Evaņģēlijs Esteres grāmatā

(Autors: Mācītājs Īzaks Kleimanis)

Kristus teica jūdiem: „Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani” (Jāņa 5:39) Viņš ar to domā Bībeli un, protams, visu Bībeli. Visa Bībele galvenokārt atklāj Kristu, atklāj cīņas starp Dievu un sātanu, un atklāj glābšanas plānu. Ja mēs no tāda redzes viedokļa pētītu Bībeli, tad mēs daudz ko vairāk atklātu, nekā mēs to zinām.

Šajā svētbrīdī, kad mēs esam nolikuši ikdienas rūpes un mūsu acis grib kavēties pie mūžības apvāršņiem, ielūkosimies vienā no mazajām Bībeles grāmatām, vienā no vēsturiskām grāmatām – Esteres grāmatā. Ko šī grāmata mums atklāj par glābšanu? Par šo grāmatu Bībeles pētītāji ir ievērojuši, ka tā it kā maz runā par Dievu. Jo šajā grāmatā Dieva vārds nemaz nav pieminēts. Bet, ja mēs šo grāmatu uzmanīgi lasām, tad mēs varam saprast, kāpēc arī šī grāmata atrodas Bībelē, un ko mēs arī no šīs grāmatas varam mācīties par Kristu un par mūžīgo pestīšanu.

Vispirms lasām Esteres 9:22: „Kā dienas, kurās jūdi ir panākuši mieru no saviem ienaidniekiem, un kā mēnesi, kurā bēdas viņiem ir pārvērtušās par prieku un sēras par svētku dienu, padarot šīs dienas par dzīru un prieka dienām, kad sūta cits citam ēdienus un dāvanas trūcīgiem.” Pats šis notikums liecina par lielo pārmaiņu, kas Dieva tautu gaida nākotnē. Vēl būs briesmas, arī dzīvības briesmas, bet tuvojas diena, kad ļaunie gari kritīs, pēdējais ienaidnieks – nāve – arī tas tiks uzvarēts. Un Dieva ļaudīm būs miers. Būs miers un līksmība pēc tām briesmām, kas bija īsi pirms tam, būs grūti ticēt, ka tik pēkšņi viss ir pārvērties pretējā. Un tāpēc Dāvids saka, kad Dievs atveda Ciānas gūstekņus: „Mēs bijām kā tādi, kas sapņus redz.” (Psalms 126:1) Tik spēja pārmaiņa. Un šo pārmaiņu mēs jau redzam kā priekšzīmi Esteres grāmatā aprakstītu.

Sevišķi spilgti Evaņģēlijs atklājas šīs grāmatas cilvēku raksturos un rīcībā. Mēs zinām, šeit dažas personas ir aprakstītas ļoti ieejoši. Piemēram, Hamans. „Kad Hamans ienāca, tad ķēniņš jautāja viņam: "Ko lai dara tam vīram, kuru ķēniņš grib pagodināt?" Un Hamans domāja savā sirdī: kam gan citam kā man ķēniņš grib parādīt godu? Un Hamans sacīja ķēniņam: "Tam vīram, kuru ķēniņš grib pagodināt, lai atnes ķēniņa tērpu, kas pašam ķēniņam bijis mugurā, un atved zirgu, uz kā ķēniņš ir jājis un kuram galvā uzlikts ķēniņa kroņa atdarinājums, un lai nodod drēbes un zirgu vienam no ķēniņa dižciltīgajiem lielkungiem rokās, un lai tas apģērbj vīru, kuru ķēniņš grib pagodināt. Un lai viņš liek viņam jāt uz zirga pilsētas laukumā un sauc viņa priekšā: tā top darīts vīram, kuru ķēniņš grib pagodināt!"” (Esteres 6:6-9)

Tātad pirmais – viņš nebija sliktās domās par sevi, kā mēs sakām. Viņš domāja, ka viņš ir tas cilvēks, pret kuru ķēniņam vajadzētu būt sevišķi atzinīgam. Bet tagad, kad viņam uzdod šo jautājumu, redzēsim, kādu tad pagodinājumu viņš vēlētos. Grūti būtu iedomāties vēl lielāku godu, nekā Hamans pieprasīja sev. Ķēniņa drēbes, ķēniņa kroni, ķēniņa zirgu, un tas vēl ir par maz – vajag vēl, lai pilsētas vidū saaicina visus skatīties – lūk, kāds tas Hamans ir augstu pacēlies.

Viņš tika godāts jau iepriekš, mēs lasām Esteres 3:1 „Pēc šiem notikumiem ķēniņš Ahasvers iecēla augstākā godā un visaugstākā amatā agagieti Hamanu, Hammedatas dēlu, un lika viņa sēdekli augstāk par visiem lielkungiem savā galmā.” Viņš jau bija augstā godā un jau ieņēma augstu, atbildīgu amatu. Bet viņš vēl kāroja, lai viņš būtu ķēniņam līdzās, un, ja tas būtu iespējams, vēl pāri par to.

Un, kad Hamans redzēja, ka Mordohajs tiešām neliecas un nezemojas viņa priekšā, viņš kļuva dziļu dusmu pilns.”(Esteres 3:5) Mordohajs arī kalpoja ķēniņa pilī, viņš bija pils vārtu sargs, un, ja viņš neklanījās Hamanam, tad mēs varam saprast, ka viņš arī ķēniņam neklanījās. Ķēniņš to varēja paciest, bet Hamans to nevarēja un arī negribēja paciest. Viņš gribēja valdīt pār visiem bez jebkāda izņēmuma. Un viņš bija gatavs sasniegt savu mērķi ar viltu, ar varu un ar nežēlību. Tāds ir aprakstīts Hamans šajā grāmatā.

Vai mums ir ilgi jāmin, ja mēs jautājam – kas tad bija Hamana skolotājs? Kur viņš bija mācījies šādu godkārību? Mēs labi pazīstam to, kurš ieņēma augstu stāvokli debesīs, bet viņam tas bija par maz. Viņš gribēja Visaugstākam līdzināties. Un viņš gribēja savu mērķi sasniegt ar varu un ar viltu. Un ja mēs tagad lasām par Hamana dzīvi, tad sātana raksturs mums atklājas vēl spilgtāk un skaidrāk. Mēs tagad saprotam, kā Hamans būtībā pievīla daudzus, viņš pievīla arī valdnieku, viņš pievīla lielkungus, un tā sātans arī pievīla eņģeļus, viņš pievīla Ādamu un Ievu.

Tās bija nekritušas būtnes līdz tam laikam. Hamans tikai izgatavoja kādu augstu koku, kur pakārt Mordohaju. Sātans lika izgatavot kādu koku, pie kura patiešām pienagloja Dieva Dēlu. Un, ja mēs lūkojamies uz Hamana dzīves iznākumu, tad mēs redzam arī to, cik bezcerīga ir sātana cīņa. Hamanam neizdevās un arī nevarēja izdoties. Un viņa vara beidzās ar lielu sagrāvi, ar lielu pazemojumu un ar pilnīgu bojā eju. Un tas notika ļoti īsā laikā, kad visi Hamanu vēl slavēja un godāja, un viņš pats par sevi domāja, ka viņš vēl daudz ko nozīmē. Bet viņa liktenis bija apzīmogots un ļoti īsā laikā viss tas notika.

No šī Hamana gala mēs varam smelties cerību un drosmi, raugoties uz to, ko sātans šodien dara. Mēs dzirdam cilvēkus šodien sakām – kāpēc Dievs pieļauj? Nu, mēs jau sakām, ka Dievs jau to nedara, bet sātans to dara. Jā, bet kāpēc Dievs to ļauj? Kāpēc Dievs ļāva Hamanam? Tāpēc, ka vēl maz laika bija atlicis un tad Dievs teica savu vārdu. Un mēs dzīvojam dienās, kad sātana liktenis ir apzīmogots un visdrīzākā laikā Dievs sacīs savu galīgo vārdu.

Hamans prasīja Mordohaja pazemošanu. Bet par sātanu mēs lasām Mateja 4:8,9 „Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: „To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.”” Tā mēs redzam, ka sātans nav izdomas bagāts. To pašu sātans gribēja panākt no Dieva Dēla un to pašu sātana māceklis Hamans gribēja panākt no Mordohaja.

Ja mēs pievēršam uzmanību Mordohajam, tad viņa drosmīgā uzticība lielā mērā atgādina Kristus uzticību un arī Viņa uzvaru. Esteres 3:3,4 mēs lasām par šo cīņu. „Tad ķēniņa kalpotāji, kas bija pie vārtiem, jautāja Mordohajam: "Kāpēc tu pārkāp ķēniņa pavēli?" Kad viņi jautāja tā viņam ik dienas un kad viņš tomēr neklausījās uz viņiem, viņi stāstīja to Hamanam, lai redzētu, vai Mordohaja pašattaisnojums tiks atzīts, jo viņš bija stāstījis tiem, ka viņš ir jūds.”

Tātad Hamans cīnījās ar Mordohaju un visi ķēniņa kalpi bija ieinteresēti redzēt šīs cīņas iznākumu. Un, atkarībā no tā, kāds būs šis iznākums, tas arī viņus novestu pie zināma slēdziena par Izraēla Dievu un varbūt par Viņa tautu un vēl par daudz ko citu. Vai Kristus cīņu ar sātanu arī kāds vēro? Jā, mēs redzam, ar lielu uzmanību to vēro nekritušās būtnes visās planētās. Un arī šo cīņu, kas notiek šeit virs zemes par šo dvēseli un to, kas grib šo dvēseli novest postā un bojā ejā. Šo cīņu vēro daudzi nekrituši eņģeļi un daudzas būtnes, kas mūs redz no citām planētām. Un no tā, kāds būs šīs cīņas iznākums, būs atkarīgs Universa liktenis visā mūžībā.

Ebrejiem 7:25 mēs lasām par Jēzu Kristu. „Tādēļ arī Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu.” Tas ir mūsu Jēzus Kristus raksturojums. Viņš ir vidutājs. Neviens pats nevar nākt pie Dieva, bet Kristus ir vidutājs, kas aizrunā un ar savu asiņu nopelnu panāk to, ka Dievs pieņem grēciniekus. Nu, šo Kristus lielo misiju, lielo mīlestības misiju mēs atrodam Esteres grāmatā Esteres personā.

Ej, sapulcini visus jūdus, kas atrodas Sūsās, un gavējiet manis dēļ: neēdiet un nedzeriet trīs dienas un naktis; arī es ar savām kalponēm tāpat gavēšu. Un pēc tam es iešu pie ķēniņa, kas gan nav pēc likuma, un, ja es aiziešu bojā, tad aiziešu bojā!” (Esteres 4:16) Jūdi paši nevarēja nākt pie ķēniņa, bija tāds likums, ka viņi nevarēja nākt, nevarēja sūdzēties. Nu Estere to varēja darīt, bet tas arī viņai bija saistīts ar dzīvības briesmām. Un tomēr viņi izšķīrās riskēt, izšķīrās darīt visu, lai varētu kaut ko darīt savas tautas labā.

Ar gavēni. Šeit ir rakstīts – trīs dienas viņi gavēja un tad gāja pie ķēniņa, lai palīdzētu saviem brāļiem un savām māsām. Mēs zinām to, kas ir gavējis 40 dienas un naktis. Mēs zinām arī to, ka Ģetzemanē Viņa sviedri bija asiņaini no lielām sāpēm un pārdzīvojuma. Mēs zinām to, kas ne tikai riskēja ar savu dzīvību, bet arī savu dzīvību nodeva, lai mūs varētu aizstāvēt.

Ķēniņš Ahasvers Esterei pasniedza savu zelta zizli, un tas nozīmēja, ka viņa ir apžēlota, bet tad, kad Dieva Dēls bija piesists pie krusta, Dievs Viņam nepasniedza žēlastības zizli. Tāpēc, ka uz Viņa gulēja visas pasaules grēki. Viņš stāvēja visu grēcinieku vietā Dieva priekšā, un Dievs ienīst grēku. Dievs grēkam ir rijoša uguns. Dievam nav žēlastības priekš paša grēka. Un Jēzus, kas bija saistījies, negribēja no savām rokām izlaist mūsu bēdu nastu. Viņš bija spiests ar šo nastu aiziet dibenā, aiziet nāvē, lai grēciniekam nevajadzētu mirt.

Tā mēs redzam, īsi apcerot šo grāmatu, ka tā ir tas pats evaņģēlijs, tas ir evaņģēlijs par Jēzu Kristu, tas ir pestīšanas plāna izklāstījums, tas ir glābšanas evaņģēlijs. Kādreiz saka, ka ir četri evaņģēliji Jaunajā Derībā un Jesajas evaņģēlijs, tas ir Vecās Derības evaņģēlijs, jo tur to evaņģēliju sevišķi viegli atklāt. Patiesībā visā Vecajā Derībā ir atrodams evaņģēlijs. Vai Mozus nav Vecās Derības evaņģēlists, vai Samuēls nav Vecās Derības  evaņģēlists, vai Dāvids nedziedāja par Pestīšanu? Un tagad mēs skatāmies, kas ir Mordohajs, kas ir Estere? Tie ir Vecās Derības evaņģēlisti, viņi arī sludināja evaņģēliju un ar savu dzīvi rādīja, ko Dievs gribēja darīt grēcinieku labā.

Kas ir Hamans? Hamans brīdina mūs par to, kur aizies sātans, un iedrošina par to, ka sātanam nav nākotnes, sātanam nav cerības. Šinī brīdī, noslēdzot šīs pārdomas, atcerēsimies arī to, ka visi šie cilvēki – Hamans, Mordohajs, Estere - tie bija mums līdzīgi cilvēki. Viņi dzīvoja pirms Kristus, tas ir, viņi nelasīja evaņģēlijus tā, kā mēs tos šodien lasām, bet tāpat viņi izvēlējās vienu no diviem par savu skolotāju, par savu priekšzīmi.

Mēs redzam - Hamans, viņš izvēlējās sātanu par savu skolotāju, un viņš gāja precīzi viņa pēdās. Mordohajs, Estere, tie izvēlējās Jēzu Kristu par savu priekšzīmi un gāja šauro ceļu Viņa pēdās. Nu tā mēs redzam, ka mums un katram cilvēkam ir jāizvēlas, ko viņš pieņems par savu skolotāju, kam viņš sekos un kā pēdās viņš staigās. Mēs varam lielā mērā līdzināties Kristum. Un, protams, mēs varam lielā mērā līdzināties sātanam. Un ja mēs savu dzīvi tā kritiski apsvērtu un kritiski novērotu, tad mēs varētu nākt pie slēdziena, kam mēs vairāk līdzināmies.

Pārbaudīsim sevi šodien tā, kā mēs pārbaudījām Esteres dzīvi. Tur varētu šur tur iebilst, bet būtībā mēs redzam viņas dzīves liktenīgos izšķiršanās brīžus, un mēs redzam – jā, tas ir cilvēks, kurš līdzinājās Jēzum Kristum. Un tā mēs arī tos pārējos redzam un saprotam no viņu dzīves, kam viņi līdzinās un kam viņi sekos.

Ja kāds Man grib kalpot, tad lai viņš seko Man, jo, kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps; un, ja kāds Man kalpos, to Mans Tēvs cels godā.” (Jāņa 12:26) Mēs nevaram kalpot Jēzum Kristum jeb sacīt, ka mēs kalpojam Jēzum Kristum, un sekot ienaidnieka pēdās. Ja mēs staigāsim Kristus pēdās, mēs aiziesim pa šīm pēdām tur, kur Viņš ir aizgājis mums vietu sataisīt. Un ar mums piepildīsies Viņa teiktais: „Kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps”. Kaut Dievs palīdzētu mums visiem, ka mēs būtu ne tikai Kristus kalpi, bet mēs būtu Viņa sekotāji!