Kādas ir tavas rokas?

Laiks rāda, ka tuvojas pavasaris. Un mēs redzam, tas ir neatvairāmi. Lai nu vēl dažas dienas, vēl dažas nedēļas. Vēl kāds putenis uznāk, bet pavasaris ir tuvu.

Mīļie, tuvojas arī lielais cilvēces pavasaris. Viss par to liecina. Un lai vēl grūta diena, lai vēl kāds grūtāks gads, bet lielais cilvēces pavasaris, augšāmcelšanās pavasaris, dzīvības pavasaris ir tuvu. Ja dabas pavasaris varbūt nekādas grūtības nevienam nesagādā, tas pavasaris, kas nāk pār cilvēci, būs prieka laiks tikai gatavajiem. Tikai tiem, kas ir gatavi šo pavasari sagaidīt. Varbūt tavā dzīvē ir daudz jautājumu, bet šie jautājumi paliek ēnā tā vissvarīgākā jautājuma priekšā. Un kāds šis jautājums ir? VAI ES ESMU GATAVS?

Kas drīkst kāpt Tā Kunga kalnā, un kas stāvēs Viņa svētajā vietā? Kam nenoziedzīgas rokas un skaidra sirds, kam prāts nenesas uz nīcīgām lietām un kas ar viltu nezvērē.” (Psalmi 24:3, 4) Kristus ir teicis arī tā: „Svētīgi sirds šķīstie, jo tie Dievu redzēs.” (Mateja 5:8)

Šķīsta sirds, skaidra sirds – tas ir mūsu ilgu priekšmets, tas ir mūsu pārdomu priekšmets. Tas ir arī mūsu šaubu priekšmets. Vai mana sirds ir tāda, ka es varētu Dievu redzēt? Mūsu sirdi redz tikai Dievs. Es nevaru nevienam jautāt, es nevaru savam dzīves draugam jautāt – nu, kā tev liekas, vai man ir šķīsta sirds? Viņai varbūt šķitīs, ka ir, vai arī, ka nav. Bet kā Dievs uz to lūkosies?

Kas ir rakstīts Jeremijas 17:9 par mūsu sirdi? Arī par tavu sirdi - „Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” Arī paši mēs viegli netiekam skaidrībā par to, vai mūsu sirds ir gatava. Mēs arī pirms dažām nedēļām Bībeles skolā kavējāmies pie jautājuma – kas ir sirds skaidrība? Un kā mēs to varam iegūt? Un tāpēc šodien mēs kavēsimies pie otra nosacījuma, kuru mēs lasījām 24. Psalmā. „Kam ir nenoziedzīgas rokas.”

Liekas – te jau nebūtu daudz ko runāt, jo tūlīt redzamas rokas, vai tās ir tīras, vai nav tīras. Un tomēr Dieva Vārds mūs brīdina, ka cilvēks var maldīties par savu sirdi, bet var arī neredzēt pareizi, kādas ir viņa rokas.

Kad jūs paceļat savas rokas, Es apslēpju Savas acis no jums, un, lai cik daudz jūs arī lūgtu, Es jūs tomēr neuzklausu, jo jūsu rokas ir aptraipītas asinīm.” (Jesajas 1:15) Te nav runa par kādu laupītāju no meža, bet te ir runa par ticīgu cilvēku, kurš mēdz Dievu lūgt un paceļ savas rokas, Dievu lūgdams, varbūt draudzes priekšā, varbūt savas ģimenes priekšā. Bet viņš neredz to, ko Dievs redz uz viņa rokām. Viņš noteikti neapzinās to, ka viņa rokas nav nenoziedzīgas.

Mēs atceramies Jāzepa brāļus. Viņi sagūstīja Jāzepu, pēc tam viņi gribēja viņu nokaut un, lūk, viens no viņiem saka: „„Iesim, pārdosim to ismaēliešiem, tad mēs savas rokas tam nebūsim pielikuši, jo viņš taču ir mūsu brālis un mūsu miesa.” Un viņa brāļi tam paklausīja.” (1. Mozus 37:27) Tātad viņi domāja tā, ja viņi nenogalinās viņu tagad ar nazi vai ar akmeni, bet viņi pārdos viņu verdzībā, jaunu zēnu pārdos svešā zemē verdzībā, viņš būs tik un tā pagalam, bet viņu rokas paliks tīras. Viņi savas rokas nebūs pielikuši viņam.

Nu, mēs labi pazīstam vēl kādu vīru, kurša arī lika atnest bļodu ar ūdeni. Tas bija Romas vietvaldis Jeruzalemē Pilāts, kurš visu cilvēku priekšā mazgāja savas rokas, lai visi redz, ka viņš nav vainīgs, ka viņa rokas ir tīras no taisnā Jēzus asinīm. Vai tavas rokas ir tīras? Vai viņa rokas bija tīras? Vai viņš var nākt uz tā Kunga kalna? No šiem piemēriem mēs redzam, ka nav arī tik vienkārši teikt – manas rokas ir tīras.

Kas tad īsti var aptraipīt mūsu rokas? Kas tad ir tie neredzamie sārņi, ko mēs varam neredzēt un tomēr Dievs mūs redz un mūsu rokas tomēr nav tīras? „Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka Viņš neklausās uz jums, jo jūsu rokas ir aptraipītas ar asinīm un jūsu pirksti ir pilni noziegumu, jūsu lūpas runā melus, un jūsu mēle pauž netaisnību.” (Jesajas 59:2, 3)

Katrs grēks aptraipa mūsu rokas. Tas var būt liels grēks, tas var būt arī mazs grēks, varbūt tikai domās. Tas var būt grēks pret cilvēku, bet tas var būt arī tāds grēks, kas nevienam cilvēkam neko ļaunu nedara, bet tomēr tas ir grēks pret Dievu, pret Dieva baušļiem. Tas var būt mazāks grēks nekā daudziem citiem grēciniekiem, un tomēr, ja man šis grēks ir, tad manas rokas nav tīras.

Mēs bieži vien, darot vai pieļaujot, vai samierinoties ar kādu grēku mūsu dzīvē, sakām: „Tas jau nav tik liels kā vienam otram citam.” Un tas var būt patiesība! Iespējams, ka citiem tiešām ir vēl daudz lielāki grēki un viņi neliekas par tiem ne zinis. Bet tomēr arī man ir grēks, un šis grēks aptraipa manas rokas, un tās nav nenoziedzīgas Dieva priekšā.

Kad Es saku bezdievim: tev jāmirst! - un tu to nepamāci un nebrīdini, lai bezdievis atgrieztos no sava ļaunā ceļa un tas paliktu dzīvs, tad bezdievis gan nomirs savos grēkos, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas.” (Ecēhiēla 3:18)

Ne tikai grēks, ko mēs esam darījuši, aptraipot rokas, bet arī jebkurš pienākums, ko mēs neesam izpildījuši un sevišķi pienākums brīdināt no mūžīgās nāves.

Kā ir ar taviem pienākumiem? Vai tu dari visu, ko Dievs no tevis sagaida, kam Dievs tev ir devis spēkus un spējas, un laiku? Vai tu dari visu, ko Dievs tev ir uzticējis un ko Viņš prasa no tevis Savā Vārdā? Mēs turam sapulces, mēs dziedam, mēs aicinām cilvēkus un dažreiz domājam, bet kāda mērķa dēļ? Kādēļ mums ir interese visu to darīt? Protams, lai cilvēki neaiziet bojā, lai viņi kļūtu laimīgi šinī dzīvē, lai viņiem būtu cerība uz mūžību, un lai šī cerība varētu piepildīties.

Mēs aicinām, mēs pārliecinām, mēs aizlūdzam, jo mēs labprāt gribētu, lai mūsu draudze augtu un ka pie mums arī vēl citi cilvēki, kas nav mūsu brāļi, nāktu mūsu saimē un mēs būtu vairāk. Bet tomēr ir vēl iemesls, kāpēc mēs aicinām, kāpēc mēs sludinām, kāpēc mēs dziedam, kāpēc mēs brīdinām un aizlūdzam – mēs gribam nomazgāt savas rokas no citu cilvēku asinīm. Mēs gribam nomazgāt savas rokas no savas pilsētas iedzīvotāju asinīm.

Ja mēs neizpildīsim savu pienākumu pret viņiem, ja mēs nebūsim viņiem to labāko priekšzīmi rādījuši, ja mēs viņus nebūsim sirsnīgi lūguši un aicinājuši, ja mēs no šīs vietas nebūsim tos labākos vārdus teikuši, ja mēs no šīs vietas nebūsim tās sirsnīgākās dziesmas viņiem dziedājuši, tad viņi aizies bojā un viņu asinis mēs redzēsim uz mūsu rokām. Lūk, to mēs negribam un mēs to nedrīkstam pieļaut. Tāpēc pildīsim visu to, uz ko mūs aicina Dievs un mūsu sirdsapziņa.

5. Mozus 15:11 ir arī aprakstītas rokas, kādām tām ir jābūt, lai mēs varētu nākt „uz tā Kunga kalnu”: „Jo tur, tanī zemē, netrūks arī nabagu, tāpēc Es tev pavēlu un saku: atvērdams atver savu roku savam brālim, kas top spaidīts un ir nabags tavā zemē.”

Par savtīgu cilvēku mēs varam sacīt, ka viņam tāda cieša roka. Mums bija Liepājā kāda māsa, un, kad viņa gribēja par kādu cilvēku teikt, ka viņš ir skops, tad viņa sacīja: Viņš ir tāda knīpstanga, tas ir – viņa roka tāda, ka nelaiž neko laukā. Bet to, kas viņam ir, viņš tur ciet. Un varbūt cilvēka rokas pēc dabas ir tādas kā knīpstangas, kas tikai tur un meklē tikai savu. Ja mēs gribam nākt uz Kunga kalnu, tad mums ir jāieradina sava roka atvērties priekš tuvākā vajadzībām. Un tikai tad mūsu rokas būs derīgas Dieva Valstībai.

Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām.” (1. Timotejam 2:8) Ne vien Debesīs mūsu rokām būs jābūt svētām, bet jau šodien, ja mēs nākam lūgšanā Dieva priekšā, Dievs sagaida, lai mēs Viņa priekšā paceltu svētas rokas.

Tas, kas mūsu rokas padara par nesvētām, tās, pirmkārt, ir šaubas. Ja mums ir šaubas par Dievu, par Dieva Vārdu, par Dieva draudzi, tad šīs šaubas mūsu rokas dara nedrošas. Jūs atceraties Jēkaba sirsnīgo lūgšanu. Viņš saka: „Es tevi neatlaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi!” Vai tādai arī nav jābūt manai un tavai lūgšanai? Bet, ja mēs esam šaubīgi, tad arī mūsu rokas ir šaubīgas un mēs nevaram Dievu tā turēt pie Viņa apsolījumiem, nevaram tā satvert, lai Viņš varētu mūsu lūgšanu uzklausīt.

Tādas rokas neder Dieva valstībai. Par tādām rokām ir rakstīts, ka tās uzliek uz arkla, bet skatās atkal apkārt. Lūkas 9:62 ir rakstīts – tāds cilvēks ar tādām rokām neder Dieva valstībai. „Bet Jēzus uz to sacīja: „Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.”” Mūsu rokām jābūt brīvām no šaubām. Tikai tad mēs varam nākt lūgšanā un tikai tad mēs varam cerēt uz Dieva valstību.

Bez dusmām un šaubām” – saka Dieva Vārds. Dusmīga cilvēka rokas dažreiz sažņaudzas dūrē. Ja arī dusmas savalda, bet ļaunumu patur, tad mūsu rokas nav svētas. Un arī mūsu lūgšana nav pieņemama Dievam.

Varbūt ātrsirdība, dusmas ir viena no tām vainām, kuras dēļ daudzi kristieši aizies pazušanā. Mēs jūtam, ka tas mūs ļoti apdraud, ka mums rodas naids un īgnums, un nepatika vienam pret otru. Dieva Vārds mūs brīdina, un es gribu jūs Dieva Vārdā visus brīdināt, ka savaldība, savaldīt dusmas, nav tas, kas pārvarēt dusmas. Mēs varam savaldīt, lai mūsu dusmas cilvēki neredz, bet Dievam mūsu lūgšanas un mūsu sirds ilgas būs svešas. Viņš gaida tādas rokas, kas ir brīvas no dusmām, kuras ir gatavas svētīt un ir gatavas palīdzēt.

Kādām tad mūsu rokām jābūt? Tām jābūt ne tikai tīrām, ne tikai tīrām no dusmām, brīvām no šaubām, bet mūsu rokām ir jābūt līdzīgām Kristus rokām. Kristus rokas bija asiņainas, bet šīs asinis neliecināja par grēku, tās liecināja par mīlestību. „Redzi, abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis.” (Jesajas 49:16) Jēzus rētās ir rakstīta mīlestība uz katru grēcinieku. Šīs mīlestības rētas visā mūžībā rotās Jēzus rokas un kājas. Tās ir rokas, kas valda Debesīs, un tādas rokas ir vajadzīgas tiem, kas grib Debesīs mājot.

Galatiešiem 6:17 Pāvils apliecina, ka arī viņa rokas ir līdzīgas Jēzus rokām. „Turpmāk lai neviens man nedara raizes! Jo es nesu Jēzus rētas savā miesā.” Nu, kā viņš varēja nest Kunga rētas? To nemaz nav tik grūti saprast. Jēzus rētas bija mīlestības rētas. Rētas, ko Viņam sagādāja mīlestība uz cilvēkiem, uz maldošajiem, uz grēciniekiem.

Arī Pāvilam bija šī mīlestība. Viņš sacīja – šī mīlestība mani spiež. Un viņš neturējās pretim. Viņš gāja uz Derbi, uz Listru, Antiohiju un Korintu. Viņš sludināja, viņš aicināja, viņš lūdza, viņš gāja pie filozofiem Atēnās un lūdza, lai viņi noņem savus filozofu mēteļus un lai viņi tērpjas Kristus taisnībā. Viņš gāja pa Korintas laukumiem, kur bija paklīdušas sievietes un visāda veida noziedznieki un afēristi, un lūdza, lai šie pagrimušie cilvēki ceļas jaunai dzīvei. Viņu sita, viņu nomētāja ar akmeņiem, viņu sita ar pātagām, viņu izdzina, ar viņu visādi rīkojās, uz viņa miesas radās rētas, un viņš, runādams par šīm rētām, saka: „Tās ir Jēzus Kristus rētas. Tās ir tādas pašas rētas, kas ir cirstas aiz mīlestības, kas ir piedzīvotas aiz mīlestības, un tāpēc šīs rētas nes mana Pestītāja vārdu.”

Vai tavās rokās arī ir kādas zīmes, kas liecina par mīlestību? Kristus gaida, lai tas tā būtu. Tādas rokas būs nenoziedzīgas Dieva priekšā. „Kas drīkst kāpt Tā Kunga kalnā, un kas stāvēs Viņa svētajā vietā? Kam nenoziedzīgas rokas un skaidra sirds, kam prāts nenesas uz nīcīgām lietām un kas ar viltu nezvērē.”(Psalmi 24:3, 4) Bērnībā mēs bieži esam sastapušies ar šo prasību – parādi rokas! Mēs nākam pie galda, bet mēs esam bijuši ārā vai mūsu bērni ir bijuši ārā. Tur ir smiltis un akmeņi, un daudz kā cita. Un pirms mums atļauj nākt pie galda, ir prasība – parādi rokas!

Mums velk tīru tērpu, bet pirms tam arī māte prasa: „Parādi savas rokas!” Tas ir savādi, bet man atmiņā ir palicis tāds mazs, niecīgs gadījums, kas jau tagad ir daudz gadus, gadu desmitus atpakaļ. Bet tas jau man laikam toreiz bija liels piedzīvojums, ka es to nevarēju aizmirst līdz šim. Tas bija otrajā klasē. Es vēl atceros to skolotāju, tā bija otrās klases skolotāja. Viņa ienāca klasē, tur bija bijis kāds mājas darbs vai klases darbs un tagad vajadzēja izdalīt burtnīcas visiem skolēniem. Nu, toreiz jau bērni vēl bija naivi un, kad viņa uzdeva jautājumu: „Kas izdalīs burtnīcas?”, daudzi gribēja un es arī gribēju šo godu un pielēcu pirmais kājās. „Dodiet man, es izdalīšu burtnīcas!” Un es vēl atceros, kā viņa turēja šīs burtnīcas, toreiz bija tāds zils papīrs, visas burtnīcas bija ievākotas tādā zilā papīrā. Un viņa tur tās burtnīcas un grib man dot. Bet viņa uzdod šo kļūmīgo jautājumu: „Parādi rokas!” Nu, es paceļu arī rokas, bet jūs zināt, tagad mūsu bērni mācās, tagad ir šo lodīšu laikmets, bet toreiz bija tintes laikmets. Mēs rakstījām ar spalvām un ar tinti. Un manas rokas to rādīja. Es sāku taisnoties, es saku: „Tā tinte jau izžuvusi, viņa neko…”

„Nē!” viņa saka, „Es tev nedodu.” Un es atceros, kā viņa šo burtnīcu kaudzīti man parādīja un tomēr neiedeva, jo manas rokas bija tādas, ka nevarēja tām dot.

Mīļie brāļi un māsas, drīz Jēzus sniegs mums mūžīgās dzīvības vainagu. Tas būs neaprakstāmi skaists! Un nozīmēs bezgala daudz. Bet Viņš mums prasīs: „Parādi savas rokas!” Vai tavas rokas ir tīras? Vai tavas rokas ir kaut cik līdzīgas Jēzus rokām? Kaut mēs šodien redzētu savas rokas tā, kā Dievs tās redz!

(Autors: Īzaks Kleimanis)