Sagatavošanās

(Autors: Īzaks Kleimanis)

„Tāpēc Es arī turpmāk tev tā darīšu, Israēl! Un, ja Es tev tā gribu darīt, tad sataisies, Israēl, lai tu varētu stāties sava Dieva priekšā!” (Amosa 4:12)

Mēs zinām, ka Kristus ir solījis atgriezties, bet mēs nezinām Viņa atgriešanās laiku. Mēs sakām, ka tas, kas nāks, tas ir mūsu Dievs. Bet vai mēs paši esam gatavi Viņu sastapt? To mums atgādina pravietis. Viņš saka: „Sataisies, Israēl, lai tu varētu stāties sava Dieva priekšā!” Vai mēs esam gatavi tam brīdim, kad piepildīsies tas, par ko mēs šodien sludinām un brīdinām pasauli?

Šodien cik cilvēku, tik biogrāfiju, tik likteņu. Un nav divu cilvēku un divas dzīves, par kurām varētu sacīt, ka tās ir vienādas. Ir cilvēki, kas materiālā ziņā ir turīgi. Ir tādi, kas visu mūžu sitās ar nabadzību. Ir ievērojami cilvēki, kuru foto liek uz goda dēļiem, par kuriem raksta avīzēs, bet ir arī tādi, par kuriem kaimiņi pat nezina, ka tāds vispār eksistē. Ir dažādas tautības. Ir cilvēki ar dažādu ģimenes stāvokli un ar dažādu laimes un veselības pakāpi.

Kristus atgriešanās dienā būs tikai divas šķiras. Mateja 25:10, pazīstamajā Jēzus līdzībā par desmit jaunavām teikts - „Un, kad tās aizgāja pirkt, nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza.” Tanī dienā bija tikai divas šķiras – gatavās jaunavas un tās, kuras nebija gatavas. Un arī Kristus dienā būs tikai divas šķiras – tie, kas ir sagatavojušies, un tie, kas vai nu nav gribējuši sagatavoties, vai nav ticējuši, vai ir ticējuši un ir gribējuši, bet ir nokavējuši, bet viņi nav sagatavojušies.

Tie, kas ir sagatavojušies, tie pacels savas rokas un sacīs – „Šis ir mūsu Dievs, uz to mēs esam gaidījuši”. Bet otrā šķira ir aprakstīta Atklāsmes 6:15-17: „Zemes ķēniņi, varenie, virsnieki un bagātie, stiprie un katrs vergs un brīvais paslēpās alās un klinšu aizās, sacīdami kalniem un klintīm: „Krītiet uz mums, apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd goda krēslā, un no Jēra dusmām. Jo atnākusi Viņu lielā dusmu diena! Kas varētu pastāvēt?””

Dažādi cilvēki būs starp atpestītajiem – izglītoti, neizglītoti. Tādi, kas šinī zemes dzīvē ir daudz ko baudījuši, un tādi, kam ir ļoti grūti gājis. Bet viņi būs gatavi un viņu prieks būs kopīgs. Un arī starp negatavajiem, kā mēs lasījām, būs dažādas cilvēku šķiras. Tur būs augstmaņi, kas nekad zemiem cilvēkiem blakus nesēdēja, tur būs tādi, kas dzīvoja pilīs un kurus apsargāja miesassargi, bet tanī brīdī viņiem būs kopīgs liktenis, kopīgs izmisums un arī kopīgs dzīves iznākums.

Un, protams, starp tiem būs arī cilvēki, piederoši pie dažādām ticības šķirām. Mēs ticam, ka daudzi no mūsu draudzes būs starp tiem, kas būs gatavi sastapt Kungu, un par nožēlošanu mums jāsaprot, ka arī starp tiem, kas sacīs – „Krītiet uz mums, apslēpiet mūs no Tā vaiga, jo mēs neesam gatavi!” arī starp viņiem būs cilvēki no mūsu draudzes, mūsu konfesijas. Patiesībā, šīs šķiras neradīsies vienā dienā. Šīs šķiras eksistē jau šodien. Bet cilvēki neievēro un nedomā par to, pie kā viņi paši pieder. Par otru varbūt vēl padomā, kāds būs viņa mūžīgais liktenis, bet par sevi domā maz.

Dieva žēlastība un mūsu laika lielā izdevība ir tā, ka šodien vēl var pāriet no vienas šķiras otrā. Un, protams, arī atpakaļ. Un tāpēc pravietis saka – „Sataisies!” Ja tu šodien esi starp tiem, kas nav gatavi, vēl tu vari šodien sagatavoties un piederēt tai šķirai, kura būs vienīgā laimīgā Kristus dienā.

Kas ietilpst sagatavošanās darbā? Te nepietiek ar to, ka mēs sajūsmināsimies vienā brīdī, ka mēs kaut ko pateiksim, varbūt kaut ko izdziedāsim, varbūt arī izjutīsim kaut ko savās sirdīs. Tas vēl nenozīmē, ka mēs ar to kļūsim gatavi. Sagatavošanās ietver sevī noteiktas ikdienas sistemātiskas pūles no mūsu puses. To galveno, lai mēs tiktu sagatavoti, to Dievs darīs, bet to Viņš dara priekš visiem. No mūsu puses ir vajadzīgs noteikts dzīvesveids, noteikta rīcība, noteikta dzīves līnija. Tikai ar to mēs tiešām varam sagatavoties Kunga nākšanai. Šajā dzīves līnijā ietilpst tāda it kā prozaiska lieta, kas ir tomēr ļoti svarīga, kā Svēto Rakstu pētīšana.

Kādreiz mūsu draudze bija Bībeles tauta. Un, domājot par savu dzīvi un par savu brāļu dzīvi, es uzdrošinos teikt šos vārdus – „kādreiz bija Bībeles tauta”. Man pašam kādreiz Bībele bija līdzi katrā mēteļa kabatā. Un es nekur nesēdēju, nevienā vilcienā, nevienā satiksmes līdzeklī ne piecas minūtes, ka es nebūtu izņēmis Bībeli un nebūtu to lasījis. Šodien tas tā vairs nav. Vai nu tie satiksmes līdzekļi ātrāk brauc, vai arī ir kāda cita vaina, bet es labāk nejautāšu – cik no mums ņem ceļā Bībeli, cik no mums lasa Bībeli autobusu pieturās un dzelzceļa stacijā.

Mums ir jāpētī Bībele, jo tas ir Dieva Vārds, un tas ir mūsu pestīšanai būtisks un neaizvietojams vārds. Svētie Raksti liecina par Kristu. Svētie Raksti mums atklāj Dieva prasības. Svētie Raksti kā spogulis uzrāda mūsu gatavības pakāpi. Un mūsu laika iezīmei ir jābūt nopietnai Dieva Vārda izpētei. Kas raksturo mūsu draudzi šajā laikā? Varbūt augstas kvalitātes mūzika, varbūt vēl kaut kas cits. Tomēr pēdējam laikam jābūt tam laikam, kur Dieva bērni un Kristus atnākšanas gaidītāji ar sevišķu dedzību nododas Bībeles izpētei.

Salamana pamācībās 2:4, 5 teikts šādi: „Ka tu meklētu to kā sudrabu un klaušinātu pēc tās [Glika tulk. - “pakaļdzīsies”] kā pēc apslēptām mantām, tad tu sapratīsi bijību Tā Kunga priekšā un iegūsi Dieva atziņu.” Ja es jautātu – kurš no jums Bībeli meklē kā sudrabu? Kurš savai Bībelei dzenas pakaļ? Gandrīz varētu teikt, ka Bībele mums dzenas pakaļ. Bet mēs bēgam. Un ja tas ir tā, tad mēs nesapratīsim Kunga bijāšanu un neatradīsim Dieva atzīšanu.

Psalmi 1:1, 2 - „Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā grēcinieku ceļus, nedz arī sēž paļātāju pulkā,” – nu, to tad mēs tiešām cenšamies ievērot, - „bet kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību.” Cik daudz tas ir – pārdomāt dienām un naktīm? Vai tas nozīmē no rīta steigā izlasīt vienu pantiņu? Vai ja mēs izlasām vienu Bībeles nodaļu reizi pa nedēļu, vai ar to mēs piederam tai šķirai, ko Kungs sauc par svētīgu?

Lai sagatavotos Kunga nākšanai, mums savās domās ir jākavējas pie tā, kas ir augšā. Kolosiešiem 3:1 - „Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas.” Ko tas nozīmē – tiekties pēc tā, kas ir augšā? Tas nozīmē – savas ikdienas rūpes un lietas nolikt otrā vietā.

Mēs, mīļie, mēs zinām daudz par Debesīm. Mēs varam katram izskaidrot, kas no Debesīm nāks un kā tas notiks. Bet mēs dažreiz esam tik ļoti aizrāvušies ar mūsu zemes lietām, vai tās būtu ģimenes lietas, vai tās būtu darba lietas, vai tās būtu kādas citas lietas, kas ir saistītas tikai ar šo zemi, lietas, par kurām mēs skaidri zinām, ka Kristus nākšanas dienā šo lietu vērtība būs līdzināma nullei. Tai nebūs it nekādas nozīmes. Bet šodien šī lieta mani tik ļoti aizņem un tik ļoti aizkavē, ka es dzīvoju tā, it kā es neko nezinātu par to, kas ir augšā.

Filipiešiem 3:20 - „Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu.” Tie notikumi, kuriem ir patiešām liela nozīme manā dzīvē, tie ir debesu notikumi. Tie ir notikumi, kas šodien notiek debesu svētnīcā. Mums tas ir jāapzinās. Mums ir jādzīvo ar apziņu, ka mūsu piederība ir debesīs. Tas nozīmē – mums jādzīvo pēc Debesu likumiem, mums ir jādzīvo pēc paklausības likumiem, pēc mīlestības likumiem, pēc pašuzupurēšanās, pēc piedošanas likumiem. Mums šodien ir jādzīvo tā, lai mēs tur iederētos.

Kā Vecajā, tā Jaunajā Derībā Kungs uzsver, ka Viņa tautai jāatšķiras no pārējās pasaules. Jāatšķiras pēc gara, pēc rīcības un pēc dzīves. Tiem jābūt īpašiem ļaudīm, svētai tautai. Austrumi nav tālāk no rietumiem nekā gaismas bērnu ieradumi, darbi un nostāja atšķiras no tumsas bērniem.

To iezīmei, kas nopietni gatavojas Kristus nākšanai, jābūt sevišķai rūpībai, sevišķai vērībai pret savu garīgo dzīvi un saviem garīgajiem pienākumiem. Filipiešiem 2:12 - „Tātad, mani mīļie, tā kā jūs vienmēr esat paklausījuši, nevis manā klātbūtnē vien, bet tagad daudz vairāk manā prombūtnē, gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti.” Mēs visi gribam tapt svēti, starp mums nav neviena, kas negribētu tapt svēts, bet mēs parasti nepieliekam sevišķas pūles, mēs neuzrādām sevišķu dedzību, un mūsu ilgas pēc svētuma nez vai varētu salīdzināt ar tādu dzīšanos ar bijāšanu un drebēšanu.

Mēs kādreiz redzam, kā cilvēks steidzas panākt kādu satiksmes līdzekli. Viņš pieliek pēdējos spēkus, un ārsti saka, ka tas ir ļoti bīstami, jo cilvēks tā skrienot un pārdzīvojot var ātri dabūt infarktu un aiziet bojā. Tāpēc, ka cilvēks baidās nokavēt, viņš ieliek visus miesas un dvēseles spēkus, lai tikai nenokavētu. Vai es ielieku tādus spēkus savā mērķī – lai taptu svēts?

Mums varbūt nevienam nav darīšana ar dārgakmeņiem un vismaz es viņus varētu redzēt un neatšķirt no citiem akmeņiem. Bet tanī laikā cilvēki ļoti vērtēja dārgus akmeņus. Pestītājs pieveda tādu līdzību par kādu tirgotāju, kurš uzzināja, ka ir viena dārga pērle un viņš ļoti iekāroja šo dārgo pērli. Viņš visu pārdeva, kas viņam bija, lai tikai iegūtu šo dārgo pērli. Tā cilvēki tajā laikā raudzījās uz dārgakmeņiem.

Un tad Jānis atklāsmē redz, ka Dieva tronis ir kā viens milzīgs dārgakmens, varavīksne pie Dieva troņa ir kā viens milzīgs dārgakmens, Jaunā Jeruzaleme, tā ir kā no pērlēm, pamati arī kā no dārgakmeņiem. Mīļie, vai tas, ka viņš redzēja to kā dārgakmeni, vai tas nav mājiens uz to, lai es visu pārdotu, lai es visu atdotu, un iegūtu jauno Jeruzalemi un iegūtu Dievu, lai es varētu Viņa vaigu mūžībā redzēt? Pierādi ar darbiem, ka tu gatavojies lielajiem mūžības notikumiem!

Mīļie, mēs un līdz ar mums visi cilvēki faktiski esam grimstoša kuģa pasažieri. Starpība ir tikai tā, ka mēs zinām, ka tas ir grimstošs kuģis, uz kā cilvēce šodien atrodas. Starpība ir tā, ka mēs zinām, kur atrodas glābšanas laivas, bet citi cilvēki nezina, viņi saka – „Mēs tik un tā esam pagalam!” “Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim!”

Mūsu dzīves uzdevums ir aicināt citus cilvēkus, lai viņi taču ieiet tai glābšanas laivā. Kāpēc viņi grib aiziet postā? Kāpēc viņi negrib izmantot šo glābšanas iespēju, ko viņiem piedāvā Jēzus Kristus? Mēs to darām un to darīt ir arī mūsu pienākums. Bet mīļie, ir laiks mums padomāt par sevi. Vai mēs paši negribam kāpt tai glābšanas laivā? Vai mēs gribam citiem norādīt ceļu un tomēr paši neieņemt to vietu, kas mūžībā ir arī priekš mums?

Citi cilvēki mūs uzklausa, citi neuzklausa. Bet Noa taču arī nepalika ārpusē tāpēc, ka cilvēki viņam neklausīja. Vai tad mēs lai paliekam ārpusē tikai tāpēc, ka daudzi cilvēki neklausa un neizmanto glābšanas iespēju? Un galu galā – vai cilvēki neskatās uz mūsu dzīvi? Vai viņi var mūs klausīt un mūsu vārdus ņemt nopietni, ja viņi no mūsu dzīves redz, ka mēs paši nemaz nedarām to, uz ko aicinām viņus? Amosa 4:12 - „Tāpēc Es arī turpmāk tev tā darīšu, Israēl! Un, ja Es tev tā gribu darīt, tad sataisies, Israēl, lai tu varētu stāties sava Dieva priekšā!”