Ne Pāvils, ne Apolls, bet Kristus

Patiesa kristietība balstās uz personīgu pieredzi savstarpēju sakaru uzturēšanā ar Dievu un uz personīgu atbildību Dieva priekšā. Jebkurā pseidokristiešu sabiedrībā šīs personīgās attiecības ar Dievu tiek aizstātas ar cilvēciskas personības autoritāti. Kas cilvēkam ir augstākā autoritāte: “Tā saka Kungs” Svētajos Rakstos vai “tā saka mūsu mācītājs?” No tā ir atkarīgs, vai cilvēks būs brīvs Kristū.

 „Tā saka Tas Kungs: "Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni un kura sirds atkāpjas no Tā Kunga! Tas ir kā kails koks tuksnešainā klajumā, tas nekad nekādu labumu neredzēs; tam jādzīvo izkaltušajās tuksneša vietās, neviesmīlīgā klajuma sālainajā zemē. Bet svētīgs ir, kas paļaujas uz To Kungu un kura cerība ir Tas Kungs!” (Jer.17:5-7)

Kaut arī kristietis dabiski jūt cieņu pret saviem audzinātājiem (Presbiteri, kas ir labi priekšnieki, lai būtu divkārša goda cienīgi, visvairāk tie, kas darbojas sludināšanā un mācībā 1.Tim.5:17), viņš nevar būt atkarīgs no to uzskatiem garīgajos jautājumos, saprotot, ka ne mācītāji par viņu atbildēs Dieva priekšā, bet viņš pats (Rom.4:12 Tātad ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi”).

Taču totalitārajos kultos vienmēr ir spēcīgas personības diktatūra, nežēlīga hierarhija, bieži vien notiek gandrīz vai personības dievināšana. Vadoņus godina par apustuļiem, praviešiem, viņa eminenci, pāvestiem, gudrajiem, maģistriem, izsakot šajos terminos savu cieņu un gatavību bez ierunām pilnīgi paklausīt tiem. Katrā totalitārajā organizācijā ir savi elki, un tajā vai citā pakāpē cilvēki ir pārliecināti par savu līderu nekļūdīgumu. Aiz vadoņu bezierunu autoritātes slēpjas garīgais slinkums, nevēlēšanās domāt un uzņemties atbildību par svarīgiem lēmumiem. Visu par saviem padotajiem izlemj garīgie tēvi un audzinātāji. Taču patiesā kristietībā šādai cilvēciskai atkarībai nav vietas.

Jēzus saka:

Bet jums nebūs saukties par rabi; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi. Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs. Jums arī nebūs saukties par vadoņiem, jo viens ir jūsu vadonis, Kristus. (Mateja 23:8-10).

Apustulis Pāvils noraida jebkuru mēģinājumu paaugstināt, cildināt un izcelt mirstīgo cilvēku.

Es gribu teikt to, ko pie jums visur dzird runājam, viens saka: es turos pie Pāvila, otrs: es pie Apolla, trešais: es pie Kēfas, bet ceturtais: es pie Kristus. Vai tad Kristus ir dalīts? Vai tad Pāvils ir par jums krustā sists? Jeb vai jūs esat kristīti uz Pāvila vārdu? (1.Kor.1:12-13)

Pirmais iemesls, kāpēc Kristus nebija korintiešu draudzes galva, ir tas, ka Jēzus un Viņa krusts nebija ticīgo sarunu un pārdomu centrā. Starp korintiešu brāļiem bija cilvēki, kas kļuva ticīgi Pāvila, Apolla vai Pētera sludināšanas rezultātā. Iedomājieties šādu ainu: visi, kuri klausījušies augstākminētos sludinātājus, pēc dievkalpojuma sāka diskusijas, kas beidzās ar strīdiem un neapmierinātību. Cilvēkiem piemīt raksturīga īpašība - vēlēšanās, lai viņiem būtu līderis, no kura tiek gaidīta atbilstība visām viņu vēlmēm un kurš varētu būt viņiem par paraugu. Par nožēlu, arī Korintā paraugs bija nevis Kristus, bet Pāvils, Apolls, Kēfa. Visi trīs sludināja pestīšanu, vienu un to pašu Jēzu Kristu. Bet korintieši, kā redzams, atrada kaut kādas atšķirības starp viņiem un katrs aizstāvēja savu mācītāju.

Varbūt jums ir zināma tāda aina, kad draudzes sadalās grupās un katra grupa klausās savu brāli, bet kad sludina citi, viņi uzbāzīgi savās emocijās izsaka neapmierinātību, fiksējot vārdus, lai atrastu kļūdas. Tāds draudzes stāvoklis ir ļoti bīstams. Kāpēc? Tāpēc, ka neviens darbinieks vai sludinātājs, neviens Pāvils vai Pēteris nevar un nedrīkst būt draudzes centrs. Centrālajam draudzes punktam jābūt vienīgi Jēzum Kristum, tāpēc, ka mūsu pestīšana ir tikai Jēzū Kristū, bet ne cilvēkā.

Kungs ir devis cilvēces glābšanai sasistu, apspļaudītu, pazemotu un beigu beigās krustā sistu Savu Dēlu, Kurā nebija ne skata, ne spožuma, bet Kurā bija pestīšana. Pāvils saka –

Jo vēsts par krustu ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks.” (1.Kor.1:18)

Viņa spēks ir tas, ka Dieva Dēlā tika īstenota mūsu grēku piedošana. Kristū mēs esam jauns radījums, tagad arī mums tiek piedots un mēs varam piedot.

Visa draudze sastāv no tiem, kuriem ir piedots un kuri savukārt piedod. Tieši šajā piedošanā slēpjas draudzes vienotība. Viena piedošana, viena glābšana, viens krusts. Ja šis krusts izzūd no draudzes vidus, tad pazūd spēja piedot, vienotība un miers.

Otrais šķelšanās iemesls starp korintiešiem – lepnums. Kā redzams, Korintas draudze bija iekarojusi autoritāti un tajā parādījās dažādas dāvanas „Tādēļ jums netrūkst nevienas dāvanas ...” (1.Kor.1:7) Bet no kurienes tad tas viss nāca? Protams, ne no tā, ka draudzē būtu bijis daudz spējīgu locekļu; bet tas tikai vēlreiz apstiprina, ko var izdarīt Dievs caur Savu žēlastību vienkāršos cilvēkos.

Korintas draudze sastāvēja no vienkāršiem ļaudīm, kuriem nebija nekādas ietekmes sabiedrībā. Pāvils izskaidroja, ka Dievs parasti darbojas šādā veidā.

Jo Dieva ģeķība ir gudrāka nekā cilvēki, un Dieva nespēks ir stiprāks nekā cilvēka. Raugiet, brāļi, savus aicinātos, nav tur taču daudz pasaules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzimušo. Bet, kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros; un, kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas; lai nekas, kas ir miesa, nelielās Dieva priekšā. Pateicoties Viņam, esat jūs vienībā ar Kristu Jēzu, kas mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu, lai būtu, kā ir rakstīts: kas lielās, tas lai lielās ar To Kungu.” (1.Kor.1:25-31)

Pāvils arī saka – ja mēs kalpojam, tad tas ir mūsu nespēka un Jēzus spēka savienojuma rezultāts.

Un tā arī es, pie jums nākdams, nenācu ar augstu valodu vai gudrību, nesdams jums Dieva liecību.” (1.Kor.2:1)

Ne apustuļa gudrība veica lielu darbu Korintā, bet Svētais Gars. Lai saprastu glābšanas vēsti, nav jābūt spējīgam vai ievērojamam. Vārdu par krustu var saprast katrs cilvēks; galvenais, lai viņš apzinātos savu grēcīgumu un nespēku un grieztos pie Jēzus. Tāds cilvēks aptvers Dieva spēku un mīlestību. Viņš nekad sevi necildinās un nevērtēs augstāk par citiem.

Kāda vienprātība un prieks būtu, ja draudzē katrs cilvēks otrā redzētu Dieva dāvanu. Lēnprātība un pazemība ir pats jaukākais kristiešu greznojums. Mums ir viena un tā pati ticība, mēs esam vienas un tās pašas Dieva ģimenes locekļi, mums ir viens Debesu Tēvs, mums ir viena cerība. Cik gan daudz lielākai būtu jābūt mūsu vienotībai un mīlestībai vienam pret otru!

Trešais šķelšanās iemesls bija tas, ka korintiešiem nebija pareizas izpratnes par kalpotājiem. Iedomājieties, ka draudzē ir notikušas izmaiņas – ievēlēts cits draudzes vadītājs. Kas galu galā notiks? Daži draudzes locekļi pārdzīvos, pat garīgi cietīs, ka iemīļotais brālis, pie kura bija pierasts, ir aizgājis. Citi priecāsies par šī brāļa aiziešanu un cita atnākšanu. Taču ne viens, ne otrs nav taisns.

Patiesais draudzes vadītājs ir Kristus.

Kas tad ir Apolls, un kas ir Pāvils? Tik kalpi, ar kuru palīdzību jūs kļuvāt ticīgi, ikviens tā, kā Tas Kungs viņam devis. Es dēstīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai. Tamdēļ nav cildināms ne dēstītājs, ne laistītājs, bet Dievs, kas audzē. Dēstītājs un laistītājs - abi sader kopā un katrs dabūs savu algu, pēc sava darba. Jo mēs esam Dieva darba biedri, jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva celtne.” (1.Kor.3:5-9)

Apustulis vēlas pateikt, ka draudzes kalpotāji papildina cits citu un salīdzināt vienu ar otru nevajag. Ne visi var stādīt, ir vajadzīgs, lai kāds arī aplietu. Kurš koncentrējas uz kalpotāju, aizmirst, ka draudze pieder Jēzum – Viņš to ir izpircis ar Savām asinīm; tā pieder Viņam, ne kalpotājiem. Draudzi var salīdzināt ar dārzu, un tikai Dievs ir spējīgs veikt to, lai viss augtu, ziedētu un lai ienāktos augļi. Jā, kalpotājiem šajā dārzā ir vajadzīga sevis veltīšana ar pašaizliedzīgu uzticību. Šī uzticība tiek prasīta ne tikai no mācītājiem, bet arī no katra draudzes locekļa.

Pastāv uzskats – ja es esmu vienkāršs diakons zālē, vai dziedu korī, tad tas ir mazāk ievērojams pienākums. Bet kalpot Dievam nevērīgi nozīmē pakļaut sevi lāstam. „Nolādēts lai ir, kas Tā Kunga darbu dara nolaidīgi!” (Jer.48:10A)

Pēc Dieva dotās žēlastības es kā gudrs namdaris liku pamatu, bet cits ceļ uz tā ēku. Bet katrs lai pielūko, kā viņš to ceļ. Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus. Bet, ja kas ceļ uz šā pamata zeltu, sudrabu, dārgakmeņus, koku, sienu vai salmus, katra darbs tiks redzams.” (1.Kor.3:10-13)

Apustulis pielīdzina darbu draudzē ēkas celšanai. Šīs celtnes pamats ir Kristus. Dieva celtnes celšanā ir kaut kas svēts. Celt pēc Dieva plāna nozīmē turpināt Kristus darbu uz Zemes glābšanas vēsts pasludināšanā un kalpošanā citiem. Tas nozīmē – dzīvot ne sev, bet Dievam un tuvākajiem.

Dieva padoms – ja kāds no jums veic jebkādu darbu draudzē – skatīsimies uz Kristu un mācīsimies no Viņa! Tad draudzē būs prieks, vienotība un svētība!

Tamdēļ neviens lai nelielās ar cilvēkiem. Jo viss ir jūsu. Vai tas būtu Pāvils, vai Apolls, vai Kēfa, vai pasaule, vai dzīvība, vai nāve, vai tagadējās vai nākamās lietas, viss jums pieder. Bet jūs piederat Kristum un Kristus Dievam.” (1.Kor.3:21-23)

Un vēl:

Ja jūs esat baudījuši, ka Tas Kungs ir labs. Ejiet pie Viņa kā pie dzīva akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs. Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu, jo ir rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā izredzētu dārgu stūra akmeni, un, kas tic uz Viņu, nepaliks kaunā.” (1.Pēt.2:3-6)