Brēkšana, kas uzkāpj Debesīs

„Un vīri sacīja Latam: „Vai tev te vēl ir kāds znots vai dēli, vai meitas, vai cits kāds, kas pieder tev šinī pilsētā? Izved tos no šīs vietas. Mēs gribam izpostīt šo vietu, jo liela brēkšana par to nākusi Tā Kunga priekšā, un Tas Kungs mūs ir sūtījis to izpostīt.”” (1. Mozus 19:12, 13)

Eņģeļi atklāj, ka Sodomas bojāejas cēlonis ir “liela brēkšana,” kas cēlās no šīs pilsētas. Šī iemesla dēļ Dievs ir nolēmis šo vietu izpostīt. Kāda brēkšana varēja būt par iemeslu Sodomas bojāejai?

Par Sodomas iedzīvotājiem mēs zinām, ka tie bija vardarbīgi cilvēki. Mēs atceramies Bībeles aprakstu, kā Lats uzņēma eņģeļus, domādams, ka tie ir ceļinieki. Un ko tad darīja Sodomas iedzīvotāji? Viņi grasījās uzbrukt Lata namam. 1. Mozus 19:10 ir rakstīts – „Un tie uzmācās ar varu šim vīram Latam un grasījās durvis atlauzt.” Šinī gadījumā viņiem tas neizdevās. Bet varbūt daudzos gadījumos viņiem izdevās pielietot varu pret saviem līdzcilvēkiem. Un tie, kuriem tika izdarīta pārestība, tie “brēca uz to Kungu” un, tā tēlaini sakot, šī brēkšana pacēlās pie Dieva debesīs.

Ko vēl varētu nozīmēt šī “brēkšana”? 1. Mozus 4:10 mēs lasām par Kainu un Ābelu – „Bet Viņš teica: „Ko tu esi darījis? Tava brāļa asinis brēc uz Mani no zemes.”” Jādomā, ka Sodomā bija daudz slepkavības gadījumu. Daudzu cilvēku nevainīgas asinis tika izlietas, un arī šī asiņu balss brēca uz debesīm. Un debesis nevarēja ilgi klusēt.

Un, ja mana druva kādreiz par mani būtu žēlojusies un visas druvas vagas būtu raudājušas, un ja arī ieņēmumu no druvas es bez kādas atlīdzības būtu izlietojis sev un būtu licis vaidēt tās īstajiem īpašniekiem - druvas arājiem...” (Ījaba 31:38, 39) Kādu valodu šeit lieto Ījabs? Viņš saka, ka, pirmkārt, var nodarīt pāri saimnieks strādniekam. Arājs var vaidēt, ka viņam nesamaksā.

Jēkaba vēstulē ir rakstīts: „Raugi, alga, atrauta strādniekiem, kas ir nopļāvuši jūsu laukus, brēc, un pļāvēju saucieni ir sasnieguši Tā Kunga Cebaota ausis.” Arī tīrumam pienākas darbs, pienākas kopšana. Mēs varbūt redzam šad un tad kādu saimnieku, dārznieku, kurš varbūt ir dzērājs vai nevīža. Un tad iznāk tā, ka tās dobes brēc – tās nav laistītas, nav ravētas. Un bez šaubām arī šāda brēkšana varēja celties no Sodomas pilsētas.

2. Pētera 2:7, 8. Tur mēs lasām, ka bez brēkšanas Sodomā vēl pacēlās klusas nopūtas. Un kas bija tas, kas nopūtās? „Viņš izglāba taisno Latu, kam bezdievju netiklā dzīve sagādāja ciešanas. Jo taisnais, kas dzīvoja viņu vidū, mocījās savā taisnajā dvēselē dienu no dienas, redzēdams un dzirdēdams viņu negantos darbus.” Droši vien arī šīs Lata mocības jeb dvēseles sāpes uzkāpa debesīs un tuvināja Sodomas soda dienu.

Un visbeidzot mēs vēl varam domāt par kādu brēkšanu, kas cēlās Sodomā. Mēs atceramies Mozu, kad viņš uzgāja uz Sinaja kalna. Un Dievs viņam saka – steigšus kāp lejā! Viņš arī nokāpa. Un ko tad viņš dzirdēja? „Kad Jozua izdzirdēja tautas trokšņošanu, kā tie deva vaļu priekam, tad viņš sacīja Mozum: „Nometnē ir kara troksnis.” Bet viņš sacīja: „Tā nav uzvarētāja balss, un tās arī nav uzvarēto klaigas, bet es dzirdu dziedāšanu.” Un notika, kad viņš tuvojās nometnei, viņš ieraudzīja teļu un dejošanu; tad Mozus iekaisa dusmās, izmeta plāksnes no savām rokām un sasita tās kalna pakājē.” (2. Mozus 32:17-19)

Vai arī šāda brēkšana un šādas skaņas varēja celties no Sodomas uz debesīm? Mēs varam domāt, ka bez šaubām tas tā bija. Tās bija rupjas balsis, kas piederēja iereibušiem cilvēkiem, vīriešiem un sievietēm. Tās bija rupjas lamas no cilvēkiem, kas bija noreibuši no vardarbības, no mežonīgām izpriecām un dejām. Tās bija rupjas, nepatīkamas dziesmas, saucieni, kas bija pretīgi Dievam un arī cilvēkiem. Un droši vien šādas brēkšanas, šādu skaņu netrūka Sodomas pilsētā. Un viss tas kļuva par iemeslu tam, ka debesis vairs ilgāk šo pilsētu nevarēja panest.

Lasot un domājot par tiem iemesliem, kas noveda pie Sodomas bojāejas, mums ir jādomā par mūsu laiku un par Zemes likteni. Vai brēkšana nevēsta par mūsu planētas drīzo bojāeju? Vai arī mēs dzirdam par kaut ko uz mūsu Zemes, kaut ko tādu, kas bija dzirdams Sodomā un par ko Dievs sacīja, ka šī brēkšana ir uzkāpusi līdz debesīm un šī pilsēta ir jāiznīcina?

Cilvēki asinis izlej gan kara apstākļos, gan miera laikos. Ir noziegumi, ir organizēts terorisms arī zemēs, kur nav kara. Mēs lasām, cik daudz cilvēku gada laikā aizgājuši bojā no teroristiem. Citur cilvēkus nolaupa, nogalina, citur darbojas sadisti, maniaki. Un arī visi tie nevainīgie, kuru asinis tiek izlietas vietās, kur ir karš.

Vai šīs asinis nebrēc uz debesīm vairāk nekā Sodomas upuru asinis? Šodien mēs lasām avīzēs – tur ir protesti, tur ir streiki, tur ir sacelšanās, tur ir dumpji. Viss tas lielākoties nenotiek bez iemesla. „Jūsu zelts un sudrabs ir sarūsējis, un viņu rūsa būs jums par liecību un saēdīs jūsu miesas kā uguns. Jūs esat sev mantas krājuši pēdējās dienās. Raugi, alga, atrauta strādniekiem, kas ir nopļāvuši jūsu laukus, brēc, un pļāvēju saucieni ir sasnieguši Tā Kunga Cebaota ausis. Jūs esat virs zemes dzīvojuši kārumā un baudās, jūs esat savas sirdis barojuši kaujamai dienai.” (Jēkaba 5:3-5)

Vai tā ir mūsdienu aina? Mēs lasām – Vācijā divi miljoni bezdarbnieku, Amerikā 12 miljoni; visās zemēs ir miljoniem cilvēku, kuriem vairs nav darba un nav arī maizes. Un tie, kuriem pieder zelts un sudrabs, pieder tīrumi un ražošanas līdzekļi, tie saka – mēs tur neesam vainīgi, jo tagad tādi laiki. Nāk jaunas mašīnas. Viena mašīna izdara to, ko neizdara 100 strādnieku. Mēs jau neiesim tiem cilvēkiem maksāt! Mums taču kapitālam ir jākrājas. Priekš kam? – šeit ir rakstīts – „Kaujamai dienai.” Cilvēks neuzklausa savu brāļu brēkšanu. Paliek kalnrači bez darba, bez algas, bez maizes. Dzīvo bez iespējas iegūt darbu un izglītību. Cilvēki neklausās šajā brēkšanā. Bet vai debesis ir kurlas? Vai debesis nedzird šo brēkšanu? Un vai šī brēkšana nevēstī par mūsu zemes drīzo bojāeju?

Jo mums ir zināms, ka visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes.” (Romiešiem 8:22) Protams arī Pāvila laikos mocījās dzīvnieku pasaule, mocījās augu valsts. Tās bija grēka sekas. Bet kas notiek šodien? Vai šodien daba vai tīrumi, vai meži un jūra, un dzīvnieku valsts nebrēc vairāk uz debesīm, jo tās dzīvība ir apdraudēta? Zeme, ūdens un gaiss ir piesārņoti, noplicināti. Es te izrakstīju no tādas vecas avīzes datus, ka mežu platība uz mūsu planētas samazinās par 20 ha vienā minūtē, un mēs saprotam, ka šodien stāvoklis nav uzlabojies.

Jā, visas zemeslodes platībā 20 ha nav daudz, bet ja mēs te runāsim 5 minūtes par tiem mežiem, tad pa to laiku jau 100 ha neskaitīsies. Tur bija meži, bet tagad tur ir tuksnesis. Pēc statistikas katru dienu vidēji zūd viena dzīvnieku suga. Katru dienu paliek par vienu sugu mazāk. Un šodien cilvēki atzīst, ka visas sugas, neviens kukainītis nav lieks dabas ekonomijā. Katram ir sava vieta un savs uzdevums, un ja kādas sugas vairs nav, tās vieta paliek tukša. Katru nedēļu zūd viena augu suga. Cilvēki tikai reģistrē. Viņi ieraksta Sarkanajā grāmatā. Bet ko tas līdz? Suga ir izgaisusi, iznīkusi, un paliek tikai nosaukums Sarkanajā grāmatā. Vai daba nebrēc par to, kas ar to notiek šajā grēka pārvaldītajā zemē?

Atšķirībā no Sodomas, visa mūsu planēta ir dzērusi nevainīgā Dieva Dēla asinis. Un par šīm asinīm ir sacīts Ebrejiem 12:24, ka tās runā labāk nekā Ābela asinis. Jo Ābels bija tikai mirstīgs cilvēks, bet Tas, kas mira un ko cilvēki nogalināja Golgatā, tas bija Dieva Dēls. Būtībā – vai mums ir jāšaubās, vai mums ir jājautā – vai Zeme ir nobriedusi Sodomas liktenim? Ja mēs salīdzinām to brēkšanu, kas varēja būt Sodomas laikā un droši vien bija, un debesis to nevarēja panest, ja mēs salīdzinām to ar mūsu laiku, mums nav jāuzdod jautājums – vai mūsu Zeme nelīdzinās Sodomai? Un vai tās liktenis drīzumā nelīdzināsies Sodomas liktenim?

Mums jāuzdod arī cits jautājums – kāpēc mūs vēl šis liktenis nav piemeklējis? Kāds ir iemesls tam, ka, neraugoties uz to brēkšanu, kas ceļas uz debesīm jau daudzus gadsimtus, debesis vēl klusē un Kungs vēl nav nācis uz tiesu? Kā atbildi mēs varam lasīt Lūkas 18:7, 8 - „Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās? Es jums saku: Viņš viņu lietu izlems visai drīz. Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?

Ko mēs varam secināt? Zeme brēc, daba brēc, augu valsts brēc, cilvēce brēc, Āfrika brēc, strādnieki brēc, daudzi, kam pārestības notiek, brēc un brēc uz debesīm. Bet kam vēl ir jābrēc? Dieva bērniem. Mums ir jāsauc uz Dievu. Mums ir jāsauc, lai Viņš mums piešķir Svēto Garu evaņģēlija darba nobeigšanai un sava rakstura sagatavošanai. To taču saka apustulis Pēteris, ka tas Kungs nevilcina savu apsolījumu, bet Viņš ir lēnprātīgs, negribēdams, ka kāds pazūd. Dievs noraugās uz tevi un uz mani un gaida. Ar nepacietību, es gribētu sacīt, gaida, kad mēs kļūsim par lūgšanu vīriem un lūgšanu sievām, kas nopietni meklē satvert Svēto Garu, Svētā Gara spēku, lai pārveidotos savā dzīvē. Lai izpildītu mums uzticēto darbu mūsu ģimenē, savā apvidū, un lai Kungs varētu nākt godībā! Lūgsim, lai mēs nebūtu tas kavēklis, uz ko Dievam jāgaida!

Pasaules netaisnības mērs bez šaubām ir pilns, bet ja varētu stādīties priekšā, kā to saka Atklāsmes grāmata, ka debesīs zelta traukos tiek uzkrātas svēto lūgšanas. Ja netaisnības trauks ir pilns un plūst pāri, tad tas trauks, kas paredzēts svēto lūgšanām, es domāju, ir vēl diezgan tukšs. Dievs gaida mūsu sirsnīgās lūgšanas ne ar daudz vārdiem, ne ar samākslotām emocijām, bet lūgšanas, kas nāk no sirds un prasa pēc gatavības Kunga dienai. Lūgsim pēc šīs gatavības, lūgsim pēc tā spēka, kas var darīt mūs gatavus, lai mēs dzīvotu un mūsu dzīve atbilstu tam nopietnajam laikam, kurā mēs dzīvojam. Pieminiet Lata sievu – saka mūsu Pestītājs. Un ko tad Lata sieva saka? Lata sieva saka – Es dzīvoju ļoti nopietnā laikā, es dzīvoju dramatiskā laikā, es nebiju neticīga, mans vīrs bija ticīgs, bet es nebiju gatava. To saka Lata sieva. Pieminēsim Lata sievu! Un kaut mēs būtu gatavi!