Tev nebūs savu brāli ienīst

“Tev nebūs savu brāli ienīst savā sirdī, bet pamācīdams pamāci savu tuvāku, lai tev nav viņa dēļ jānes grēks.” (3. Mozus 19:17)

Tā ir aktuāla mācība, jo tā runā par mūsu attiecībām ar citiem cilvēkiem un savā starpā. Tā ir arī praktiska mācība. Šeit ir parādīts, ko nedrīkst darīt, un arī parādīts, ko vajag darīt. ,,Tev nebūs savu brāli ienīst savā sirdī, bet pamācīdams pamāci savu tuvāku, lai tev nav viņa dēļ jānes grēks.″

Ja mēs šajā pamācībā iedziļināmies un mēģinām to pielāgot mūsu dzīvei, tad mūs mulsina tas, kāpēc šeit ir dotas tikai divas iespējas? Viena ir ienīst – dzīvot naidā ar savu tuvāko. Un ja nē, tad tev viņš ir jāmāca. Tev jājaucas iekšā viņa dzīvē. Kāpēc šeit nav dota vēl trešā iespēja, kas, kā liekas, būtu vislabākā izeja - palikt neitrālam? Nevajag nīst nevienu cilvēku. Bet nevajag jaukties arī viņa dzīvē. Tas ir noteikti labāk, nekā naids. Man naida nekāda nav, bet man arī nav nekādas intereses par kaimiņu vai arī par kādu citu cilvēku.

Liekas, ka šī neitralitāte ir ne tikai labāka par naidu, bet tā ir pat labāka nekā draudzība. Kurš ir kādreiz savā draugā pievīlies? Es domāju, ka varbūt vairāki tādi atradīsies, kas to ir piedzīvojuši. Un mēs domājam –kāpēc mums vajadzēja tik tuvu iedraudzēties? Ja es to nebūtu darījis, nebūtu arī jāpieviļas. Tātad atliek jautājums – kāpēc Dieva vārds neparedz šādu iespējamību? Palikt neitrālam, palikt vienaldzīgam pret otru cilvēku, ne mīlēt viņu, nedz arī nīst.

Iemesls, kāpēc šī izdevība nav paredzēta, ir redzams no šī paša panta. “...ka tev viņa dēļ grēks nav jānes.” Grēka klātbūtne ir tas apstāklis, kas neļauj mums būt vienaldzīgiem vienam pret otru.

Gribu pateikt dažus vārdus par grēka raksturu, par grēka dabu. Dievs ir dzīvības Dievs. Dieva nolūks ir dot cilvēcei un katram atsevišķam cilvēkam dzīvību. Nebeidzamu dzīvību, - tādu, kas nenoveco un nebeidzas ar nāvi. Neuzvaramu dzīvību. Es atceros, ka kādreiz lasīju - vienam no pirmajiem PSRS kosmonautiem korespondents uzdeva dažādus jautājumus. Un viens jautājums bija tāds – kas ir laime? Lai nu viņš pasaka, viņš ir bijis augstu pacēlies, lai viņš tagad pasaka, kas ir laime. Viņš atbildēja – “Laime ir dzīvība.” Nu, varbūt viņš to domāja vienkārši. Viņš riskēja ar savu dzīvību, un ka tagad viņš atgriežas dzīvs, viņš par to ir laimīgs. Bet tā ir dziļa patiesība, ka dzīvība ir vislielākā laime. Un Dievs grib dot cilvēkam šo laimi tā, ka lai neviens to viņam neatņem.

Jāņa 10:10 Pestītājs saka – “Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.” Un Jāņa 14:19 ir rakstīts – “...jo Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.” Tas ir Dieva nolūks - lai cilvēkam nekad nebūtu jāzaudē laime dzīvot, lai cilvēks varētu dzīvot un varētu būt laimīgs vienmēr. Dievs ir nospraudis to ceļu, kurš ved uz laimi, un kurš nekad nenobeidzas nelaimē un nebeidzas nāvē. Un tas, kas šo ceļu iezīmē, tas ir Dieva likums. Šeit pat 3. Mozus 18:5 ir teikts: “Sargājiet Manus likumus un Manas taisnās tiesas; ikviens cilvēks, kas to darīs, tas to dēļ dzīvos,- Es esmu Tas Kungs!” Dievam ir dažādi likumi, dažādas pavēles; Viņam ir 10 baušļi un vēl citas pavēles. Un ja mēs gribētu jautāt – priekš kam tas mums ir vajadzīgs? Kāpēc mums ir jāievēro Dieva likumi? Un šeit ir atbilde – “Lai jūs dzīvotu.” Lai jums nebūt šī laime jāzaudē, lai cilvēcei nebūtu jānogrimst nāvē un, lai nevienam cilvēkam tas nebūtu jāpiedzīvo. Tālab ir dots Dieva likums.

Bet kas tad ir grēks? Grēks ir atkāpšanās no Dieva likuma ceļa. Atkāpšanās no Dieva noteikumiem. Tas ir grēks? Un līdz ar to mēs saprotam, grēks ir noziegums pret dzīvību. Tas, kas dara grēku, tas noziedzas pats pret savu dzīvību, viņš zināmā mērā ir pašnāvnieks, jebkuru grēku darīdams. Un viņš noziedzas arī pret otra dzīvību. Jo var darīt grēku arī pret otru cilvēku. Un ja mēs to esam sapratuši, tad mēs arī izprotam to, ka grēka klātbūtnē nevar būt neitralitātes. Ja cilvēks atkāpjas no dzīvības ceļa, piemēram, ja cilvēks slīkst ūdenī, vai cilvēkam draud sadegšana degošā mājā. Varbūt kāds ir nokritis uz ielas, viņam draud, ka viņš aizies bojā bez slimnīcas. Kāda šeit var būt neitralitāte? Un ko tas nozīmē, ka es esmu neitrāls pret to, kas slīkst? Tas nozīmē, ka es gatavojos kļūt par viņa nāves vaininieku. Ja es varētu viņam palīdzēt, varu mēģināt palīdzēt, tad tas ir mans tiešais pienākums. Un ja esmu neitrāls, es paeju garām un saku: ,,Es jau viņu neienīstu, es jau viņam nekā ļauna nevēlu. Bet arī nesniedzu palīdzību, es kļūstu par viņa bojāejas, par viņa posta līdzdalībnieku. Un tāpēc Dieva Vārds neparedz tādu iespēju, ka mēs varētu būt neitrāli viens pret otru, vai neitrāli pret citiem cilvēkiem.

Palīdzēt cilvēkam, lai viņš neatkāpjas no dzīvības ceļa, lai viņš nedara grēku – kā jūs domājat – vai tas ir viegli vai grūti? Diezgan grūti, jo ko tas nozīmē? Tas nozīmē – man vajag iedziļināties otra cilvēka dzīvē. Man vajag atklāt viņam savu sirdi. Visu to, ko es zinu par dzīvību, visu to, ko es zinu par laimi, tas man viņam ir jāpasaka. Man ir jādara viņa labā viss, ko es tikai protu. Tāda palīdzēšana ir līdzīga vistuvākai, vissirsnīgākai draudzībai. Tikai ar to atšķirību, ka tas, kas grib palīdzēt, tas gan šo draudzību parāda, viņš atklāj savu sirdi, viņš ieliek sevi, lai palīdzētu, savu sirdi ieliek otra cilvēka dzīvē, lai viņam palīdzētu. Bet šī draudzība var palikt vienpusīga. Ja tas, kam grib palīdzēt, tas šo palīdzību nepieņem.

Un lūk, ja mēs negribam otram tā atklāties, negribam tā otram tuvoties, negribam otra dzīvē jaukties, tad mums ir jāpaliek vienaldzības grēkā. Un tas ir tas pats, kas naids, tas ir noziegums.

Kāds ir mūsu pienākums pret līdzcilvēku? Tas Bībelē ir ļoti saprotami attēlots daudzās vietās, bet šodien gribētu lasīt līdzību Lūkas 10:30 un mēģināsim kopā šo līdzību atšifrēt – “Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzalemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pus mirušu guļam, aizgāja.” Nu, ko attēlo šis cilvēks, kas guļ ceļmalā? Tas attēlo to cilvēku, kam ir vajadzīga mana palīdzība. Varbūt viņam ir vajadzīga materiāla palīdzība. Varbūt fiziska palīdzība – viņam izdarīt kādu pakalpojumu. Šis cilvēks attēlo arī to, kas nepazīst Dievu un nepazīst dzīvības ceļu. Viņš ir aplaupīts jau varbūt no bērnības. Viņam māte nemācīja Dievu lūgt. Viņam neviens neteica, ka tev iespējams iegūt mūžīgu dzīvību, ka ir iespējams iegūt laimi un saskaņu jau šinī dzīvē.

Viņš ir aplaupīts cilvēks. Viņš gaida nāvi, jo viņš nezina dzīvības ceļu. Par šo cilvēku, kas gulēja ceļmalā, nav rakstīts – vai viņš vaidēja, vai viņš sauca palīgā. Varbūt viņš bija nesamaņā. Un gulēja kluss un nesauca nevienu. To mēs nezinām; šajā līdzībā tas nav teikts. Garīgie trūkumcietēji - tie ir dažādi. Ir daži, kas sūdzas, ka man ir grūti, es nezinu, kas man var palīdzēt. Man nav miera, man nav cerības. Ir citi, kas ir nesamaņā. Viņi neapzinās, ka viņiem nav cerības, neapzinās, ka viņiem nav nākotnes. Ir arī citi, kas pretojas palīdzībai. Kad viņiem grib palīdzēt, viņi domā, ka tas ir kaut kas ļauns, un viņi tam pretojas.

Lasām tālāk 31. un 32. pantu. Šeit ir parādīts, nu tā spilgti un uzskatāmi parādīts – ko nozīmē būt vienaldzīgam, ja ap tevi ir cilvēki, kam vajadzīga palīdzība – “Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām.″ Nu, priesteris un levīts – viņi bija ticīgi vai neticīgi? Noteikti ticīgi. Tās bija, mēs teiktu, draudzes amatpersonas. Un kāds šeit brīdinājums ir ietverts? Ka arī ticīgs cilvēks var izdarīt šo lielo grēku. Viņš var vienaldzībā paiet garām otram cilvēkam, kuram ir vajadzīga palīdzība. Ko viņi domāja iedami garām? Nav rakstīts, ka viņi nebūtu ievērojuši to cietēju. Ir rakstīts - ,,tas to redzēja″ un tomēr aizgāja garām. Un tie bija ticīgi cilvēki. Nu, varbūt viņu ticība bija tāda, ka viņa pazina Dievu, ka Viņš mani mīl, ka es no Dieva varu kaut ko izlūgties un kaut ko saņemt. Bet viņi to nesaprata, ka Dievs arī citus cilvēkus mīl. Ir tāda egoistiska ticība, ka man no Dieva daudz ko vajag un es esmu gatavs no Dieva lūgt, lai Dievs man palīdz. Bet man neinteresē, ka manam tuvākam arī kaut ko vajag. Un es nedomāju par to, ka Dievs mīl visus.

Varbūt viņu reliģija bija tāda, kādu apliecina daudzi cilvēki. Man ir gadījies runāt ar diezgan daudziem cilvēkiem, kas saka - ,,Es tik dziļi negribu iedziļināties reliģijā un pētīt Bībeli. Bet es jau arī neesmu neticīgs. Mana ticība ir tāda, ka nedari otram ļauna. Tā ir visa mana ticība!″ (Vai jums arī kāds kaut ko tādu ir teicis?) Un tā tas priesteris varbūt arī domāja – tas tur ceļmalā guļ; nu, mana ticība saka - nedari viņam nekā ļauna. Es neko ļaunu viņam nedaru, es aizeju tikai viņam garām savu ceļu. Šeit ir parādīts – cik ļoti tumša ir šāda cilvēka ticība. ,”Nedari otram ļauna” - tas ir tik maz! Tā nav nekāda ticība. Un mēs redzēsim – tādai domai nav nekāda sakara ar Kristu. Mūsu pienākums ir parādīts nākošajos pantiņos.

Lasām no 33. panta – “Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu.”

Tā, kā rīkojās šis samarietis, tā rīkojās Jēzus Kristus. Mēs ticam, ka Jēzus Kristus vienmēr ir bijis Debesīs; Viņš ir Dieva dēls. Viņš ir viens no trim Dievības personām. Viņš bija Debesīs, un Viņam tur nekas nebija slikts un nekā netrūka. Bet Viņš redzēja cilvēci, Viņš redzēja planētu Zemi un redzēja, ka šī planēta ir dziļi nelaimīga, tā ir aplaupīta. Tā ir no savas orbītas novērsusies, atkāpusies no dzīvības ceļa. Un Viņa sirds iežēlojās. Viņš nevarēja vienaldzīgi līksmoties par citām planētām, par eņģeļu pielūgsmi. Bet Viņam sirdī vienmēr bija šī viena planēta, planēta Zeme. Un šis žēlums Viņam neļāva palikt Debesīs. Viņš nokāpa šeit uz šo zemi. Viņš pazemojās un kļuva līdzīgs cilvēkiem, lai mums palīdzētu; un mums palīdzēt nevarēja par velti, bet tur bija jāsamaksā ļoti liela cena. Tad Jēzus atdeva visu, kas Viņam bija, lai mums palīdzētu, lai mēs nepaliktu ceļmalā un nepaliktu mūžīgā nāvē. To darīja Kristus. To darīja šis samarietis, kas mums ir par priekšzīmi aprakstīts. Un tas ir arī mūsu pienākums.

Šeit ir rakstīts, ko šis samarietis darīja. Viņš apsēja brūces; un ko viņš izmantoja pirms tam? Šeit ir rakstīts – “eļļu un vīnu”. Un kā jūs domājat – ko viņš vispirms uzlēja uz tām rētām – eļļu vai vīnu? Es domāju, ka vīnu. Bet kas bija patīkamāks tam ievainotajam, vai kad vīnu lēja uz vātīm, vai tad, kad eļļu lēja? Jā patīkamāk noteikti eļļu. Varbūt to vīnu nemaz nevajadzēja liet, varbūt to eļļu uzreiz vajadzēja? Kāpēc tas vīns bija vajadzīgs? Dezinfekcijai. Nu, tas nebija 100% spirts, bet tas tomēr bija dezinfekcijas līdzeklis. Citādāk nevarētu sadziedēt brūci. Tā arī garīgais vīns – Dieva Vārda pamācības - dezinficē mūsu dzīvi. Mums ir jāzina, kas ir grēks, kādam mums uz to ir jānorāda. Bet vai to ir patīkami dzirdēt? Es to grēku daru, un tagad māsa atnāk un pasaka - ,,Nu, tu dari gan, bet tas ir grēks. Tu esi atkāpies no dzīvības ceļa.” Tas nav patīkami, bet tas ir nepieciešami. Bet kas ir tā eļļa, kas mīkstina mūsu vainas? Varam teikt, tie ir Dieva Vārda apsolījumi, tie ir iepriecas vārdi no Svētā Gara. Tā ir norāde uz Jēzu Kristu, ka Viņš ir miris par mūsu grēkiem un mūsu grēku brūces var sadzīt, un mēs reiz stāvēsim Dieva priekšā kā tādi, kas nekad nebūtu grēkojuši.

Mēs ievērojam, ka tur nepietika tikai ar to vienu samarieti, bet tur bija vairāki, kas palīdzēja. Viņš nogādāja cietušo ,,uz mājvietu”, tas ir, uz viesnīcu, jeb uz iebraucamo vietu, kā agrāk teica. Kā jūs domājat, ko tad attēlo šī ″viesnīca″, kur ienāk sasisti, aplaupīti, un te viņi tiek apkopti, eļļa tiek lieta un vīns tiek liets, un pamazām viņu rētas sadzīst un viņi atžirgst? Kur ir tāda viesnīca? Es domāju, tā ir Dieva draudze. Visa Dieva draudze piedalās pie tā, lai grēciniekam palīdzētu un atgrieztu viņu uz dzīvības ceļa. Ko dara šajā darbā Kristus? Ko dara cilvēks? Cik es pētu šo līdzību, man liekas, ka to var attiecināt dažādi. Var teikt tā - Jēzus ir tas samarietis, kas atrasto cilvēku nodod draudzes rīcībā, lai tā tagad par viņu rūpējas. Jēzus ir tas, kura sirds iežēlojas. Jēzus ir tas, kurš maksā par kopšanu. Tas viss ir pareizi, un to visu var attiecināt uz Jēzu. Bet var arī sacīt, ka Jēzus ir tas viesnīcas saimnieks. Viņš ir draudzes galva. Viņš ir tas, kas šeit vada. Viņš ir draudzes galvenais ārsts. Mēs Viņam uzticam mūsu fiziskās slimības un uzticam arī dvēseles slimības. Viņš ir tas, kas dziedina, kas vada šo darbu. Katrā ziņā ir skaidrs, ka ir nepieciešama cieša sadarbība katram ar Pestītāju un arī citam ar citu. Trūkuma citēju, garīgo cietēju glābšana, tas nav viena cilvēka darbs. Tas ir darbs, kurā piedalās Kristus, un darbs, kurā ir jāpiedalās tev un man, un katram, kurš negrib dzīvot naidā, un kurš negrib būt arī vainīgs pie otra bojāejas.

Kā jūs domājat, – iet pa ceļu, tur guļ kāds cilvēks. Mēs nezinām, kas viņam ir, kas viņam kaiš. Un tagad viņu uzpurināt, viņu pacelt un vēl apņemties viņu kopt un vēl apņemties par viņu rūpēties – vai tā ir viegla lieta? Tā nav viegla lieta, tā ir diezgan sarežģīta lieta. Cilvēks, pirms viņš aiztiek kādu, viņš parasti labi apdomā. Un bieži tas ir nepateicīgs darbs, jo ne vienmēr šis cilvēks, kuram sniedzam savu palīdzību, ir pateicīgs.

Un ja mēs to attiecinām uz garīgo dzīvi – iedomājieties, iedziļināties otra cilvēka dzīvē, atvērt viņam savu sirdi, atklāt viņam savus piedzīvojumus, ka es arī biju kādreiz neziņā un biju arī grēkā kritis. Un Dievs ir man palīdzējis. Tagad aizrādīt uz viņa grēku. Ja pacelt gulošu uz ielas ir sarežģīti, tad tas, ko es minēju, tas ir vēl vairāk sarežģīti. Un tas, kas to ir mēģinājis darīt, tas varbūt teiks, ka tā var būt pat bīstama lieta, kas lielāko tiesu izraisa nepatikšanas. Un tomēr tas ir vienīgais, ko Dievs no mums gaida, jo otra iespēja – tas nozīmē aiziet garām. Kļūt par otra cilvēka bojāejas liecinieku un par viņa bojāejas vaininieku. Tas ceļš mums neder. Un tā atliek tikai tas viens, sarežģītais ceļš – izliet savu interesi, savu mīlestību pār otru cilvēku.

,,Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim.″ (Galatiešiem 6:9) Mācīsimies, kā palīdzēt cilvēkiem! Draudze jau ir tāda organizācija, kuras mērķis ir palīdzēt cilvēkiem. Mēs ļoti nožēlojam, ka mums nav iespējams sniegt visu palīdzību, kādu cilvēcei vajag. Bet mēs darām to, kas ir mūsu spēkos. Mācīsimies, kā to konkrēti darīt! Kā mēs varam palīdzēt saviem darba biedriem. Kā mēs varam palīdzēt tiem, kas ir bez cerības slimībā. Nesaticībā un dažādos dzīves apstākļos. Mācīsimies no savām kļūdām. Mācīsimies no savām neveiksmēm, mācīsimies, kā to darīt labāk. Tikai vienu nedarīsim – nedzīvosim vienaldzībā, nedzīvosim arī naidā. Nepaiesim nevienam cilvēkam garām ar tādu domu – ka mums gar viņu nav daļas, vai viņš nav cienīgs, lai viņam palīdzētu.

“Mīļie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt.” (1. Jāņa 4:11) Dieva mīlestība nozīmē bezgala daudz. Dieva mīlestība ir miers. Dieva mīlestība ir cerība. Dieva mīlestība ir spēks. Dieva mīlestība ir prieks. Dieva mīlestība ir gaisma. Saņemt, baudīt Dieva mīlestību, tā ir vislielākā laime, ko cilvēks var iegūt. Un tāpēc mums ir tik ļoti dārgs tas raksturojums, ka Dievs ir mīlestība, ka Dievs tik ļoti pasauli mīlējis, un ka Viņa mīlestība ir gatava šodien satvert arī mani, arī tevi ar gaismu, ar prieku, ar spēku un darīt mūs laimīgus. Bet ievērosim! Šī Dieva mīlestības straume no Debesīm, tā ir šodien gatava ieplūst tavā sirdī, ieplūst tavā dzīvē, un šī straume vienmēr svaiga un dzidra ir gatava tevi piepildīt, bet tikai tad, ja tu šo mīlestību sniegsi atkal tālāk, ja tu būsi tas kanāls, ja tu būsi tā caurule, caur kuru šī straume vienmēr tek un tek un slacina tos, kuri ir sakaltuši un izslāpuši.

Bargā ziemā vienā otrā vietā gadās, ka ūdens caurules aizsalst. Un ja caurule ir aizsalusi, tad jūs zināt, kas notiek. Tā ūdens strūkla pamazām apstājas, ūdens netiek piegādāts attiecīgā vietā, un kas notiks ar pašu šo cauruli? Pārplīsīs! Tās ir lielas briesmas, ja tā straume ir apstājusies un ūdens ir aizsalis tajā caurulē, tās ir lielas briesmas ne tikai mājas iedzīvotājiem, bet arī pašai caurulei. Jo šī caurule aizies bojā. Kāds pieredzējis speciālists ir teicis – ja aizsalst ūdens, tad vienu nakti to vēl paciest var. No rīta noteikti vajag atkausēt. Bet ja neatkausēs un gaidīs līdz pavasarim, tad aizies bojā šī caurule. Mīļo brāli un mīļā māsa, vai caur tevi plūst Kristus mīlestības strūkla uz citiem cilvēkiem? Vai ap tevi ir tādi cilvēki, kurus tu vari aplaimot ar šo strūklu, kurus tu uzskati par šīs mīlestības patērētājiem, kam šī mīlestība ir vajadzīga? Un ja šī strūkla tavā sirdī ir aizsalusi, tad nekavējies atkausēt to šodien. Tāds stāvoklis ir ļoti bīstams, ne tikai cilvēkiem kas ap tevi, bet arī priekš tevis!

Lai Dievs mums palīdz šodien atkausēt mūsu sirdis, atsildīt tās šodien. Un ļaut, lai Kristus mīlestība caur mums izplūstu uz daudziem un piepilda arī mūs! Ar mums ir daudzi cilvēki, bet mēs reizēm esam it kā akli, mēs viņus neredzam; bet viņi ir, un Dievs gaida, lai mēs viņus slacinātu ar Viņa mīlestības rasu. Lai Dievs mums palīdz viņas saredzēt! Un lai Dievs dod mums savu siltumu, ka mēs spētu daudzus aplaimot un paši būtu laimīgi šajā mīlestībā!