Vientulības sajūta - Dieva klauvējiens

“Nav labi cilvēkam būt vienam...” (1. Mozus 2:18)

Lielai daļai sabiedrības jēdzieni “Ziemassvētki” un “prieks” ir gandrīz sinonīmi. Tomēr ne visiem; daudzu uztverē tie ir pat pretmeti. Kāpēc? Jau sen ievērots, ka Ziemassvētku laikā mēdz saasināties mūsu psiholoģiskās problēmas, sevišķi izplatītākā no tām – vientulība. Šoreiz runa nebūs par vienatni jeb fizisku nošķirtību no sabiedrības, bet tieši par vientulību kā sajūtu; sajūtu, kas pazīstama ne tikai tiem, kas kaut kādu iemeslu dēļ dzīvo izolēti, bet tikpat daudz un, saskaņā ar pētījumiem, pat vēl vairāk tiem, kas dzīvo lielpilsētās un ik dienas kontaktējas ar desmitiem vai pat simtiem cilvēku.

Pētnieki atzīst, ka viens no vientulības pandēmijas cēloņiem ir modernās tehnoloģijas. Kā teicis jau Alberts Einšteins – “Acīmredzams, ka mūsu tehnoloģijas ir pārspējušas mūsu cilvēcīgumu.” Mēs vairāk skatāmies uz televizoru nekā cits uz citu. Mēs iespraužam ausīs vadus un pa tiešo pumpējam sev smadzenēs mūziku (stilīgi!). Mēs braucam katrs savā mašīnā. Mēs “ielogojamies” katrs savā datorā. Tā vietā, lai normāli satiktos, apsēstos un parunātos, mēs apmaināmies īsziņām. TV, datori, atskaņotāji, mašīnas – vai modernās tehnoloģijas ir darījušas mūs laimīgākus? Viens gan ir skaidrs - tās ir darījušas mūs vientuļākus.

Ja runājam par Ziemassvētku laiku, par tā saukto svētku depresiju un vientulības sajūtu, saprotamu iemeslu dēļ sevišķi uzņēmīgi pret to ir cilvēki, kuri pēdējā gada laikā ir sadūrušies ar smagu slimību, tuvinieku nāvi, šķiršanos, darba zaudējumu un citām līdzīgām nedienām; tomēr izmisīga vientulības sajūta mēdz mākt arī tos, kuru dzīvē šādu faktoru nav.

Par rokenrola karali dēvētais Elviss Preslijs mira 42 gadu vecumā. (Par viņa nāves cēloni domas dalās: iespējams, viņš mira no nejaušas narkotiku pārdozēšanas vai arī izdarīja pašnāvību.) Zīmīgi ir viņa vārdi pēdējā publicētajā intervijā, ko viņš apmēram sešas nedēļas pirms nāves sniedza Lasvegasā, ASV. Žurnālists jautāja: “Elvis, kad tu pusaudža gados sāki skatuves karjeru, tu sacīji, ka vēlies iegūt trīs lietas: bagātību, slavu un laimi. Tagad tev ir pāri četrdesmit. Tu esi bagāts, tu esi slavens, bet vai tu esi laimīgs?” Uz to Elviss atbildēja: “Nē, es neesmu laimīgs. Es esmu vientuļš kā ellē.”

Dažreiz mēs domājam, ka viss būtu daudz labāk, ja mēs būtu bagātāki, nu, kaut vai tādēļ, lai varētu atļauties saviem bērniem vai draugiem nopirkt kārtīgas Ziemassvētku dāvanas. Vai arī – es nebūtu tik vientuļš, ja es būtu ievērojams cilvēks, tāds, kas dzīvē kaut ko sasniedzis, nevis tāds, kā tagad – parasta, ikdienišķa viduvējība. Vienkāršs mācītājs. Parasts celtnieks. Parasta mājsaimniece. Tomēr – ja varam ticēt Elvisam, dolāri, lati, eiras un slava nav tā valūta, par kuru varētu nopirkt laimi, vai vismaz atpirkties no vientulības.

Vai pret vientulību ir zāles, un ja ir, tad kādas?

Pirmkārt, mums ir vajadzīga sabiedrība un mums ir vajadzīgas attiecības. “Un Dievs Tas Kungs sacīja: "Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam."” (1.Mozus 2:18) Vajadzība pēc attiecībām - tā ir Radītāja ieprogrammēta nepieciešamība. Kā līdzekli šīs vajadzības piepildīšanai pirmkārt Dievs ir devis laulību un ģimeni. Diemžēl mūsu grēcīgajā pasaulē attiecības starp ģimenes locekļiem ne vienmēr veidojas pozitīvi, un būt ģimenes cilvēkam ne vienmēr nozīmē nebūt vientuļam. Dievs mums ir nodrošinājis nākošo attiecību līmeni – draudzi. “Kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi; vai, kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi. Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi.” (1. Korintiešiem 12:26, 27) “Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.” (Ebrejiem 10:24, 25) Bet ko darīt, ja es jūtos vientuļš, nesaprasts un nepieņemts arī draudzē?

Ja man ir problēmas ar attiecībām gan ģimenē, gan draudzē; ja man šķiet, ka neviens mani nemīl, un neviens negrib ar mani draudzēties, jādomā, vai iemesls tam nav manī pašā. Kāds tas varētu būt? Piemēram, patmīlība. Patmīlība (egoisms) ir galvenais faktors, kas kavē veidot un uzturēt dziļas un ilgstošas attiecības. Bībele saka: “Bet zini to, ka pēdējās dienās iestāsies grūti laiki, jo cilvēki būs patmīlīgi...” (2. Timotejam 3:1, 2) Šķiet, ka šis Bībeles pravietojums un speciālistu atzinums, ka mūsu gadsimta lielākā psiholoģiskā problēma ir vientulībā, nav vienkārši sakritība. Šeit parādās likumsakarība – es nevaru būt tuvās attiecībās ar citiem, ja es mīlu un rūpējos tikai par sevi. Ja es nebūšu draudzīgs, man nebūs draugu. Šodien tā ir daudzu vientuļu cilvēku skumjā realitāte.

Tomēr, lai cik pilnvērtīgas arī būtu mūsu attiecības ar cilvēkiem, tās vien vēl negarantē brīvību no vientulības. Lasot Bībeli, redzam, ka Radītājs mūsos ir ielicis ne tikai nepieciešamību veidot attiecības ar cilvēkiem. Mēs esam radīti, lai būtu ar Dievu. Līdz ar to vientulības sajūtu, it īpaši ilgstošu, mēs varam uzskatīt par Dieva klauvējienu pie mūsu sirds durvīm. “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” (Atklāsmes 3:20) Jeb citiem vārdiem - “Cilvēk, tavā sirdī ir tukšums, ko aizpildīt varu tikai Es!” Un svētīgs tas, kas šo klauvējienu sadzird un saprot. Daudzi, spītīgi noliedzot vajadzību pēc Dieva, savu mokošo sajūtu iemeslus interpretē pēc savas saprašanas un mēģina problēmu risināt saviem līdzekļiem. Cits ķeras pie pudeles, cits pie narkotikām, cits padara sev galu tūlīt un tepat.

Faktiski, katrs līdzeklis, pie kā mēs ķeramies, lai atvieglotu savas vientulības sāpes, katrs veids, kā mēs bez Dieva cenšamies aizpildīt tukšumu, ko mūsu sirdī atstāj Dieva klātbūtnes trūkums, ir grēcīgs, pat ja tā ir pati par sevi laba lieta. Vienalga, vai tā būtu ballēšanās, vai tas būtu alkohols, vai tā būtu iesaistīšanās bandā, vai tā būtu pārmērīga televīzijas skatīšanās, pārmērīga ēšana, pārmērīgs darbs, pornogrāfija, čatošana, “tusēšana draugos” vai jebkas cits. Visas šīs lietas (jā, izrādās - pat pārēšanās!) var radīt attiecību un tuvības ilūziju, kas tomēr vientulības problēmu neatrisina, gluži pretēji – ilgtermiņā to saasina vēl vairāk.

Ja es to saprotu, apzinos un atzīstu, man ir visas iespējas no vientulības slazda izlauzties. Un šī izlaušanās var sākties ar... grēksūdzi. Tieši tā, lai tiktu uz priekšu, man vispirms jāatvainojas Kristum Jēzum, ka to vietu, kura manā sirdī pēc tiesas un taisnības pienākas Viņam, es esmu mēģinājis aizpildīt ar visu ko citu.

Un tad Bībele mums saka: “Bet cerības devējs Dievs lai piepilda jūs ar visu prieku un mieru ticībā, lai jūs kļūtu bagāti cerībā Svētā Gara spēkā.” (Romiešiem 15:13) Un “Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 4:19)

Brīvība no vientulības sāpēm iegūstama atzīstot, ka mums ir vajadzīgs Dievs, un Dievs ir viss, kas mums patiešām vajadzīgs. Ja mēs savā sirdī ticēsim Svēto Rakstu apgalvojumam, ka iemiesotā Dieva - Kristus personā ir viss, kas vajadzīgs mūsu labklājībai un laimei, ka vienīgi Viņš patiešām var piepildīt ikkatru vajadzību, tad šī ticība neizbēgami ietekmēs visu mūsu dzīvi. Un, pirmkārt, tā izpaudīsies tādējādi, ka mēs vairs nelūkosimies apkārt pēc citiem veidiem, kā gūt piepildījumu.

Iespējams, šādas pārliecības iegūšanai nepieciešams laiks. Laiks un pieredze. Pieredze, ko mēs gūstam, ielaižot Kristu sirdī, uzklausot Viņu, sarunājoties ar Viņu, uzticoties Viņam, paklausot Viņam; jeb citiem vārdiem – veidojot ar Viņu ciešas, pastāvīgas un personīgas attiecības.

Kristus ir vienmēr pieejams: “Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” (Mateja 28:20), un Kristus nekad mūs neatstās: “Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu” (Ebrejiem 13:5). Tā ir vislabākā Ziemassvētku vēsts visiem vientuļajiem.

Kristū ir viss, kas tev vajadzīgs. Pieņem šo patiesību, liec tai iespiesties savā prātā, sirdī, attieksmē un rīcībā, un tās būs visiedarbīgākās zāles pret vientulību.