Domājiet par to, kas labs

Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!” (Fil 4:8)

Vai pasaulē ir tik daudz laba, lai par to vien varētu domāt?

1. Jāņa 5:19 mēs lasām citu raksturojumu: „Mēs zinām, ka esam no Dieva, un visa pasaule ir grimusi ļaunumā.” Pasaulē ir ļoti daudz ļauna, ir ļoti daudz ļauna arī dabā. Daba vairs nav tāda, kādu Dievs to radīja sākumā. Dzīvnieku valstī valda nežēlība un asinskārība un arī cilvēku fiziskajā dzīvē valda ciešanas un ļaunums. Valda slimības, valda nevarība, netaisnība starp cilvēkiem un zaudējumi. Arī cilvēku raksturos ir daudz kas ļauns. Ir ļaunumi, kas ir iedzimti jau mazajam bērniņam, jau parādās ļoti agri, ja mēs uzmanīgi vērojam, ļauni rakstura vilcieni.

Ļaunums valda sabiedrībā, ļaunums valda cilvēku savstarpējā sadzīvē. Un, ja mēs vērojam mūsu ticības piedzīvojumus, arī tur ir daudz ļauna. Tur ir ticība, kas izrādās tikai liekulība. tur ir grēks, kas uzvar taisnību, tur ir cilvēks, kas ticējis un to ticību ir zaudējis. Un taisnais, kas uzticas un ir godīgs, tomēr cieš.

Un tomēr ļaunums nepārvalda un nepiepilda pasauli pilnīgi. Ir arī daudz skaista, ir arī daudz mūžīga, kā fiziskajā, tā arī garīgajā dzīvē. Grāmatiņā "Ceļš pie Kristus" rakstīts: "Pasaulē, lai gan tā kritusi grēkā, nevalda vienīgi bēdas un posts. Dabā atrodas arī cerības un mierinājuma vēstis. Uz dadžiem izplaukst ziedi, un ērkšķus sedz rozes.”

Šis visiem zināmais fakts lai mums atgādina to, ka arī cilvēku raksturos blakus daudziem ērkšķiem ir arī cēli tikumi un rozes. Un arī mūsu ticības piedzīvojumos, blakus tumsai un ciešanām, ir arī gaisma, prieks un godība. Un tagad Dieva vārds dod mums padomu, lai mēs nepievēršam uzmanību ļaunumam, bet lai domājam tikai par to labo vien, lai nedomājam par dzeloņiem, lai nedomājam par ērkšķiem, bet, lai domājam par rozēm un ziediem. Vai tas ir iespējams? Kā mēs varam ievērot tikai vienu pusi un nemaz neņemt vērā otru pusi, kura reāli arī pastāv? Vai ir iespējams valdīt pār domām? Vai ir iespējams valdīt pār jūtām un pār atmiņu?

Dieva vārds saka, ka ir iespējams. „Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu, un uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi.” (2. Kor. 10:5) Cilvēkam ir dota tāda vara, ka viņš domā un arī tāda vara, ka viņš savas domas var savaldīt. Viņš var kādu domu pielaist savā prātā un var arī kādu domu izskaust no sava prāta un atteikties pie šīs domas kavēties. Mums ir iespējams savas domas neizteikt. To mēs visi protam. Ienāk kāda doma prātā un mēs domājam, ka labāk būtu šo domu skaļi neizteikt. Un arī neizsakām. Cilvēkam ir vēl lielāka vara. Viņš var ne tikai neizteikt savu domu, bet viņš var pat arī nekavēties pie šīs domas un šo domu izraidīt ārā no sava prāta.

Arī to mēs visi piedzīvojam. Nāk darba stundas. Mums gribētos varbūt domāt par savu ģimeni, par savu garīgo dzīvi, bet mums ir jādomā par savu darbu. Mēs atslēdzamies no visa un piedomājam pie tā darba, kas mums tajā brīdī ir jādara. To mēs protam.

Arī atmiņā nav jāpatur viss, kas ir bijis. Atmiņa nav tāda krātuve, tāda kaste, kur viss, ko cilvēks ir piedzīvojis, visam tam tur ir jāpaliek un visam tur vajadzētu būt. Cilvēks var kaut ko censties atcerēties un to mēs arī protam. Varbūt mēs visi esam novērojuši – rīt man agri kaut kur jābrauc, jāceļas jau pulksten piecos. Un kas notiek? Vakarā es stipri piedomāju, un, kas visbiežāk notiek? Cilvēks aizmieg un pat miegā atceras, ka viņam agri jāceļas un parasti tas arī izdodas – piecelties īstajā laikā un nenokavēt.

Dažreiz ir arī tā, ka mēs sevi varam piespiest aizmirst. Varbūt katrs to nav ievērojis pie sevis, bet es varu to teikt par sevi. Kādreiz es dzirdēju kādu lietu un domāju, ka labāk būt bijis, ja es to nebūtu uzzinājis. Varbūt vēlāk kāds to prasa. Labāk būtu, ja es to nezinātu. Paiet neilgs laiks, man neviens neprasa, bet es pats cenšos atcerēties, kā tur īsti bija. Bet man ir ļoti grūti atcerēties, es esmu gribējis aizmirst un tiešām es esmu aizmirsis. Es tikai ar lielām grūtībām varu to atcerēties, kā tur īsti ir bijis. Un tā es gribu apgalvot, ka arī mūsu atmiņa ir atkarīga no mūsu gribas. Mēs varam labi atcerētie to, ko mēs gribam atcerēties, un varam arī viegli aizmirst to, ko mēs uzskatām, ka mums to vajadzētu aizmirst, to, ko nevajadzētu atcerēties.

Kāda starpība ir starp fotogrāfiju un gleznu? Fotogrāfs var nostāties vienā vai otā pozīcijā, bet viņš uzņem visu, kā tas patiesībā ir. Tur ir gaismas, tur ir ēnas. Tur ir visi priekšmeti, kas ir redzami objektīvā, to viņš ir arī attēlojis. Turpretī gleznotājs, viņš gan arī noskatās uz to, ko viņš gleznos, bet viņš uzsver to svarīgāko, un, kad mēs to gleznā skatāmies, tad mēs daudz blakus lietas nemaz neievērojam, jo tās nav izceltas.

Es šajā brīdī iedomājos par kādu gleznu, kurā kāds darba vīrs sēž pie galda un no visas šīs gleznas, lai gan šajā gleznā bija daudz priekšmetu, es ievēroju tikai tādas smagas, sastrādātas darba cilvēka rokas. Tas tāpēc, ka gleznotājs šo gleznu zīmējot ir sevišķi kavējies pie savām domām. Un tā glezna arī bija tāda vienpusīga, tā pasvītroja tikai vienu lietu.

Mūsu atmiņai nav jābūt tādai fotogrāfijai, kurā glabājas viss, ko esam piedzīvojuši. „Mūs dvēselē telpas ir jāizpušķo ar mūsu atmiņu gleznām.” (E.V.) Tas ir – visu to, kas ir labs un šķīsts, un tikumīgs, kas ir dievišķs, kas ir mūžīgs, kur iekšā ir Dieva godība un spēks, to kā gleznu vajadzētu pakārt pie savas dvēseles atmiņas sienām. Un, tad mēs spēsim domāt par to, kas ir šķīsts un tikai par to, kas ir labs.

Kā mēs varam filtrēt domas? Kā mēs varam filtrēt iespaidus? Kā mēs varam nepielaist ļaunus iespaidus, ļaunas domas savā sirdī? Ja mūsu sirds ir piepildīta ar visu, kas ir labs. Mūsu prāti ir aizņemti ar labām domām, ar labām jūtām, tad sātans gan mums piesūtīs arī savus iespaidus, bet šiem iespaidiem vairs nebūs vietas

Dažreiz garām brauc autobuss ar izkārtni – „Vietu nav”. Un tā mēs varam saprast, ka šis autobuss ir pilns, tāpēc tajā vairs nav nevienas brīvas vietas. Ja mūsu domas būs piepildītas ar dievišķo, ar mūžīgo, ar cēlo un tikumīgo, nāks gan kāds iespaids, kas ir ļauns un smags, bet dvēseles durvju priekšā būs uzraksts: „Vietu nav!” Un šī ļaunā doma nevarēs atrast vietu mūsu atmiņā un mūsu sirdī. Kāpēc tas ir vajadzīgs – atšķirt iespaidus no piedzīvojumiem? Visu to ļauno izmest laukā un paturēt savā sirdī un atmiņā tikai visu, kas labs?

Gribu ar jums pārrunāt četrus iemeslus, kāpēc mums vajadzēt kavēties tikai pie labā un kāpēc mums vajadzētu atteikties no visa, kas ļauns un, kas nav dievišķs.

Pirmais iemesls pieminēts Jēkaba vēstulē 1:17 „Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas.” Viss, kas ir labs, nāk no Debesu Tēva. Kas ir skaists, zieds mūsu dārzā vai pļavā, katra patīkama skaņa jebkurā dziesmā - vai tā būtu cilvēku dziedāta vai instrumentu skaņas, vai putna dziesma. Katra cēla dziņa, kas rodas cilvēkā, vai viņš ir ticīgs, vai viņš ir neticīgs. Bet, ja viņš kaut ko labu grib, ja viņš kaut ko labu spēj, tas ir sveiciens no Debesīm, tā ir dāvana no Debesu Tēva.

Jo neviens cilvēks nevarētu bez Debesu Tēva neviena laba vārda teikt, nevienu labu izjūtu savā sirdī izjust, neviena puķīte nespētu skaisti ziedēt, neviens putniņš nespētu skaisti dziedāt un neviena skaņa nevarēt iepriecināt mūsu ausis, ja tas nebūtu dots no Debesīm, mūžības, un no visa labā Tēva.

Bet no kurienes tad nāk viss, kas ir ļauns – vilšanās, sāpes ciešanas un nesaskaņas? „Tad nama tēva kalpi, pie tā piegājuši, sacīja: kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis savā tīrumā? No kurienes tad radusies nezāle? Un viņš tiem sacīja: to ienaidnieks darījis.” (Mt. 13:27-28.) Ja cilvēka raksturā ir kaut kas ļauns, cilvēks ir dusmīgs, nepacietīgs; ja dabā ir nežēlība un ciešanas, ja kaut kas ir ļauns un smags mūsu dzīvē, to ir darījis ienaidnieks.

Tas arī ir sveiciens, bet tas ir sveiciens no patiesības ienaidnieka. Tā ir dāvana, bet tā ir dāvana, kas nes mums ļaunu. Un tas ir iemesls kavēties tikai pie tā, kas ir labs, jo tas ir nācis no mūsu Dieva. Katram cilvēkam ir patīkami, kad viņš kaut ko uzdāvina. Piemēram, uzdāvina kādu vāzīti un pēc laika skatās, ka vāzīte ir nolikta redzamā vietā un, ka tam, kurš ir saņēmis vāzīti, labprāt patīk pakavēties pie tās un paskatīties uz šo dāvanu. Tas ir ļoti patīkami tam, kas šo dāvanu ir dāvinājis.

Reiz man kādi cilvēki lūdza, lai es viņu slimajam bērnam uzrakstu kādu iepriecinājuma vēstuli. Es viņam uzrakstīju un vēlāk viņš man atbildēja un rakstīja: „Es tavu vēstuli divas reizes izlasīju.” Tas, protams, man bija ļoti patīkami. Es rakstīju vēstules un viņam patika tās lasīt, viņam patika kavēties pie tā, ko es rakstīju.

Tāpat arī Debesu Tēvs sūta mums dāvanas un Viņam patīk, ja mēs pie tām kavējamies. Sātans mums sūta savas dāvanas, un arī viņam patīk, ja mēs pie tām kavējamies. Un, ja mēs gribam būt Dieva bērni, tad tas ir iemesls nekavēties pie tā, ko sātans dod cilvēkiem, bet kavēsimies pie tā, ko mums dod Debesu Tēvs. Kavēsimies pie labā, pie Dieva dāvanām un pie Dieva uzvarām.

Otrs iemesls. Ja arī mēs domājam par to, kas ir ļauns – un tas ir fakts, pasaulē ir daudz ļaunuma - mēs domādami nevaram to izskaust. Mūsu domāšana maz ko līdzēs, jo tā mēs nevaram ļaunu uzvarēt un to no pasaules izskaust. „Bet miera Dievs drīzumā samīs sātanu apakš jūsu kājām! Mūsu Kunga Jēzus žēlastība lai ir ar jums!” (Rom. 16:20) Tas, kas samīs ļaunumu zem mūsu kājām, Tas būs Dievs. Mēs paši nespējam to izdarīt.

Arī gudrie vīri nespēj to izskaust. Gudrie vīri un varas vīri, viņi sanāk un savā starpā apspriežas, kā tikt vaļā no ieročiem, kurus esam saražojuši? Un – izrādās, ka pat to viņi nespēj! Arī mēs nespējam izskaust ļaunumu pasaulē, mēs to nespējam pat vistuvākajos cilvēkos. Mēs audzinām bērnus. Dažkārt saka: „Bērns – tā ir balta lapa. Ko uz tās uzrakstīs, tas uz tās būs.” Bet vecāki pārliecinās, ka rakstīt uz šīs baltās lapas nav viņu varā. Mēs varam censties, bet ir jāzemojas Dieva priekšā. Un es ceru, ka mēs visi, tēvi un mātes, esam lūguši: „Kungs Jēzu, nāc manam dēlam par audzinātāju. Es nespēju izskaust to, kas ir ļauns, un es nespēju ierakstīt to, kas ir labs.”

Tāpēc mums kā cilvēkiem nav vērts daudz domāt par ļauno, jo mēs to nespējam izskaust. Mēs arī savā sirdī ļaunumu izskaust nespējam. Mēs varam savas sirds durvis atvērt, lai Kristus ienāk un izdara to. To mēs varam. Bet kā ir ar svešām sirds durvīm? Vai tās mēs varam atvērt? Nē, arī to mēs nevaram. Un tas ir otrs iemesls, kāpēc mums pie ļaunuma nevajadzētu kavēties. Kāds pateiks, kāds citam ļaunums raksturā vai dzīvē. Kāds man labums to zināt? Es tik un tā neko nevaru darīt, lai viņam palīdzētu. Arī tas ir svarīgs iemesls, kāpēc mums pie ļaunuma nebūtu jākavējas.

Trešais iemesls ir šāds: kādas ir cilvēka domas, pie kā cilvēks kavējas, tāds viņš arī ar laiku kļūst. Aktieri kļūst tādi, kāda ir viņu attēlojamā loma. Tāds kļūst viņu runasveids, frizūra, gaita un daudz kas cits. Tāpat arī labi draugi ar laiku kļūst līdzīgi. Tas notiek tāpēc , ak viņi viens uz otru noskatās. Ja mēs kavēsimies pie grēkiem, pie ļaunuma, pie vainām, tad mēs ar laiku kļūsim līdzīgi šiem „draugiem” un šim ļaunumam.

Un, ja mēs kavēsimies pie šī ļaunuma ar it kā labu nolūku, tad tomēr šis ļaunums nonāks mūsu sirdīs, parādīsies tajās un mūsos. Šodien mēs dzīvojam jaunatnes pagrimuma laikmetā. Ir daudz un smagas problēmas, jaunatnes noziedzība. Ir cilvēki - juristi, prokurori, audzinātāji, skolotāji, sociologi, kas domā, ko lai dara ar to. Viņi meklē iemeslus, jautā mazajiem, kuri ir kļuvuši par zagļiem, huligāniem, slepkavām – kur jūs to esat iemācījušies? Un kāda ir atbilde? „Kino un televīzijā. Mēs tur redzējām, ka šāva un tad dūra ar nazi un arī mums gribas to izmēģināt.” Tāda ir atbilde.

Vai tad to rāda ar šādu nolūku – iemācīt kādam ļaunu darīt? To drīzāk rāda, lai atbaidītu no noziegumiem. Bet tomēr tas, kas to redz, sāk ar laiku redzēto atdarināt. Mīļie, lai šis bēdīgais fakts arī mūs brīdina. Nedomāsim par grēkiem, nedomāsim par vainām. Nerunāsim par tiem. Pat ar vislabāko nolūku, jo, ja mēs kavēsimies pie šādām lietām, mēs ar laiku pieradīsim, ka mūsos šīs pašas lietas sāk parādīties un sāk atkārtoties.

Un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai.” (Ebrejiem 12:2) Ja mūsu mērķis ir līdzība ar Kristu, tad mēs nedrīkstam skatīt sātanu, viņa darbus un viņa uzvaras cilvēku dzīvēs. Tad mūsu domu priekšmetam jābūt Jēzum Kristum. Mūsu atmiņai ir jākavējas pie Jēzus un Viņa mīlestības.

Es pazinu un vēl jo projām pazīstu kādu mīļu cilvēku, kuru es labā nozīmē apskaudu. Es novēroju, ka viņš tāds garīgs cilvēks. Un, nonākot saskarē ar draudzi un ar cilvēkiem, visi viņu vērtēja kā cilvēku, kurš ir ļoti tuvs savam Pestītājam. Un es kādreiz domāju, ka man no viņa kaut kas ir jāiemācās. Es aizbraucu pie viņa tur, kur viņš toreiz dzīvoja, un sacīju: „Mīļo brāli, es arī gribētu dzīvot tā kā tu – tuvu savam Pestītājam. Bet man tas parasti neizdodas. Vai tu varētu pastāstīt, kas man jādara?”

Viņš neslēpa, viņš izlasīja pantu, kurā teikts, lai skatāmies uz Jēzu. Un brālis sacīja: „Es bieži domāju par Pestītāju un esmu daudz izlasījis, no jaunības pazīstu Evaņģēliju un vienmēr kavējos pie Pestītāja dzīves. Es izstaigāju kopā ar Jēzu ezermalu, kur Viņš sludināja, staigāju līdzi uz Jeruzalemi un visur tur, kur Viņš staigāja. Es savās domās vienmēr cenšos turēties līdzi.” Un tā arī mums vajadzētu, jo, ja mēs turēsimies līdzi grēkam, grēciniekiem, ļaunumam un ļaunajiem eņģeļiem šajā pasaulē, tad mēs nekad neiegūsim Pestītāja līdzību.

Ceturtais iemesls, kāpēc mums ir jākavējas pie labā, sevišķi pie labā cilvēkos, nevis pie ļaunā, ir tas, ka mēs, ja ticam tam labajam, kas ir cilvēkos, tikai tad mēs viņam varam palīdzēt to labo sevī attīstīt. Mūsu Pestītājs kavējas pie tā labā, kas ir cilvēkos, un Viņš ticēja, ka tas labais, kas ir cilvēkos, uzvarēs. Un tāpēc Viņš varēja cilvēkus pārvērst, tāpēc Viņam bija tie vārdi, kas cilvēku sirdis pārveidoja un viņi kļuva par citādiem cilvēkiem.

Mēs labi zinām Jāņa 8. nodaļu. Tur ir sieviete, kas tika pieķerta laulības pārkāpšanā, un tur ir Kristus. Ko Viņš sacīja šai sievietei un ko Viņš redzēja šajā sievietē? Šīs sievietes pagātnē varbūt nebija nekas, ko uzteikt vai uzslavēt. Bet ko Pestītājs redzēja šajā sievietē? „Tad Jēzus sacīja: "Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!"” (Jņ. 8:11) Viņš neko labu nevarēja teikt par viņas pagātni, bet Viņš ticēja šīs sievietes nākotnei. Tas, ko neredzēja farizeji, neredzēja rakstu mācītāji – viņi redzēja tikai to, ka sieviete ir grēciniece un viņa tiešām bija grēciniece. Bet Jēzus redzēja viņā arī to, ka viņa spēj arī negrēkot. Un Jēzus ticēja, ka viņa spēj negrēkot. Tā Jēzus viņu piecēla un izglāba.

Mēs atceramies Pestītāja attiecības ar Caķeju. Caķejs bija muitnieks, muitnieku priekšnieks un vīrs, kuru visi nicināja, jo viņam bija daudz grēku un viņa dzīve bija tumša un slikta. Kā uz šiem grēkiem atbildēja rakstu mācītāji un farizeji? Ar nicinājumu. Viņi negāja iekšā Caķeja namā un domāja viņu apkaunot, jo viņš bija grēcinieks. Viņi domāja: „Ja mēs ar Caķeju nerunāsim, un nesveicināsimies, tad viņam paliks kauns un viņš pārstās grēkot.” Sakiet, vai tā notika? Vai farizeji ar savu nicinājumu spēja Caķeju piecelt un pārvērst par citu cilvēku? Nē, tas nenotika. Bet Jēzus ienāca viņa namā un visi brīnījās, ka Viņš tagad iet grēcinieka namā. Viņš ticēja, ka Ceķejā un viņa dzīvē ir daudz kas labs. Tā Caķejs piecēlās un pestīšana bija ienākusi viņa namā un viņa sirdī.

Mēs sacīsim – tāda uzticēšanās, ka mēs tā ticēsim visiem cilvēkiem, ka viņi grib labu, ka viņi arī darīs labu, tad mēs bieži pievilsimies. Tas ir pareizi, uzticēšanās nes arī vilšanos. Mateja 21:35-37 mēs varam lasīt par Debesu Tēva piedzīvojumu un par to, ko sajuta Viņa sirds: „Bet strādnieki ņēma viņa kalpus: vienu tie šauta, otru nokāva un trešo nomētāja akmeņiem. Viņš sūtīja atkal citus kalpus, vairāk kā pirmoreiz, un tie darīja viņiem tāpat. Beidzot viņš sūtīja pie tiem savu dēlu un sacīja: no mana dēla tie taču kaunēsies.

Ko mēs kā cilvēki gribētu teikt par tēvu, par šo kungu jeb saimnieku? Viņš sūtīja kalpus, bet strādnieki viņus pazemoja un pat akmeņiem nomētāja. Viņš sūtīja vēl citus kalpus un ar tiem notika tāpat. Un ko saimnieks šajā situācijā darīja? Vai viņš uzsūtīja policiju vai karaspēku, lai šiem cilvēkiem atriebtos? Nē, viņš sūtīja savu dēlu! Ko mēs sacītu par šādu cilvēku?

Es teiku: „Cik viņš ir naivs un vientiesīgs savā ticībā cilvēkiem. Strādnieki nosita viņa kalpus, nomētāja viņus ar akmeņiem. Tagad saimnieks riskē ar savu dēlu un domā, ka šiem kalpiem būs kauns no viņa dēla. Šis nama kungs bija tik naivs un vientiesīgs ticībā.” Tāds ir arī mūsu Debesu Tēvs.

Viņš zināja, ko Israēls bija izdarījis ar praviešiem. Par pravieti Jesaju ir rakstīts, ka viņu ielika koka dobumā un pārzāģēja vidū pušu. Un tā nokāva daudzus praviešus līdz pēdējam, kurš ir minēts Evaņģēlijā un kuru Israēls nokāva starp altāri un priekšnamu. Un visu to redzēdams, ko Debesu Tēvs tagad dara? Viņš sūta savu Dēlu pie šīs tautas, Viņš domā, ka tauta nokaunēsies no Viņa Dēla. Viņš ticēja Israēla tautas goda prātam, tautas goda jūtām, viņu ticībai, viņu ilgām pēc mūžības. Un, kas notika? Debesu Tēvam bija jāpieviļas. Israēls piesita krustā Viņa Dēlu, to, kas bija nācis viņus glābt.

Bet, ja mēs raugāmies tālāk, mēs saprotam, ka tā bija rūgta vilšanās, ko piedzīvoja Debesis, un tomēr caur šo rīcību, caur šo naivo, vientiesīgo ticību tam labajam, kas ir cilvēkos, notika brīnumi un ne tikai viens brīnums, bet varbūt tūkstoši un miljoni brīnumu. Bija cilvēki, kas atgriezās. Protams, bija arī tādi, kas piesita savu Glābēju krustā. Bet bija arī cilvēki, kas atgriezās, bija no tiem tādi, kas reiz sastādīs laimīgu cilvēci, kas arī pārvaldīs laimīgo zemi – atjaunoto planētu.

Un tā mēs varam sacīt, ka, ja Debesu Tēvs gāja šādu ceļu un ticēja labajam, kas ir cilvēkos, riskēja ar visu uzticoties tam, ka cilvēki to pieņems un ņems par labu, arī mums, ja mēs gribam pie šī darba piedalīties, mums ir jāiet tas pats ceļš. Mums ir jāaicina cilvēkus, lai viņi nāk klausīties, un ir jātic, ka viņiem Jēzus ir vajadzīgs. Mums ir jātic, ka grēcinieki var atgriezties. Mums ir jātic, ka tie var sākt mosties, un tikai tad, ja mums būs šāda ticība un, ja mēs redzēsim labu ap sevi un labu cilvēkos, mēs būsim līdzīgi Debesu Tēvam un varēsim sekmēt Viņa darbu pasaulē.

Dieva Vārds aicina pārbaudīt mūsu domas. Visu, kas labs, visu, kas cēls, kas tikumīgs, par to domājiet. No tā ir atkarīgs mūsu liktenis. No tā ir atkarīga mūsu garīgā dzīve.

Vakarēdienā mēs pieminam Kunga nāvi. Un par šo piemiņu ir rakstīts: „Kas necienīgi ēd šo maizi un necienīgi dzer šo biķeri, tas ēd un dzer sev pašam par sodu.” Vai es būšu starp tiem, kas ēd un dzer sev par sodu, vai kas ēd un dzer sev par svētību? Kā mēs to šodien varam zināt? Dieva vārds saka: „Lai cilvēks pats sevi pārbauda.”

Pārbaudīsim savas domas! Centīsimies atcerēties pagājušo nedēļu: par ko mēs esam runājuši. Vai esam runājuši labu vai ļaunu, vai mēs esam runājuši par mūžīgām lietām, vai varbūt mēs esam runājuši par tumšām lietām, par grēkiem, par liekulību, par vilšanos un citām līdzīgām lietām? Pārbaudīsim to, kas ir mūsu domās, un mēs redzēsim, kādi mēs paši esam. Es esmu tāds, kādas ir manas domas. Tu esi tāds, kādas ir tavas domas. Lai Debesu Tēvs mums palīdz domāt dievišķas domas. Lai Debesu tēvs mums palīdz kavēties pie mūžīgām domām! Lai tad, kad Kristus nāks godībā, mēs būtu starp tiem, kas ir derīgi ieiešanai Debesu Valstībā!

(Autors: Īzaks Kleimanis)