Ugunskurs

Uguni esmu nācis mest uz zemi un kā Es vēlētos, kaut tā jau degtu!” (Lūkas 12:49)

Šeit acīmredzot nav runa par burtisku uguni, jo Kristus neilgojās pēc tās uguns, kas iznīcinās grēcinieku. Bet Svētajos Rakstos uguns tiek bieži pieminēta kādā garīgā vai simboliskā nozīmē. Un mēs arī gribam šinī brīdī pakavēties pie dažādām mācībām, kuras mēs varam smelties no Bībelē aprakstītiem ugunskuriem.

Un tie Viņu saņēma un noveda augstā priestera namā. Bet Pēteris sekoja no tālienes. Un, kad tie uguni bija sakūruši pagalma vidū un kopā sasēdušies, Pēteris apsēdās pie viņiem.” (Lūkas 22:54, 55)

Uguni bija iekūruši sulaiņi un kalpi, kas gāja apcietināt Jēzu un kas arī Viņu bija apcietinājuši. Šeit pie šī ugunskura bija tāda sabiedrība, kas Pēterim nevarēja būt patīkama. Tie bija cilvēki, kas bija naidīgi pret Jēzu Kristu. Bet tas acīmredzot nebija pašā namā, bet nama pagalmā; un tur bija auksti. Drēgnā, aukstā nakts Pēterim lika tuvoties ugunskuram. Bet galvenais iemesls jau nebija tikai aukstums, bet tas, ka Pēterim nepatika tanī brīdī atklāt, ka viņš ir kaut kas cits nekā šie sulaiņi, kas pie uguns sēdēja.

Viņš varēja noslēpties tumsā, bet tas būtu aizdomīgi. Ko tad visi sēž pie uguns un viņš tumsā un aukstumā stāv nomaļus? Viņš varbūt kādā citā kaktā varēja iekurt savu uguni. Tur arī Jānis atradās, viņi abi ar Jāni varēja iekurt savu ugunskuru. Bet tas vēl vairāk pievērstu viņiem uzmanību. Pie ugunskura cilvēki tērzēja. Pravieši raksta, ka viņu apsmieklu un pārrunu objekts bija apcietinātais Jēzus no Nācaretes, un Pēteris šajā sabiedrībā atradās. Un tad, kad visi smējās, tad arī viņš laikam greizi pasmaidīja, lai nenorādītu, ka viņam ir kādas citas domas.

Un, ārā izgājis, Pēteris sāka gauži raudāt.” (Lūkas 22:62) Šeit pie ugunskura viņš bija zaudējis visu. Viņš zaudēja doto vārdu, jo viņš bija apsolījis palikt uzticīgs, viņš to neizpildīja. Viņš zaudēja savu ticību un savu godu. Un, protams, zaudēja arī vietu pie ugunskura, jo viņi tā sāka prašņāt, vai viņš nav ar Jēzu bijis, ka viņš bija spiests piecelties un aiziet tumsā.

Ko attēlo šis ugunskurs? Vai tas ir tikai tāds vēsturisks notikums, vai tam ir arī kāda garīga simbolika? Protams, ka ir. Šis ugunskurs attēlo visu sekulāro sabiedrību. To pašu sabiedrību, kas mūs šodien žilbina ar neona ugunīm un mūs aicina, lai nākam pie viņiem. Tur iet jautri, tur ir daudz cilvēku. Bet šī jautrība nav tīra. Tur tie cilvēki neciena viens otru un arī nemīl viens otru. Ja mēs pieejam pie šī ugunskura, tad mēs nevaram saglabāt savu ticību. Mēs gan domājam palikt neitrāli, kā Pēteris domāja. Bet tas ilgstoši nav iespējams. Un ja mēs pie šī ugunskura piesēžamies, mēs ar laiku zaudējam visu. Un, protams, zaudējam arī to siltumu, ko mēs cerējām pie šī ugunskura iegūt.

Mēģināsim Pēterim dot kādu padomu, kamēr viņš kavējās un domāja, vai pieiet pie ugunskura. Ja mēs tur gadītos, ko mēs viņam teiktu? Pirmā doma man bija tāda. Pateikt tā, kāpēc viņam vajag iet pie augstā priestera pagalmā? Tur ir neticīgi cilvēki, tur ir zaimotāji, tur viņam būs jāatklājas vai arī jāslēpjas. Vai viņš nevarēja palikt ārpusē? Bet kas tad Pēteri pievilka augstā priestera pagalmā? Tur bija Jēzus. Jēzus bija augstā priestera pagalmā un arī Pēteris gribēja būt tur, un gribēja palikt pie Viņa.

Vai arī šeit ir kāda garīga pamācība? Dažreiz ticīgiem ir vēlēšanās atšķirties no pasaules. Šinī nolūkā savā laikā tika dibināti klosteri. Mēs saprotam, šī iekārta nav no Dieva. Marta mēnesī bija tāds raksts par Pitkernas salu. Tur dzīvo tikai mūsu ticības biedri. Nu, tas ir neticami, cik maz viņi tur ir palikuši. Šo salu apdzīvojot tikai 72 personas. Viņi ir uzticīgi, labi brāļi, bet viņi ir ļoti maz. Un tā mēs saprotam, ka mūsu tauta neilgojas pēc tāda klostera, arī ne pēc tādas izolētas dzīves, kā uz Pitkernas salas. Mūsu jaunatne grib būt tur, kur ir misijas darbs, tur, kur ir pasaule, tur, kur cilvēkus var atgriezt un apliecināt savu ticību.

Mēs neejam klosteros, bet vai mēs nevaram savā dzīvē nostāties tādā paštaisītā klosterī, kur mēs būtu šķirti no pasaules? Jā, tas ir iespējams. Un viens otrs no brāļiem vai māsām tā arī dara. Kaimiņiem tikai „labdien” un „sveiki”, vairāk neko. Nevienu labprāt neredz, ka viņš ienāktu pie mums. Varbūt viņš mūs traucē, mēs tieši gribam Dievu lūgt; un mums netīk kaimiņus pieradināt pie tā, ka viņi virinātu mūsu durvis. Neielaisties ar cilvēkiem nekādās sarunās, jo šīs sarunas ir pasaulīgas. Un tā turēties no visiem tālu.

Nu, tas būtu tā kā Pēteris būtu palicis ārpusē. Bet atcerēsimies, ka Jēzus ir pasaulē. Un Viņš arī nelūdz Dievu Tēvu, lai atņem mūs no pasaules, bet lai pasargā mūs no ļauna. Tātad mūsu vieta ir pasaulē, un mums ar pasaules cilvēkiem jābūt pazīstamiem un pēc iespējas jānonāk ar viņiem tuvā kontaktā. Bet mums ir jāsargās, ka mēs netiekam pārvērsti no ļaunā.

Tātad Pēterim var padomu dot tikai tādu, ka viņam vajadzēja atklāti nostāties. Varbūt ar viņu sāktu strīdēties, varbūt viņu padzītu no ugunskura, varbūt nicinātu. Bet tas ir vienīgais ceļš. Būt starp neticīgajiem, būt starp zaimotājiem, bet apliecināt savu ticību un aicināt viņus atgriezties. Ja mēs sekojam šiem salīdzinājumiem, tad mēs atrodam, ka Kristus aicina savus ļaudis, lai viņi bezdievīgajā pasaulē kurinātu savu ugunskuru.

Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā.” (Mateja 5:16) Nevis noslēgtā telpā, bet cilvēku priekšā. Mums ir jākurina savs ugunskurs un jāuztur tas tik silts un tik gaišs, lai cilvēki nonāktu izvēles priekšā – vai šeit nav labāk, vai šeit nav siltāk nekā pie tā ugunskura, kuru ir uzkūruši zaimotāji, un kur ir ļoti daudz cilvēku?

Dažas domas par to ugunskuru, kas top kurināts un kas ir jāuztur draudzē, ir lasāmas Apustuļu darbu 28. nodaļā. Šeit ir kāds ugunskurs aprakstīts 1., 2. pantā: „Izglābušies mēs uzzinājām, ka sala saucas Melite. Iezemieši mums parādīja neparastu laipnību. Tie, uzkūruši uguni, mūs visus uzņēma pie sevis, jo bija sācis līt lietus un bija auksts.” (Ap. d. 28:1, 2)

Vai šādam ugunskuram vajadzētu degt arī Dieva draudzē? Kā jūs domājat? Es domāju, ka noteikti. Tur par šiem cilvēkiem ir rakstīts, ka viņi parādīja lielu laipnību. Kam viņi parādīja laipnību? Viņi parādīja laipnību Pāvilam un līdzceļotājiem. Jo šie līdzceļotāji – kādi viņi bija? Viņi bija cietuši katastrofā, viņi knapi izglāba tikai savu dzīvību. Viņi bija nosaluši, viņi bija izmirkuši. Sakiet, vai pasaulē ir daudz tādu cilvēku, kas savā dzīvē ir cietuši smagās katastrofās? Daudz. Vai ir daudz cilvēku, kas ir nosaluši savās dvēselēs, savās sirdīs, kas ir izmirkuši, kas meklē kādu uguni, kur varētu savus sirdi sasildīt? Jā, tādu ir daudz. Un mūsu uzdevums ir sasildīt viņu sirdis.

Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos; tiem, kas skumst Ciānas dēļ, dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā, lai viņus varētu saukt par taisnības kokiem, kas Tā Kunga dēstīti Viņam par godu.” (Jesajas 61:1-3) Tas ir Kristus darbs. Un kā vēl darbs? Tas ir tavs darbs un tas ir mans darbs. Un šo darbu mēs nevaram darīt un padarīt tikai ar vārdiem vien. Sirdis kāro pēc līdzjūtības, sirdis kāro pēc palīdzības un tāpēc Jēzus, kas nāca sludināt Dieva žēlastību pasaulei, viņš vairāk dziedināja, nekā sludināja. Tas ir - Viņš vairāk sludināja ar darbiem, nekā ar vārdiem.

Mēs sludinām Kunga drīzo nākšanu. „…pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu.” Un arī šo sludināšanas darbu mēs nevaram paveikt tikai ar vārdiem, bet tas ir jādara ar līdzjūtības un palīdzības darbiem.

Kad Pāvils bija salasījis kādu žagaru nastiņu un nolicis pie uguns, odze, aiz karstuma izlīdusi, aptinās ap viņa roku.” (Apustuļu darbi 28:3) Pāvils salasīja žagaru nastiņu, lai papildinātu ugunskuru. Ko mēs no tā varam secināt? Manuprāt, mēs no tā varam secināt, ka ne visi, kas sildījās pie šīs uguns, arī kaut ko darīja, lai šo uguni uzturētu. Jo tur bija noteikti daudz jaunāki cilvēki par Pāvilu un arī fiziski daudz stiprāki, un, ja viņi būtu sanesuši pietiekami daudz kurināmā, tad Pāvilam nebūtu žagari jānes un arī viņam neļautu to darīt.

Bet tā var saprast, ka tie, kas sildījās pie uguns, bija tādi, kas dalījās divās šķirās – bija tādi, kas tikai sildījās un patērēja siltumu. Un bija arī tādi, kas centās sakurināt šo uguni pēc iespējas gaišāku un arī siltāku. Un arī centās kaut ko darīt, lai tas tā arī notiktu.

Sakiet, lūdzu, vai tā tas nav pie tā mīlestības ugunskura, kas deg Dieva draudzē? Arī šeit ir divas cilvēku šķiras; vieni ir tie, kas mīlestību vairo, bet citi ir tādi, kas tikai mīlestību patērē. Viņi gan paši labprāt pieņem mīlestību un arī pakurn un pasūdzas, ka tās mīlestības ir vienmēr par maz un tā ugunskura vienmēr ir par maz, un tā siltuma par maz. Bet paši, lai sildītu citus, viņi neatrod laiku un iespējas kaut ko darīt.

Kādā draudzē atceros kādu gadījumu ar tādu labu māsu, ar tādu aktīvu draudzes darbinieci savā laikā. Nu, uz vecuma dienām viņa nonāca tādos apstākļos, ka viņai šad un tad bija vajadzīga līdzjūtība un bija vajadzīga arī praktiska palīdzība. Un draudzē atradās arī tādi uzticīgi brāļi un māsas, kas viņai arī šo līdzjūtību un palīdzību sniedza. Un tā mēs visi sapratām, ka viņa to tiešām ir pelnījusi.

Bet vienreiz gadījās tādi apstākļi, ka tai māsai bija tāda izdevība un citam bija tāda vajadzība, ka viņa to līdzjūtību parādītu atkal kādam citam. Viņai bija tāda izdevība, ka viņa varēja kādam palīdzēt. Un šī palīdzība arī no viņas prasīja kādu zināmu upuri vai kādu piepūli. Un tad nu izrādījās, ka viņa ir pārbrīnījusies. Visu laiku man palīdz, bet tagad iznāk tā, ka tagad man kādam vajadzētu palīdzēt. Un tas viņai tik stīvi iznāca, tā kā negribīgi un beigās tas, kam tā palīdzība bija vajadzīga, viņš arī saprata, ka te būs grūti sagaidīt palīdzību.

Tātad, tas nozīmē, ka mēs viegli pierodam pie patērēšanas. Mēs viegli pierodam pie ņemšanas. Mēs viegli pierodam pie līdzjūtības, ko mums sniedz. Mēs varam nonākt tādā stāvoklī, ka mēs nebūsim gatavi citam sniegt palīdzību. Ka mēs sildīsimies gan pie ugunskura, bet kad tas ugunskurs dzisīs, tad mēs brīnīsimies, kā tad neviens nenes žagarus un kā tas ugunskurs jau paliek tāds, ka man gandrīz sāk salt. Tas ir bīstams stāvoklis.

Kristus no mums sagaida, lai mēs būtu tie, kas uztur mīlestības ugunskuru. „Es jums visās lietās esmu rādījis, ka, tā strādājot, nākas gādāt par vājiem, pieminot Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš pats sacījis: „Svētīgāk ir dot nekā ņemt.”” (Apustuļu darbi 20:35) Svētīgāk ir tam, kas nes tos žagarus, nekā tam, kas sēž un gaida, lai otrs to nestu. Svētīgāk ir mīlestību sēt, nekā mīlestību pļaut.

Vēl atgriezīsimies pie tās žagaru nastiņas, kas bija Pāvila rokās. Nu, tur notika tāds dīvains gadījums, ka kāda odze no karstuma izlīda un ap viņa roku aptinās. Kā jūs domājat, vai tā ir tikai tāda tīra nejaušība, vai arī šeit mums slēpjas kāda mācība? Es gribētu pateikt, ka šeit ir arī kāda mācība. Un taisni tāpēc, ka ir minēta čūska, kas izlīda no šīs žagaru nastiņas. Jo tad, kad mēs darām labu un kad tu vai es vācam žagarus, lai papildinātu draudzē mīlestības un līdzjūtības ugunskuru, sakiet, lūdzu, - vai ir kāds, kam tas nepatīk? Jā, ir viens. Un kas tas ir? Tas jau ir tas vecais pūķis un tā čūska, kurai nepatīk. Kāpēc tu nes? Tāpat jau par daudz mīlestības pasaulē. Un tu vēl gribi šo mīlestību pavairot. Ir viens, kam tas nepatīk un kas mēģina arī tev iedurt, lai tu to nedarītu.

Un sātans visvairāk cenšas to, kas dara labu, sāpināt tādā veidā, ka viņš ciestu no tiem, kuriem viņš palīdz, kurus viņš mīl. Šeit ir rakstīts, ka tā čūska bija tā. Bet sātans tā personiski nerādās mūsu dzīvē, bet viņš cenšas apstākļus izveidot tā, lai cilvēks, kas dara labu, dabūtu ciest no tiem, kam viņš gribētu palīdzēt. Un tad kas viegli var notikt? Tad tas cilvēks pateiks – nu jā, redziet, vai ir vērts labu darīt? Vienu sunīti esmu izvilcis no ūdens, un viņš man iekoda rokā. Un vairāk es nevienu nevilkšu no ūdens ārā. Un, kad sātans to dzird, viņš priecājas. Nu viņš ir uzvarējis. Un tā tas bija arī tajā gadījumā.

Katrs no mums, es domāju, mums nav par to jāatgādina, katrs, kas ir labu darījis, ir piedzīvojis arī grūtības un vilšanos. Šīs vilšanās ir no sātana. Tā ir tā pati čūska, kas gribēja iedzelt Pāvilam, un tā pati, kas aino sātanu. Tā cenšas, lai tev rokas nolaistos, lai tu apņemtos vairs labu nekad nedarīt. Galatiešiem 6:9 ir Dieva aicinājums: „Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim.

Vēl atgriezīsimies pie Pāvila. Šeit mēs redzam kādu sevišķu iemeslu, lai mēs nepiekustu. „Bet viņš rāpuli nokratīja ugunī, necietis nekāda ļaunuma.” (Apustuļu darbi 28:5) Arī to mēs esam piedzīvojuši katrs. Ja tu dari labu un beigās, labu darīdams, tu nonāc tādā strupceļā, kur liekas, ka tur nezin kādas grūtības radīsies, un skaties – Dievs tomēr ir tavā pusē un nekas ļauns nenotiek. Un, bez šaubām, turpmāk mēs to piedzīvosim vēl vairāk.

Pasaulē šodien runā par draudošu enerģētisko krīzi. Trūkst ogles, trūkst naftas, trūkst gāzes, trūkst arī malkas. Nav vajadzīgā daudzumā tas, kas ir vajadzīgs siltuma uzturēšanai. Bet man liekas, ka vislielākā enerģētiskā krīze un vislielākais deficīts ir mīlestības deficīts. Trūkst mīlestības. Un pasaule aizies bojā, bez šaubām, ne tāpēc, ka trūkst gāzes un ne tāpēc, ka trūkst akmeņogļu, bet pasaule aizies bojā un jau šodien stāv uz robežas tāpēc, ka trūkst mīlestības.

Pasaules ugunskuri gan koši spīd ar reklāmu ugunīm. Bet šis ugunskurs nesilda. Un tur cilvēki nesajūt apmierinājumu un siltumu. Dažādu iemeslu dēļ arī brāļu mīlestības uguns dažreiz nav pietiekoši gaiša un dažreiz nav pietiekoši silta. Un tu un es, un katrs cilvēks, mēs varam nonākt tādā stāvoklī, kad šis mīlestības ugunskurs mūs nesilda un mūsu dvēsele ilgojas pēc vairāk siltuma. Un tāpēc mums ir jāpateicas Dievam par to, ka Bībelē ir aprakstīts vēl kāds ugunskurs – jau trešais no tā skaita, ko mēs minējām šodien.

Un tas ir aprakstīts Jāņa 21:8, 9: „Bet pārējie mācekļi nāca ar laivu, vilkdami tīklu ar zivīm, jo tie nebija tālu no krasta, bet tikai apmēram divi simti olekšu. Izkāpuši malā, viņi tur redz ugunskuru no oglēm un uz tā zivis noliktas un maizi.” Sakiet, kas evaņģēliju esat lasījuši, – kas šo uguni bija iekūris, un kas bija pie šī ugunskura? Tas bija Jēzus. Un šis ugunskurs vēl šodien ir gaišs un silts. Un, ja visi ugunskuri apdzistu un ja arī brāļu mīlestība izsīktu, tad tomēr vēl ir viena vieta, kur tava un mana sirds vienmēr varēs sasildīties. Un tas ir pie Jēzus un pie Viņa mīlestības uz cilvēkiem.

Un tā, noslēdzot šīs pārdomas mēs vēl lasām Lūkas 12:49: „Uguni esmu nācis mest uz zemi un kā Es vēlētos, kaut tā jau degtu!” Jēzus iededzināja mīlestības ugunskuru. Viņš aicina tevi un mani, un katru, kas ir cietis savā dzīvē katastrofu, un katru, kas savā sirdī ilgojas pēc siltuma. Viņš aicina – nāciet un sildieties! Bet Viņš mūs aicina arī vairot šo ugunskuru, vairot mīlestības siltumu. Bībelē mēs lasām aicinājumu: „Pārbaudiet sevi pašu.” Pārbaudīsim sevi pie šī ugunskura. Kas tu esi? Vai tu esi patērētājs, vai arī tu esi uguns uzturētājs? Un, ja tu gribi, lai mīlestība vairojas – kur ir tava žagaru nastiņa? Kaut mēs būtu dalībnieki pie ugunskura, kas apgaismo pasauli, un kaut mūsu sirdīs degtu liesma, kuru Jēzus nāca iededzināt!

(Autors: Īzaks Kleimanis)