Bez pēdām

Daudziem internets ir aizstājis citus informācijas avotus. Runā, ka grāmatu ēra tuvojas norietam. Es gan vēl pa kādai izlasu. Nupat pabeidzu Džona Herisa „Without Trace.” Astoņi patiesi stāsti par astoņām noslēpumainām traģēdijām pasaules jūrās. Pēdējais, astotais stāsts ir īpašs ar to, ka tajā, atšķirībā no citiem, nepārprotami galveno lomu spēlē tas, ko mēs saucam par „cilvēcīgo faktoru.” Nevaru nociesties, īsumā neizstāstījis šo stāstu arī jums.

1968. gadā Britu laikraksts The Sundy Times organizēja Golden Globe sacensības, piesolot 5000 mārciņu balvu tam, kurš visātrāk vienatnē ar jahtu neapstājoties (t.i., nepiestājot nevienā ostā) apbrauks apkārt pasaulei. Sacensībās sākotnēji piedalījās 9 pieredzējuši burātāji, no kuriem vismaz viens jau bija vienatnē veicis burājumu apkārt zemeslodei. Tomēr gandrīz visus sacensību dalībniekus vajāja dažādas ķibeles un viņi viens pēc otra bija spiesti izstāties. Faktiski jau visai drīz palika tikai trīs pretendenti uz balvu. Tā kā burātājiem nebija ļauts ieiet ostās, ziņas par viņu virzīšanos uz priekšu un atrašanās vietu balstījās uz viņu pašu radio pārraidēs sniegtajiem datiem. Spriežot pēc šiem ziņojumiem, lielākās cerības uzvarēt un saņemt The Sundy Times 5000 mārciņu [kas tolaik bija visai pieklājīga summa] bija britu uzņēmējam Donaldam Krevhāstam, kurš sacensībās piedalījās ar trimarānu Teignmouth Electron.

Bet tad, 1969. gada 10. jūlija rītā, britu pasta kuģa Picardy apkalpe pamanīja Teignmouth Electron dreifējam Atlantijas okeāna vidū. Saprotot, ka uz trimarāna kaut kas nav kā nākas, Picardy kapteinis pavēlēja nolaist laivu un pārbaudīt, kas par lietu. Jahta bija pilnīgā kārtībā, bet... Donalda Krevhāsta uz tās nebija.

Protams, tika sākta izmeklēšana, kuras gaitā atklājās, lūk, kas. Uz trimarāna tika atrasti trīs [parasto divu vietā] kuģa žurnāli. Izpētot tos, kļuva skaidrs, ka Teignmouth Electron patiesībā nebija pametis Atlantijas ūdeņus. Radio ziņojumi par atrašanās vietu, kas bija saņemti no trimarāna, un ieraksti vienā no žurnāliem bija viltoti. Trešajā žurnālā, kam acīmredzot sākotnēji bija iecerēts palikt pilnīgi slepenam, bija atzīmes par patieso Donalda Krevhāsta maršrutu. Viņš gan bija aizburājis līdz Dienvidamerikas dienvidu galam, bet ne tālāk. Burātājs bija pavadījis laiku, meistarīgi veicot aprēķinus un izstrādājot viltotos ziņojumus par savu atrašanās vietu tā, lai tie būtu ticami. Un tad, kad pēc viņa aprēķiniem bija pienācis īstais laiks, viņš uzsākt atpakaļceļu, lai ar godu tiktu sagaidīts kā sacensību uzvarētājs un saņemtu lielo balvu.

Bet līdz finišam viņš tā arī nenokļuva, jo, kā jau teikts, jahta tika atrasta dreifējam Atlantijā starp Āfrikas ziemeļiem un Karību salām. Pats misters Krevhāsts bija pazudis bez pēdām. Izpētot kuģa žurnālus un Donalda personīgās piezīmes, kļuva skaidrs, ka viņš ir ļoti pārdzīvojis paša īstenoto (jāatzīst – meistarīgi!) krāpšanu. Sirdsapziņa? Bailes tikt atmaskotam? Lai nu kā, bet atpakaļ ceļa vairs nebija. Uz spēles bija ne tikai viņa reputācija, bet arī visi īpašumi un bizness. Un, kā liecina pieraksti, dienu no dienas vientulībā smago domu mākts, viņš pamazām zaudēja prātu.

Par Donalda bojāeju ir divas versijas. Visticamāk, viņš pats padarīja sev galu, ielēkdams okeānā. Otra iespēja, ka viņš, zaudējis veselo saprātu un elementāro piesardzību, bija atradies uz jahtas klāja bez drošības virves, un ticis kādas spējas vēja brāzmas vai viļņa iesviests ūdenī.

Patiesību par Donalda Krevhāsta dzīves noslēguma detaļām „zina vienīgi Dievs un jūra.” Tomēr jebkurā gadījumā šis stāsts ir filozofisku pārdomu vērts.

Kā sacīts Bībelē, „Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis.” (1Moz 4:7) Un vēl teksts, kas izsaka to pašu domu: „Jūs izjutīsit savus grēkus, kad tie jūs atradīs!” (4Moz 32:23)

Krāpšana un netīra sirdsapziņa pilnīgi noteikti ietekmē cilvēka dzīvi un likteni. Ne vienmēr sekas ir tik skaidri un nepārprotami saskatāmas, kā Donalda Krevhāsta un Teignmouth Electron gadījumā. Un ne jau daudz atradīsies cilvēku, kas var izplānot un īstenot tik grandiozu afēru, kā misters Krevhāsts. Bet kā mūs un mūsu dzīvi ietekmē sīkas blēdības? Un mazas viltības? Balti, pūkaini grēciņi? Netīra sirdsapziņa?

Lai gan bieži vien ir situācijas, kad šķiet, atpakaļceļa vairs nav (kā Donam), tomēr vienmēr ir ceļš uz priekšu (ko Dons acīmredzot nezināja) – neslēpties tumsā, bet iznākt gaismā: „Bet, ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem. Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos. Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. Ja sakām, ka neesam grēkojuši, tad darām Viņu par meli, un Viņa vārdi nemājo mūsos. Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā - Jēzus Kristus, kas ir taisns.” (1. Jāņa 1:7-2:1)

Un vēl kāda lieta. Vairums drosminieku, kas līdzīgi Golden Globe sacensību dalībniekiem ir apceļojuši pasauli vienatnē, atzīst, ka lielākā problēma un lielākais pārbaudījums nav ne dabas stihijas, ne pirāti, ne tehniskas kļūmes, bet... vientulība. Tas noteikti bija viens no faktoriem, kas Donaldu Krevhāstu noveda pie traģiskā gala.

Un Dievs Tas Kungs sacīja: „Nav labi cilvēkam būt vienam.”” (1. Mozus 2:18) Citi Bībeles teksti šo atziņu precizē. Proti, cilvēkam nav labi ilgstoši būt vienam, jo tas rada, vai vismaz saasina, dažādas problēmas. „Neatraujieties viens otram, kā vien uz kādu laiku pēc pašu vienošanās, lai atrastu laiku Dieva lūgšanai, un tad turieties atkal kopā, lai sātans jūs nekārdinātu jūsu nesavaldības dēļ.” (1. Kor 7:5) Ir jau redzēti supermeņi, kas apgalvo, ka ir varen stipri un viņiem neviens nav vajadzīgs. Bet, kā teica mana vecāmamma, nav labi spļaut Dievam acīs. Prātīgāk būs piekrist un pieņemt Viņa ieteikumus.

(Autors: Māris)

(Vairāk informācijas par Donaldu Krevhāstu un Teignmouth Electron šeit)