Dalībnieki bēdās un Valstībā

Pēdējā Bībeles grāmatā, Atklāsmes grāmatā mēs neatrodam morāles, pamācības, prāta slēdzienus un secinājumus. Bet mēs tur atrodam vārdu tēlus un ainas, kurus Jēzus, kad Viņš bija augšāmcēlies, rādīja savam uzticīgajam kalpam Jānim. Un Jānis, iesākot rakstīt šo grāmatu, kurā viņš apraksta, ko ir dzirdējis un redzējis, stādās priekšā kā liecinieks. Viņš nav šīs grāmatas autors, nedz arī redaktors, bet viņš ir liecinieks. Mēs varam sacīt, ka Jānis ir aculiecinieks, kurš tikai apraksta to, ko ir redzējis un dzirdējis. Jānis apzinājās savu pieticīgo lomu, ka viņš ir tikai tas, kurš raksta, ko dzirdējis un, kas sniedz šo vēsti tālāk. Kā aculiecinieks, kas stāv tiesas priekšā, Jānis iesāk ar to, kur viņš bijis un ko redzējis.

Es, Jānis, jūsu brālis un dalībnieks bēdās, Valstībā un Jēzus gaidās, biju salā, ko sauc par Patmu, Dieva vārda un Jēzus liecības dēļ. Tā Kunga dienā es tapu aizrauts garā un dzirdēju aiz manis balsi kā bazūni saucam: "To, ko tu redzi, raksti grāmatā un sūti septiņām draudzēm: Efezā, Smirnā, Pergamā, Tiatīrā, Sardos, Filadelfijā un Lāodikejā." Es apgriezos redzēt balsi, kas runāja ar mani, un apgriezies ieraudzīju septiņus zelta lukturus lukturu vidū kādu Cilvēka Dēlam līdzīgu, ieģērbtu garos svārkos un apjoztu ar zelta jostu ap krūtīm. Bet Viņa galva un mati bija kā sniegbalta vilna, Viņa acis kā uguns liesmas, Viņa kājas līdzīgas zelta metālam, krāsnī kausētam, un Viņa balss kā lielu ūdeņu balss. Viņam bija labajā rokā septiņas zvaigznes, no Viņa mutes izgāja zobens, abās pusēs ass, un Viņa vaigs spīdēja kā saule savā spēkā.” (Atklāsmes grāmata 1:9-16)

Tātad Jānis atradās Patmas jeb Patmosas salā. Šī sala atrodas Egejas jūrā. Tā atrodas apmēram 80 kilometru tālu no krasta, no Efezas pilsētas, kur Jānis savā laikā strādāja un arī tika apcietināts un izsūtīts trimdā. Šī sala ir vulkāniskas izcelsmes, tāpēc tā ir diezgan tuksnešaina. Sala nav liela – tās garums ir 16 km un platums apmēram 10 km. Tajā laikā, kad tur atradās Jānis, Patmosas salā bija ap 2 000 – 3 000 iedzīvotāju.

Senatnes valstsvīrs un vēsturnieks Plīnijs piemin Patmosas salu un raksta, ka šajā vientuļajā salā tika nomitināti tie, kurus izsūtīja trimdā. Izrakumos atrada ļoti senas akmens lauztuves, un ļoti iespējams, ka apustulis Jānis tika nosūtīts uz turieni un nodarbināts spaidu darbos .

Par laiku, kad tas notika, vēsturnieki domā, ka izsūtīšanu Jānim piesprieda imperators Domiciāns, kurš bija kristīgās draudzes pretinieks un vajātājs, un kurš valdīja tajā laikā, kad Jānis jau bija sirmgalvis. Domājams, ka šis nežēlīgais imperators bija tas, kas gribēja uzticīgā Kristus liecinieka balsi apklusināt un izsūtīja viņu trimdā uz šo vientuļo salu. Vēsture ziņo, ka imperators Nerva, kurš 96. gadā nomainīja iepriekšējo imperatoru Domiciānu, atbrīvoja Domiciāna saistītos. Tā bija tāda amnestija. Un domājams, ka tas arī bija laiks, kad arī Jānis tika atbrīvots no trimdas. Un līdz ar to var noprast, ka Atklāsmes grāmata ir sarakstīta un tas, kas aprakstīts, ko Jānis redzējis laikā līdz 96. gadam mūsu ērā. Tātad 1. gs. 90. gadu vidū.

Jānis raksta: „…Es biju garā.” Grūti saprast, ko šie vārdi īsti nozīmē. Varbūt tas nozīmē, ka viņš bija pacilāts vai aizgrābts, iespējams, ka viņš pilnībā nebija pie apziņas. Apustulis Pāvils rakstīdams par savu atklāsmi saka: „Es nevaru teikt, ka tas bija miesā vai ārpus miesas.” Tātad viņš nevarēja pilnīgi atcerēties savu stāvokli tajā laikā, kad viņš bija garā. Varbūt pietiekami precīzi būtu, ja mēs sacītu, ka esot garā ir spēja uztvert neikdienišķo. Tādas neikdienišķas lietas: Kristus, zelta lukturis, dažādi godības pilni un arī briesmīgi tēli – lai tos uztvertu, Jānis atradās tādā sevišķā gara stāvoklī. Un viņš to apraksta ar šādiem vārdiem: „Es biju garā.” Katrā ziņā tas liek domāt, ka fiziski viņš atradās tur pat, Patmosas salā.

„…Es garā biju Tā Kunga dienā.” Kas tā bija par dienu, kuru Jānis apraksta kā laiku, ka viņš šo parādīšanu bija redzējis? Iespējams, ka šis apzīmējums ‘Kunga dienā’ attiecās uz to, ko Jānis redzēja. Viņš redzēja to, ka Kungs Jēzus nāks godībā. Viņš redzēja nākotnes ainas, kuru noslēgums būs Kunga nākšana godībā, Kunga nākšana uz tiesu pastarā dienā. Varbūt viņš ar to gribēja sacīt, ka bija garā, tātad viņš bija pārcēlies uz nākotnes notikumiem, uz Kunga dienu.

Daudzi Bībeles pētnieki arī atzīst, ka, par cik viņš runā par reālu vietu, par reālu stāvokli, par Patmosas salu, tad viņš visdrīzāk ar šo izteicienu ‘Kunga dienā’ nedomā to, ko viņš redzēja parādībā, bet Jānis domā tieši laiku, jeb dienu, kurā viņš redzēja šo parādību. Kāda diena ir domāta ar šo apzīmējumu ‘Kunga dienā’? Bībele, kurai ticēja arī Jānis, un tas bija viņa ticības pamats, pazīst tikai vienu dienu, kas tiek apzīmēta kā Dievam piederoša diena. „Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos.” (2. Mozus 20:10) Septītā diena, jeb Sabats, jeb tas, ko mēs saucam par sestdienu, tā ir vienīgā dienu, kuru Bībele apzīmē kā Kunga dienu.

Bez šaubām Jānis zināja arī to, ko bija rakstījis Jesaja. „Kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un nedari Manā svētā dienā pēc savas patikas, bet nosauc dusas dienu par svētu prieku un par Tā Kunga svēto dienu un to turi godā, neizlietodams to saviem ceļiem, sava veikala nokārtošanai un tukšām valodām.” (Jesajas 58:13) Tātad Jāņa izpratnē, ja viņš domā kādu nedēļas dienu, tad šī nedēļas diena, ko Jānis apzīmēja kā Kunga dienu, varēja būt tikai Dieva dusas diena jeb Sabats.

Vismaz simts gadus pēc Jāņa nāves kristīgā baznīca par Kunga dienu sāka saukt citu dienu – tagadējo svētdienu, jeb pirmo nedēļas dienu. Kā jau es teicu, tas notika apmēram 100 gadus pēc Jāņa nāves. Jānis savas dzīve slaikā pazina tikai vienu Kunga dienu un tā bija pie pasaules radīšanas Dieva iesvētītā Dusas diena jeb Sabats.

Šī pārpratuma dēļ vēlākajos gadsimtos baznīca par Kunga dienu nosauca svētdienu. Dažos tulkojumos par šo dienu ir rakstīts ‘svētdiena’. Piemēram, Krievu tulkojumā, tur, kur vajadzēja rakstīt ‘Kunga diena’ ir rakstīts ‘svētdiena’. Jāņa laikā šādi svētdienu neapzīmēja. Mēs to varam atrast arī no paša Jāņa rakstiem. Zināms, ka šis Jānis ir arī tas pats, kurš sarakstījis Jāņa evaņģēliju. Jāņa 20:1-19 Jānis runā par svētdienu, tas ir par to dienu, kurā Kristus augšāmcēlās. Jānis šo dienu apzīmē tā: „Pirmajā nedēļas dienā agri no rīta.” Tāpat arī 19. pantā: „Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: "Miers ar jums!"” Tātad Jānis to, ko mēs saucam par svētdienu, nosauc par nedēļas pirmo dienu. Un, ja Jānis ar izteicienu ‘es biju garā Kunga dienā’, domāja kādu nedēļas dienu, tad viņš bez šaubām domāja septīto dienu – Kunga Sabatu.

Jānis dzirdēja balsi. Šī balss lika viņam rakstīt un sūtīt uzrakstīto septiņām Āzijas pilsētu draudzēm. Jānis atradās uz salas, kad redzēja atklāsmi. Iespējams, ka kādā alā klintī vai tuksnešainā apvidū. Pēkšņi Jānis izdzirda kādu pārdabisku balsi. Viņš apgriezās, lai redzētu, kas ar viņu runā. Jānis redzēja, ka starp septiņiem zelta lukturiem stāv Kāds, kurš ir līdzīgs Cilvēka Dēlam. Ar to bez šaubām apzīmē tikai vienu cilvēku, kurš bija vairāk, nekā cilvēka dēls, bet kurš aiz līdzjūtības un mīlestības pret mūsu planētu un tās iedzīvotājiem kļuva arī cilvēka Dēls un dzīvoja starp cilvēkiem.

Jānis labi pazina savu Glābēju. Jānis bija redzējis Viņu laivā stāvam, Jānis bija dusējis pie Pestītāja krūts, jo tāda bija Pestītāja maigā mīlestība pret Jāni. Viņš bija Jēzu redzējis arī tā sauktajā apskaidrošanas kalnā, šī parādība bija pagājusi, Jēzus atkal bija kļuvis par Cilvēka Dēlu un Jānis Viņu redzēja arī Ģetzemanes dārzā, redzēja Viņu kronētu ar ērkšķu kroni Golgātas kalnā. Jānis labi pazina sava Pestītāja seju, tās vaibstus, bet tagad Jānis redz, ka viņa priekšā stāv Kāds ar varenu, pērkonam līdzīgu balsi, un tas izrādās Tas pats, kurš  ar asins sviedriem klāts Ģetzemanē lūdza Dievu. Tas pats Cilvēka Dēls , kurš tika kronēts ar ērkšķu kroni, kurš nesot krustu nokrita dēļ tā smaguma un beigu beigās tika apglabāts Jāzepa kapā.

Nu Jānis pazina Jēzu un redzēja, ka tagad Viņš ir pagodināts. Jānis redzēja Kristus godību. Šeit mēs varam pieminēt stiprinājumu, ko Dievs sūta saviem bērniem tad, kad viņi ir vāji un apdraudēti. Ķeizars Domiciāns ar savu lielo varu un godu valdīja pār pasauli. Pietika ar vienu vārdu, varbūt pat tikai ar vienu spalvas vilcienu, lai Jānis tiktu sagrābts un aizsūtīts prom no savas draudzes un atstāts šajā salā. Par šo vientuļo trimdinieku Jāni izsprieda tiesu ķeizars, kura varai tajā laikā nedrīkstēja pretoties.

Mēs nezinām, vai Jāņa sirds pagura, vai viņš skuma, bet mēs zinām, ka Dievs viņam sūtīja iepriecu un stiprinājumu. Dievs Jānim parādīja, ka tam, kam viņš ir ticējis un ko Jānis ir mīlējis, tam ir lielāka godība, nekā ķeizaram Domiciānam. Jēzum ir lielāka vara, lielāks spēks un Viņa balss skan tā, kā neviena cilvēka balss. Jānis redzēja Kristu ar matiem, baltiem, kā sniegs. Balti, sirmi mati parasti ir gados veciem cilvēkiem. Un šajā gadījumā ar šo ainu tika parādīts, ka Tas, ko redzēja Jānis, ir Mūžīgi Dzīvais. Viņš dzīvo ne tikai tajā laikā, kad Viņš staigāja pa Palestīnas kalnājiem un lejām, bet Viņš ir Dievs no mūžības un Viņš arī paliks mūžīgi dzīvs. Tur bija rakstīts, ka Viņa kājas bija kā kausēts, kā ceplī degošs varš. Citi tulkojumi šo ainu precizē, ka viņa kāja bija kā no izkausēta metāla. Kas ir redzējis kausētu metālu, zina, ka tas ir tik spožs, ka uz to nevar skatīties. Metāllējēji, darot savu darbu, aizsedz acis, jo metāls, kad tas ir izkausēts, ir ļoti spožs.

Ko tas varētu nozīmēt, ka kājas, kā Jānis apraksta, izskatījās kā kausēts metāls? „Jo Viņam vajag valdīt, tiekāms Viņš noliek visus ienaidniekus Sev zem kājām.”(1. Korintiešiem 15:25) Par bojāeju, par to, ka zeme un tās darbi sadegs, šeit ir sacīts, ka Kristus samīdīs šo grēcīgo zemi savām kājām. Jānis redzēja, ka Kristus kājas ir kā izkausēts metāls. Tā šī aina papildina, ka zem Viņa kājām reiz būs zeme, un zeme, kad tā tiks tiesāta, no mūsu Pestītāja degs ugunī un sadegs viss, kas nav derīgs mūžībai.

Jānis, pirms apraksta Jēzu un to godību, kuru redzēja, kad apgriezās, viņš saka par sevi: „Es, Jānis, jūsu brālis un dalībnieks bēdās, Valstībā un Jēzus gaidās…” Tā Jānis stāda sevi priekšā, „Es esmu līdzdalībnieks Jēzus Kristus bēdās.” Kādas tad ir šīs Jēzus Kristus bēdas? Kāpēc Jānim vajadzēja būt līdzdalībniekam šajās bēdās? Un vai tiešām katram Dieva bērnam, ja viņš grib piederēt Dievam, tas ir – vai arī man un tev ir jākļūst par līdzdalībnieku vai biedru šajās bēdās?

Bēdas ir visiem cilvēkiem, neviens nedzīvo bez bēdām, un katrs cilvēks savas dzīves laikā sastopas ar ciešanām. Svētajos Rakstos ir minēts, ka ciešanas, kuras piedzīvo cilvēki, var iedalīt divās kategorijās: viens veids ir aprakstīts 1. Pētera 2:20 „Jo kāda slava jums būs, ja jūs panesīsit sitienus pārkāpumu dēļ? Bet, ja jūs, labu darīdami, cietīsit pārestības un tās panesīsit, tas Dievam labi patīk.

Cilvēks var ciest pārkāpumu vai savas vainas dēļ, bet var ciest arī nevainīgs, bez savas vainas. Svētie Raksti saka, ka ir liela starpība starp šiem abiem ciešanu veidiem. Tās ciešanas, ko cieš lielākā daļa cilvēku mūsu laikā, tās ir ciešanas, kuras saistītas ar Dieva likumu pārkāpumu. Viss tas, ko mēs ciešam – slimību, nāvi, nespēku, tuvinieka zaudējumu, tas viss ir pārkāpuma sekas. Tās ir grēka sekas.

Dievs nebija paredzējis, ka cilvēcei būs jānes šīs ciešanas. Cilvēki dažreiz mierinādami tos, kas ir nespēcīgi, slimi, kuri ir zaudējuši kādu tuvu cilvēku, saka: „Tas visiem tā reiz pienāk, tas visiem ir jāpanes.” Tā ir patiesība, šobrīd tā tas ir, bet tā tas nebija vienmēr un arī nebūs vienmēr. Dieva plāns ir, lai mēs atgrieztos pie dievišķā dzīvības likuma. Bet šodien cilvēki cieš pārkāpumu dēļ. „…grēka alga ir nāve.” (Romiešiem 6:25) Bez šaubām, slimība ir kāds nopelns - grēka nopelns. Garīgs nespēks, fizisks nespēks, trūkums, tas viss ir grēka nopelns. Bēdas cieš visi: gan ticīgi, gan neticīgi. Slimo un mirst kā vieni, tā otri. Šīs bēdas reiz mitēsies, bet tās nav īpašās Jēzus Kristus bēdas, jeb ciešanas, par ko runāja Jānis.

Jēzus ciešanas ir citas. Tās ir tās, kuras Viņš uzņēma uz sevi brīvprātīgi. Jēzum Kristum raksturīgās bēdas bija pirmkārt sirdssāpes, redzot grēku pasaulē. Cilvēks, kurš nepazīst Jēzu Kristu, var būt savā sirdī truls, nežēlīgs, viņš var sacīt: „Tas, ka cilvēki grēko, mirst, mokās, tas, ka arī man jāmokās, nav nekas īpašs.” Šim cilvēkam par to nekādu bēdu nav.

Jo taisnais, kas dzīvoja viņu vidū, mocījās savā taisnajā dvēselē dienu no dienas, redzēdams un dzirdēdams viņu negantos darbus.” (2. Pētera 2:8) Tās bija Kristus bēdas. Arī Kristus debesīs, redzēdams cilvēku ciešanas, nebija mierīgs, Viņam sirds sāpēja un Viņš nāca, lai mums palīdzētu. Apustulis Jānis teica: „Es esmu biedrs pie Jēzus bēdām. Es arī nevaru un negribu vienaldzīgi noskatīties uz grēku un uz ciešanām, kas valda pasaulē. Es ilgojos pēc šī laikmeta gala, lai viss mitētos. Es gribu, lai cilvēki atgrieztos pie Dieva, uz Dzīvības Ceļa. Un es gribu lūgt, lai šī diena nāk ātri.”

Tās ir Jēzus Kristus sirdssāpes un bēdas, kuru līdzdalībnieks bija apustulis Jānis. Spaidi, zaimi, vajāšanas, arī tās bija Jēzus Kristus bēdas. Viņu apspļāva, izsmēja, zaimoja un zaimo arī šodien. Jēzu piesita krustā. Apustulis Jānis, kā vēsture ziņo, arī daudz pārcieta un šajā gadījumā viņu aizsūtīja trimdā. Tur viņš bez šaubām cieta trūkumu. Varbūt Jānis cieta no smagā darba akmeņu lauztuvēs. Un vairāk vai mazāk visu kristiešu daļa ir ciešanas vai spaidi. „Bet visi, kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti.” (2. Timotejam 3:12) Viņi tiks nomitināti trimdā, sadedzināti uz sārta, tiks aprunāti vai uz viņiem rādīs ar pirkstu, par viņu teiks: „Tas ir sektants, tas nav labs cilvēks.”

Bībelē nav aprakstīts, kādas vajāšanas būs, bet ir rakstīts, ka tiem, kas grib būt ar Jēzu Viņa godībā, kas grib sekot Viņa mācībai, Viņa dzīvesveidam, tie nevar nebūt arī biedri pie Jēzus ciešanām un vajāšanām. Šādas ciešanas sevišķi skars pēdējā laika draudzi. „Tad pūķis sadusmojās par sievu un gāja karot ar pārējiem viņas cilts locekļiem, kas turēja Dieva baušļus un apliecināja Jēzu.” (Atklāsmes 12:17) ‘Sieva’ – ar šo vārdu šajā gadījumā ir apzīmēta Dieva draudze, kas tur Viņa baušļus un kam ir arī Jēzus Kristus dzīvā liecība. Tie cilvēki tiks vajāti, jo sātana dusmas vērsīsies pret šo Dieva draudzes atlikumu.

Ja mēs salīdzinātu to, kādas bēdas cieš cilvēki, kas nekalpo Jēzum Kristum, un kādas bēdas ir Viņa sekotājiem, tad var teikt, ka cilvēcīgās bēdas ir jācieš kā vieniem, tā otriem. Sirdssāpes grēka dēļ un arī savas nevarības dēļ cieš tikai kristieši. Tie, kuri nepazīst Jēzu Kristu, kuri neilgojas pēc Debesīm, tiem varbūt kaut kas pagrauž sirdsapziņā, bet viņi tam ātri tiek pāri un nepārdzīvo savu garīgo stāvokli. Vajāšanas Jēzus Kristus vārda dēļ, tā bez šaubām arī ir kristiešu daļa. Bet jāsaka gan arī, ka tiem, kas pārkāpj Dieva baušļus, arī ir jāpiedzīvo dvēseles sāpes, jo viņu miesīgās iekāres nav apmierināmas un tās nedod mieru.

Ciešanas uzņemas gan kristietis, gan tas, kurš aiziet no Dieva. Kalpot sātanam, kalpot un vergot grēkam, arī tas nav viegli un arī tas ir saistīts ar lielām ciešanām un sāpēm, no kurām kristietis, kas staigā ievērodams Dieva baušļus, ir brīvs. Katram cilvēkam ir jāapsver šīs divas izdevības, šīs divas iespējas. Neviens nevar palikt bez ciešanām. Pasaule tāda nav, ka mēs varētu dzīvot un neko neciestu, un nekādas bēdas nepazītu. Mēs varam izvēlēties, kādas bēdas ciest – Kristus bēdas vai tās bēdas, kuras cieš pasaule.

Apsverot šīs divas iespējas, senais Izraēla vadonis Mozus izvēlējās sev Jēzus Kristus bēdas. „Labāk gribēdams kopā ar Dieva tautu ciest ļaunumu nekā īsu laiku baudīt grēcīgu laimi, par lielāku bagātību turēdams Kristus negodu nekā Ēģiptes mantas, jo viņš raudzījās uz atmaksu. (Ebrejiem 11:24-26) Mums ir pamats domāt, ka Mozus bija Ēģiptes troņmantnieks. Un ja viņš nebūtu pievērsies Izraēla atbrīvošanai, viņš būtu varējis atrasties tā laika varenākās lielvalsts un kulturālākās valsts priekšgalā. Bet Mozus izvēlējās ciest ar Dieva tautu. Kāpēc? Viņš, bez šaubām saprata, ka arī viņam kā faraonam būs jācieš. Viņam gan būtu gods, slava un ērtības, bet tāpat kādreiz būtu jācieš no slimībām, viņam būtu jācieš no galma intrigām. Viņam varbūt būtu jācieš no savām neuzvarētām rakstura vājībām, un beigās viņam būtu jācieš nāve kā visiem cilvēkiem.

Un tad Mozus izdomāja, ka labāk būs ciest kopā ar Dieva tautu, ja ir jācieš. Tās priekšrocības, kas parasti tiek faraoniem, tās ir tikai īsa laime, tā ir grēka laime, tā nedod sirds mieru, tā nedod gandarījumu un, bez šaubām, nedod mūžīgu vērtību dzīvei. Vai Mozus kļūdījās? Mēs šodien varam atskatīties uz viņa dzīvi kā uz pagātnes notikumu. Un varam sacīt ‘nē!’, Mozus pareizi apsvēra šīs lietas un viņa izvēle izrādījās pareiza. Viņš gan nesēdēja Ēģiptes tronī, viņš nelika, lai viņam pagatavo piramīdu, bet mēs varam saprast, ka Mozum bija vairāk laimes un sirdsmiera, nekā faraonam viņa tronī.

Mozus pazina To, kas nolemj cilvēku likteņus. Mozum bija laime un drosme teikt cilvēkiem taisnību acīs, vadīt cilvēkus pie taisnības un miera, viņam bija dota izdevība un priekšrocība savās rokās turēt likumus, kas dod mieru un laimi katram cilvēkam arī vēl šodien. Protams, Mozum ne vienmēr bija viegli, bet viņš zināja, ka staigā taisnu ceļu, un, ka šim ceļam ir krāšņs mērķis, katrs viņa dzīves solis, viegls vai grūts, tas vienmēr tuvinās viņu šim skaistajam mērķim.

Un nav grūti iedomāties, ka Mozus savas dzīves laikā klejodams pa tuksnesi bija laimīgāks nekā tas, kurš sēdēja un baiļojās par savu troni Ēģiptes galvaspilsētā. Zināms, ka arī Mozus dzīve un darbība atstāja vēsturē dziļākas un svētīgākas pēdas nekā faraona dzīve un darbība, par ko šodien liecina vienīgi ar smiltīm aizputinātas un izlaupītas piramīdas. Tas ir viss, ko mēs zinām par faraonu, ko viņš ir atstājis nākošajām paaudzēm, bet Mozus vārds tiek godāts un cienīts šodien pie visiem cilvēkiem, jo viņš bija tas cilvēks, ar kuru runāja Dievs, caur kuru pasaule saņēma ļoti daudz piemērus, kuri dara cilvēkus laimīgākus un Dievam tuvākus.

Jānis saka: „Es, Jānis, jūsu brālis un dalībnieks bēdās, Valstībā un Jēzus gaidās, biju salā, ko sauc par Patmu, Dieva vārda un Jēzus liecības dēļ.” (Atklāsmes 1:9) Arī Jānis stāvēja izvēles priekšā un arī viņš izvēlējās to pašu, ko Mozus – labāk ciest ar Dieva tautu, nekā baudīt īslaicīgu grēka, labāk iegūt sirdsmieru un gandarījumu dvēselei sekojot Dieva pēdās un atrasties trimdā esot varmāku apdraudētam uz Patmosas salas, nekā dzīvot Romā un mocīties pašam no savas nepilnības un arī no citu cilvēku skaudības.

Tāda bija Jāņa izvēle. Un šodien viņš saka tev un man: „Es, Jānis, jūsu brālis un dalībnieks Jēzus kristus bēdās.” Vai Jānis pareizi raksturoja sevi? Vai arī mūsu izvēle ir tāda pati, kā Jāņa un Mozus? Vai arī mēs esam līdzdalībnieki Jēzus bēdās? Vai arī mēs gribam būt līdzdalībnieki valstībā un Jēzus gaidās? Varbūt mēs vēlamies atbildēt Jānim: „Nē, es neesmu tavs biedrs, es esmu tikai klausītājs, es tikai interesējos par to, ko tu redzēji, un vai no tā nevar atšifrēt, kas notiks nākotnē.” Mēs tiekam, aicināti kļūt par Jēzus bēdu līdzdalībniekiem un līdzdalībniekiem pie Viņa valstības.

Patiess ir šis vārds: ja mēs esam līdzi miruši, tad mēs arī līdzi dzīvosim; ja mēs pastāvam ciešanās, tad mēs arī līdzi valdīsim; ja mēs aizliegsim, tad arī Viņš aizliegs mūs.”(2. Timotejam 2:11-12) Šīs izvēles priekšā stāvam mēs katrs, un lai Jēzus palīdz mums katram kļūt par Viņa cīņas un Viņa uzvaras līdzdalībniekiem!

(Autors: Īzaks Kleimanis)