticību. Pēterim bija liela ticība, bet ne tik liela, kā viņš līdz tam bija domājis. Un par to viņam vajadzēja pārliecināties, un tas nebūt nebija patīkams piedzīvojums. Bet bija brīdis, kad Pēteris krita vēl sāpīgāk [aizliedzot, faktiski, nododot Kristu], un arī tas bija vajadzīgs, lai viņš iepazītu cilvēka dabas vājumu. Viņam vajadzēja ganīt Dieva avis, Dieva jērus, un viņam vajadzēja saprast, cik nepastāvīgs ir cilvēks, cik arī pats stiprākais cilvēks kādā brīdī var kļūt vājš. Viņam vajadzēja mācīties līdzjūtību, un to viņš nevarēja citādāk mācīties, kā vien lielās, ilgstošās ciešanās, gan fiziskās bailēs, gan arī garīgā satraukumā un pazemojumā.

Un tādus piemērus mēs Bībelē varētu atrast ļoti daudz. Tie ir uzrakstīti, lai mēs zinātu – Kristus to, ko Viņš mīl, gatavo un vada uz Debesīm. Bet šī gatavošana un vadība ir tāda, ka reizēm ir grūti, reizēm ir vajadzīga liela pacietība, reizēm ir vajadzīgs ilgi gaidīt un piedzīvot to, kas mums nepatīk.

Mēs nedrīkstam aizmirst galarezultātu – Jēzus mīlēja mācekļus. Dievs mīlēja Pēteri, un tāpēc Viņš to audzināja mūžībai. Šī un vienīgi šī iemesla dēļ tika pielaistas grūtības, sāpes un cīņas. Mēs, protams, to visu lasām pēc notikušā. Tie, kas bija šajā notikumā iekšā, tie gan vēl neredzēja iznākumu. Mēs lasām par Ījabu un zinām iznākumu. Bet pats Ījabs to ilgi nezināja, un tāpēc viņam, protams, nebija viegli. Tomēr viņš turpināja uzticēties Dievam, un beigās pierādījās, ka viņa uzticēšanās bija pamatota. Visi šie piemēri ir uzrakstīt, lai mēs tos lasot saprastu – arī mēs varam droši ticēt un paļauties uz Dievu. Visās lietās mēs redzam, ka Dievs ir mīlestība. Neaizmirsīsim to, kalposim Viņam ar prieku un paļausimies uz Viņu, ka Viņš mūs nekad neatstās un nepametīs. Un ja arī Viņš mūsu dzīvē pielaiž ciešanas, tad tikai tāpēc, ka tas ir nepieciešams, lai mūs sagatavotu mūžībai, kur ciešanu vairs nebūs.