Matejs

(Autors: mācītājs Īzaks Kleimanis)

Grāmatu lasītājiem ir sevišķa interese iepazīties ar rakstniekiem. Dažreiz tiek organizētas tikšanās, kur lasītāji var sastapties ar rakstnieku, var redzēt, kāds viņš ir, var uzdot viņam jautājumus un kaut ko uzzināt par viņa dzīvi. Tāpat, ja mums patīk kāda rakstnieka darbi, tad mēs arī interesējamies par viņa biogrāfiju, kāds viņš bija, kādā laikā viņš dzīvoja, kāda bija viņa ģimene. Kādā veidā viņš strādāja un daudz ko citu.

Svētajiem Rakstiem arī ir savi autori. Lai gan patiesībā autors ir Dievs, bet Viņš savu Vārdu deva ar cilvēku starpniecību. Un tās 66 grāmatas, kuras mēs atrodam Bībelē, tās ir sarakstījuši diezgan daudzi atsevišķi cilvēki. Kas ir šie cilvēki? Bez šaubām būtu ļoti interesanti kaut ko tuvāk dzirdēt par šiem cilvēkiem. Par visiem kopā Svētie Raksti saka, ka tie ir Dieva cilvēki. Jo tikai caur tādiem Dievs varēja runāt un tādus Dievs arī ir izredzējis.

Bet katram arī bija savas īpatnības, katrs dzīvoja īpatnējā laikā. Sastapās ar īpatnējiem apstākļiem. Un tāpēc ir interesanti un pamācoši arī kaut ko uzzināt par katru no šiem autoriem. Kad mēs atšķiram Jauno Derību, tad pirmais, ko sastopam, ir Mateja evaņģēlijs. Bībeles pētnieki domā, ka šis Mateja evaņģēlijs nav pirmais, kurš uzrakstīts. Ir pamats domāt, ka Marka evaņģēlijs tika uzrakstīts pirms Mateja evaņģēlija. Bet Matejs arī bija Kristus laikabiedrs, viens no Kristus apustuļiem. Un visumā arī neticīgi cilvēki, kas cenšas Bībeli kritizēt, neapstrīd to, ka tiešām šis Matejs ir bijis šī evaņģēlija autors.

Kas ir zināms par Mateja dzīvi, par viņa raksturu, par viņa atgriešanos, par viņa attiecībām ar Dievu? „Un, kad Jēzus no turienes aizgāja, Viņš redzēja vienu cilvēku, vārdā Mateju, pie muitas būdas sēžam un saka uz to: "Nāc Man pakaļ." Un tas cēlās un sekoja Viņam.” (Mateja 9:9)

Mēs lasījām – Jēzus no turienes aizgāja. „No turienes.” Ja mēs šķiram atpakaļ, tad mēs redzam, ka tas ir no Kapernaumas. Kapernauma bija ļoti rosīga pilsēta pie Ģenecaretes ezera jeb Galilejas jūras. Kāds Bībeles pētnieks izteica vārdus, ka Kapernauma bija savā laikā visas pasaules centrs. Daļēji mēs šo domu arī varam pieņemt. Vispār Galilejas ezera piekraste bija ļoti biezi apdzīvota. Ap Galilejas ezeru bija dažādi ciemi un pilsētas, jo tā bija ļoti skaista apkārtne un arī tagad tā tāda ir.

Tur bija romiešu un grieķu celtnes, tur bija jūdu pilsētiņas ar jūdu sinagogām. Un no visām šīm pilsētām visievērojamākā bija Kapernauma. Tas bija satiksmes mezgls, kurā bija lielāka kustība nekā Jeruzalemē. Tur gāja ceļš no Damaskas uz jūru un tālāk arī uz tālajām austrumu zemēm. Uz Ēģipti, uz Āfriku un arī citi karavānu ceļi.

Tieši šo pilsētu Jēzus izredzēja, lai vispirms šeit sludinātu un arī šeit darītu brīnumus. Un mēs varam saprast, ka šī izvēle bija laba. Jo Kapernauma bija ļoti dzīva pilsēta. Šajā pilsētā vienmēr atradās tādi, kas ceļoja. Un viss, kas te notika, tas ļoti ātrā laikā kļuva zināms arī tālos apgabalos.

Bez tam šeit nebija priesteru iespaids tik liels kā Jeruzalemē. Un šeit Jēzus darbība varēja brīvāk izvērsties. Un, lūk, šeit, netālu no Kapernaumas, uz ceļa bija kāda muitas būda, kur visiem ceļiniekiem nācās samaksāt attiecīgās nodevas. Un šajā būdā sēdēja ierēdnis vārdā Matejs. Ko mēs saprotam par viņa dzīvi un par viņa raksturu? Viņš bija cilvēks, kas ļoti labi pazina pasauli. Jo viņš augu dienu bija starp cilvēkiem. Dažādi cilvēki ar dažādiem mērķiem, kā saka, defilēja viņa priekšā. Un viņam bija pietiekoši izdevību vērot katru cilvēku, ko viņš dara un kur viņš iet.

Viņš arī saprata vajadzību pēc Jēzus. Un mēs saprotam – tas nāca no tā, ka viņš pazina pasauli. Es gribu teikt, ka mums kā ticīgiem tā bieži notiek, ka mēs dzīvojam savā nodabā, savā šaurā lokā. Nu, mums ir labi, un mēs nesaprotam, cik ļoti liela vajadzība ir pasaulei pēc Jēzus Kristus. Mūs nenospiež tās nastas, kas nospiež pasaules cilvēkus. Mēs neredzam, cik nelaimīgi ir cilvēki, kas klejo pa pasauli kā avis bez gana.

Kāda māsa, kas atgriezās no pasaules pie Jēzus, saka, ka viņa strādā tādā vietā, kur ļoti daudz cilvēku var vērot. Un tad viņa teica: „Es brīnos par tiem cilvēkiem, kas neredz, ka pasaule iet uz galu. Viņiem vajadzētu nostāties man blakus un redzēt vienu dienu visus tos cilvēkus, kas man paiet garām, tad viņi saprastu, kāda ir pasaule, cik ļoti pasaule ir nākusi tuvu savam galam.”

Un tā mēs domājam par Mateju, ka viņš redzēja pasauli, viņš saprata pasauli un viņa sirdī bija dziļa izpratne par to, ka pasaulei ir ļoti vajadzīgs Pestītājs. Pasaule ir apmaldījusies. Uz pasaules ļaužu sejām viņš izlasīja neziņas un izmisuma zīmogu. Un viņam bija ilgas pēc tā, kas varētu dot cilvēkam dzīves jēgu un dzīves mērķi. Tas ir pirmais, ko mēs varam domāt par Mateju, izejot no viņa nodarbošanās un no viņa dzīves vietas.

Lasot Mateja evaņģēliju, mēs arī nonākam pie slēdziena, ka Matejs labi pazina Svētos Rakstus. „Tad piepildījās pravieša Jeremijas runātie vārdi.” (Mateja 2:17) Šādus vai līdzīgus izteicienu mēs atrodam Mateja evaņģēlijā vismaz kādas desmit reizes. Citos evaņģēlijos šādu salīdzinājumu neatrodam. Un var domāt, ka Matejs no evaņģēlistiem bija tas, kas vislabāk pazina Veco Derību.

Kad viņš redzēja Kristus dzīvi un Viņa darbību, viņam bija ļoti viegli saprast, ka tas taču ir pravietots Vecajā Derībā. Un tāpēc viņš ierakstīja „lai piepildītos pravietojumi Vecajā Derībā”. Un ja mēs tagad jautājam – kas tad palīdzēja Matejam pieņemt Jēzu Kristu? Tad mēs varam sacīt, ka tā ir pasaules pazīšana un arī Rakstu zināšanas. Un arī šodien, ja mēs turam acis vaļā un redzam, kāda ir pasaule, un ja mēs esam pazīstami arī ar Svētajiem Rakstiem, tad mums ir viegli pieņemt Kristu. Un ir viegli saprast, ka Kristus ir cilvēces lielā nepieciešamība.

Skaistu un ļoti svarīgu rakstura iezīmi mēs atrodam sākumā lasītajā 9. pantā. Jēzus viņu aicināja. Un ko viņš darīja? Un tas cēlās un gāja viņam pakaļ. Viņš bija gatavs sekot Jēzum un nejautāt, neuzdot jautājumus – kas būs? Kas būs ar to muitas būdu? Kas būs ar manu darbu? Kas būs ar manu ģimeni? Kas būs ar manu namu? Ko par mani teiks kaimiņi? Ko teiks mani bijušie darba biedri, muitas ierēdņi?

Jautājumu var būt bezgala daudz. Mēs lasām evaņģēlijos, ka bija cilvēki, kas mēģināja šos jautājumus arī Jēzum uzdot. Bet Matejs neuzdeva nevienu jautājumu. Viņš cēlās un gāja viņam pakaļ. Tā ir izcila priekšzīme, dārga rakstura īpašība – būt gatavam sekot Jēzum, neuzdodot jautājumus. Nu patiesībā tā viņa drosme vai varonība, tā jau ir dabīga un ir arī loģiska. Mēs atšķirsim 1. Ķēniņu 18:21: „Tad Elija pienāca visai tautai klāt un sacīja: "Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm? Ja Tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam! Bet, ja Baals ir dievs, tad sekojiet tam!"” Sakiet, vai tā nav dzelzs loģika? Ja Kungs ir Dievs un Viņš ir pasaules radītājs, kādi var būt jautājumi? Kādas var būt bažas? Kādas var būt šaubas, kāda var būt nedrošība? Ja pasaules Radītājs, visvarenais Dievs mūs aicina, tad ejam Viņam pakaļ. Bet, ja Viņš tas nav, ja Baāls būtu Dievs, nu tad nav ko šaubīties, tad ej Baālam pakaļ!

Tā ir ļoti vienkārša matemātika, varētu sacīt. Ja Kristus ir Glābējs – kā Viņam varētu nesekot, kā Viņam var neuzticēties? Ja Dieva baušļi ir rakstīti Bībelē, kā mēs tos varam nepieņemt? Kā mēs tos varam sagrozīt? Kā mēs varam attaisnoties, ja mēs savu dzīvi nevedam pēc šiem baušļiem? Un tomēr, tā kā Elijas laikā bija cilvēki, kas dzirdēja šo loģisko aicinājumu, un tomēr viņi neatbildēja, tā arī Mateja laikā, Kristus laikā bija cilvēki, kurus Jēzus aicināja un tomēr viņi kavējās un neatbildēja. Un arī šodien daudzi neatbild ne vārda uz Jēzus aicinājumu.

Šī skaidrā Mateja domāšana, viņa skaidrā, konsekventā, secīgā loģika – tā viņu novada vēl arī tālāk. Viņš ne tikai sekoja Jēzum Kristum, bet, sekojot Viņam, saprata, ka viņam ir vēl kāds pienākums. Un kāds ir šis pienākums? „Un notika, Tam viņa [Mateja] namā pie galda sēžot, redzi, daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem pie galda.” (Mateja 9:10)

Matejs pieņēma Jēzu kā savu Glābēju, kā Dieva Dēlu. Viņš ieaicināja Jēzu savā namā un tagad viņš saprot – man ir draugi, man ir kaimiņi, man ir vecie paziņas, muitas ierēdņi, kas sēž citās būdās, man ir tuvāki un tālāki radinieki. Viņiem arī ir vajadzīgs glābējs. Viņa arī maldās tāpat kā es, kā avis bez gana. Un ko viņš dara? Viņš iet apkārt un aicina visus kopā un saka: „Lūdzu atnāciet pie manis šovakar, es jums varēšu kaut ko tādu sniegt, kas jums ir ļoti vajadzīgs. Atnāciet, jūs nekad nenožēlosiet.”

Un tiešām daudzi viņa namā bija atnākuši – muitnieki un grēcinieki nāca. Un sēdēja līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem pie galda. Vai šī rakstura īpašība arī ir tāda, kurai mums vajadzētu sekot? Vai šī loģika der priekš manis un arī priekš tevis? Kas iepazīstinās manus radus, iepazīstinās manus darba biedrus? Ja es to nedarīšu, ja to nedarīs tas, kas pats ir nācis pie Jēzus?

Par muitniekiem mēs zinām, ka tā bija nicināta cilvēku šķira. Jūdi nesveicinājās ar muitniekiem, lai gan muitnieki arī bija jūdu tautības. Bet viņus uzskatīja par nodevējiem. Un uzskatīja viņus ne bez pamata, jo viņi arī ar savtīgiem iemesliem nodevās kalpošanai Romas okupācijas varai. Un bez tam viņi bija mantkārīgi un negodīgi cilvēki. Viņiem bija lielas tiesības, un viņi to nodokļu summu piedzina vairāk nekā tas būtu taisnīgi.

Nu, pie šīs šķiras piederēja arī Matejs. Tā kā no tāda viedokļa viņš nebija piemērots apustulis. Ar tumšu pagātni ar sliktu slavu, un tomēr Jēzus viņu aicināja par savu apustuli. Jo viņam bija tāds prāts, mēs jau iepazināmies ar viņa skaidro domāšanu, viņam bija tāda sirds, ka Jēzus uz viņu noskatījās un domāja – lai viņš ir muitnieks, bet viņš der priekš manis. Un viņš derēs arī priekš citiem. Un daudzi caur tādu cilvēku var uzzināt glābšanas ceļu.

Un Mateja 10:2,3 mēs atrodam šo viņa vārdu: „Un šie ir divpadsmit apustuļu vārdi: pirmais ir Sīmanis, saukts Pēteris, un viņa brālis Andrejs; Jēkabs, Cebedeja dēls, un viņa brālis Jānis; Filips un Bartolomejs; Toms un Matejs, muitnieks(..).” Tā arī, Mateja evaņģēliju rakstīdams, viņš uzrakstīja – tas ir Matejs, muitnieks. Lai cilvēki redz, ka arī muitnieks der Kristum par apustuli, lai cilvēki redz, ka Jēzus aicina katru cilvēku un nenicina nevienu, kas pie Viņa nāk.

Mīļo brāli, mīļā māsa, kāda ir tava sirds? Kāds ir tavs prāts? Kāda ir tava domāšana? Vai tāda, kāda bija Matejam, lai Dievs tevi varētu paņemt? Ārēji spriežot, liekas, ka mūsu likteni un arī mūsu attiecības ar Dievu nosaka mūsu izcelsme, vai mēs esam dzimuši ticīgā ģimenē, vai arī ne. Mūsu audzināšana – vai mēs mācāmies tur, kur māca par Dievu, vai arī nemāca. Un arī mūsu pagātne. Bet patiesībā, cik svarīga arī nebūtu audzināšana, cik svarīga arī nebūtu izcelsme, un cik svarīga nebūtu cilvēka pagātne, patiesībā mūsu likteni izšķir tas, kāda ir mūsu sirds.

Lūgsim, lai Dievs mums dod tādu sirdi, kas ir gatava sekot Jēzum. Un lai Dievs dod tādu sirdi, kurai ir prieks citiem par Viņu stāstīt. Un ja arī manam vārdam blakus debesu sarakstos var pierakstīt kaut ko līdzīgu kā Matejam, viņam ir rakstīts – tas muitnieks; man var būt rakstīts daudz kas cits. Un tomēr, ja man būs tāda sirds kā Matejam, tad Dievs mani aicina un uztic man lielas lietas, un grib ņemt mani savai valstībai. Lūgsim pēc tādas sirds, kas der Dieva valstībai. Un lai Kungs uzklausa mūsu lūgšanas!