Neatstāt Jēzu

Jēzus vienmēr mūs ir mīlējis, mīl un mīlēs. Viņš vienmēr runā patiesību. Jēzus vienmēr sniedz patiesu mieru un drošību. Bet kā tas var būt, ka cilvēki, kuri apgalvo, ka tic Jēzum Viņu atstāj? Mums ir vērts pārdomāt par to, cik stipras, noturīgas ir mūsu attiecības ar Jēzu.

I Jēzus mūs pazīst

„Redziet, nāk stunda un ir jau klāt, kad jūs izklīdīsiet katrs savā vietā un Mani atstāsiet vienu. Bet Es neesmu viens, jo Tēvs ir pie Manis. To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turat drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis.” Jāņa 16:32-33

Kāds bija šo Jēzus vārdu nolūks tik izšķirošā laikā? Tie ir patiesi, sāpīgi un tai pat laikā cerības pilni, iedrošinoši vārdi. Viņš zina visu, kas būs jāpiedzīvo un kas notiks ar Viņa mācekļiem. Jēzus pastāvīgās lūgšanās un pārdomās ir rūpīgi gatavojies šiem priekšā stāvošajiem, grūtajiem pārbaudījumiem lielajā cīņā par visas pasaules un arī mūsu atpirkšanu. Cik uzticīgs ir mūsu Pestītājs!

Mīlestība uz mācekļiem neļauj Jēzum klusēt. Viņš saka patiesību – mācekļi Jēzu atstās vienu un izklīdīs. Tā tas notiek ar izbiedētu avju ganāmpulku, tā arī lielās izbailēs notiek ar cilvēkiem. Jēzus nolūks nav izteikt pārmetumus vai nosodījumus mācekļiem par viņu gļēvulību un bailēm, bet gan pamācīt un tos stiprināt. Jēzus pastāvīgās uzmanības centrā ir un paliek Viņa mācekļi. Tas ir aizkustinoši!

Vai tas varēja nenotikt, ka mācekļi atstāj Jēzu tik grūtā brīdī? Protams, ja viņi būtu pareizi izpratuši Kristus pašaizliedzīgās dzīves būtību un mērķi: kļūt par Dieva Jēru-upuri cilvēces glābšanai. Tomēr mācekļi, neskatoties uz saviem solījumiem un ticības apliecinājumiem, parādīja savu vājumu, guļot Ģetzemanes dārzā Jēzus lūgšanu cīņas laikā, gan apjukumā un bailēs bēgot Jēzus aresta brīdī. Jēzus jau iepriekš pasaka to, kas notiks ar mācekļiem, ne tāpēc, ka tam tā būtu jānotiek, bet tāpēc, ka tas notiks sakarā ar mācekļu brīvo izvēli. Otrkārt, Jēzus to saka, lai tad, kad tas notiks, mācekļi ticētu, ka Viņš vienmēr runā patiesību.

„ To Es jums jau tagad esmu sacījis, pirms tas notiek, lai, kad tas būs noticis, jūs ticētu.” Jāņa 14:29

Mācekļi iepriekš apliecināja, ka Jēzus visu zina, ka viņi tic, ka Jēzus ir no Dieva nācis, un pat Pēteris pārliecinoši apgalvoja, ka Jēzus ir dzīvā Dieva Dēls.

„ Mācekļi Viņam saka: „Redzi, tagad Tu runā tieši un ne vairs līdzībā. Tagad mēs saprotam, ka Tu zini visu un Tev nav vajadzīgs, lai kāds tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka Tu no Dieva esi nācis.” Jāņa 16:29-30 „ Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: „ Tu esi Kristus dzīvā Dieva Dēls.” Mat. 16:16

Mācekļiem bija ticība, bet tā bija nepilnīga, nesakārtota, sajaukta ar viņu pašu uzskatiem un interesēm par Izraēla valsts uzcelšanu un tās laicīgo labklājību. Viņi vēl nebija tik tuvās personīgās attiecībās ar Jēzu, lai būtu gatavi sevi aizliegt, lai mīlestībā uz Jēzu izpildītu Viņa gribu. Tas arī šodien daudziem nav viegli - atzīt savu vājumu un pilnīgo atkarību no Jēzus. To visspilgtāk atklāj Pētera vārdi:

„ No tā laika Jēzus iesāka saviem mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzalemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam un trešajā dienā augšām celties. Un Pēteris ņēma Viņu savrup un iesāka Viņu brīdināt, sacīdams: „ Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!” Bet Viņš atgriezdamies sacīja uz Pēteri: „ Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.” Mat. 16: 21-23

Jēzus saistīšanas brīdī Viņa padevība un nepretošanās, Viņa saistītāju nekaunīgā un netaisnīgā izturēšanās mācekļus ļoti pārsteidza un izbiedēja. Mācekļu cerības, ka Jēzus neļaus sevi saistīt un tomēr nodibinās brīvu, neatkarīgu un plaukstošu Izraēla laicīgo valstību, vienā brīdī sabruka un tie visi bailēs Jēzu atstāja. Neskatoties uz mācekļu solījumiem palikt ar Jēzu kopā visos apstākļos, tas nenotika, bet precīzi piepildījās agrāk teiktie pravieša Caharijas vārdi: „ Zoben, pacelies un vērsies pret Manu Ganu un pret to Vīru, kas Man tuvs!”- saka tas Kungs Cebaots. „ Nogalini Ganu, tad avis izklīdīs un Es vērsīšu savu roku arī pret sīkiem un niecīgiem apakšniekiem. ” Cak. 13: 7 Jēzus vienmēr runā patiesību, bet cik kūtri tam ticēt un paklausīt bija mācekļi. Jēzum tie bija ļoti smagi brīži. Viņš ne tik daudz pārdzīvoja par Sevi, kā par mācekļiem - par viņu izbaiļu, neziņas un bezcerības stāvokli. Jēzus ir bezgala līdzjūtīgs un uzticīgs, bet tagad mācekļi par to nedomāja.

II Kāpēc nepazīst Jēzu?

Mācekļi neatstātu Jēzu un neizklīstu, ja viņi tiešām pazītu Jēzu kā Dieva Dēlu, kā cietēju Dieva kalpu, Dieva mīlestības upura Jēru un Savu labo Ganu. Līdz ar to ir pamatots jautājums, kāpēc Jēzus mācekļi – Viņa avis - izklīst. Iemesli ir būtiski arī šodien. Minēsim galvenos:

1) avis nevēlas saprast un nesaprot Ganu, Viņa aicinājumus un norādījumus, tāpēc nepazīst Gana balsi un izvēlas savus ceļus. Šīm avīm Jēzus piedāvātā sevis aizliegšanas un pazemīgas kalpošanas mācība ir par grūtu un ceļš ir par šauru. „ Tad daudzi no Viņa mācekļiem sacīja: „ Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?” No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdz.” Jāņa 6: 60, 66

Par nožēlu tas notiek arī šodien, kad cilvēki nevēlas turēties pie skaidrā Kristus Evaņģēlija, bet neatlaidīgi turas pie saviem paštaisniem uzskatiem vai vienmēr meklē kaut ko jaunu, sensacionālu, kas atbilst viņu vēlmēm. Kad cilvēki atstāj labo Ganu, tad tie pieķeras kādam cilvēkam, kļūst no viņa atkarīgi un pakļauj arī sevi šī vadītāja liktenim. „ Atstājiet tos! Tie ir akli akliem ceļa rādītāji, bet, ja akls aklam ceļu rāda, tad abi iekritīs bedrē.” Mat. 15: 13 „... un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīdināti un iznīcināti. ” Ap.d. 5: 34 - 37

2) avīm nav rūpīgs un uzticīgs gans ( lielā Gana palīgs), kurš domātu par sava ganāmpulka pilnvērtīgu barību - Dieva Vārda pasniegšanu, par ganāmpulka uzturēšanu un pavairošanu.

„ Tā tās izklīda, tāpēc, ka tām nebija gana, un izklīdušas tās kļuva plēsīgiem zvēriem par barību un pazuda. Manas avis maldās pa visiem kalniem un augstiem pakalniem, tās izklīdušas pa visu zemi, neviens nerūpējas par tām un neuzmeklē tās.” Ecech. 34: 5, 6

Tas ir spēcīgs pārmetums tiem, kuri ir aizņemti ar sevi, kuri neapkopj un nespēcina slimās avis ar Kristus žēlastību un patiesību, kuri dziļi ievainoto brūces nepārsien ar savu personīgo kalpošanu un uzticīgajām aizlūgšanām, kuri nemeklē izklīdušās un nepulcina tās kopā. Šīs izklīdušās un nozaudētās avis nav tikai draudzē, bet arī ārpus tās.

3) avis pēc savas dabas ir bailīgas, tāpēc nevar bez patiesā Gana izdzīvot, jo tikai Viņš dod drošības izjūtu un pārliecību.

Bet, ja Kungs nav uzticamais, labais Gans, tad drīzi vien tādu cilvēku izbiedē pretinieks ar skaudriem jautājumiem: „ ko es tagad iesākšu” un „ kā es tikšu galā, kā es varēšu dzīvot tālāk” vai „ kas būs tad, ja ...” u.c. Nav jābrīnās, ka daudzus izklīdina bailes, sastopoties aci pret aci ar dažādām dzīves grūtībām un sarežģījumiem - ar slimībām, ar nopietnām problēmām darbā, ģimenē vai draudzē.

„ Derētais gans, kas nav īstais , kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, - un vilks tās nolaupa un izklīdina. ” Jāņa 10: 12

4) Vēl ļoti satraucoši, kas veicina atšķirtību un aiziešanu no ganāmpulka, ir tas, ka avis, t.i., Dieva ļaudis negrib savstarpējās attiecībās parādīt pazemības, piedošanas garu viens pret otru. Ja atklājas savtība, paštaisnība un apvainošanās, tad tas atņem mieru, sašķeļ Dieva bērnus un dziļi apbēdina Dievu. Dievs prasīs atbildību no tiem, kuri ar šādu rīcību ir samīdījuši labās ganības un saduļķojuši skaidro ūdeni. Tie ir cilvēki, kuri ar savu nekristīgo izturēšanos pret citiem, Dieva Vārdu ir likuši negodā, padarījuši to apšaubāmu un nav apliecinājuši Kristus nesavtīgo, piedodošo mīlestību.

Tādēļ saka Dievs tas Kungs: „ Redzi, Es šķirošu treknās un liesās avis un turēšu tiesu viņu starpā. Tāpēc ka jūs vājās avis stumdāt ar sāniem un pleciem un badāt tās ar ragiem, kamēr tās esat izdzinuši laukā, Tad Es nākšu savām avīm palīgā, lai tās nekļūst par laupījumu, un Es spriedīšu tiesu atsevišķu avju starpā.” Ecech. 34: 20 – 22

III Kā pazīt Jēzu un palikt pie Viņa?

Smagajā krīzes brīdī Jēzus uzstādīja nopietnu jautājumu saviem mācekļiem:

„Vai arī jūs gribat aiziet?” Jāņa 6:67 Pēteris atbildēja: „ Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.” Jāņa 6: 68, 69

Teorētiski pareiza atbilde vēl nenozīmē, ka cilvēks pazīst Jēzu un paliks pie Viņa. Vistraģiskākais iznākums bija ar mācekli Jūdu, kurš kļuva par Jēzus nodevēju un dzīvi beidza pašnāvībā. Lai gan viņam bija liela priekšrocība atrasties kopā ar Jēzu, mācīties no Jēzus un kļūt par Viņa uzticīgu liecinieku, Jūda nepieņēma Jēzu par savu personīgo Glābēju un godājamo Kungu. Jūda negribēja atteikties no savas taisnības un no saviem godkārīgiem plāniem, tāpēc viņš no Jēzus dievības apšaubīšanas nonāca līdz pat Jēzus pilnīgai atmešanai.

Iepazīt Jēzu varam tikai Viņam pilnīgi uzticoties un pastāvīgi mācoties no Viņa, kā to atklāj Dieva Vārds. Tas arī nozīmē sekošanu Jēzum.

“Tad Jēzus sacīja uz saviem mācekļiem: „ Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.”” Mat. 16: 24

Izšķirošais šeit ir tas, ka patiesais Jēzus māceklis apzinās savu piederību Jēzum kā Glābējam un Kungam, kuru viņš mīl un labprāt vēlas izpildīt Jēzus gribu. Līdz ar to sekot Jēzum nav grūti. Mums ir jājautā sev: „ Kas mums ir vissvarīgākais - vai tikai ārēja piederība pie Kristus ganāmpulka, mūsu veiktie darbi un mūsu lielās atziņas, vai tās ir saņemtās svētības un rūpes tikai par sevi? ” Kā ir ar dziļāku Jēzus iepazīšanu un tuvu attiecību izveidošanu, veltījot vislielāko uzmanību sirsnīgām, personīgām lūgšanām, Dieva Vārda ikdienas izpētei? Vai mūs tik ļoti nodarbina personīgās un praktiskās liecināšanas darbs, lai mums apkārt esošos ļaudis iepazīstinātu ar Jēzu kā visu grēcinieku Draugu un patieso Glābēju?

Svarīgi ir saprast, ka galvenais ir nevis tas, ko mēs tiecamies darīt, izpildot doktrīnas un formas, lai apmierinātu sevi un citus, lai izpildītu kādas saistības un plānus, bet tas, ko atļaujam Svētajam Garam izdarīt mūsos, pie mūsu sirds un rakstura.

Apustulis Pāvils raksta: „ Mēs lūdzam Kristus vārdā: „ Ļaujieties salīdzināties ar Dievu! ” 2. Kor. 5:20 Ar mūsu atļauju, ar mūsu piekrišanu, uzticoties Jēzum, Viņš dara brīnumu. Mēs iegūstam piedošanu, taisnību un mieru, pateicoties Kristus dārgā upura nopelnam. Mēs saņemam brīnišķīgu Dieva dāvanu caur Svēto Garu – Dieva mīlestību.

„ Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu, caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” Rom. 5: 1 „ Bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība, ar Svēto Garu, kas mums dots.” Rom.5: 5

Uzticēšanās un mīlestība vislielākā mērā veicina iepazīšanos ar Jēzu. Šī iepazīšanās sagādā lielu prieku un sniedz dzīves patieso piepildījumu. Jēzus par Sevi saka: „ ... Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība. ” Jāņa 10: 10 Ikdienas uzticīgi draudzējoties ar Jēzu, mēs piedzīvosim lielas izmaiņas savā domāšanā, valodā un raksturā. Tas ir tas, ko Jēzus tik ļoti vēlas izdarīt pie mums, lai mēs būtu drosmīgi un uzticīgi Viņa liecinieki. Tad mēs pazīsim Jēzu un Viņa aicinājumu. Mums nebūs grūti sekot Jēzum Viņa pašaizliedzīgās mīlestības ceļā. Mēs spēsim citus mīlēt, pieņemt un tiem piedot. Mums nebūs bailes atklāti apliecināt Jēzu, neskatoties uz jebkādiem apstākļiem. Tad mēs būsim sagatavoti neatstāt Jēzu, bet palikt kopā ar Viņu līdz galam.

Kaut ar savu dzīvi mēs vienmēr atklāti apliecinātu:

„Tas Kungs ir mans Gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās . Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ. „ Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina. Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai. Tiešām labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu tā Kunga namā vienmēr. ” Psalms 23:1 – 6

(Autors: Alfrēds Jākobsons)