Ozianna Dāvida dēlam!

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

Bet, kad augstie priesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnuma darbus, ko Viņš darīja, un dzirdēja bērnus Templī kliedzam un saucam: Ozianna Dāvida dēlam! - tad tie apskaitās un sacīja Viņam: „Vai Tu nedzirdi, ko šie saka?” Bet Jēzus saka tiem: „Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: no bērniņu un zīdaiņu mutes Tu Sev slavu sagādājis?”” (Mateja 21:15, 16)

Šeit ir ziņots, ka bērniņi Viņu sauca par Dāvida dēlu. Bet priesteriem un rakstu mācītājiem nepatika, ka Viņu uzrunā tādā vārdā. Bet Jēzus apstiprināja un sacīja, ka tam tā ir jābūt, ka Viņš patiesi ir Dāvida dēls. Un vēl biežāk mēs atrodam Svētajos Rakstos, ka Jēzu sauc par Dāvida Dēlu. Un Glābēja vārds bieži vien stāv blakus Dāvida vārdam. Nu, mums bieži vien iet tāpat kā tiem rakstu mācītājiem. Mēs domājam – vai tas ir pareizi – salikt kopā Dāvidu ar Jēzu Kristu. Tur bija diezgan liela atšķirība. Par Dāvidu mēs zinām, ka viņš bija liels karotājs, daudziem cilvēkiem atņēma dzīvības. Bet ko Jēzus saka par Sevi – Es esmu nācis, lai jums būtu dzīvība. Bet ir arī līdzība. Dāvids uzcēla laicīgo Jeruzalemi, viņš bija pirmais valdnieks, kas valdīja Jeruzalemē. Tā bija savā ziņā stipra valsts. Nu arī Jēzus ir valdnieks. Protams, Viņa valdīšana nav no šīs pasaules. Jēzus ir mūžīgās Jeruzalemes valdnieks.

Bet ja mēs izsekojam Dāvida dzīvei, un tā ir diezgan sīki aprakstīta Svētajos Rakstos, Dāvids bija liels cīnītājs. Un tā tas bija kopš viņa jaunības. Un cīņās viņš pavadīja savas pēdējās dzīves dienas. Tad, kad viņš vēl dzīvoja pie sava tēva, viņš tur ganīja avis, tur viņam bija cīņa ar plēsīgiem zvēriem. Viņam bija jācīnās pret lauvu un lāci, lai aizsargātu ganāmpulku. Tālāk lasām – viņam bija cīņa ar Goliātu. Ar amoniešiem un daudziem citiem, kas apdraudēja viņa tautu. Un tad, kad viņš bija vecs, tad viņa dēls Absaloms sacēlās pret viņu. Un bija jāiet kara laukā un bija jācīnās pašam ar savu dēlu. Bet tās bija tās mazākās cīņas viņa dzīvē. Un tās vēl nebija tās izšķirošākās cīņas viņa dzīvē. Un uzvara pār Goliātu vēl nebija tā izšķirošā uzvara.

Kādas tad bija tās smagākās cīņas viņa dzīvē? Lai uz to pilnīgi varētu atbildēt, lasām 1. Samuēla 18:5 „Un Dāvids gāja visur, kur vien Sauls viņu sūtīja. Viņš arī visu sapratīgi izpildīja, un Sauls viņu iecēla par virsnieku karavīriem. Viņš jo labi patika visai tautai un tāpat arī Saula galma ļaudīm.” Viņš kalpoja ķēniņam Saulam, kalpoja uzticīgi, kalpoja dedzīgi. Un Dievs viņu svētīja un tiešām viņš bija labs kalps savam kungam Saulam. Bet mēs zinām, atceroties Dāvida dzīvi, kādu pateicību viņš saņēma par visu savu kalpošanu. Sauls grib viņu nonāvēt. Un tas atkārtojās divas trīs reizes. Tad Sauls izdomā visādus tādus uzdevumus, lai tiktu no Dāvida vaļā. Beigās pat atklāti viņš meklē Dāvida dzīvību un grib viņu nonāvēt. Sauls savāca savu karaspēku, lai nonāvētu savu visuzticīgāko kalpu.

Tagad sākās visnopietnākā cīņa Dāvida dzīvē. Tā bija cīņa viņa dvēselē. Kāpēc tāda nepateicība? Kāpēc viņš darīja labu, bet viņam atmaksāja ar ļaunu? Un kad mēs lasām par Dāvida dzīvi, viņam radās tādas izdevības. Sauls, meklējot viņa dzīvību, nonāk alā. Un tanī alā ir tumšs. Viņš ienāk no gaismas un neredz, kas tur ir. Bet kas tur tai alā atradās? Tur atradās Dāvids ar visiem saviem karavīriem. Viņš tagad stāv Dāvida priekšā. Bet ko saka Dāvida sirdsapziņa – viņš ir Dieva svaidītais. Tev vajag paciest. Tev nepieder atriebība. Dievs saka: Man pieder atriebšana. Bet ko viņš ir tev darījis? Dāvids gāja Saulu iepriecināt. Bet ko Sauls darīja? Viņš panāca uz ceļa, lai nogalinātu. Un ko viņš vēl darīja? Sauls ļoti daudz bija darījis. Un daudz ko Dāvids varēja atcerēties. Un tagad notiek vissmagākā cīņa viņa dzīvē. Un arī šajā cīņā viņš gūst viskrāšņāko uzvaru. Tā bija uzvara pār ļauno, uzvara pār naidu, uzvara pār atriebību, uzvara pašam pār sevi.

Nu, mēs zinām arī to, ka ne visos gadījumos viņš uzvarēja. Viņš piedzīvoja vislielāko sakāvi uz sava dzīves ceļa. Tā arī bija cīņa ar sevi. Viņš tika aicināts uzvarēt, bet viņš to neuzvarēja. Un tā bija vistumšākā lapaspuse Dāvida dzīvē. Es runāju ar kādu cilvēku, ar luterāņu mācītāju, viņš saka, to nu gan nevajadzētu stāstīt, ka Dāvidam tā gājis. Cilvēcīgi to tā varētu saprast. Kauns, ka tā viņam gājis. Bet Dieva Vārds atklāj, cik vājš ir cilvēks. Un ko vēl Dieva Vārds atklāj? Ka, lai arī cik vājš cilvēks nebūtu, un cik dziļi viņš nebūtu kritis, viņš tomēr var celties. Un pēc šīs lielās sakāves savā dzīvē viņš varēja uzvarēt.

Par to mēs lasām 2. Samuēla 12:13: „Tad Dāvids sacīja Nātānam: "Es esmu grēkojis pret To Kungu!" Un Nātāns atbildēja Dāvidam: "Tad nu Tas Kungs arī tavus grēkus piedod: tev nebūs mirt!” Vai tā bija uzvara? Protams, tā bija uzvara. Dāvidam bija daudz un dažādas izdevības atrunāties. Arī Nātans bija viņa pavalstnieks. Viņš varēja pateikt: Izej ārā, kā tu ar mani runā! Bet viņš neatrunājās. Tā bija krāšņa uzvara. Mēs zinām, ka līdzīgas uzvaras Dāvids guva arī citos gadījumos. Mēs sakām, ka Dāvids spēja uzvarēt sevi un atzīties, kur bija vainīgs.

Tad Dāvids sacīja Tam Kungam, kad viņš ieraudzīja eņģeli, kas tautu piemeklēja, un izsaucās: "Redzi, es esmu grēkojis un esmu izdarījis pārkāpumu! Bet ko šīs avis ir izdarījušas? Lai Tava roka ir pret mani un pret manu namu!"” (2. Samuēla 24:17) Šeit ir aprakstīts, ka Dievs piemeklē Izraēlu. Ir tiesa, tie cilvēki, kas cieta, tie arī bija grēcinieki. Viņi nebija visi taisni cilvēki. Un ja mēs runājam par sevi. Mēs bieži raugāmies uz otra vainām. Un mums ir it kā zināmas tiesības teikt, ka arī viņi ir grēcinieki. Bet Dāvids nostāda savu grēku priekšā. Viņš saka: „Es esmu vainīgs. Tie cilvēki nav vainīgi, es esmu vainīgs, kāpēc tad viņiem ir jācieš?” Lai to tā pateiktu, ir jābūt uzvarētājam…

Un tagad atgriežamies pie mūsu Glābēja un pie Viņa dzīves. Vai mēs neteiksim, ka Jēzus Kristus ir vislielākais cīnītājs visā cīņu vēsturē? Jēzus uzvarēja sātanu. Jēzus uzvarēja grēku. Viņš uzvarēja ļaunumu un kapu. Neviens nav uzvarējis nāvi. Ir cilvēki, kuru priekšā nodrebēja Eiropa un visa zeme, bet tad, kad nāca nāve, tad viņi bija bezspēcīgi. Bet Jēzus uzvarēja arī šo ienaidnieku. Un kāda tad bija vislielākā uzvara? „Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: "Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi."” (Mateja 26:39)

Jēzus bija pilnīgs cilvēks. Viņš nebija pus cilvēks un pus Dievs. Bet Viņš bija pilnīgs Dievs un arī pilnīgs cilvēks. Kā cilvēkam Viņam bija nepieciešams uzvarēt pašam sevi. Un Viņš arī šo uzvaru pār sevi guva. Mēs nezinām, kāda bija Viņa griba, kāds bija Viņa plāns, bet Viņš nolika savu plānu projām un sacīja: „Ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” Ja nebūtu šīs uzvaras, nebūtu uzvaras pār nāvi, nebūtu uzvaras arī pār kapu. Un šinī ziņā mēs redzam līdzību starp Dāvidu un Dāvida dēlu. Dāvids cīnījās ar Saulu, un tur bija arī cīņa pašam ar sevi.

Caharijas 12:8 ir dots brīnišķīgs apsolījums: „Tanī dienā Tas Kungs pasargās Jeruzalemes iedzīvotājus, ka visnespēcīgākais viņu starpā būs tai dienā kā Dāvids un Dāvida nams būs kā Dievs, kā Tā Kunga eņģelis viņu priekšā.” Dāvids cīnījās pats ar sevi, viņš dedzīgi cīnījās. Un tas, kas trūkst pie Dāvida uzvaras vainaga, to Jēzus pieliks no sava uzvaras vainaga. Lai gan viņš bija vājš cilvēks, tomēr viņš cīnījās. Un Dievs apsola, ka viņš mūžībā līdzināsies Jēzum Kristum. Arī viņam būs uzvaras vainags dots.

Mīļie, kā būs ar mums? Vai arī mēs būsim tur? Mums ir jāraugās, kā es protu cīnīties pats ar sevi. Kā es protu apieties ar saviem grēkiem? Kā es protu izravēt atriebības jūtas, uzvarēt godkārīgas jūtas, uzvarēt katru niknumu? Mīļie, būsim cīņā ar sevi pazemīgi. Kaut arī mēs piederētu Dāvida namam un līdzinātos Dievam, līdzinātos Jēzum Kristum! Tā ir mana lūgšana. Kaut mēs visi pēc tā ilgotos. Lai Dievs uz to mums palīdz!