Draudze – vieta izaugsmei un sadraudzībai

Mācītāja Viestura Reķa svētruna (saīsināta)

Apustulis Pāvils izmanto dažādus apzīmētājus, lai aprakstītu to, ko mēs saucam par draudzi. Pirmajā vēstulē korintiešiem viņš atgādina - mēs esam kā viens organisms, kuram ir daudz locekļu: “Jo, kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa, tā arī Kristus. Jo arī mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu...” (1. Korintiešiem 12:12, 13). Lūk, Kristus ir tas, kas mūs vieno. Daži ir ierakstīti draudzes grāmatās, citi varbūt piedalās dievkalpošanā bez tā, ka būtu ierakstīti kādos sarakstos.

Jūs zināt, kā ir naktī pie ugunskura – vislabāk izgaismoti ir tie, kas atrodas tuvāk liesmām. Tad ir tie, kas drusku tālāk, kas nav tieši pie paša ugunskura, tie ir mazāk, tikai daļēji izgaismoti. Un ir tie, kas atrodas vēl tālāk, varbūt ugunskura gaisma līdz viņiem nemaz nesniedzas, tomēr viņi tur ir, viņi tikai turas vairāk malā. Un šeit vienmēr notiek kustība. Kāds var paiet nost no uguns, tālāk no gaismas, bet cits atkal pieiet tuvāk. Kāds no teologiem ir sacījis, ka pasaulē nav cilvēku, kuri būtu 100% kristieši, un nav cilvēku, kuri būtu 100% jeb pilnīgi nekristieši. Mēs visi esam izaugsmes procesā, un tas ir pats brīnišķīgākais un labākais, ka mēs varam augt.

Ir kristieši, kuri zina varbūt visas doktrīnas; ja jūs viņus pamodināsit, viņi naktī varēs visu izstāstīt, bet viņu dzīve ir stipri tālu no Kristus realitātes - no derīguma citiem. Uz otru pusi - ir cilvēki, kuri vēl nezin visas doktrīnas, nav tajās mācīti, bet viņi ir sastapušies ar Kristu un savā būtībā viņi ir kristieši praktiskajā dzīvē. Viņi tuvojas Kristum, viņi dzīvo ar Viņu. Ir cilvēki, kuri ir procesā, kuri tuvojas, brīžiem viņi ir tuvāk, brīžiem varbūt atkal tālāk, un draudze ir aicināta ļaužu kopa šim garīgajam ceļojumam, ticības izaugsmes ceļojumam un arī praktiskajai sadraudzībai, ko mēs esam aicināti kopt.

Tas briesmīgākais ir, ja kāds apstājas augt. Es domāju garīgo izaugsmi, to, kā mēs atveramies Dievam. Viņš grib būt ar mums, mūsu sirdī, bet, ja mēs to noslēdzam, tad gan ir slikti. Draudzes pastāvēšanas nolūks ir apliecināt Dieva mīlestību jeb, kā mēs sakām, evaņģēliju. Apliecināt to, ka Dievs dod cilvēkam jaunas iespējas un cerības. Cilvēks netiek norakstīts tādēļ, ja viņš kļūdās, ja viņš ir izdarījis kādu aplamu soli vai lēmumu.

Draudzei vienmēr ir jāaug. Ir laiks, kad tā ir tādā bērnišķīgā vecumā. Līdzīgi kā tad, kad mēs esam mazi, tad ir laiks, kad mēs gribam būt ar kādu vienā smilšu kastē, bet, ja viņš ir paņēmis mūsu mantiņu vai pateicis kaut ko ne tā, mēs vairs negribam, lai viņš ir mūsu smilšu kastē. Un tad mēs viņu dzenam prom. Reizēm mēs līdzīgi arī draudzē gribam, lai visi būtu tādi, kā es iedomājos, kādiem viņiem vajadzētu būt. Bet ko darīt, ja cilvēki savā ceļā ir savādāki, vai arī savā izaugsmē viņi ir citā pakāpē – vai nu augstāk, vai zemāk? Reizēm mēs sakām – labāk būs, ja viņi būs prom; būs mierīgāk.

Jau no senatnes cilvēki ir mēģinājuši risināt problēmas pēc principa nav cilvēka – nav problēmas. Jo, ja ir problēma kopā ar cilvēku, tas prasa rūpes, laiku, spēku un nervus, lai tiktu ar to galā. Bet draudze ir aicināta, lai tā būtu vieta, kur Dieva Gars var vest cilvēkus – grēciniekus. Draudze ir vieta, kur sapulcējas grēcinieki, kuri apzinās, ka viņiem vajag pestīšanu, kuri apzinās, ka viņi ir kļūmīgi.

Paldies Dievam, ka Viņam ir šādas vietas, šādas draudzes, kur cilvēki var nākt un atrast mierinājumu savām dvēselēm, kur cilvēki var nākt ar savām sāpēm, savām rūpēm, savām vajadzībām, un tās var tikt uzrunātas.

Kā lasām evaņģēlijos, Kristus nebija norūpējies tik daudz par to, cik tuvu pie Viņa kāds ir konkrētajā dzīves brīdī, bet kādā virzienā cilvēks iet. Viņš sāka savu kalpošanu ar pasludinājumu - redzi, Dieva valstība tuvu pienākusi. Šī valstība bija Jēzū Kristū, un Viņš sacīja – atgriezieties no grēkiem un sekojiet Man. Cilvēki tolaik ar atgriešanos no grēkiem nesaprata to, ko reizēm saprotam mēs: es kaut ko izmainu - kādas 2-3 lietas, kuras man vai sabiedrībai šķiet nepiemērotas - un tad es esmu brīvs no grēkiem. Jēzus aicinājums bija ļoti vienkāršs – lai cik labs būtu jūsu dzīves ceļš, tas tomēr ir aplams, ja tas ir bez Dieva. Tas ir aplams, jo iet strupceļā, tam nav tālāku izredžu. Tādēļ atgriezieties un sekojiet Man, izmainiet savu dzīves virzienu, sāciet iet kopā ar Mani. Un kādu uzdevumu Viņš deva draudzei? - Tos, kuri to vēlas, kristiet Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, un stāstiet viņiem visu un māciet, ko Es jums esmu mācījis, ko Es jums esmu rādījis, ko Es kopā ar jums esmu izdzīvojis. Tas ir process, kurā mēs esam aicināti. Tiesa pieder Dievam. Dievs ir tas, kurš atver mums savu Valstību, un Viņš ir tas, kurš aicinās vai neaicinās tur kādu iekšā. Mūsu daļa ir pastāstīt to, ko Dievs mums personīgi ir izdarījis, apliecināt to ar vārdiem un ar darbiem. Apliecināt, ka Kristus ir dzīvs Pestītājs.

Jēzum bija mācekļi. Viens bija tāds, kurš apkārtējo acīs varbūt šķita viens no Jēzum tuvākajiem cilvēkiem, bet savā sirdī viņš gāja pretējā virzienā. Tas bija Jūda, kurš aizgāja un Viņu nodeva, jo nebija neko sapratis no tā, ko mācīja un kas bija Jēzus. Viņa intereses un dzīve gāja pretējā virzienā- manā virzienā, tā kā es domāju, kā vajadzētu būt.

Bija arī citi mācekļi – Pēteris, Jānis, Jēkabs – tie parasti izgaismojās kā tie tuvākie, tie, kuri ātrāk un emocionālāk atsaucās Jēzum. Arī viņiem dažādi gāja ar šo izaugsmi, bet kādēļ viņi neaizgāja līdzīgi Jūdam? Tādēļ, ka viņi gāja virzienā, kurā Dievs viņus bija aicinājis. Vēl bija pārējie mācekļi, kuri tā neiezīmējas Dieva Vārdā, bet kuri arī saprata šo virzienu un vēlāk spēja cilvēkiem parādīt to, kas ir šis Mesija un kāda drošība ir Viņā.

Un bija arī vēl dažādi citi cilvēki, kuri bija ieklausījušies. Piemēram, Lūkas 7. nodaļā minētais pagāns, okupācijas armijas virsnieks, par kuru Jēzus sacīja – tādu ticību Es neesmu pat pie jums redzējis, pie tiem, kas ar mani katru dienu ir kopā.

Šodien Dievs vēlas, lai draudze būtu vieta, kur cilvēki var kopīgi augt. “Jo arī mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu, gan jūdi, gan grieķi, gan vergi, gan brīvie; un mēs visi esam dzirdināti ar vienu Garu. Jo arī miesa nesastāv no viena, bet no daudziem locekļiem.” (1. Korintiešiem 12:13, 14) Un tālāk Pāvils saka, ka katram no šiem miesas locekļiem ir sava vieta, savs uzdevums, savs aicinājums. Reizēm kājai varbūt gribas būt ausij, lai labāk visu sadzirdētu un zinātu. Varbūt matiem ir apnicis vienmēr būt saulē un tie gribētu būt kaut kur zemāk. Bet Dievs mūs ir aicinājis katru savā uzdevumā, devis katram savas dāvanas. Tādēļ draudze ir kopā aicināta un pastāv, lai apliecinātu šo dievišķo gudrību un žēlastību. Ja visi būtu – kā Pāvils saka – viens loceklis, kas tad notiktu? Ja visi būtu tikai galvas, kas galvu balstītu, kas to grozītu? Tad tā ripotu, kur vējš pūš. Tāpēc Pāvils saka – palieciet katrs savā aicinājumā. Un atcerieties, jūs pārstāvat Jēzu Kristu vietā, kur jūs esat. Jūs esat Kristus redzamā reprezentācija, Viņa miesa savā apkārtnē. Jūs esat tie, kam ir jāpasludina un jāparāda dievišķā mīlestība.

Jēzus nestāstīja cilvēkiem, kā kļūt par draudzes locekļiem. Viņš mācīja un ar priekšzīmi rādīja, kā tiem kļūt cilvēcīgiem, kā tiem būt īstiem cilvēkiem. Dieva Vārds saka – pēc savas līdzības Viņš ir radījis vīrieti un sievieti. Un Jēzus mācīja, kā mums atgriezties šajā līdzībā. Kā sekot Viņam praktiskajā dzīvē, kā savienoties ar Dievu un baudīt Dieva Valstību un ļaut arī citiem to baudīt un saņemt.

Tas ir draudzes mērķis un uzdevums, – turpināt augt, iet kopīgi vienā virzienā, stiprināt vienam otru, atceroties, ka mēs esam viena miesa, kopā aicināti vienā ticībā, vienā cerībā, vienā patiesībā, kas ir Jēzus Kristus.

Un atcerieties - aicinot, dodot uzdevumu, Dievs vienmēr dod arī iespēju to izpildīt, jo tas ir Dieva darbs. No mums tiek sagaidīts, lai mēs esam uzticīgi un kārtīgi izpildām katrs savu uzdevumu. Lai kāds būtu mūsu uzdevums – mēs visi piederam vienam Dievam.