Aprēķins

(Autors: Īzaks Kleimanis)

„Kurš būtu jūsu starpā, kas gribētu celt torni un papriekš neapsēstos, lai aprēķinātu izdevumus, vai viņam pietiks līdzekļu darba izvešanai, lai vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz, nesāktu zoboties par viņu, sacīdami: šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam. Vai arī - kurš ķēniņš, kas grib iet karot pret otru ķēniņu, papriekš neapsēdīsies, lai apspriestos, vai viņš ar saviem desmit tūkstošiem varēs stāties pretim tam, kas nāk virsū ar divdesmit tūkstošiem; un, ja ne, viņš, kamēr tas vēl ir tālu, sūtīs vēstnesi, lai lūgtu mieru.” (Lūkas 14:28-31)

Šī pamācība, vai tā ir domāta tikai kara vadoņiem? Vai arī arhitektiem, vai celtniekiem? Noteikti mums visiem. Kristus veda no laicīgā uz garīgo, lai mēs laicīgās patiesības piemērojam savai garīgajai dzīvei. Un šeit ir kāda laicīga patiesība minēta? Ka vajag aprēķināt. Ir nepieciešams iepriekš plānot, ir nepieciešams iepriekšējais aprēķins. Un iznāk tā, ka mūsu garīgajā dzīvē ir nepieciešams iepriekš aprēķināt un ieplānot, kā mēs dzīvosim, lai mūsu dzīve būtu veiksmīga.

Vai tad garīgā dzīvē sirds nav svarīgāka par prātu? Vai ir iespējama reliģija bez jūtām? Tiešām, mēs slēdzam derību ar Dievu un tā ir nosaukta par sirds jeb sirdsapziņas derību. Neviens jau nevar nākt pie Dieva bez jūtām, ja viņam sirds neiesilst mīlestībā uz Jēzu Kristu. Kāds ir augstākais bauslis? Mīlestība. Vai mīlestība ir prāta darbs vai sirdij piekrīt galvenā loma? Nu katrā ziņā galvenokārt sirdij. Dieva Vārds gan saka, ka mīlestībai jāizpaužas noteiktos darbos, bet ja mums nav jūtu, kas mīl, kas grib redzēt, kas grib labu vēlēt, tad tā jau nav mīlestība.

Baušļi rakstīti sirdī. Arī prātā, protams, bet galvenais sirdī. Tad tie kļūst par dzīves programmu. Tā kā varam tiešām piekrist, ka nav ticības, nav reliģijas bez sirds, nav reliģijas bez jūtām. Bet ja mēs gribētu jautāt – vai ar jūtām ir pietiekoši, vai uz jūtām var paļauties, vai uz sirdi var paļauties, tad Jeremijas 17:9 saka, ka cilvēka sirds ir kāda (?) jā, ļauna un samaitāta. Un kas to var izmainīt? Mans brālis nevar izmainīt, bet es pats arī savu sirdi nevaru izmainīt. Kāpēc man ir tādas un tādas jūtas un tad atkal citas jūtas? Tātad jūtas nav uzticamas un prāta aprēķinam vajag koriģēt šīs jūtas.

Vajag pacilātības jūtas un vajag siltas jūtas. Vajag mīlestības jūtas un arī skumjām ir jābūt. Ja mēs redzam grēku un netaisnību, un kaut kas mums tur šķiet tīri patīkams, tur ir jānāk prātam un jānovērtē – vai šīs jūtas ir labas vai ļaunas? Vai es šīs jūtas drīkstu izkopt, vai arī man no tām jūtām jāmēģina tikt vaļā.

Bībelē ir tāds zīmīgs piemērs – 2. Ķēniņu 5 stāstīts par to, kā cilvēks nonāca pretrunā starp jūtām un prātu, un cik labi, ka prāts ņēma virsroku. 2. Ķēniņu 5. nodaļā ir aprakstīts par Naamanu. Naamans bija Sīrijas ķēniņa kara pavēlnieks un viņš bija smagi slims; viņam bija lepra, spitālība. Viņš nonāca pie Izraēla tautas jeb pie pravieša pēc dziedināšanas.

Viņš ticēja, ka Izraēla Dievs var dziedināt. Nu, pravietis izsūtīja viņam ziņu, kas viņam jādara, lai kļūtu dziedināts. Un 11.p. ir aprakstīts, kādas jūtas bija Naamanam, kad viņam ieteica to padomu – vai viņš jutās tā pacilāts, vai viņam bija tāds prieks iet Jordānā un tur saņemt dziedināšanu?

Tur rakstīts – „viņš apskaitās”. Viņš palika dusmīgs. Viņš domāja, ka Jordāna, tas tāds neliels strautiņš, varbūt arī ne visai tīrs. Viņa dzimtenē bija daudz skaistākas upes. Un tagad iet tajā upē un gremdēties, viņam likās – tas ir tik pretīgi, visas jūtas bija pret to. Un viņš lika pagriezt ratus apkārt - brauksim uz mājām, kad nav dziedināšanas, tad tā jau nu arī nav nekāda cerība šeit iet Jordānā gremdēties.

12.p. teikts - „... viņš aizgāja dusmās.” Tādas bija viņa jūtas. Bet tad lasām 13.p - „Tad viņa kalpi piegāja pie viņa un sacīja viņam, teikdami: „Mans tēvs, ja pravietis tev būtu kādu lielu lietu uzlicis, vai tad tu to nedarītu? Vēl jo vairāk, kad viņš tev tikai ir sacījis: mazgājies, tad tu kļūsi šķīsts?””

Viņi nāk ar vēsa prāta apsvērumu. Viņi saka – ko tu zaudēsi? Viņš tev būtu kaut ko vairāk licis, tu būtu darījis. Vai tev ir grūti - pamēģini! Un prāts ņēma virsroku. Vai tas bija labi vai slikti priekš viņa? Ļoti labi! Viņš palika vesels un laikam no tās reizes mazāk paļāvās uz savām jūtām, bet centās arī ar vēsu prātu savas jūtas koriģēt.

Daudzreiz gan saka par cilvēku – viņš nevar nākt pie Dieva, jo viņš visu ar prātu. Viņš pārāk gudrs un visu grib izdomāt ar savu prātu. Tā gan notiek. Bet ne jau tāpēc cilvēks nenāk pie Dieva, ka viņi domā, ka viņi apsver, bet tāpēc, ka viņi neapsver pareizi, viņi apsver kļūdaini.

Profesionālajā jomā arī visi apsver un aprēķina. Apsver konstruktori un politiķi, un arhitekti. Visi rēķina un aprēķina. Bet viņi bieži kļūdās. Kādreiz gadās, konstruktors vai inženieris aprēķina un konstruē kādu ēku, un tā ēka greiza un šķība un beigās sagāžas. Es dzirdēju no kuģu būvētājiem tādu gadījumu, ka it kā esot uzbūvēts kuģis, laikam ne visai liels, un tanī brīdī, kad tas tika nolaists ūdenī, tad tas ņēma un apgriezās augšpēdus, jo viņi nebija pareizi aprēķinājuši.

Bet vai tas nozīmē, ka nevajag aprēķināt? Nevar taču uzbūvēt kuģi bez aprēķina. Nevar uzbūvēt māju bez aprēķina. Bet vajag pareizi aprēķināt. Jautājums ir – vai tie „gudrinieki”, kas aiz prāta apsvērumiem atraida Jēzus aicinājumu, vai viņi p a r e i z i aprēķina? Tas ir lielais jautājums. Vai viņiem nevajadzētu nākt pie vēl pareizākiem aprēķiniem?

Kādam tad jābūt pareizam aprēķinam? Tādam, kas mūs nevedīs apsmieklā un pie vilšanās, bet novedīs līdz vēlamam iznākumam. Es lasīju avīzē, ka Amerikā ļoti plaši esot ieviesušies tā sauktie kompjūteri arī ikdienā. [Informācijai – šī svētruna runāta pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū – red.] Nu, tie kompjūteri, kā jūs zināt, ir tādas sarežģītākas skaitļojamās mašīnas. Tā sauktās „domājošās mašīnas”. Tagad jau katrai 10. ģimenei esot tāds kompjūters savām ikdienas vajadzībām. Drīz būšot katram, tāpat kā televizors.

Un ko tad tāds kompjūters dara? Viņš atgādina cilvēkam to, ko cilvēks savā prātā nevar apsvērt jeb nevar atcerēties tanī brīdī. Piemēram, kāds grib izdarīt kādu pirkumu. Viņam grūti izšķirties – vai būs izdevīgi vai ne, ja tagad viņš nopirks tādu un tādu mantu. Nu viņš piespiež attiecīgo pogu un tas kompjūters tūlīt atgādina – cik viņam vēl naudas krājumā. Galvā viņš to var nepaturēt. Atgādina – kādi viņam pirkumi ieplānoti nākotnē, kādi rēķini būs jānokārto un varbūt vēl citi apstākļi un tūlīt tas viņam tiek stādīts priekšā uz ekrāna. Un tagad viņam ir vieglāk izšķirties.

Lai izšķirtos pareizi, lai aprēķins būtu pareizs, jāievēro visi faktori, ne tikai kāds viens, kas vairāk uzkrītošs, bet visi ar šo izšķiršanos saistīti apstākļi ir jāņem vērā – jāapsver. Ir starpība, kamēr mēs vadāmies tikai no kāda viena aprēķina, tikai no kāda viena faktora, mēs nonākam pie viena lēmuma. Bet ja mēs apsveram visus, tas reizēm mums liek pieņemt pilnīgi pretēju lēmumu.

Lasām tādu piemēru nākošajā, 6. nodaļā. 2. Ķēniņu 6:14 – 17 - „Tad viņš uz turieni sūtīja zirgus, ratus un stipru karapulku, un tie atnāca naktī un ielenca pilsētu.” Šajā pilsētā bija pravietis Elīsa un viņa palīgs, viņa kalps, kā tur ir rakstīts. „Kad Dieva vīra kalpotājs cēlās agri no rīta un izgāja ārā no mājas, redzi, tad karaspēks ar zirgiem un ratiem bija jau pilsētu ielencis.”

Tie nāca, lai apcietinātu pravieti. Un, protams, arī sulaini. „Un viņa puisis tam sacīja: „Ak vai, mans kungs! Ko nu darīsim?” Bet viņš atbildēja: „Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem.” Un Elīsa lūdza Dievu un sacīja: „Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!” Un Tas Kungs atvēra tā puiša acis, ka tas redzēja, un, lūk, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu visapkārt ap Elīsu.”

Viņš atvēra acis uz neredzamo pasauli, un tagad viņam radās pavisam cits noskaņojums un cits lēmums. Mēs varam būt droši, mēs varam būt uzticīgi, jo to, kas ir par mums, to ir vairāk nekā to, kas ir pret mums. Redzamo pasauli pārvalda neredzamā pasaule. Neredzamā pasaule ir dzīves realitāte. Arī cilvēki, kas neko nezina par Bībeli un neko nezina par Dievu, viņi saka – „Tas ir dīvaini. Mēs aprēķinām, mēs plānojam, bet kā iznāk? Pavisam citādāk.”

Atsevišķs cilvēks izplāno dzīvi un savu likteni, bet iegrozās pavisam citādāk, nekā viņš ir izplānojis. Un lielie politiķi valstu likteņus ņem savās rokās un domā – nu tā viņi vadīs valsti. Un atkal iznāk citādāk. Un rodas izpratne, rodas tāda nojauta, ka pastāv kāda realitāte, kas ir augstāka par mūsu plāniem. Un katrs daudz maz saprātīgs vērotājs saka – „Tiešām, kad bez tā redzamā, kas mēs esam un ko mēs darām, ir kaut kas neredzams, kas mūsu dzīvi vada un tas ir tas noteicošais.”

Kamēr mēs ievērojam tikai redzamo, mūsu aprēķins nebūs pareizs. Mēs tiekam aicināti sagatavoties jaunai dzīvei, iegūt debesīm derīgu raksturu, pārvērsties, piedzimt no jauna, uzvarēt kārdinājumus, uzvarēt arī nāves bailes. Vai mēs to sasniegsim? Vai mēs to torni uzbūvēsim? Vai citiem nenāk smiekls par to, ka mēs sākam gan, bet nekur netiekam?

Un mēs sākam domāt – ar kādu spēku es iegūšu to jauno raksturu? Ar saviem spēkiem? Ar savu izglītību? Nē, nekad nē. Man tad atliek tikai kapitulēt. Bet vai nav vēl kādi citi resursi, kuri man var palīdzēt šo mērķi sasniegt? Jā, lasām Romiešiem 8:31, 32. „Ko nu sacīsim par visu to? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums? Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?”

Mūsu rīcībā, manā rīcībā, ja es gribu aizsniegt debesis, manā rīcībā ir cik? Viss, viss, kas visvarenajam Dievam pieder, tas viss atrodas manā rīcībā. Un kāda ir garantija, ka Viņš tiešām visu dos man un sniegs man katru vajadzīgu palīdzību? Vai ir kāda garantija? Jā, tas ir Golgatas krusts. Un tas nu ir neapšaubāmi, tas jau pieder pie redzamās pasaules. Ja Dievs savu Dēlu ir atdevis manis, grēcinieka labā, kā Viņš man liegs vēl kādu citu palīdzību, kas Viņam taču ir lētāka nekā Viņa Dēla dzīvība?

Tas ir pirmais, kas ir vajadzīgs, lai mūsu aprēķins būtu vispusīgs. Neaprēķināsim nekad, neplānosim neko, neierēķinot Dieva mīlestību pie Golgatas krusta un visu to, ko šī mīlestība nozīmē! Tie cilvēki, kas aprēķina visu pasauli, bet savā aprēķinā pietrūkst šā krusta, viņi rūgti maldās. Viņi pēdējā dienā kļūs par apsmieklu. Bet tie, kas šo vissvarīgāko resursu mūsu laimei un dzīvībai ietver savos aprēķinos, tie nekad nekļūdīsies un nekad viņi nepaliks pusceļā.

Jūs zināt, šahisti ir apbrīnojami gudri cilvēki, jo viņiem, lai uzvarētu, ir jādomā ne tikai tas nākošais gājiens, bet viņam ir jāapdomā visi gājieni līdz pašam galam, kamēr viņš uzvarēs. Un ja kāds gribētu izdomāt tikai vienu gājienu uz priekšu – vai viņš vinnēs? Nemūžam viņš nevinnēs! Nemūžam, jo nākošā gājienā viņš jau būs strupceļā.

Arī plānojot savu dzīvi, cilvēki izdara šo kļūdu, ka viņi rēķinās vai nu tikai ar šo dienu, vai arī tikai ar tuvo nākotni. Bet lai plāns būtu pareizs, tad jāapdomā – cik tālu nākotne? Tautas paruna saka – „Dari ko darīdams, apdomā galu!” ne tikai apdomā rītdienu, parītdienu, bet līdz pašam galam – kas būs pašā galā. Īstai plānošanai jāietver doma līdz pašam galam.

Ebrejiem 11 ir rakstīts par Mozu. „Ticībā Mozus, liels izaudzis, liedzās saukties par faraona meitas dēlu, labāk gribēdams kopā ar Dieva tautu ciest ļaunumu nekā īsu laiku baudīt grēcīgu laimi, par lielāku bagātību turēdams Kristus negodu nekā Ēģiptes mantas, jo viņš raudzījās uz atmaksu.” (Ebrejiem 11:24-26)

Uz kuru atmaksu (algu)? Uz to, kuru maksā mēneša beigās? Vai uz to atmaksu viņš skatījās? Nē! Vai viņš skatījās uz to algu, ko no cilvēkiem var saņemt? Arī uz to ne. Bet uz to, ko saņem pašā, pašā galā. Un tur nu viņš redzēja – tur ir izdevīgāk ciest kopā ar Dieva tautu, nekā sēdēt uz Ēģiptes troņa.

Nu, jūs varbūt esat dzirdējuši tādu kuriozu, ka ir domājams, ka Mozus varēja kļūt par Ēģiptes faraonu. Bet tad, kad viņš atteicās, tad viņa vietā nāca faraons, kurš ir iegājis vēsturē ar vārdu Tutanhamons II. Un tad, kad Tutanhamons sēdēja tronī, viņš noteikti domāja, ka viņš ir labāk izdomājis nekā Mozus. Mozus ir atteicies no tik labas vietas, un tagad viņš sēž tajā tronī.

Bet viņš neapdomāja savu dzīvi līdz galam. Nu, dzīve beidzās un faraons pārvērtās par mūmiju. Un ir aprakstīts, ka to mūmiju angļi aizveda uz Londonu, uz muzeju. Atvēra to piramīdu un dabūja atļauju, un veda ar kuģi uz Londonas muzeju to faraona mūmiju. Bet tad, kad kuģis nonāca ostā, tad vajadzēja maksāt par precēm muitas nodevas. Un muitas ierēdnis meklēja, kā, pēc kādām likmēm to mūmiju apraksta, jo tajās likmēs muitas likumos mūmijas nebija minētas, cik tās var maksāt.

Un nezinādams viņš gāja pie augstākā priekšnieka. Nu viņš saka – „Parādiet man to preci, ko jūs vedat un nezināt, kā notaksēt!” Un viņš nāca un lika atvērt sarkofāgu, apskatījās to Tutanhamonu. Un ko viņš tad teica? „Notaksējiet viņu tā, kā žāvētas zivis!”

Redziet, tāds bija tas gals, tāda bija tā alga. Bet kur Mozus šodien atrodas? Pēteris, Jānis un Jēkabs ir redzējuši, kur Mozus atrodas. Jā, viņš kopā ar Jēzu uz apskaidrošanas kalna. Un ja viņš būtu izvēlējies to algu, ko maksā tūlīt, tad viņš būtu tā žāvētā zivs un šodien būtu Londonas muzejā.

Jāapdomā alga, ko maksās beigās. Kādam cilvēkam karadienestā, kā jau daudziem, solīja – atmet šo ticību pie malas, mēs tevi iztaisīsim par virsnieku, tad vēl par kaut ko. Bet viņš tā visu noklausījās un prasīja – „Un pēc tam?” ... „Un pēc tam?” un tā viņš izstāstīja viņam visu dzīvi līdz pat pensijai. Un pēc tam? Un pēc tam neko vairs. Viņš saka – „Tad tas man nav izdevīgi, ko jūs man apsolāt. Es labāk palikšu pie Jēzus, tas sola tomēr vairāk.”

1.Mozus 3:6 - „Un sieva redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru.” Viņa redzēja, ka labi būtu tagad. Kad būs labi? Šobrīd būs labi. Bet pēc stundas – vai arī būs labi, kad tu būsi paņēmusi to augli? Nē, tad vairs nebūs labi. Tad vairs nezinās, kur palikt, un būs jābēg no Dieva vaiga. Bet šinī brīdī ir labi, un viņa ņēma un ēda un deva savam vīram.

Soģu 14 mēs lasām par Simsona precībām, kā viņš izvēlējās sievu. Un tēvs viņam saka – vai tad tavā tautā starp ticīgām meitenēm nav nevienas sievas, ko tu varētu izvēlēties, ka tev vajag ņemt no šiem neapgraizītiem, neticīgiem filistiešiem. Un ko Simsons atbildēja? „Jā, tā manām acīm patīk.” Kad viņa man patīk? Šodien viņa man patīk. Vai pēc gada viņa arī tev patiks? Vai viņa tev patiks arī dzīvē? Un kā tas bija patiesībā? Pēc nedēļas viņš to vairs nevarēja izturēt, un bija jāiet no viņas prom. Bet šinī brīdī manām acīm patīk. Tāds bija viņa kļūdainais aprēķins.

Daudzi šodien neapdomā galu. Dara daudz, bet retais ir tas, kas apdomā galu. Kāds domātājs ir teicis tā – „Domāšana ir visvairāk vajadzīgā lieta, ko vismazāk piekopj.” Visvajadzīgāk, daudz vajadzīgāk par citām lietām, ir apdomāt. Un to vismazāk cilvēki piekopj.

Šodien mēs esam liecinieki, ka ne tikai nedomā, bet arī māca, ir tāda teorija, ka nevajag domāt. Mēs varam lasīt jaunatnei mērķētus rakstus, kas māca, ka vajag izbaudīt acumirkli un vajag pateikties par acumirkļa baudu. Protams, ne Dievam, bet liktenim. Un nevajag domāt uz priekšu, bet tanī brīdī kaut kas ir, kas tev ir labi un tev patīk, ņem to un nedomā neko tālāk.

Šī teorija balstās uz to, ko jau apustulis Pāvils apraksta un pravietis Jesaja saka – Ēdīsim un dzersim, - jo kas? Rītu mēs mirsim! Nav nākotnes, cilvēkam vispār nav nākotnes, jo viņš mirst un pārvēršas pīšļos. Šodien tautām arī nav nākotnes, jo mūs gaida atomkara nakts vai ekoloģiskā, vai ekonomiskā krīze. Un tāpēc neapdomā daudzi, nedomā vispār, bet dzīvo tikai šim brīdim, tas ir it kā izdevīgi.

Es gribu sacīt, mīļie, ka pat tad, ja nav droša cerība, un pat tad, ja dzīvo cilvēki kā šodien, cilvēki ar tādu saprašanu, pat tad šī dzīve acumirkļa baudai ir liela kļūda, ļoti kļūdīgs un maldīgs aprēķins. Es gribu jums īsumā pateikt kādu epizodi, ko es atceros no savas jaunības dienām, kad tas vārds arī bija – „Rīt mēs mirsim.”

Jūs varbūt daudzi zināt, ka es kara laikos dzīvoju tādos apstākļos, kur varēja gaidīt jebkuru dienu, kad mēs tiešām tiksim nogalināti. Mēs atradāmies tādā nometnē un bija skaidri zināms, ka mūs nogalinās, bet nebija zināms, kurā dienā tas notiks.

Bija skaidri pateikts, ka mūs iznīcinās. Tas ir – mūs nošaus. Rīgā, Maskavas priekšpilsētā bija izraktas tādas bedres, kuras gan vācieši gan skaidroja, ka tās esot it kā gružiem, bet mēs sapratām, ja būs steidzīgi, tad mūs tur tajās bedrēs nošaus.

Es atceros kādu vakaru, kad mēs sēdējām kādi vairāki vīrieši un zēni kopā. Es toreiz biju jauneklis, kādi 17 vai 18 gadi. Un taisni bija iznākusi pavēle, ka otrā rītā visiem jāstājas no paša rīta galvenajā laukumā. Nu mēs sapratām, ko tas visdrīzāk nozīmēs. Tas nozīmēs to, ka vai nu visus, vai vienu daļu arī jau nošaus un varbūt rīt mēs būsim tajās bedrēs. Nu un mēs saņēmām tajā dienā tās pārtikas devas. Tas bija tāpat, mums bija pārtikas kartītes, tikai uz pusi mazāk kā pārējiem iedzīvotājiem. Bet to, kas bija paredzēts, to tad nu varēja arī dabūt.

Un tanī brīdī taisni no veikala bija nākuši un bija saņēmuši, es atceros tādu batonu, tas ir to baltmaizi, un arī tādu gabaliņu sviesta, neatceros cik tur liels viņš bija. Tas bija paredzēts, man šķiet, vienai nedēļai vai varbūt dažām dienām uz priekšu. Nu mēs tā sēžam pie galda un skumīgi domājam, kas mūs rīt no rīta sagaida.

Viens tad paņem to savu baltmaizi, nogriež krietnu riku, uzziež to sviestu un gandrīz visu normu uzliek virsū. „ēh”, viņš saka, „Rītu varbūt mēs gulēsim tajās bedrēs, paēdīšu šodien vismaz baltmaizi ar sviestu tā pēc sirds patikas!” un tiešām sāk pilnu muti piebāzt un ēda arī pēc sirds patikas.

Kāds cits noskatās uz viņu, arī to pašu izdara, nu abi divi sēž un ēd. Bet vēl trešais ir. Es atceros viņa uzvārdu – tāds Sverdlovs bija. Tas sēž un nemaz neskatās uz tiem ēdājiem. Bet to savu maizi neņem laukā. Nu šie saka – „Nu ko tu, Sverdlov, ko tu taupīsi, tu neēdīsi?”

„Jā” – viņš saka – „es neēdīšu.”

„Ko tu domā? Tev nebūs tāpat kā visiem citiem?”

„Nē,” – viņš saka – „Es to nedomāju. Bet es domāju, ja mēs rīt gulēsim tai bedrē, tad tev ēdušam un man neēdušam būs vienalga. Bet ja mums tomēr būs jādzīvo, tad man būs, ko ēst, bet tev nebūs nekā.” Un es skatos uz tiem ēdājiem. Viņi sāk tā lēnāk un lēnāk kustināt žokļus. Līdz pavisam apstājas un noliek vēl to atlikumu nost. Un neēd vairs. Un tiešām tanī brīdī tā bija, ka mēs vēl palikām dzīvi un nodzīvojām vēl nedēļu un vēl nedēļu.

Tā es gribu sacīt – pat ja mēs neesam brīvi no šaubām, pat ja mūsu ticība ir vārga, tad gatavoties mūžībai, cīnīties par skaidru raksturu, cīnīties pret grēku, tas mums ir izdevīgi. Tas visiem ir izdevīgi. Pēc vienkārša aprēķina, kuru jūs dzirdējāt. Pat ja mūsu ticība nav stipra. Un pat ja mūs moka šaubas.

Jāņa 12:32 rakstīts - „Bet, kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis.” Tāds bija mūsu Pestītāja aprēķins, kad Viņš gāja ceļā uz Golgātu. Jā, Mani sitīs krustā, Es nesīšu visas pasaules grēkus, bet tomēr tas ir labi, jo Mana nāve daudzas sirdis aizkustinās un Es visus vilkšu pie sevis. Golgata modinās daudzus laimei, dzīvībai.

Vai tas notika tanī dienā? Nē. Bet turpmāk tas notika ar miljoniem. Pravieša Jesajas 53:12 mēs lasām par šī aprēķina pareizību – „Tādēļ Es viņam piešķiršu viņa daļu starp daudzajiem lielajiem.” Kristus upuris lielu pulku cilvēkus modināja dzīvībai un laimei! „un stiprie lai dalās ar viņu laupījumā atlīdzībai viņam par to, ka viņš nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem.”

Jēzus aprēķins bija nesavtīgs. Viņš bija vērsts ne tikai uz vienu dienu, bet līdz pašam galam, tas bija vērsts uz mūžību. Tas bija vērsts ne tikai uz to, kas ir izdevīgi vienam cilvēkam, bet kas ir izdevīgi, kas nes laimi visiem cilvēkiem. Mīļie, kaut mūsu dzīves aprēķins tāds būtu! Nesavtīgs, vispusīgs un vērsts uz visu mūžību, vērsts uz visiem cilvēkiem, uz laimi un uz mūžīgo dzīvību. Kaut Dievs ar savu Svēto Garu svaidītu mūsu prātus, lai pēc tāda plāna mēs dzīvotu un, ja tas būs vajadzīgs, pēc tāda plāna arī mirtu!