Ko man būs darīt?

Vienmēr, kad atveram Dieva vārdu, mēs atrodam Dieva mīlestības brīnumu attiecībā uz mums, cilvēkiem. Kad Kristus mācīja ļaudis, Viņš centās atklāt Dieva raksturu, kuru cilvēks uzņemot var kļūt līdzīgs Viņam un ieraudzīt mūžīgo dzīvību.

Šodien pakavēsimies pie viena no notikumiem Kristus zemes dzīves laikā.

Un redzi, viens piegāja pie Viņa un sacīja: "Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?" Un Viņš tam sacīja: "Ko tu Man jautā par to, kas labs; tik viens ir Labais. Bet, ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus." Tas saka Viņam: "Kurus?" Un Jēzus sacīja: "Tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; godā savu tēvu un māti; un tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu." Jauneklis saka Viņam: "To visu esmu turējis. Kā man vēl trūkst?" Jēzus tam sacīja: "Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ." Bet, kad jauneklis dzirdēja šos vārdus, viņš aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas. (Mateja 19:16 – 22)

Liekas, ka šeit nav nekā neskaidra, viss ir uzrakstīts pietiekoši skaidri. Tā ir, bet te tomēr varētu rasties vairāki jautājumi – Kāpēc Dieva Dēls nepieņēma šo dievbijīgo uzrunu ‘Labais Mācītāj’? Kristus atbildēja: „Neviens nav labs, kā vien vienīgi Dievs.” Bet Jēzus bija un ir Dievs. Tad kāpēc Viņš šo dievbijīgo uzrunu nepieņēma? Un vēl varētu uzdot diezgan sarežģītu jautājumu: „Kāpēc Jēzus, kas bija Dieva Dēls un zināja visas lietas, arī to, ka jauneklis pilda baušļus, kāpēc Jēzus tomēr atgādināja jauneklim par baušļu pildīšanu? Kāpēc jauneklis, kas nāca uzzināt, kas jādara, to uzzinājis, tomēr to nedarīja? Šie ir jautājumi, pie kuriem gribu pakavēties.

Lai noskaidrotu, kāpēc Jēzus nepieņēma šo uzrunu, pieminēsim gadījumu, kad pie Kristus nāca Nikodēms. Viņš uzrunāja Kristu un sacīja: „Tu esi Mācītājs, kas nācis no debesīm. Tev ir gudrība, kuras nav citiem, neviens nevar darīt tādus brīnumus, kādus vari darīt Tu, ja vien Dievs nav ar viņu.”

Arī šeit Jēzus nemaz neatbildēja uz šo godbijības pilno uzrunu, bet pārgāja uz citu sarunas tematu: „Es tev saku, tev ir jāpiedzimst no augšienes.” Kāpēc tas tā bija? Atbildēt varētu šādi: „Ja bagātajam jauneklim Jēzus bija tikai mācītājs, tas ir cilvēks, tad neatbilst apzīmējums ‘labais’. Jo pilnīgi labs ir tikai Dievs.” To pašu var sacīt arī par Nikodēma uzrunu, un, ja mēs šodien Jēzu uzskatītu vienkārši par labu cilvēku, par ļoti gudru mācītāju vai arī par lielu pravieti, tad Viņš nebūtu mūsu Glābējs. Cik ļoti svarīgi, ka mēs šodien satveram Jēzu Kristu kā savu personīgo Glābēju un pieņemam Viņu savās sirdīs un, ja mēs Kristu uzņemsim savās sirdīs, tad no mums „tecēs dzīvā ūdens straumes,” kas varēs dzirdināt vēl citas alkstošas dvēseles. Tieši to Dievs vēlas pie mums redzēt, jo mēs varam izplatīt tikai to gaismu, ko mēs saņemam no gaismas Avota.

Kāpēc Jēzus atgādināja bagātajam jauneklim, ka viņam ir jāpilda baušļi? Jo Viņš jau zināja, ka baušļi tiek turēti, un tas notika jau kopš jaunības. Jēzus atklāj un aicina ieskatīties katram, kas pie Viņa nāk, savā sirdī. Bagātajam jauneklim tā likās, ka viņš ir baušļu ievērotājs, bet šeit Jēzus uzsver tieši tos baušļus, kas attiecas uz tuvāko mīlestību.

Raugoties uz šīs sastapšanās noslēgumu, mēs redzam, ka jauneklim mīlestības uz tuvāko nebija. Tieši to Glābējs vēlējās viņam atklāt, un, protams, ne tikai viņam Jēzus to vēlējās atklāt, arī mums. Kā mēs ievērojam Dieva baušļus? Vai mēs to darām formāli? Vai arī no tīras sirds? Kas ir vērtīgs Dieva priekšā? Un mēs zinām, ko dara baušļa burts un baušļa gars, un Mūžīgais, kas visu to redz, cenšas virzīt mūs uz patiesības ceļa. Cik svarīgi ir tas, lai tad, kad mēs runājam par augstām lietām, par to, ka mēs esam Dieva bērni, ka mēs esam Dieva priekšstāvji, lai mūsu dzīve atbilstu tam, ko mēs sakām. Ir zināmi daudzi gadījumi no Izraēla tautas dzīves. Atcerēsimies, kādiem mums nevajadzētu būt un no kādām kļūdām mums vajadzētu mācīties.

Mēs atceramies Mariju, sievieti, kura bija pieķerta laulības pārkāpšanā. Šo sievieti pie Jēzus atveda cilvēki, kas bija dedzīgi skaidrības un tikumības aizstāvji. Viņa tika stādīta Kristus priekšā kā pēdējā grēciniece, bet kādi patiesībā bija šie cilvēki? Apsūdzētāju vidū bija arī sievietes grēka līdzdalībnieki. Arī tie, kas Jēzu nevainīgu gribēja apsūdzēt, arī viņi it kā šķietami aizstāvēja Dieva patiesību, bet viņu motīvi patiesībā bija citi. Tā tas bija rīcībā, kaut arī vārdos viņi centās būt svēti.

Ir līdzība par žēlsirdīgo samarieti. Jēzus ar to paskaidroja, kas tad īsti ir ‘tuvākais’. Kad viņi saprata, ka šajā gadījumā samarietis bija tuvākais, viņi to negribēja atzīt un sacīja: „Tuvākais ir tas, kas ir man labu darījis.” Tātad formāli viņi centās būt tādi, lai viņiem neko nevar pārmest. Viņi centās būt ļoti rūpīgi uzturā un dzīvesveidā. Viņi nedzēra ūdeni, pirms tas netika izkāsts, jo negribēja, lai ar to līdzi nāk kāds, piemēram, ods, tātad gaļa. Ļoti precīzi cilvēki. Bet kā Kristus par viņiem sacīja? „Jūs aklie ceļa rādītāji, kas odus izkāšat un kamieļus aprijat.” (Mt 23:24)

Bez šaubām tas attiecas uz katru un ir rakstīts katram. Viņu motīvi atklājās viņu rīcībā attiecībā uz Jēzu Kristu. Kad Viņš darīja brīnumus un šos brīnumus nevarēja noliegt, tad šie cilvēki sacīja, ka Viņā ir velns un ka Viņš ir ‘samarietis’ (tas viņiem bija tas ļaunākais vārds). Arī mēs bieži turamies „ļoti svēti”. Bet arī mums Dievs šodien sūta vēsti, kura tika rakstīta Laodiķejas draudzei. Mēs paši par sevi esam tādās domās, ka mēs esam pārpārēm bagāti un mums netrūkst nekā, ka mums ir atziņa par Dieva Vārdu, ka mums ir atziņa par Dievu kā mūsu Radītāju, ka mēs zinām visu par pasaules radīšanu, par cilvēka krišanu un daudzām citām lietām, ka varam skaidrot pravietojumus, paredzēt un pateikt, kā un varbūt pat kad būs pasaules gals. Bet ko par to saka mūs Glābējs, mūsu labākais Draugs? Viņš saka: „Es tev došu padomu – ej pirkt.” Kaut arī tev viss it kā būtu un netrūktu nekā.

Pievērsīsim uzmanību tam, ka bieži vien ir atšķirība starp cilvēka un Dieva domām, sevišķi, kad cilvēks domā pats par sevi. Cilvēks uz sevi skatās ar tādām kā rožainām brillēm, bet uz otru ar melnām brillēm. Un tāpēc apustulis Pāvils saka - Man maz nozīmē, ko jūs spriežat par mani, bet galvenais ir, ko par mani domā Dievs.

Bagātajam jauneklim Jēzus teica - Baušļi ir jāievēro garā. Ja tu aiz mīlestības turēsi baušļus un tā kā tu to esi darījis līdz šim, tad tu iegūsi mūžīgo dzīvību. Jauneklis gan apbalvoja, ka viņš to dara jau no jaunības, bet Tas, Kurš pazīst visus cilvēka noslēpumus, Tas saka: „Turi baušļus.” Tas attiecas uz mums. Mēs ievērojam vienu un otru, un varbūt visus baušļus, bet Jēzus saka, lai mēs pārbaudām savas attiecības ar Dievu. Lai mēs visos jautājumos saskaņotu savu dzīvi ar bauslības garu, tad arī mums būs mūžīgā cerība.

Šis jauneklis, kas meklēja atbildi uz pestīšanas jautājumu, šo atbildi atradis, viņš tomēr aiziet prom. Tas ir ļoti bīstams stāvoklis. Kāpēc tā notika? Atbildēt varētu tā – tā notiek tad, kad mūsu plāni nesaskan ar Dieva plāniem. Kad Jēzus iejāja Jeruzalemē, kā cilvēki Viņu tad sauca? „Ozianna Dāvida Dēlam.” Bet, kad Jēzus nepieņēma šo cilvēki iedomāto plānu un nekļuva par laicīgo ķēniņu, ko tad viņi sacīja? „Sit Viņu krustā!” Mums glābšanas plāns ir jānovērtē no Dieva viedokļa.

Mēs atceramies Gideonu. Kā viņš varēja uzvarēt? Ienaidnieku, kas bija pret Izraēlu, bija daudz. Un cik cilvēku Dievs bija izredzējis? Tikai trīs simtus, un tos pašus sadalīja trīs daļās. Kādi ieroči viņiem bija? Tikai krūzes un lāpas. Lāpas bija krūzēs, tā, ka tās nemaz nevarēja redzēt. Kad viņi aplenca nometni, viņi pamodināja un nogalināja sargus. Pārējiem viņi neuzbruka, bet skaļā balsī sauca: „Kunga un Gideona zobens!” Un kāds bija rezultāts? Liela uzvara!

Mēs bieži nevēlamies iekļauties Dieva plānā, patiesības pasludināšanā. Bet mēs izbīdām savu plānu, un mēs gribam darīt kaut ko ievērojamu. Bet varbūt Dievs saka: „Nē, tagad ir jāpaliek klusu!” Varbūt citreiz Dievs teiks: „Pacel savu lukturi virs galvas un apgaismo visu apkārtni.” Bieži vien mums tas nepatīk, mēs gribam runāt, gribam uzstāties radio vai televīzijā. Bet būt vienkārši uzticamiem mazās lietās, vienkāršā vidē, mums liekas, ka tas nav nekas.

Kad Kristus nāca kādā ciemā, Viņam jautāja, vai Viņš maksās nodevas. Viņi domāja, ka tā varēs Jēzu notvert. Bet Viņš atrisināja šo jautājumu ļoti vienkārši: „Ej uz jūru un izmet makšķeri un ņem pirmo zivi, kas pieķersies, un, tās muti atdarījis, tu atradīsi vienu stateri, to dod viņiem par Mani un par sevi.” (Mt 17:27) Tā šis strīdīgais jautājums tika atrisināts. Bieži vien Dieva atrisinājums ir ļoti vienkāršs. Bet mēs šo atrisinājumu gribam sarežģīt. Dievs vēlas, lai mēs pieturamies pie Viņa plāna. Un, kaut gan mums liekas, ka mēs varam kaut ko darīt, bet bez Dieva mēs neko nespējam. Mēs nevaram sevi šķīstīt no saviem grēkiem un nevaram paši sev iegūt glābšanu. Kristus mums piedāvā savu glābšanu un savu ceļu, bet cilvēks to labprāt nepieņem. Cilvēks grib iet savus ceļus un īstenot savus priekšlikumus.

Ir svētceļnieki, kas tālu ceļo un ņem līdzi tikai sāli un maizi. Viņi saka, ka tā varot saņemt mieru, pestīšanu un svētību. Viņi vēlas darīt to, ko paši iedomājas.

Ko tas nozīmē – saņemt glābšanu par velti. Mūžīgu dzīvību, mūžīgu laimi - un to visu iegūt bez maksas. Kā tas var būt? Un, ja tas tā ir, tad atkal man nav skaidrs, kāpēc cilvēki to nepieņem?

Kāds cilvēks saplūca pilnu lielu grozu ar āboliem un aizgāja ar neticīgo uz tirgu. Tad viņi nostājās rindā, kur pārdeva ābolus. Viņš teica: „Pērciet ābolus!” Cilvēki pienāca un jautāja, cik šie āboli maksā. Viņš atbildēja, ka tie ir par velti. Cilvēki skatījās, paraustīja plecus un aizgāja. Tāpat arī nākamie un nākamie. Vēlāk pieskrēja kāds zēns un jautāja: „Onkuli, cik šie āboli maksā?” Pārdevējs atbildēja, ka tos var ņemt par velti. Zēns jautāja, vai ābolus var ņemt kurš grib un cik grib. „Jā, tu drīksti ņemt.” Zēns paņēma vienu ābolu un ielika kabatā. Nekas nenotika. Viņš paņēma vēl pāris ābolu. Kabatās vairs nebija vietas un viņš aizbāza dažus ābolus vēl aiz krekla. Arī tad nekas nenotika. Zēns aizskrēja priecīgs ar saviem āboliem. Tie, kas stāvēja apkārt, tie nesaprata, kas notiek. Tad kristietis sacīja: „Vai tagad tu vari saprast? Cilvēki ir pieraduši pie tā, ka šajā pasaulē nekas netiek dots par velti. Cilvēki aizgāja pat tik tālu, ka netic savam Radītājam, Kungam un Glābējam, ka var saņemt glābšanu par velti. Centīsimies nebūt tik neticīgi. Dievs vēlas, lai mēs pieņemtu Viņa plānu un pieņemtu to glābšanu, kuru Viņš piedāvā sava upura nopelnā.

Bieži ar mums gadās, ka mēs gribam iekarot lielas pilsētas, bet mums tiek dots cits uzdevums – uzvarēt pašiem sevi. Par to mums liekas, ka tā ir tik maza lieta, ka nav vērts nemaz sākt. Mēs parasti atkārtojam tā kļūdu, kuram Kristus stāstītajā līdzībā bija tikai viens pods dots. Zināms, ka par to vienu podu, par to mazumu viņš varēja saņemt daudz, bet viņš to nevēlējās un aiz kūtruma tā arī neko neieguva.

Jēzus saka: „Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej un pārdod visu, kas tev ir.” Bet kas tad cilvēkam ir? Kas ir mūsu manta? Glābējs runā par kādu lietu, ka tā ir katram jāpārdod un no tās jāatbrīvojas. Viņš aicina pārdot savu mantu, atdot to, kas mums ir.

Tāpēc nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei: netiklību, nešķīstību, kaisli, ļauno iekāri un mantkārību; tā ir elku kalpība. Viņu dēļ nāk Dieva dusmība pār nepaklausības dēliem, kuru vidū arī jūs kādreiz esat staigājuši, kad jūs vēl tanīs dzīvojāt. Bet tagad visu to atmetiet: dusmas, ātrsirdību, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgas runas, kas ir jūsu mutē.” (Kolosiešiem 3:5-8)

Seko man un tev būs mūžīgā dzīvība.” Tas ir tas labais, kas mums šodien ir jādara. Centīsimies neviens no Kunga nenovērsties ar skumjām, kā to darīja bagātais jauneklis, bet sekosim savam Glābējam, tad dzirdēsim iedrošinājumu - Jūsu sirdis lai neizbīstas. Ticiet Dievam, ticiet Man. Mana Tēva namā ir daudz dzīvokļu. Un ja tas tā nebūtu, tad es jums nebūtu sacījis, ka eju jums dzīvokļus gatavot. Un tad, kad Es būšu dzīvokļus sagatavojis, jūs būsiet gatavi, ja jūs atbrīvosieties no visa, kas ir no šīs pasaules, tad Manas nākšanas laikā zemes pievilkšanas spēks nespēs jūs noturēt un jūs ar Mani nonāksiet Mana Tēva Valstība, lai jūs vienmēr būtu tur, kur esmu Es.” Lai Dievs mums palīdz, ka tas piepildītos mūsu dzīvē un ne tikai mūsu, bet arī citu, kas ir ap mums.

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)