Nehemijas grāmata VI

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

Esiet modri, stāviet ticībā, turieties kā vīri, esiet stipri!” (1. Korintiešiem 16:13)

Kristīgā drošsirdība noteikti atšķiras no karavīra drošsirdības kaujas laukā, varbūt no sportista drosmes boksa sacensībās un vēl no citiem gadījumiem, kur cilvēks parāda drosmi un izturību. Bet kāda tā ir – kristīgā cilvēka drosme? Mēs lasām tādu ilustrāciju Nehemijas 6. nodaļā. Tur ir aprakstītas Dieva ļaužu cīņas senos laikos, mēs varam smelties mācību, kādai ir jābūt kristieša drosmei un izturībai cīņā.

Kad Sanballats un Tobija, un arābs Gešems, un pārējie mūsu ienaidnieki dabūja zināt, ka es esmu uzcēlis mūri un ka nav palikušas tajā vairs plaisas, kaut gan līdz tam laikam vārtos durvis vēl nebija ieceltas, tad Sanballats un Gešems sūtīja man ziņu, sacīdami: "Nāc, satiksimies Ha-Kafirima ciemā Ono līdzenumā!" Bet viņi domāja man darīt ļaunu. (..) Tad piekto reizi Sanballats sūtīja pie manis savu kalpu ar atklātu vēstuli rokā, un tajā bija rakstīts: "Ļaudīs ir dzirdams un arī Gešems saka, ka tu un jūdi domājot sacelties; tādēļ tu ceļot mūri, un, pēc viņu vārdiem, tu tīkojot kļūt viņiem par ķēniņu. Tu esot arī jau licis pulcēties praviešiem, lai viņi izsauktu tevi Jeruzālemē par ķēniņu. Tagad tas kļūs zināms arī ķēniņam. Tādēļ nāc un apspriedīsimies!"”(Nehemijas 6:1,2,5-7)

Mēs šos vārdus – Gešems un pārējos – jau pazīstam. Tie jau traucēja Nehemijam un citiem mūra atjaunotājiem no paša sākuma. 3., 4. pantā mēs lasām, ka tie mēģināja izsmiet viņus. Tad, kad izraēlieši sāka ap Jeruzalemi celt mūri, tad ienaidnieki sacīja – kas tas par mūri, tur uzlēks lapsa un tas mūris sagrūs. Viņu cerība bija tā, ka izraēlieši kļūs mazdūšīgi, viņi sacīs – nav vērts cīnīties. Tik un tā mēs neko nevaram panākt. Kad tas neizdevās, ienaidnieki mēģināja darbu apturēt ar varu. „Un visi kopā sazvērējās, ka viņi došoties, lai uzbruktu Jeruzalemei un celtu tajā sajukumu.”(Nehemijas 4:8) Mēs jau esam lasījuši, ka Dievs arī šo viņu nodomu ir izpostījis, un ienaidnieki arī ar varu nespēja apturēt Jeruzalemes atjaunošanas darbus. Un tagad viņi nāk ar jaunu mēģinājumu. Kas tad ir šinī mēģinājumā jauns un kas ir raksturīgs?

„Nāc, saiesim kopā!”, Dieva tautas ienaidnieki piedāvā ticīgajiem savu draudzību. Viņi vairs nesaka: „Ejiet prom no šejienes.” Viņi nesaka vairs, lai atsakās no ticības, lai atsakās no draudzes vai lai atsakās no Dieva darba vispār. Viņi saka tikai – nu šinī brīdī, nu pārtrauciet mazliet šo darbu un tad jūs varēsiet nākt atkal atpakaļ. Bet mēs jūs laipni ielūdzam, nāciet mūsu sabiedrībā, jo mums ir kopā kaut kas runājams.

Mēs arī ievērojam, ka tur bija izteikti arī draudīgi mājieni. Viņi saka – mēs jau neko, bet ķēniņš ir dzirdējis, it kā jūs gribētu sadumpoties pret ķēniņu. Jums var draudēt nepatikšanas. Jums vajadzētu nākt pie mums, tad mēs varētu kopā atrast ceļu, kā izbēgt no šīm nepatikšanām. Kā jūs domājat – vai šis priekšlikums nebija tāds vilinošs Nehemijam un pārējiem jūdiem? Man liekas, visai vilinošs. No tevis neprasa, lai tu atsakies no ticības, tev parāda tādu draudzību, tevi apdraud nepatikšanas, bet es tevi brīdinu un gribu arī palīdzēt, lai tu neiekļūsti tajās nepatikšanās. Tiešām vilinošs priekšlikums.

Un tāpēc, ka šis priekšlikums ir tik vilinošs, tad Dieva draudzes ienaidnieks to pielieto mūsu laikā. Dieva draudzes ienaidnieks izmēģina arī ar varu un izsmieklu. Vēsturiski tas nav izdevies. Jūs zināt, ka apmēram 300 gadu laikā pēc Kristus kristīgā ticība tika vajāta, nežēlīgi vajāta. Kristieši tika mocīti amfiteātros, tika nodoti plēsīgiem zvēriem cirka skatītājiem par uzjautrinājumu. Un bija vēl citas nežēlīgas vajāšanas. Neskaitāmi asinsliecinieki nodeva savas dzīvības par Jēzu Kristu. Bet ienaidnieks redzēja, ka tādā veidā Kristus draudzi iznīcināt nav iespējams.

Ienaidnieks arī manā un tavā dzīvē izmēģina varu ar draudiem, varbūt ar spaidiem, bet ja gadās, ka tas neizdodas un ticīgais šiem spaidiem un draudiem nepadodas, nedomājiet, ka sātans ir kapitulējis. Viņš neaiziet prom un nesaka saviem eņģeļiem – šo cilvēku neaiztieciet, tas ir par velti. Nē, tad mēs sātanu nepazīstam.

Viņš ir ļoti neatlaidīgs un viņš nāk ar jaunu priekšlikumu. Viņš saka: „Saiesim mēs ar tevi kopā.” Viņš aicina uz draudzību. Tavu ticību es neaiztieku, tu pie tās vari palikt, bet es tevi brīdinu no pārlieka fanātisma. Tu dari par daudz, tu būvē un būvē to mūri, un tu nemaz nevari atskatīties, ko citi cilvēki dara. Vai tu nevari tajā klajumā atnākt vienu vakaru un parunāt? Mēs jau tev neko sliktu nedarīsim. Atnāc un parunā, un tad ej atpakaļ pie sava darba. Viņš mums arī pasaka, ka viņš mums vēl labu un tāpēc mūsu brīdina, ka tas pārliekais fanātisms var mums sagādāt nepatikšanas.

To, ka mēs tik ļoti turamies pie ticības, to var pārprast valdība, mūs var uzskatīt par nelojāliem pilsoņiem. Un mēs varētu sarunāt un atrast kādu ceļu, lai izbēgtu no šīm nepatikšanām un arī izbēgt no zaudējumiem. Viņš mums piedāvā kompromisu. Jūs neatsakieties no Dieva, bet arī neatsakāties tik daudz no pasaules. Jūs varat būt ticīgi cilvēki un staigāt un sēdēt kopā ar mums Onus klajumos. Viņš sola mums drošību un vēl arī citus dažādus labumus.

Kādu atbildi deva Nehemija uz šo priekšlikumu? Mēs jau esam lasījuši. Viņi gan runāja laipni, bet Nehemija saka – tie domāja man ļaunu darīt. Kā viņš tā varēja zināt, ka viņi domā ļaunu darīt? Tas šeit nav aprakstīts. Var jau būt, ka viņam bija kādas slepenas ziņas, varbūt atnāca kāds cilvēks un sacīja: „Tu netici tam Sanbalatam. Viņš nav tavs draugs, viņš ir tavs ienaidnieks.”

Bet varbūt arī tas bija citādi. Dievs ir devis apsolījumu, ka mēs spēsim atšķirt dažādus garus. Viņš saka: „Neticiet ikkatram garam, bet pārbaudiet tos garus, vai tie ir no Dieva.” Viņš ir devis saviem ļaudīm arī garu atšķiršanas dāvanu. Un gribas ticēt, ka Svētais Gars parādīja Nehemijam, ka tie viņam grib ļaunu darīt. Gribas ticēt, ka Nehemijas prāta acis tika apgaismotas un viņš redzēja, ka kompromiss ar pasauli – tas ir ļaunums. Ja tev piedāvā – pārrunāsim tās reliģijas lietas, vai te nevar kaut ko mīkstināt, ja tev piedāvā – nāc un pasēdi ar mums, tad tas nozīmē, ka sātans grib ļaunu darīt. Viņš grib mani aplaupīt. Viņš man grib atņemt to dārgāko, kas man vispār ir šajā dzīvē un mūžībā.

Jēkabs raksta, ka draudzība ar pasauli nozīmē ienaidu ar Dievu. Un lai gan Sanbalats teica, ka viņš ticību neaiztiek, draudzi neaiztiek, Nehemija domāja – es negribu būt Dieva ienaidnieks. Un tāpēc es negribu būt tavs draugs. Es labāk būšu sātana ienaidnieks un arī tavs ienaidnieks, bet es nekad negribu kļūt par Dieva ienaidnieku. Mēs esam jau lasījuši Nehemijas 6:4: „Tā viņi sūtīja pie manis četras reizes, un es devu viņiem vienu un to pašu atbildi.” Pavisam piecas reizes nāca šis priekšlikums. Tad, kad pirmo reizi viņš to atraidīja, ienaidnieki nelikās mierā. Un tā tas turpinājās piecas reizes. Un brīnišķīgi ir tas, ko Nehemija raksta: „Es pie tiem sūtīju atpakaļ ar to pašu valodu.”

Tad cēlās moābiešu vadoņi un nāca pie Balaka un tam pavēstīja: "Bileāms ir atsacījies nākt mums līdzi." Tad Balaks mēģināja vēl vienu reizi un nosūtīja daudz vairāk un cienījamākus vadoņus nekā tos.” Nu, jūs jau zināt stāstu par Bileāmu. Balaks viņu mudināja uz grēku un Bileāms atbildēja – kaut tu mani apzeltītu, es grēku nevarētu darīt. Un tā sūtņi atgriezās un pateica: Nē, Bileāms nav pierunājams. Un kas pēc tam notika? Pēc tam sūtņi nāca otrreiz. Un vai Bileāma valoda bija tāda pati? Diemžēl nē. Jau pie otrās reizes viņš saka – nu, kaut ko padomāsim. Ja jau jūs nākat otrreiz, tad kaut ko jau mēs varēsim izdomāt.

Un tiešām – kaut ko padomāja un zaudēja visu. Bet Nehemija raksta par sevi – viņi nāca pie manis četras reizes, un es viņiem atbildēju ar tādu pašu valodu, kāda bija mana valoda pirmo reizi. Un ja viņi nāktu 40 reizes, mana valoda nebūtu mainījusies. Mīļo brāli, centies atcerēties savu valodu, kad tu devi Dievam solījumu kristībās. Centies atcerēties, kāda bija tava valoda, kad tu pirmo reizi atraidīji grēka vilinājumu un sacīji tam „nē”. Vai šodien tava valoda ir tāda pati? Nehemijas valoda bija tāda pati. Pēc katra atkārtota kārdinājuma valoda nemainījās. Vai arī tava valoda nav mainījusies?

Reiz es iegāju Šemaja, Delajas dēla, Mehetabeēla dēladēla, mājā. Viņš bija ieslēdzies un sacīja: "Satiksimies Dieva namā, Tempļa iekštelpās, un aizslēgsim Tempļa durvis, jo viņi taisās nākt tevi nogalināt, proti, naktī viņi taisās nākt, lai tevi nokautu." Bet es sacīju: "Vai tāds vīrs kā es lai bēgtu? Un vai tāds kā es lai ietu Templī un glābtu savu dzīvību? Nē! Es neiešu tajā!"” (Nehemijas 6:10,11)

Tas, kas runāja uz Nehemiju, tas bija viņa draugs. Bet arī draugs mēģināja viņu iebaidīt un arī pats bija nobijies. Un kas tad bija vienīgais spēka avots tādos apstākļos, kur viņi bija nobijušies un arī baidīja viens otru? 9. pantā mēs lasām: „Patiesībā viņi visi centās mūs tikai iebiedēt, sacīdami: "Gan jau viņi atstāsies no darba, un tas paliks nepaveikts!" Bet tagad stiprini manas rokas!” Mīļo brāli, ja tavi vistuvākie cilvēki tavas rokas tikai vājina, ja visi apstākļi ir tādi, ka tavas rokas tiek vājinātas, vēl ir Viens, kas var un grib tavas rokas stiprināt. Griezies pie Viņa. Tu nepievilsies. Viņš stiprināja Nehemiju, deva viņam drosmi, spēku un gudrību. Un Viņš tos ir gatavs dot jebkuram cilvēkam, kurš pēc drosmes un spēka nāk pie Viņa lūgšanā.

Un tā mēs redzam Nehemiju kā vienu no cēlajiem ticības varoņiem, kurš arī tādos apstākļos, kad viss liekas liecinām par izmisumu un bezcerību, stiprinājās Dievā un palika uzticīgs. Šajā ierindā stāvēja apustulis Pāvils. Atcerēsimies viņa vārdus: „Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju.” (Apustuļu darbi 20:24) Vai arī tu gribi šajā ierindā stāvēt? Vai arī tev ir šī apustuļa Pāvila, es gribētu sacīt, bezbēdība? Viņš saka: Es ne par ko nebēdāju, jo visas bēdas pārsniedz lielais prieks, ka man ir Kristus evaņģēlijs. Un es to drīkstu pasludināt arī citiem. Vai arī tu gribi un vari ierindoties šajā varoņu virknē?

Nehemijas 6:3 mēs lasām viņa atbildi, kādu konkrētu atbildi viņš deva tiem, kas viņu aicināja: „Tad arī es sūtīju sūtņus pie viņiem un liku teikt: "Es daru lielu darbu un nevaru iet. Darbs tūliņ apstātos pavisam, ja es to pārtrauktu un dotos pie jums lejup."” Viņš nesāka ar viņiem strīdēties. Viņš nemēģināja viņiem pierādīt, ka viņi ļaunu gribēja darīt. Bet viņš saka: Nē, pie labākās gribas es nevaru iet, jo man ir darbs. Jūs to darbu nesaprotat, jūs šo darbu nevērtējat, bet es šo darbu vērtēju augstāk par visām pārējām lietām.

Pārējo cilvēku acīm likās, ka šis darbs nav pārāk steidzams, ne arī pārāk nozīmīgs. Ko tas mūris daudz nozīmēja? Varēja domāt, ka viņš neko neizšķir politiskajā dzīvē, nedz arī reliģiskajā dzīvē. Un tā tas ir arī mūsu laikā. Cilvēciskām acīm skatoties, var likties – nu ko gan nozīmē tas viss, ko mēs spējam darīt? Cilvēciskām acīm raugoties, var likties – nu kas tur liels ir? Vai tur ir vērts tik daudz darboties un tik daudz pūlēties? Tā arī par mūsu Kungu un Pestītāju domāja un vēl šodien domā, ka Viņa upuris ir maznozīmīgs. Tas ir nesaprotams un arī nevajadzīgs. „Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība.” (1. Korintiešiem 1:23) Nu, citiem vārdiem sakot, tā ir nenozīmīga lieta, vai Kristus ir miris vai Viņš nav miris, kas tur būtu ko pieminēt vēl pēc vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu. Un tā tas bija arī Kristus laikā un tā tas ir arī šodien. Un tomēr tā ir vienīgā cilvēces cerība.

Ja mēs mēģinām noraudzīties ar gara acīm uz mūsdienu pasauli, šī pasaule ir izmisumā, šī pasaule ir bez cerības. Un vienīgā cerība, kas vēl šai pasaulei ir, pie kā cilvēks var droši tverties, tas ir Krustā Sistais, tas, kas ir ģeķība, tas, kas ir apgrēcība. Un tā mēs saprotam, ka tas, ko darīja Nehemija, un tas, ko darām mēs šodien, ir liels darbs. Un nekas nedrīkst aizkavēt mūs no šī darba. Un nav tādas lietas, ko mēs drīkstētu apmainīt pret dalību šajā darbā.

Un mūri pabeidza elūla mēneša divdesmit piektajā dienā - piecdesmit divās dienās. Un, kad visi mūsu ienaidnieki to dzirdēja, tad visas tautas, kas bija mums apkārt, izbijās, viņiem zuda drosme, un viņi stipri kritās paši savās acīs; viņi arī atzina, ka tas darbs ir padarīts ar mūsu Dieva palīdzību.” (Nehemijas 6:15,16) Bija pagājušas piecdesmit divas dienas – cīņu dienas, grūtību dienas, vājību dienas. Bet kad šīs dienas bija pagājušas, tad mūris bija uzcelts. Nastas bija noliktas un briesmas bija pagājušas.

Mēģināsim iztēloties, kāda sajūta bija Nehemijam un pārējiem mūra cēlējiem, kad pēdējā nestava ar gružiem bija aiznesta, pēdējais akmens bija iemūrēts, varēja iztaisnot muguru, varēja nolikt savu darba rīku un varēja raudzīties uz šo pabeigto mūri un pateikties Dievam. Kāda sajūta bija tiem, kas bija uzticīgi palikuši līdz galam?

Mīļie, šīs 52 dienas, mēs nezinām, cik šīs 52 dienas būs garas pēdējās draudzes vēsturē. Bet Dieva valstība tiks uzcelta. „Kas tu esi, lielais kalns? Tev Zerubabela priekšā jākļūst par līdzenumu! Un viņš uzliks nama noslēguma akmeni, un visi viņam uzgavilēs: lai viņam laime, lai gods un slava!"” (Caharijas 4:7) Reiz būs izcīnīta pēdējā cīņa. Reiz būs padarīts pēdējais darbs. Būs nodziedāta pēdējā dziesma un noturēts pēdējais dievkalpojums. Būs noturētas pēdējās kristības. Būs noturēta pēdējā Bībeles stunda.

Un tad Evaņģēlija mūrī tiks ielikts pēdējais akmens. Šis darbs būs noslēgts. Un uzticīgo kori dziedās, cik liela ir Dieva žēlastība. Gods un slava Viņam. Tam, kas ir būvējis, un tam, kas ir šo būvi svētījis.

Piemini, mans Dievs, Tobiju un Sanballatu pēc šiem viņu darbiem un arī pravieti Noadju un pārējos praviešus, kas gribēja mani iebiedēt!” (Nehemijas 6:14) No šī panta un arī no dažiem citiem mēs noprotam, ka Dieva priekšā ir tāda kā grāmata un šajā grāmatā ir rakstīts viss, ko katrs ir darījis un ko katrs arī nav darījis Dieva valstības labā. Un tur bija daži, kas draudzējās ar ienaidniekiem un vājināja cēlājus un nestiprināja viņu rokas, bet mēģināja padarīt viņus bailīgus. Tur bija daži, kas stāvēja malā un varbūt kritizēja un varbūt arī nekritizēja, bet viņi vienkārši gaidīja, ar ko tas viss beigsies. Arī tas ir rakstīts Dieva grāmatā.

Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.” (Mateja 25:21) Un tā mēs saprotam, ka pretim dažiem vārdiem būs arī tāds raksts uzrakstīts – uzticīgs mazumā. Tu nebiji lielā, augstā vietā, bet tu šajā mazumā esi bijis uzticīgs. Arī tas būs rakstīts pretim dažu cilvēku vārdiem. Un pret dažiem vārdiem būs rakstīts – uzticīgs līdz nāvei. Kaut tā būtu rakstīts pretim manam vārdam un arī pretim tavam vārdam. Lai Dieva žēlastība uz to mums palīdz!

(Turpinājums sekos)