Mūžam jaunais Timotejs

(Autors: mācītājs Īzaks Kleimanis)

Tautā saka: „Pasaki, kas ir tavs draugs, un es pateikšu, kas esi tu.” Ja mēs gribam būt cēli savā raksturā, mēs arī meklējam labus draugus, tādus, kuru priekšzīme var mūs celt un dziedināt. Arī Dievs vēlas, lai mēs mācāmies no labām priekšzīmēm un lai arī mēs citiem dotu labu priekšzīmi. „Tāpēc vienam no tiem vīriem, kas ar mums kopā gājuši visu to laiku, kad Kungs Jēzus pie mums nācis un gājis, sākot ar Jāņa kristību līdz tai dienai, kad Viņš no mums tika uzņemts debesīs, vienam no tiem līdz ar mums jākļūst par Viņa augšāmcelšanās liecinieku."” (Apustuļu darbi 1:21-22)

Apustuļi rakstīja, ka pasaulē ir vajadzīgi liecinieki, kas zina, kas noticis ar Kristu, kuri ir redzējuši Kristu darām brīnumus, mirstam un augšāmceļamies. Vajadzīgi ne tikai liecinieki, bet arī cilvēki, kas izjutuši Kristus iespaidu. Zināms, ka mācekļi nevarēja noslēpt, ka viņi ir bijuši kopā ar Jēzu. Šādi cilvēki pasaulei ir vajadzīgi. Lai tie, kas meklē taisnību, saskaņu un laimi, lai meklē šādu cilvēku sabiedrību. Šajā sabiedrībā vieglāk atrast to, ko viņi meklē.

Mēs Dievam esam ļoti pateicīgi par svēto dusas dienu, jo sešas dienas mums ir jāapgrozās tādā sabiedrībā, kāda nu katram tā ir gadījusies savā darba vietā, dzīvesvietā, mēs tur nekā daudz nevaram izvēlēties, bet svētajā dienā mēs varam atrasties augstākā sabiedrībā. Ar to mēs nedomājam tikai viens otru, lai gan arī to mēs augstu vērtējam. Mazākais, ko mēs viens par otru varam sacīt, ir tas, ka mēs visi esam taisnības, patiesības un mūžīgās dzīvības meklētāji. Jau arī tas daudz ko nozīmē.

Es personīgi uzskatu kā lielu laimi, ka varu atrasties tādu cilvēku sabiedrībā un sastapties ar citiem, kas meklē mūžīgo taisnību. Runājot par augstāko sabiedrību, es gribu minēt tās biogrāfijas, kas aprakstītas Bībelē. Skaisti, cēli un pazemīgi cilvēki, kas pazina Jēzu un sevī piedzīvoja Dieva klātbūtnes iespaidu. Un tā arī šajā brīdī gribu pievērsties vienai no Jaunās Derības skaistākajām personām, kas ir mūžīgi jauna mūsu uztverē.

Šis mūžīgi jaunais ir Timotejs. Viņš dzīvoja pirms daudziem gadiem, bet mēs sakām „jaunais Timotejs”, jo mēs viņu pazīstam kā jaunekli, kas savu jaunību uzticēja Jēzum Kristum. Kādas ziņas ir par šo cilvēku Bībelē? Pirmās ziņas ir uzslava viņa ģimenes audzināšanai. Timotejam bija jaukta ģimene. Tā ir uzslava tai audzināšanai, ko viņš saņēma ģimenē, kas bija jaukta, kā bieži tas notiek arī mūsdienās. Viens no Timoteja vecākiem bija ticīgs, bet otrs nebija.

 Viņš nonāca Derbē un Listrā. Tur bija kāds māceklis, vārdā Timotejs, ticīgas jūdu sievas dēls, bet tēvs bija grieķis.” (Apustuļu darbi 16:1) Pēc tā var spriest, ka tēvs nebija ticīgs. Tomēr māte un vecāmāte darīja savu pienākumu audzinot jauno Timoteju Dievam. Šīs sievietes audzināja viņu tā, kā mums pienāktos audzināt, rādot priekšzīmi savā dzīvē.

Pāvils rakstīja: „Un pieminu tavu neliekuļoto ticību, kas papriekš mita tavā vecāmātē Loidā un tavā mātē Eunikā, bet es esmu pārliecināts - mīt arī tevī.” (2. Timoteja 1:5) Zināms, ka Timoteja mātes māte nebija tikai tāda Bībeles zinātāja un tāda, kam patīk bērniem Bībeli atstāstīt, bet viņai tiešām bija ticība. Viņa bija sieviete ar dzīvu ticību, kura savu ticību parādīja un atklāja saviem bērniem un mazbērniem.

Un, ka tu no mazām dienām zini svētos rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū.” (2. Timotejam 3:15) Tagad mēs zinām, kā tas nākas, ka Timotejs jau no bērnu dienām zināja Svētos Rakstus. Viņam bija ticīga māte un vecmāmiņa, kura nelasīja pasakas, bet atstāstīja to, ko bija izlasījusi Bībelē. Tā, lūk, Timotejam bija šī lielā priekšrocība, ka viņš jau no mazām dienam zināja Svētos Rakstus.

Pateicos Dievam un gribu liecināt, ka arī man krita šī lielā priekšrocība. Es ģimenē biju viens no pieciem bērniem, mēs visi gulējām vienā istabā, tajā pašā istabā gulēja arī mūsu attāla radiniece, vientuļa vecāka sieviete. Kad mēs gājām gulēt, kā jau visi bērni, prasījām, lai viņa kaut ko pastāsta. Atceros, ko viņa stāstīja – par Dāvidu un Goliātu, par Ābramu, Īzaku un daudz ko citu. Tā es izaugu, sāku iet skolā tā arī neuzzinājis par tādu Sarkangalvīti vai Septiņiem rūķīšiem, bet zināju, kas rakstīts Vecajā Derībā.

Vēlāk es kļuvi neticīgs un to visu pazaudēju, bet, kad Dievs mani atkal meklēja un sauca, bērnībā gūtās zināšanas no Bībeles man ļoti noderēja. Tāpēc, ja mums ir bērni vai mazbērni, neatņemsim viņiem šo lielo priekštiesību, zināt Svētos Rakstus jau no bērnības.

Listrā Timotejs un viņa māte atzina Kristu. Kā viņi to darīja? Viņi klausījās apustuli Pāvilu. Tas, ko Timotejam stāstīja viņa māte un vecmāmiņa, tā bija Vecā Derība, tās stāsti. Bet par Kristu viņi nesaprata - tāpat, kā lielākā daļa jūdu. Listrā viņi sastapās ar apustuli Pāvilu un tad viss, ko viņi no Bībeles zināja, atausa jaunā gaismā.

Bet katrs, kurš atzīst Kristus mācību, katram interesē jautājums: „Kas ar mani notiks, ja es šo mācību pieņemšu?” Cilvēki skatījās uz citiem kristiešiem, kā viņi dzīvo un kā viņiem iet. Un, ko viņi redzēja? Pāvils atrodas briesmās, cilvēku aprunāts un apkliegts. Cilvēki meklēja viņu nokaut un beigās nomētāja ar akmeņiem ārpus pilsētas un domāja, ka viņš ir zaudējis dzīvību. Kādu iespaidu tas atstāj uz ticības interesentu?

Grūti teikt, kas notiktu, ja mēs te klausītos, un pēkšņi tam, kurš sludina patiesību, uzsūtītu lielas briesmas. Bet šie jaunatgrieztie nenobijās. Un, kad Timotejs redzēja Pāvilu, kā viņš cieš evaņģēlija dēļ, sirdī viņam iedegās vēlēšanās arī tādam būt. Man liekas, ka šāda cēla rakstura īpašība nav sveša cilvēka sirdij, bet mums šo īpašību vajag glabāt un to attīstīt. Ir apraksti par Romas amfiteātriem, ka tajos nevainīgus kristiešus iemeta pie zvēriem. Bija cilvēki, kas atnākuši skatīties un tīksmināties, nostājās kristiešiem līdzās. Pāvils būtu gājis un, lūk, arī Timotejam bija šāda īpašība, redzot, ka kāds netaisnīgi cieš, radās vēlme arī tur būt un ciest par patiesību. Timotejam radās sapnis šo gaismu nest arī citiem. Viņš to arī uzticīgi darīja un, iespējams, šajā kalpošanā nodzīvoja daudz gadu.

Vēl viena zīmīga Timoteja rakstura īpašība: „Brāļi Listrā un Ikonijā bija devuši par viņu labu liecību. Pāvils gribēja, lai tas viņam ietu līdzi,” tātad Pāvils pieņēma viņu par pastāvīgu mācekli, „un viņš to apgraizīja jūdu dēļ, kas dzīvoja tanī apvidū; jo visi zināja, ka viņa tēvs bijis grieķis.” (Apustuļu darbi 16:2-3)

Tas noteikti notika ar Timoteja piekrišanu. Atzīmēsim to, ka šīs ceremonijas izpildīšana būtībā nebija vienaldzīga. Pāvils un Timotejs saprata, ka tie laiki, kad visiem ticīgajiem būtu jābūt apgraizītiem, ir pagājuši un tagad tas vairs nav vajadzīgs. Bet Pāvils paskaidro Timotejam, ka tas būtu labi cilvēku dēļ. Jūdiem ir tādi aizspriedumi, lai gan šiem aizspriedumiem nav nekāda pamatojuma Bībelē, bet praktiski šādi aizbriedumi eksistē. Un, kad uz viņiem runā viens cilvēks, kurš šajā ziņā nelīdzinās viņiem, tad to ir grūtāk pieņemt.

Ko sacīja Timotejs? Viņš sacīja: „Es esmu gatavs tam.” Tas ir iemesls mums un mūsu jauniešiem padomāt. Dievs no mums gaida, lai mēs nestu kādus upurus evaņģēlija dēļ, bet šī uzupurēšanās citu dēļ, lai citiem atvieglotu ceļu pie Kristus, tas ne visiem ir tuvs, ne visi jūt, ka tas ir vajadzīgs, un ne visiem ir prieks to darīt.

Evaņģēlija dēļ mums daudzkārt no kā jāatsakās, kaut vai sīkās lietās. Man ir gadījies runāt ar brāļiem un māsām, arī mūsu jauniešiem, dažreiz par apģērbu vai frizūru. Mēs nerunājam tādā plāksnē, ka tas matu sakārtojums būtu grēks, ka raiba kaklasaite būtu grēks, bet cilvēku dēļ mēs sakām,- daudziem nepatīk, ka tāds noaudzis stāv, tas tā nekristīgi izskatās. Vai tu būtu labprātīgs šo cilvēku dēļ nest kādu upuri un ģērbties tā, lai cilvēkiem nebūtu grūti ticēt, ka tu esi kristietis? Diemžēl ne visi ir gatavi to darīt.

Uzdosim katrs sev klusu jautājumu: „Kādu upuri es esmu nesis Kristus un to cilvēku, dēļ, kas iet pie Kristus?” Timotejs nesa kādu upuri. Vai arī tavā dzīvē ir kaut kas tāds bijis? Vai tev ir kāda lieta, kas patīk, kas pati par sevi nav grēks, bet tu zini, ka šī lieta citiem nepatīk, citus var zināmā mērā aizkavēt tuvoties Glābējam. Vai tu kādreiz no kādas lietas esi atteicies?

Pāvils pats runāja par ēšanu, par dažādu gaļu. Toreiz bija elku upura gaļa, šodien tādas nav. Pāvils saka, ka šo gaļu jau varētu ēst, tas nav nekāds grēks. Bet citu cilvēku dēļ, kas nesaprot, kādu upuri viņš uzņemas? Viņš sacīja: „Es nemūžam gaļu neēdīšu. Lai tikai kāds nedomā, ka Pāvils ēd gaļu, kādu nevajag. Tas viņiem varētu būt par klupšanu.” Es domāju, ka tas ir diezgan liels upuris - neēst gaļu apzinoties, ka tas nav nekāds grēks. Tā dzīvoja Pāvils un mācīja arī Timoteju, būt gatavam pienest upuri, darīt jebkādu lietu, kas tikai atvieglotu cilvēku ceļu pie Kristus.

Par Timoteju vēl varam lasīt praktiskas dažas pamācības, kas viņam tika sniegtas. „Neviens lai nenicina tavu jaunumu, bet topi tu par paraugu ticīgajiem vārdos un dzīvē, mīlestībā, ticībā un šķīstībā. Tiekāms es nāku, nododies lasīšanai, paskubināšanai, mācīšanai. Nenicini dāvanu, kas ir tevī, kas tev tika dota ar praviešu vārdiem toreiz, kad presbiteri uzlika tev rokas. Par to gādā, pie tā paliec, lai tavs briedums būtu redzams visiem.” (1. Timotejam 4:12-15)

Redzams, ka Pāvils uzdeva diezgan lielu uzdevumu savam māceklim un draugam Timotejam. Tas liecina, ka Timotejs bija spējīgs šādu uzdevumu arī pildīt. Arī mums, jauniem vai veciem, nevajadzētu samierināties ar zemu standartu sasniegšanu, ar zemiem mērķiem. Neprasīsim, lai cits rāda priekšzīmi, jo viņš ir vecāks un ilgāk ir draudzē, nāk no izcilākas ģimenes. Kaut mēs justu, ka Vārds runā uz mums. Tu topi ticīgajiem par priekšzīmi. Es varu par tādu kļūt. Tu esi jauns, tu vari kļūt par priekšzīmi visiem ticīgajiem, vecākajai māsai vai sludinātājam par priekšzīmi mācībā, dzīvošanā, mīlestībā, ticībā un šķīstībā.

Mūsu garīgā augšana var kļūt redzama un tādai tai arī ir jākļūst visās lietās. Timotejs bija atgriezies un strādāja Dieva darbā, bet viņš neuzskatīja, ka viņš ir sasniedzis pilnību un ka viņam tagad vajadzētu citus mācīt, vadīt un vilkt sev līdzi. Timotejs saprata, ka vēl ir nepieciešams augt. Ko Pāvils viņam raksta? Pāvils raksta: „Pareizi, tev jāturpina augt un pilnveidoties. Tu esi vadītājs daudziem, bet tev joprojām nepieciešama izaugsme, kura lai nav tikai iedomāta, bet, lai visiem cilvēkiem top redzams, ka tu neesi, kas biji. Jau šodien tu esi daudz, kas vairāk, nekā biji pirms gada, tu esi kļuvis līdzīgāks Kristum.”

Šādus padomus Dieva Vārds dod katram no mums. Dievs liek lielas cerības uz to, ka mēs šos padomus spēsim arī īstenot dzīvē. Par Timoteju ir rakstīts maz, bet liekas, ka viņš nepievīla arī apustuli Pāvilu. „Bet es iekš Kunga Jēzus ceru drīz sūtīt pie jums Timoteju, lai es, pārliecinājies, kā jums klājas, kļūtu līksms. Jo man nav neviena ar līdzīgu dvēseli, kas bez viltus rūpētos par jūsu lietām. Jo visi meklē savu, nevis Kristus Jēzus labumu. Bet viņa krietnumu jūs pazīstat, ka viņš man kalpojis evaņģēlija labā kā bērns tēvam.” (Filipiešiem 2:19-22)

Tātad Pāvilam nav neviena, izņemot vienu, tas ir Timotejs. Tā mēs redzam šo jauno cilvēku, tāds viņš arī paliek visos laikmetos mūsu acīs, jo par viņa vecumdienām nekas nav aprakstīts. Redzam, ka tad, kad citi bija vāji, Timotejs bija stiprs un spēja izpildīt uzdevumu, kas viņam bija dots, būt citiem par priekšzīmi.

Mēs dzīvojam laikā, kad Svētais Gars pamazām atstāj šo pasauli. Cilvēki ir neticīgi, Mārtiņa Lutera vārdiem sakot - apgriezts dekalogs. Tas ir, 10 baušļi apgriezti otrādi, tie apmēram attēlo mūsu laika dzīvi, tā ir viena puse, tā ir vide, kurā mēs dzīvojam. Otra puse ir tā, kā mēs dzīvojam Kristus nākšanas priekšvakarā, varbūt kādam no mums ir lemts nāvi neredzēt un tikt pārvērstiem, kad Kristus nāks godībā.

Tas nozīmē, ka dzīvojot šajā pasaulē mums ir jālīdzinās Jēzum Kristum. Vai mēs to spēsim? Vai to spēs mūsu jaunieši, kuriem ir lielākas izredzes sagaidīt Kristu dzīviem, nekā mums? Timotejs saka, ka viņi to spēs. Arī viņš dzīvoja grūtā, rupjas neticības laikmetā, bet mēs redzam, ka viņš spēja sasniegt apbrīnojami daudz.

Es ticu, ka tādi „Timoteji” Dievam būs katrā laikmetā. Kaut mūsu sirds kārotu piederēt šiem priekšzīmīgajiem kristiešiem, kuri lielā mērā līdzinās savam Glābējam. „Tāpēc tad arī, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas,” (Ebrejiem 12:1)

Nesamierināsimies ar zemiem standartiem. Neaizbildināsimies ne ar vecumu vai ar to, ka esam pārāk izglītoti vai pārāk maz izglītoti, bet lūgsim, lai Dievs mūs dara derīgus Debesīm. Pieņemsim liecību, kuru mums sniedz Timoteja dzīves apraksts, domāsim par to, kā mums jādzīvo, pēc kā jātiecas. Kaut mūs iespaidotu Timoteja cēlais piemērs, kas aprakstīts Bībelē. Lūgsim, lai Dievs mums dod spēju un vēlēšanos staigāt to pašu ceļu un sasniegt to pašu mērķi, lai Dievs uz to mums palīdz!