Jahve un Israēls

Hozeja, kas bija pēdējais Israēla ziemeļu valsts pravietis, izmantoja laulību metaforu, lai ilustrētu Javhes attiecības ar savu tautu. Viņa personīgā traģiskā dzīve savijās kopā ar pravietisko kalpošanu. Viņš pieņēma atpakaļ savu neuzticīgo sievu, lai parādītu, ka Jahve bija gatavs atkal pieņemt savus ietiepīgos bērnus.

Simt gadus vēlāk Jeremija — pēdējais pravietis pirms Bābeles gūsta — centās glābt Jūdu no līdzīga likteņa. Jūdas valstij vajadzēja mācīties no kaimiņzemes Israēla, bet tas nebija noticis. Tajā pašā laikā gūstekņiem, kas bija aizvesti uz Bābeli, kalpoja pravietis Ecehiēls. Arī šie pravieši attiecībā uz Jūdu aizņēmās laulības metaforu. Jeremija nebija precējies; Dievs viņu pamācīja neprecēties un arī neuzturēties svinību namos, jo prieka un laulību troksnis drīz izsīks (Jer. 16:2-4,8,9). Ecehiēla sieva pēkšņi tika atņemta kā zīme, ka templis drīz tiks nopostīts (Ecēh. 24:15-21).

Attiecību sākums

“Es atceros tevi, kad tu vēl plauki jaunības košumā un degi līgavas mīlestībā un sekoji Man tuksnesī, posta zemē. Jo Israēls toreiz bija veltīts Tam Kungam.” (Jer. 2:2,3)

Jahve atklājās Mozum un paziņoja, ka Viņš gatavojas piepildīt Israēlam dotos apsolījumus (2. Moz. 3:6-14; 6:6-8). Dievs solīja Israēlu padarīt par savu tautu un piešķirt tiem zemi, kur dzīvot.

Par ceļojumu tuksnesī pravieši runāja kā par medusmēneša periodu, kad tauta ir uzticīga Jahvem un neseko citiem dieviem. Izejot no Ēģiptes, israēlieši piedzīvoja iespaidīgu atbrīvošanu no verdzības, un šo notikumu var pielīdzināt laulības ceremonijai ar visiem tās solījumiem. Tomēr pagāja laiks, un solījumi no cilvēku puses bija aizmirsti, un tos nācās atgādināt no jauna.

“Un nu bīstaities To Kungu un kalpojiet Viņam patiesībā un mīlestībā. Un atmetiet tos dievus, kuriem jūsu tēvi viņpus Eifratas upes un Ēģiptē bija kalpojuši, un kalpojiet Tam Kungam. Bet, ja jums nepatiks Tam Kungam kalpot, tad izvēlieties šodien paši sev, kam jūs kalposit - vai tiem dieviem, kuriem jūsu tēvi ir kalpojuši viņpus Eifratas upes, vai tiem amoriešu dieviem, kuru zemē jūs dzīvojat. Bet es un mans nams - mēs kalposim Tam Kungam." Tad tauta atbildēja un sacīja: "Lai tāla mums ir doma, ka mēs To Kungu varētu aizmirst un kalpot citiem dieviem. Jo Tas Kungs, mūsu Dievs, ir tas, kas mūs un mūsu tēvus ir izvedis no Ēģiptes zemes, no verdzības nama. Kādas lielas zīmes Viņš ir darījis mūsu acu priekšā un mūs sargājis visos ceļos, pa kuriem Viņš mūs ir vadījis, un tāpat visu to tautu vidū, pa kuru zemi mēs esam gājuši. Un Tas Kungs mūsu priekšā ir aizdzinis visas svešās tautas, arī amoriešus, šīs zemes iedzīvotājus; tāpēc mēs kalposim Tam Kungam, jo Viņš ir mūsu Dievs.” (Joz. 24:14-18)

Lasot israēliešu apņemšanos šajos pantos, nevar nepamanīt viņu dedzību un patiesumu. Lai Dievs pasarg’, ka mēs kalpotu citiem dieviem! Galu galā, ko tik Viņš nav darījis mūsu labā!

Cik gan bieži visā sirsnībā un dedzībā esam solījuši Kungam to un to, bet vēlāk esam lauzuši solījumu? Ko tu varētu darīt, lai paliktu uzticīgs Kungam dotajiem solījumiem?

Līgavas neuzticība

Dāvida un Salamana valdīšanas laiku raksturoja vispārēja uzticība Jahvem. Taču ziemeļu Israēla valsts pirmais ķēniņš Jerobeāms, lai novērstu savu pilsoņu došanos uz templi Jūdā un kārdinājumu tur arī palikt, lika izveidot zelta teļu Danā un tādu pašu arī Bētelē (1. Ķēn. 12:28-30). Tā kā viņš iecēla pats savus priesterus, levīti no visiem Israēla nostūriem pārbēga uz Jūdu (2. Laiku 11:13-16). Vēlākie ķēniņi, kas lika Israēlam kalpot citiem dieviem, tika pielīdzināti Jerobeāmam I (1. Ķēn. 16:7,26).

Pravieši nolādēja Israēlu un Jūdu par Dieva godības aizstāšanu ar nevērtīgiem elkiem (Hoz. 4:7; Jer. 2:11) un palīdzības meklēšanu pie citām tautām tā vietā, lai paļautos tikai uz Jahvi (Jer. 2:18). Faktu, ka Jūda atmeta ticību Javhem, Jeremija apsūdz kā savas laulības ar Jahvi aizmiršanu, kad tiek piemirstas kāzu rotas (32. p.).

Ar kādiem vizuāliem tēlojumiem pravieši apraksta Israēla un Jūdas neuzticību? Izlasiet Jeremijas 5:7; Ecehiēla 16:26-29,34 un Hozejas 9:1.

Vienā vietā attiecības tiek aprakstītas kā jaunlaulāto medusmēnesis, taču nākamais, ko uzzinām, ir līgavas pārdošanās prostitūcijai. Vēl ļaunāk — Ecehiēls paziņo, ka, lai gan netikles parasti prasa naudu, Jūda par saviem pakalpojumiem pati maksāja algu saviem mīlniekiem (Ecēh. 16:34)!

Iztēlosimies sievieti, kurai ir mīlošs, gādīgs vīrs, kurš tai piedāvā visu un arī dara visu viņas labā, cik vien spēj (Jes. 5:4), taču viņa aizmirst par šīm attiecībām par labu dažiem izvirtuļiem, kas no viņas vēlas gūt tikai miesīgu baudu.

To nevar izskaidrot, jo tam nav jēgas, un tas ir tādēļ, ka grēku izskaidrot nav iespējams. Ja mēs katru dienu nenodosimies Dievam, grēks liks mums darīt tikpat pārgalvīgas un muļķīgas lietas.

Kādas neapdomīgas un muļķīgas lietas tu esi redzējis cilvēkus darām? Kā tu vari sevi pasargāt no tā?

Kad jāievāc netaisnības raža

Lai gan Bībele izmanto neuzticīgas sievas tēlu, biežāk ģimenē neuzticīgi izrādās vīrieši. Taču abos gadījumos parasti notiek tā, ka viens vai otrs pārkāpj laulību domādams, ka atradīs laimi tur, kur aizliegts to meklēt, un laimes vietā saņem bēdas un ciešanas.

Kāds vīrs aizgāja no mājām citas sievietes dēļ. Divus gadus viņa mīļākā slauca no sava vīrieša pēdējo kapeiku, “uzdāvināja” tam nedziedināmu venerisko slimību un galu galā pameta cita vīrieša dēļ. Bez graša kabatā, slims un ar salauztu sirdi viņš lūdzās savai bijušajai ņemt viņu atpakaļ, taču viņa atteica. Atskatoties uz pagātni, viņam vēl pietika nekaunības prasīt Dievam: Ak, Dievs, kādēļ Tu to visu pieļāvi?

Cik gan bieži noziegumam prasās attiecīgs sods! Dzīvošana Apsolītajā zemē bija atkarīga no Israēla uzticības Jahvem. Kad tie pameta Viņu par labu citiem dieviem, Jahvem vairs nebija pienākums aizsargāt viņus no citu tautu ieročiem. Viņi tika atstāti vieni, lai izbaudītu savas neuzticības augļus.

Izlasi Jer. 5:19. Kāds svarīgs princips šeit redzams? (Sk. arī Gal. 6:7.)

Izlasi Jer. 5:22. Ko Kungs šeit saka savai tautai? Kādu principu Viņš tiem izskaidro? Kādu brīdinājumu tas ietver?

Dievs mūs ir radījis; Viņš zina par mums vairāk nekā mēs paši. Un Viņš arī zina, kas mums ir tas labākais; un, tā kā Viņš mūs mīl, Viņš arī grib dot mums to labāko. Lūk, kādēļ Viņš liek mums paklausīt Viņam (5. Moz. 10:13). Ievērojot Viņa likumus, dzīvojot saskaņā ar Viņa iedibinātajiem principiem, mēs varam tikt pasargāti no daudzām nevajadzīgām sāpēm un ciešanām.

Kāda ir tava pieredze saistībā ar aizsardzību un drošību, ko sniedz paklausība? Kādas sāpīgas mācības tu esi bijis spiests apgūt nepaklausības dēļ?

Atjaunošana

Ļaujot Israēlu un Jūdu aizvest gūstā prom no savas zemes, kas viņiem tika piešķirta saskaņā ar derību, Dievs būtībā “šķīrās” no viņiem (Jer. 3:8). Taču tas nebija Dieva pēdējais vārds. Sākumā Jeremija paziņoja, ka prieka troksnis, kā arī līgavu un līgavaiņu gaviles tiks apklusinātas (Jer. 7:34; 16:9; 25:10). Taču vēlāk pravietis piebilst, ka klusuma periods nebūs mūžīgs un ka reiz atkal atskanēs līgavu un līgavaiņu gaviles (Jer. 33:11).

Kādēļ te runāts par prieka un līksmības skaņām? Kādu vēsti Kungs gribēja sniegt savai tautai toreiz, un kādu — mums šodien? (Sk. arī Jņ. 20:21; Fil. 4:4; 1. Tes. 1:6; 2. Jāņa 1:12. Kādus apsolījumus Dievs deva savai neuzticīgajai līgavai? Jer. 25:11; 29:10; Ecēh. 16:60.

Kopā ar soda draudiem pravieši sniedza arī cerības staru. Kad Jeremija paziņoja, ka prieka un līksmības skaņas, kā arī līgavu un līgavaiņu gaviles tiks apklusinātas (Jer. 7:34; 16:9), viņš vēlāk papildināja, ka šis klusuma periods tiks ierobežots līdz 70 gadiem (Jer. 25:11), kad viņu apspiedēji tiks gāzti. Hozeja runāja par periodu, kad neviena sieviete Israēlā neieņems bērniņu (Hoz. 9:11), taču tam sekos dziedināšanas un mīlestības laiks (Hoz. 14:4). Tādēļ Dieva rīcību varam saukt nevis par sodīšanu, bet pārmācīšanu.

Pravieši mudināja Israēlu atgriezties pie Jahves, apsolot, ka Viņš būs uzticīgs un pieņems to atpakaļ. Viņi bija pārliecināti, ka Israēls atgriezīsies pie Dieva, taču šo attiecību atjaunošana atkarīga no viena nosacījuma: atgriežoties pie Viņa, Dieva tautai jāatstāj savi elkdievīgie ceļi, jāpaklausa Viņa pavēlēm un pilnīgi jāpaļaujas atkal uz Jahvi.

Jaunās Derības apsolījumi

Jau ļoti slikti ir tas, ja sieviete ir neuzticīga savam vīram, taču šeit ir runa par sievieti, kas pārdevusies prostitūcijai. Cik briesmīgs kritiens! Un tomēr, kā jau mēs redzējām, Kungs joprojām bija labprātīgs ņemt Israēlu atpakaļ pie sevis, joprojām ilgojās piedot un dziedināt pārrautās attiecības. Dievs gribēja ne tikai pieņemt viņus atpakaļ, bet dot viņiem daudz ko vairāk.

Izlasi Jer. 31:31-37 (sk. arī Gal. 3:29; Ebr. 8:7-13; 10:16,17). Kāda bija šo pantu vēsts senajam Israēlam un kāda tā ir mums šodien? Kādu cerību un apsolījumus tajā atrodam?

Kungs vēlējās ne tikai piedot viņu grēkus; Viņš apsolīja ierakstīt bauslību viņu sirdīs un iedēstīt viņu prātos (Jer. 31:33). Šis pants ir evaņģēlija pamats, žēlastības noslēpums. Tā ir Jaunā Derība, un tā veido Viņa apsolījumu bāzi visiem, kas nododas Jēzum ticībā un paklausībā.

Mēs varam pakrist, mēs varam apgrēkoties, mēs varam pieļaut kļūdas, bet, pateicoties Jēzum — un visai pilnībai, ko Viņš ir paveicis mūsu labā un joprojām dara —, Dievs mūs nepametīs. Pestīšanas plāns pēc būtības visiem piedāvā piedošanu; neviens grēks nav pārāk liels un neviens grēcinieks nav pārāk slikts, lai nevarētu atrast piedošanu Golgatas krusta pakājē. Toreizējā kontekstā tā bija vēsts, ko Dievs sniedza senajam Israēlam; mūsu kontekstā tā ir gaisma, kas spīd no Golgatas krusta, vēsts, ko Kungs sūta cilvēkiem šodien. Pat ja esam “nodevušies netiklībai” (Jer. 3:8), mūsu mīlošais un gādīgais vīrs — Tas Kungs — mīl mūs un vēlas mūs pieņemt atpakaļ. Viņš gan to neuzspiež, Viņš velk mūs sev klāt ar “mīlestības saitēm” (Hoz. 11:4).

Vai tu savā dzīvē esi kādreiz “nodevies netiklībai”? Vai esi atraidījis Dieva mīlestību? Viņš tev saka: “Nāc atpakaļ! Es tev piedošu un dziedināšu tevi.” Paliek jautājums: vai tu atsauksies Viņa mīlestībai?

(Autori: Gordons un Rosenita Kristo)