Nehemijas grāmata III

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

Tu uzcelsi vecās posta vietas, tu atjaunosi agrāko cilšu pamatus, un tevi sauks par plaisu pielīdzinātāju un par apdzīvojamu vietu atjaunotāju.” (Jesajas 58:12)

Šeit ir runa par mūsu garīgo cīņu, tā tiek salīdzināta ar drupu atjaunošanu. Mums ir vesela grāmata, kurā aprakstīts, kā tika atjaunotas drupas. Kura grāmata tā ir? Tā ir Nehemijas grāmata, tajā ir aprakstīts, kā tika atjaunotas drupas. Un, ja mēs sekojam viņu darbam, kā viņi strādāja, tad varam šajā cīņā atrast daudz vērtīgu pamācību.

Šodien mēs lasīsim Nehemijas grāmatas 3. nodaļu. Sākam ar pirmo pantu: „Tad cēlās augstais priesteris Ēljašibs un viņa priesteru brāļi un uzcēla Avju vārtus. Viņi iesvētīja tos un iecēla tiem durvis; viņi turpināja darbus līdz Hammeas tornim un tad tālāk līdz Hananeēla tornim.”

Pievērsīsim uzmanību tam, ka šis Ēlijašibs cēlās. Tātad bija brīdis, kad visi sēdēja un sprieda, kā sākt drupu atjaunošanu. Un, lūk, viens piecēlās un sāka strādāt. Pārējie sekoja viņa priekšzīmei. Bet, ja Ēlijašibs nebūtu cēlies, varbūt viņi vēl ilgi tur sēdētu un darba gaita izvērstos pavisam citāda. Laikmetīgā interpretācijā mēs sacītu, ka Ēlijašibs parādīja iniciatīvu. Katram kristietim jābūt iniciatīvas cilvēkam. Kristietis nedrīkst gaidīt, līdz kāds piecelsies. Kristietis ir tas cilvēks, kurš pats ceļas un citiem rāda priekšzīmi.

Mēs lasām Soģu grāmatas septītajā nodaļā, tajā stāstīts par Gideonu. „Un viņš tiem sacīja: "Skatieties uz mani un tā arī dariet! Un redzi, kad es nonākšu pie nometnes malas - kā es darīšu, tā dariet arī jūs!” (Soģu 7:17) Tāda ir cilvēka, kurš seko Jēzus pēdās, runa. Pasaule saktās, kā dara citi: kā tie ģērbjas, ko lasa, kādu mūziku klausās. „Kur tika kāda rinda stāv, arī man tur jābūt.” Kristietis tāds nedrīkst būt. Ja es sekoju Kristum, man nevajag skatīties uz citiem cilvēkiem. Lai citi skatās uz mani, kā es ģērbjos, kā es ģimenē dzīvoju, ko lasu un kādu mūziku klausos. Lūk, tā vajag dzīvot! Tā runā kristietis, kurš pats seko Jēzum.

Tā runāja arī tas priesteris, kurš pirmais cēlās un sāka rīkoties. Iespējams, viņš domāja: „Lai viņi noskatās uz mani un sāk arī darīt!” Tieši tā tas arī notika: „Aiz viņiem laboja Usiēls, Harhajas dēls, un citi, kas bija zeltkaļi. Viņiem līdzās strādāja Hananja, kāds no ziežu maisītājiem. Un viņi atjaunoja Jeruzālemi līdz Platajam mūrim.” (Nehemijas 3:8 )

Šeit runāts par to, ka strādāja amatnieki, meistari. Viens bija zeltkalis – zelta meistars, bet otrs bija aptiekārs, kas prata uzmaisīt dažādas ziedes. Tajā laikā tie bija ienesīgi amati, ar tiem varēja daudz nopelnīt, bet šie meistari nerunāja tā: „Mēs dosim naudu, bet lai strādā citi.” Dievs no mums prasa personīgo darbu. Meistari slēdza savas darbnīcas un gāja uz mūri strādāt.

Aiz viņiem tālāk laboja Refaja, Hūra dēls, kas bija Jeruzālemes pusapriņķa priekšnieks.” (Nehemijas 3:9) 14. un 19. pantā mēs atrodam, kas celtniecībā strādāja vairāki virsnieki. Šie cilvēki bija gan Persijas valsts ierēdņi, gan augstu stāvoši ļaudis, gan ļaudis ar augstu izglītību. Bet viņi visi bija Dieva bērni. Viņi visi saprata, ka nav ko skatīties uz to, kāda mana izglītība, kāds mans stāvoklis, bet es darīšu to, ko Dieva darbs no manis prasa.

Bet par nožēlu ne visi tādi bija. „Viņam līdzās labošanas darbus veica tekojieši, bet viņu dižciltīgie nelieca savus kaklus sava Kunga darbā.” (Nehemijas 3:5) Bija tādi, kas uzskatīja sevi par daudz inteliģentākiem: „Mēs taču neiesim ar vienkāršo tautu strādāt uz mūra.” Dieva Vārds saka, ka viņi bija dižciltīgi, tātad tādi cienījami. Bet, kā jūs domājat, vai arī Dieva acīs viņi bija dižciltīgi? Varbūt ļaužu priekša viņi bija ļoti svarīgi, bet Dieva grāmatā varbūt bija pavisam cits raksturojums.

Kad Dievs sauc mūs darbā, mēs tiekam svērti svaru kausā, cik mēs sveram. Un, lai Kungs mums palīdz, lai mēs neizrādītos visi viegli. Ja mūsu vidū gadīsies varbūt kāds, kas domās, es jau esmu doktors, es jau esmu vadītājs, varbūt ieņemu vēl kādu citu vietu. Šādi gadījumi ir. Atcerēsimies šos ļaudis, viņu nolaidība ir aprakstīta Bībelē, tāpat arī Debesu grāmatās.

Aiz viņiem strādāja Jērikas vīri, un aiz tiem strādāja Zakurs, Imrija dēls. Viņam līdzās labošanas darbus veica tekojieši, bet viņu dižciltīgie nelieca savus kaklus sava Kunga darbā. Malkija, Rehaba dēls, kas bija Bet-Keremas pusapriņķa priekšnieks, pats izlaboja Mēslu vārtus; viņš tos uzcēla un ielika to durvis, bultas un aizšaujamos.” (Nehemijas 3:2,5,14) Tie nebija Jeruzalemes iedzīvotāji. Viņi dzīvoja citās pilsētās. Viņiem piederēja lauki un vīna dārzi. Viņi dzirdēja, ka viņu brāļi ceļ, ka viņiem grūti klājas, un ko šie cilvēki no citām pilsētām darīja? Viņi atstāja savus laukus, savu saimniecību un gāja saviem brāļiem palīdzēt.

No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa 13:35) Bet kā šī mīlestība parādīsies? Mēs satiekamies ar citiem kristiešiem, sasveicināmies. Protams, arī tā ir mīlestība. Bet šī mīlestība vislabāk parādās, kad brāļiem klājas grūti. Vai tad par mums varēs sacīt, ka mēs esam Jēzus mācekļi?

Aiz viņa laboja Šalums, Halloheša dēls, kas bija Jeruzālemes otra pusapriņķa priekšnieks, viņš pats un viņa meitas.” (Nehemijas 3:12) Tātad, kas nesa ķieģeļus, akmeņus un gružus? Vīrieši, sievietes un meitenes. Viņas nesūdzējās, ka tas nav sieviešu darbs. Vēl pievērsīsim uzmanību tam, ka tās bija arī virsnieku meitas. Pēdējos laikos sievietēm draudzes dzīvē būs liela loma. Dieva darbā nav tāda darba, no kura vai nu sievietes, vai vīrieši būtu brīvi. Tāpat arī jaunieši nav atbrīvoti no kāda darba, tas mums būtu labi jāsaprot un jāatceras. Mums un sevišķi jauniešiem bieži vien liekas, ka mūsu uzdevums ir dziedāt un spēlēt, bet, piemēram, apmeklēt slimos un lūgt par viņiem – to lai dara vecākie draudzes locekļi. Tā ir liela kļūda.

Pie Jeruzalemes mūra strādāja gan vīrieši, gan sievietes, gan arī dažāda vecuma ļaudis. „No Zirgu vārtiem uz augšu laboja priesteri, katrs pie savas mājas. Aiz viņiem laboja Cadoks, Imera dēls, pretim savai mājai. Un aiz viņa laboja Šemaja, Šehanjas dēls, Austrumu vārtu sargs. Blakus viņam laboja otru gabalu Hananja, Šelemjas dēls, un Hanuns, Calafa sestais dēls. Aiz viņa laboja Mešullāms, Berehjas dēls, pretim savai istabai.” (Nehemijas 3:28-30)

Katram no šiem strādniekam uz darbu nebija tālu jāiet. Kur viņš dzīvoja, turpat netālu arī strādāja. Tas bija nepieciešams arī viņu drošības dēļ. Atjaunojot mūri, cilvēks nodrošināja aizsardzību arī savai mājai. Tā visai draudzei tas nāca pa labu – viņi mūri atjaunoja katrs iepretim savam namam.

Tas bija tāds kā kristiešu egoisms, kuru par egoismu saukt tomēr nedrīkst. „Es gribu izglābt savu nami un paglābties pats.” Ja katram ir tāda vēlēšanās, tad saprotams, ka draudzei tas nāks tikai par labu. „Savam namam iepretim.” Ko nams nozīmē garīgajā ziņā? Pirmkārt, sevis paša sirdi. Dažreiz kāds kristietis aktīvi darbojas, bet gadās aizmirst par savu sirdi. Visbiežāk tas notiek, kad draudzē ir kādi strīdi vai nesaskaņas. Katrs aizstāv taisnību, Dieva taisnību, bet to aizstāvot var pazaudēt savu sirdi. Stāvēsim sardzē pār savām attiecībām ar Jēzu Kristu. Stāvēsim sardzē par savas sirdsapziņas tīrību un personīgo glābšanu. „Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele. Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” (Mateja 16:26)

Stāsta par kādu lielu vīru Dieva darbā. Viņš daudz darīja un sarakstīja vairākas grāmatas. Viņam mirstot tika uzdots jautājums: „Kāds ir tavs pēdējais vārds? Ko tu mums gribi pateikt kā pašu dārgāko?” Šis vīrs atbildēja: „Es beidzot esmu sapratis divas pašas svarīgākās lietas: ka es esmu liels grēcinieks, bet Kristus - liels Glābējs.” Par to neaizmirsīsim nekad, tad šis garīgais mūris iepretim mūsu mājai būs atjaunots, jeb izlabots, būs labā stāvoklī.

Savs nams, tā ir mūsu katra ģimene. Pirmajā Pāvila vēstulē Timotejam ir rakstīts, ko var izvēlēt par draudzes vecāko: „Bet, ja kas neprot valdīt sava paša namu, kā tas gādās par Dieva draudzi?” Saprotams, ja mūsu mājā nav kārtības, bet draudzē mēs visu zinām un mācām, mūsu darbība ir ļoti apšaubāma.

Ir tādi gadījumi, piemēram: cilvēks darbā ir ar visiem labās attiecībās, draudzē – viņš mīl visus un visi mīl viņu. Ja kāds strīdas, šis cilvēks var dot labu padomu, kā samierināties. Bet mājās, tur var būt vecāmāte, tur varbūt sievasmāte, varbūt pat vīrs un sieva savā starpā nerunā nemaz. Viņi nemaz nezina, kā kristiešiem jādzīvo. Tātad cilvēks savam namam iepretim šo mūri nav salabojis.

Var gadīties, ka Kristus nākšanas dienā šai glābšanas sienā izrādīsies liels robs. „Es meklēju viņu vidū kādu, kas nostātos par saviem tautiešiem kā mūris un aizstāvētu zemi Manā priekšā, ka Es ar Savu tiesas spriedumu to galīgi nepazudinu, bet Es neatradu neviena.” (Ecēhiēla 22:30) Varbūt, starp tevi un Dievu ir plaisa, varbūt šis lūzums ir tieši pretim tavam namam. Dievs sagaida no mums, ka mēs ar šīm plaisām darītu to pašu, ko šie cilvēki darīja ar Jeruzalemes mūra sienām un, lai mēs darītu to, ko mūsu Glābējs darīja visas cilvēces mērogā. Lai tas Kungs mums palīdz kļūt par sekmīgiem šīs sienas atjaunotājiem!

(Turpinājums sekos)