Apkop savu namu

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

Tanī laikā Hiskija nopietni saslima, tad nāca pie viņa pravietis Jesaja, Amoca dēls, un tam sacīja: "Tā saka Tas Kungs: apkop savu namu, jo tu mirsi un nekļūsi vesels!"” (Jesajas 38:1)

Šī Kunga pavēle „Apkop savu namu!” Vai tā attiecināta arī uz mani un tevi, kas esam jauni, veseli? Jā, par katru cilvēku šajā pasaulē skan spriedums: „Tu mirdams mirsi.” Mēs nezinām dienu un stundu. Bet katram no mums Dievs to atgādina. „Apkop savu namu.” Ko šī pavēle nozīmē?

Lūkas 12. nodaļā ir aprakstīts kāds cilvēks, kuram bija nams un viņš šo namu arī rūpīgi kopa. „Un Viņš stāstīja tiem līdzību, sacīdams: "Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši papilnam augļu. Un viņš sāka pie sevis spriest: ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt. Un viņš turpināja: to es darīšu - es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu, un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies. Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis?”(Lūkas 12:16-20)

Ja es teikšu, ka šis cilvēks bija labs saimnieks, vai tas būs pareizi teikts? Es domāju, noteikti. Viņš plānoja remontus, pārbūves, viņš par to domāja. Vai viņš pildīja šo pavēli „apkopt savu namu”? Acīmredzot nē. Dievs ar šo pavēli domāja kaut ko citu. Ko īsti šī pavēle ietver? Kas man būtu jādara, kas tev būtu jādara, ja tu zinātu, ka šī ir tava pēdējā diena? Ja pie tevis atnāktu pravietis Jesaja un sacītu: „Šodien ir tavs mūža noslēgums.” Kā tu šo dienu pavadītu? Kā tu apkoptu savu namu, savu dvēseli? Tieši par šo jautājumu es ar jums gribēju parunāt.

Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu.” (Mateja 5:25-26) Ko šie panti mums saka? Cilvēkam mēdz būt parādi. Šie parādi ir jānokārto. Nāve nav tā, kas nokārto mūsu parādus un neatbrīvo mūs no tiem. Dieva Vārds saka, ka mums visiem būs parādīties Dieva soģa krēsla priekšā. Un tāpēc, ja šodien būtu manas dzīves pēdējā diena, es katrā ziņā šajā dienā lūkotu nokārtot visus savus parādus, lai mūžībā neviens parāds man neatliktu un Kristus tiesas priekšā man neviens tāds parāds netiktu pārmests.

Kādi tad ir mūsu cilvēcīgie parādi? Mūsu nepaklausība Dieva pavēlēm ir šāds parāds. Mēs lasām Dieva pavēlēs. Tur ir 10 baušļi, tur ir vēl citas pavēles attiecībā uz kalpošanu Dievam, attiecībā uz svētu dzīvi un mēs varam piekrist, ka tam tā vajadzētu būt. Bet ko mēs bieži sakām? „Pagaidām lai paliek, kā ir. Vēlāk es pārkārtošu savu dzīvi un tad mana dzīve būs atbilstoša tam, ko Dievs prasa.” Diemžēl bieži vien tas vairs nav iespējams. Tas jādara šodien, bet to gribas atlikt uz nākamo dienu, bet tā var vairs nebūt manā rīcībā.

Es dzirdēju par kādu sievieti, kura bija kādā kristīgā draudzē, bet viņa atkrita un dziļi pagrima grēcīgā dzīvē. Pat sabiedrībā sāka no viņas vairīties. Un negaidīti kādā evaņģelizācijas sapulcē šī sieviete parādījās klausītāju vidū. Mācītājs bija ļoti pārsteigts, ka šī sieviete, pēc tādas dzīves, kādu viņa bija dzīvojusi, tagad sēž klausītāju zālē. Sapulces beigās viņš aicināja piecelties un nākt priekšā tos cilvēkus, kuri grib sevi nodot Dievam. Vēl lielāks pārsteigums bija, kad arī šī sieviete piecēlās un gāja uz priekšu, un vēlējās sevi nodot Dievam.

Tad, kad bija iespēja palikt vienatnē, mācītājs piegāja pie sievietes un sacīja: „Es ļoti priecājos, ka jums atkal ir šāds jauks nodoms. Bet, tas, ko jūs gribat darīt – nodoties Dievam, ir ļoti nopietns solis, tas prasīs ļoti lielu pagriezienu jūsu dzīvē. Es gribētu ar jums sarunāt, ka jūs vienu nedēļu nopietni domātu par šo lietu. Pēc nedēļas atnāciet un sakiet, vai jūs tiešām no šī brīža gribat dzīvot svētu dzīvi un atdoties Dievam.”

Tāds bija šī mācītāja padoms. Sieviete skumīgi pasmaidīja un sacīja: „Mācītāj, man liekas, jūs šoreiz pašu sātanu esat pārspējis.” Mācītājs brīnījās un sieviete paskaidroja: „Kad man radās nodoms šovakar nākt uz šejieni un sākt jaunu dzīvi, tad man velns čukstēja ausī, lai es to nedaru šodien, bet atlieku uz rītdienu. Bet jūs teicāt - pēc nedēļas! Jūs tiešām pārspējāt velnu.” Ko saka Dieva balss? „Šodien, kad dzirdat Viņa balsi, neapcietiniet savas sirdis, tikai šī diena ir jūsu rīcībā.”

Mūsu parāds ir katrs neizpildīts pienākums. Vai tas izriet no Rakstiem vai arī sirdsapziņa to mums pasaka priekšā, varbūt tā ir apņemšanās regulāri lasīt Bībeli vai piedalīties lūgšanas stundās. Mēs parasti neatsakāmies no tādas apņemšanās, bet to atliekam. Mēs domājam: „Šodien vēl es neiesākšu, pēc nedēļas, pēc divām, gan es paspēšu.” Mēs to noteikti darītu jau šodien, ja zinātu, ka šī ir mūsu dzīves pēdējā diena. Vai mēs zinām, ka tas tā nav? Vai mums ir šāda garantija, ka šī nav pēdējā nedēļa mūsu dzīvē? Uz ko īsti mēs balstāmies parāda nokārtošanu atliekot uz rītdienu?

„Apkop savu namu” nozīmē izpildīt pienākumu pret saviem tuviniekiem. „Bet tas viņam atbildēja un sacīja: kungs, atstāj to vēl šo gadu, kamēr es to aprakšu un apmēslošu! Varbūt tas turpmāk nesīs augļus. Bet, ja ne, tad tu vari nocirst."”(Lūkas 13:8-9) Šajā līdzībā ir pateikts tas, ko Jēzus dara mūsu dēļ. Viņš aizlūdz Debesu Tēvu par mums, min mūsu vārdus. Varbūt Viņš saka Tēvam: „Nav gan augļu, bet varbūt lai stāv vēl vienu gadu, es gribu vēl kaut ko darīt viņa dzīvē. Varbūt viņš celsies un parādīsies arī kādi augļi.”

Tā Kristus darbojas mūsu labā. Tas, ko Viņš dara mūsu labā, ir jādara mums citu cilvēku labā. Mums ir jāaizlūdz par tiem cilvēkiem, kas mums ir tuvi. Mums ir jāmeklē jauna pieeja, kā modināt un izglābt. Un, kas zina, varbūt šodien ir pēdējā diena, kad es to vēl varu darīt sava vīra, savas sievas, sava radinieka vai kaimiņa labā.

Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi,”(Mateja 5:23) Šeit ir runa par apvainojumiem, parādiem, pārestībām, kuras nodarītas tuviem vai tāliem cilvēkiem. Tādi gadījumi mūsu dzīvē mēdz būt. Mēs esam kaut ko runājuši, kaut ko teikuši. Tagad mēs jūtamies, ka tagad vajag salīdzināties ar brāli vai māsu. Mēs gaidām izdevīgu brīdi. Mēs gaidām, kad nejauši satiksimies un tad kaut kādā veidā likšu to manīt, ka neturu ļaunu prātu pret viņu. Bet ko saka Dieva Vārds? Ja tavs brālis ir grēkojis pret tevi, tad noej pie viņa jau šodien, jo rītdiena nav tavā rīcībā. Un tu taču negribi ar šo parādu, jeb nastu stāvēt Dieva troņa priekšā.

Apkopt savu namu nozīmē arī rūpēties par savu materiālo dzīvi un to nokārtot. Krievu tulkojumā teikts: „Raksti testamentu.” Kur cilvēkiem bija īpašumi, kapitāls, ir jābūt gatavam uz to, ka viņa dzīve var pēkšņi noslēgties un tad viņam ir jādomā par Dieva darba vajadzībām, pirms krāt. Un sevišķi tad, ja viņa mantinieki ir neticīgi cilvēki, varbūt mums tādu īpašumu tikai retajam ir. Arī mūs laicīgo iedzīvi var turēt kārtībā vai arī nekārtībā.

Man gadījies diezgan daudzos gadījumos piedalīties tādās nokārtošanās, kur nomira kāds vientuļš draudzes loceklis, brālis vai māsa. Un, kur draudzei vajadzēja viņu apbedīt un nokārtot arī visu, kas saistīts ar viņu iedzīvi. Gadījās redzēt diezgan lielu starpību. Ka dažai māsai viss tā nokārtots, ka tur nav nemaz nekas, ko vairs kārtot, tikai iedod vienam vai otram, kas ir trūcīgs, viss ir pie vietas un nekas nav vairs darāms. Bet dažreiz tā dzīve ir tik ļoti nesakārtota, ka nezinām, ko ņemt un kur likt, kur nest un vispār saprast, kas tajā istabiņā vispār ir bijis.

Protams, ir labāk, ka mēs arī materiālā ziņā apkopjam savu namu, jo mēs nevaram zināt, kurā brīdī svešas rokas būs spiestas ar mūsu lietām nodarboties. Bet tas, protams, nav galvenais. „Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis?”(Lūkas 12:20) Mēs atgriežamies pie tā vīra, kurš savus šķūņus ieplānoja noplēst un to vietā būvēt jaunus. Dievs jautā: „Vai tā ir nama kopšana, vai tā tu esi sagatavojies savas dzīves noslēgumam? Vai tu to darīdams neesi aizmirsis kaut ko daudz būtiskāku?” Un tas bija vissvarīgākais. Tu saprati, ka tev vajag jaunus šķūņus, tas ir labi. Bet varbūt tev vairāk vajag jaunu raksturu? Varbūt tev vajag jaunu sirdi, jaunas attiecības ar Dievu un līdzcilvēkiem. Par to tu neesi daudz domājis. Tev nebija laika, tev bija jādomā par šķūņiem. Labāk būtu, ja tie šķūņi nebūtu kārtībā, bet kārtībā būt tava sirds un kārtībā būtu tavas attiecības ar Dievu.

Mēs lasām šeit: „Tu nezini, kam būs tas, ko tu esi sakrājis.” Tas liek domāt, ka viņa attiecības ar saviem bērniem arī nebija skaidras. Viņš nezināja, kādi viņa bērni būs, kas viņa šķūņus mantos. Viņš nebija parūpējies par savu namu garīgajā ziņā, bet tikai rūpējies par saviem šķūņiem. Varbūt viņš plānoja kaut ko vairāk darīt pie sava nama garīgās kopšanas, bet viņš nepaspēja, jo viņš bija aizņemts ar saviem šķūņiem. Viņš nedzīvoja tā, kā pēdēja dienā. Viņš domāja: „Es uzcelšu šķūņus un tad man būs miers, tad es kopšu savu dvēseli.” Bet viņam vairs netika dota izdevība to darīt. Ar tādu iespēju viņš nerēķinājās.

Bībelē mēs atrodam aprakstītu Kunga Jēzus pēdējo zemes dzīves dienu. Mēs varam saprast, tāpat, kā visa Viņa dzīve, ir aprakstīta arī pēdējā diena, lai mēs varētu mācīties, kā mums dzīvot un par ko mums rūpēties ikkatrā mūsu dzīves dienā, jo tā var izrādīties pēdējā. Jēzum nebija īpašumu, Viņa svārkus dalīja romiešu karavīri. Testaments, kur būtu novēlēta nauda, Viņam nebija jāraksta. Bet vienīgā rīcība, ko varētu pielīdzināt testamentam, ir aprakstīta Jāņa 19:26-27. Es domāju to, kur Jēzus uztic savu māti Jānim. Viņš neuzticēja Mariju Jāzepa dēliem, tie arī bija Jēzus pusbrāļi, bet tie nebija ticīgi tajā laikā. Galvenokārt Jēzus domāja par Marijas garīgo labklājību nākotnē. Un tāpēc Jēzus izvēlējās mīlestības mācekli, lai uzticētu savu māti viņam.

Mīļie, darīsim arī mēs visu, ko mēs varam darīt savu bērnu labklājībai, mūsu, varbūt jau nevarīgo vecāku labklājībai. Bet centīsimies viņiem nodrošināt vislabākos garīgos apstākļus, lai viņi būtu nodrošināti ne tikai materiāli, bet arī garīgi. Lūkas 23:42-43 ir rakstīts par Kristus pēdējās dienas lielo ieguvumu: „Un viņš sacīja: "Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!" Un Jēzus tam sacīja: "Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē."

Tā bija pēdējā dvēsele, kuru Jēzus mantoja, tas bija Viņa lielākais prieks šajā drūmajā un pēdējā dzīves dienā. Jēzus redzēja sev blakus pie krusta piekaltu kādu nelaimīgu cilvēku. Viņš lūdza, kaut viņš šim cilvēkam varētu palīdzēt un bija bezgala iepriecināts, kad šis cilvēks atsaucās un Jēzus varēja šo lielo apsolījumu sniegt: „Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” Mīļie, lūgsim, it kā šodien būtu mūsu pēdējā dzīves diena, it kā šodien varētu beigties labestības laiks. Lūgsim: „Kungs, dod man šodien vēl vienu dvēseli, kuru es varētu Tev pievest, kam es varētu Tavu patiesību apliecināt.

Un Tas Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri. Tad Pēteris atcerējās Tā Kunga vārdu, ko Tas viņam bija sacījis: "Pirms gailis šodien dziedās, tu Mani trīsreiz aizliegsi."”(Lūkas 22:61) Arī tas notika Glābēja zemes dzīves pēdējā dienā. Pētera ticība atradās briesmās. Jēzus skatā bija redzams iedrošinājums, mīlestība un piedošana.

Vai tavā tuvumā šodien ir kāds, kas ir kritis, kas ir kārdināts, kura ticība atrodas briesmās? Šodien tev ir zelta iespēja šo cilvēku uzlūkot. Uzlūkot viņu ar mīlestību, piedošanu un cerību, lai viņš vēl varētu celties. Neatliec to uz rītdienu, šodien ir izdevība, kad tu vari to darīt.

Arī tas notika Jēzus dzīves pēdējā dienā: „Bet Jēzus sacīja: "Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara." Un tie, Viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta.” (Lūkas 23:34) Tie bija cilvēki, kuriem nevarēja līdzēt, jo viņu sirdis bija apcietinātas. Par šiem cilvēkiem varēja tikai aizlūgt. Glābējs to darīja savas dzīves pēdējā dienā. Mīļie, ap mums ir daudz tādu cilvēku. Mēs viņiem gribētu kaut ko teikt, bet viņi ir kurli. Mēs gribam viņus uzlūkot ar mīlestību un aicinājumu, bet viņi nesaprot mūsu skatu. Mēs varam par viņiem aizlūgt. Mums tas ir jādara un jādara šodien.

Jūs taču nezināt, kāda jūsu dzīve ir rītu; jo tā ir tvaiks, kas uz īsu brīdi ir redzams un tad izgaist.” (Jēkaba 4:14) Mīļie, mēs visi esam mirstīgi cilvēki, mēs to zinām, bet mums par to būtu jādomā un jāizvelk no tā konkrēti secinājumi. Mūsu dvēseļu ienaidnieks zina, ka mēs esam mirstīgi, viņš arī to atgādina, bet viņš nāk pie mums ar nepareiziem secinājumiem. Šajos secinājumos šodien dzīvo visa pasaule. „Ēdīsim un dzersim, jo rītu mēs mirsim.” Katrs cilvēks pasaulē ar savu dzīvi pierāda, ka viņš gatavojas tam, ka viņa dzīve ir nezināma, ka rīt viņš var mirt. Bet Dieva Vārds mums saka ko citu. „Apkop savu namu, jo šodien ir tā diena, kas ir vienīgā tavā rīcībā.” Dieva pavēle šodien skan: „Apkop savu namu, apkop savu dvēseli un dzīvi, lai šodien tu varētu sacīt: „Šodien es esmu gatavs, šodien es Tevi gaidu, Tu vari nākt.”” Lai šī doma mūs pavada dzīves gaitā, mēs visi gribam un viens otram novēlam garu mūžu, garu žēlastības laiku, bet kā tas patiesībā būs, to neviens no mums nezina. Dzīvosim tā, it kā šodien būtu pēdējā mūsu sagatavošanās diena, neatstāsim neko uz to dienu, kas mums vairs nepieder. Lai Dievs uz to mums palīdz.