Lats

(Autors: Ī.Kleimanis)

Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus. Bet, ja kas ceļ uz šā pamata zeltu, sudrabu, dārgakmeņus, koku, sienu vai salmus, katra darbs tiks redzams: tiesas diena to atklās, jo tā parādīsies ar uguni, un, kāds kura darbs ir, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, tas dabūs algu; ja kāda darbs sadegs, tam būs jācieš, bet viņš pats tiks izglābts, bet tā kā caur uguni.” (1. Korintiešiem 3:11-15)

Parasti tiek runāts par diviem dzīves iznākumiem – izglābts vai arī aizgājis bojā. Bet šajā Bībeles tekstā tiek minēts vēl trešais veids: izglābts, kā caur uguni. Šis darbs ir veltīgs, veltīgas pūles, var teikt, ka veltīgi nodzīvots. Tomēr ir arī kaut kas labs – tas, ka pats var tapt izglābts. Kā tas var notikt? Varētu teikt, ka tas ir tas, ko mēs nevēlamies, bet tomēr, labāk, nekā aiziet bojā.

Tāpēc pakavēsimies pie vīra, kurš tika izglābts kā caur uguni. Viņš neko nevarēja paņemt līdzi, pat pašu dārgāko, kas viņam bija. Mēs varam pateikties Dievam, ka Viņš ir ielicis Bībelē tik daudz dzīves aprakstu. Jo teorētiski to visu ir grūti apgūt, bet skatoties uz kāda cilvēka dzīvi, varam padomāt arī par sevi, vai man neiet tāpat un vai nevarētu arī iet tāpat.

Un Ābrāms izgāja, kā Tas Kungs to viņam bija sacījis, un līdz ar viņu izgāja Lats.” (1. Mozus 12:4) Lats bija Ābrāma tuvs radinieks. Redzams, ka Lats savai dzīvei bija licis stipru pamatu, kas ir paklausība Dievam. Dievs Ābrāmam teica: „Celies un ej uz to zemi, kuru Es tev rādīšu, kuru tu nezini, paļaujies Manai vadībai!” Lats teica: „Man arī jāiet līdzi. Tavs Dievs ir mans Dievs, un kur Viņš vadīs tevi, tur Viņš vadīs arī mani.” Un Lats gāja līdzi Abrāmam. Lats bija paklausīgs Dievam un nelika cerību uz saviem plāniem un bagātību, bet gan uz Dieva apsolījumiem. Tomēr Lats garīgajā dzīvē tika pārbaudīts, tāpat, kā ikviena garīgā dzīve ir padota pārbaudījumiem.

Šajā gadījumā mēs sastapsimies, redzēsim un atcerēsimies kādu materiālas dabas konfliktu. Bija runa par izdevībām un ne izdevībām. Ja līdz šim Ābrāms un Lats gāja pa vienu līniju, viņu ceļā nebija nekādu atšķirību, tad šis pārbaudījums radīja zināmu atšķirību. Mūsdienās ir līdzīgi, mēs esam brāļi un māsas, kas iet vienu ceļu, esam uzticīgi Dievam, Kurš ir mūsu vienīgā cerība. Bet nāk pārbaudījumi, kas parāda, ka starp mums var būt atšķirība un tā var būt liela.

Un Ābrāms teica Latam: "Lai nebūtu strīdus starp mani un tevi, starp maniem ganiem un taviem ganiem, jo mēs esam brāļi. Vai visa zeme nav tavā priekšā? Labāk šķiries no manis; ja tu gribi iet pa kreisi, es iešu pa labi; bet, ja tu gribi iet pa labi, es iešu pa kreisi." Un Lats pacēla savas acis un ieraudzīja savā priekšā visu Jordānas apgabalu, ka tas bija bagāts ar ūdeni - pirms Dievs izpostīja Sodomu un Gomoru - kā Tā Kunga dārzs līdz pat Coārai, līdzīgs Ēģiptei. Un Lats izraudzīja sev visu Jordānas apgabalu un aizgāja austrumu virzienā; tā viņi šķīrās viens no otra.” (1. Mozus 13:8-11)

Kāda atšķirība starp brālēniem šeit parādījās? Pirmajā brīdī liekas, ka ne pārāk liela. Ābrāms saka: „Dzīvosim mierā.” Lats saka: „Gluži manas domas, arī es gribu dzīvot mierā.” Ābrāms saka: „Lai mūsu satrapā būtu miers mums vajag dzīvot tā lai mūsu ganāmpulki nesatiekas.” Lats saka: „Pareizi, mums ir jāšķiras. Bet mums ir jāizlemj, kura puse kuram piederēs.” Šeit parādās atšķirība. Ābrāms saka Latam, lai viņš izvēlas zemi, kuru viņš grib, lai tikai būtu miers. Lats skatās, kur ir zeme, kas nestu lielāku materiālo ieguvumu. Bet Ābrāms izrādīja vienaldzību pret mantu. Viņš par svarīgāku uzskatīja to, lai tikai nebūtu strīdi.

Ūdens un maize netrūks gan ejot palabi, gan ejot pa kreisi. Lats pret mantu vienaldzīgs nebija, viņš domāja: „Labi. Ir iespēja izvēlēties, tāpēc man katrā ziņā ir jāatver acis un jāskatās, kur būtu labāk.” Tas ir nopietns jautājums, kuru der pārdomāts. Lats bija prasmīgs aprēķinātājs, bet viņa aprēķinos garīgās lietas ietilpa mazāk, tās viņš arī mazāk ievēroja. Zināms, visi cilvēki lietas neievēro vienādi. Ir novērots, ka sievietes ievēro apģērbu, bet vīrieši nevar pateikt, kas kādam cilvēkam bijis mugurā, to viņi nezina. Tā ir tāda īpašība, kas dažiem cilvēkiem piemīt, bet  citiem ne, ievērot, ko nu katrs ievēro. Protams, ir atšķirība arī vīriešu starpā un sieviešu starpā. Ko viens ievēro, to otrs nemaz nav pamanījis. Lats, lūk, materiālās lietas labi ievēroja, labāk, nekā garīgās.

„„Mēs gribam izpostīt šo vietu, jo liela brēkšana par to nākusi Tā Kunga priekšā, un Tas Kungs mūs ir sūtījis to izpostīt.” (1. Mozus 19:13) Šeit ir runa par Sodomu un Gomoru. Šajās zemēs bija gan auglīga zeme, gan trekna zāle, bet cilvēki nebija labi. Tā nav rakstīts, bet es ticu, ka Ābrāms savā sirdī priecājās, ka nav uz Sodomu jāiet, ka Lats būtu viņam atstājis Sodomu un būtu jādzīvo kopā ar šādiem cilvēkiem. Bet Lats tā nedomāja. Viņš domāja tikai ar materiālo labumu, kaut arī Lats bija ticīgs un garīgs cilvēks.

Mums nākas sastapties ar panīkušiem brāļiem un māsām, tāpat arī ar garīgi panīkušām ģimenēm. Vārds vēl it kā ir, arī vēlēšanās kalpot, bet degsmes un satura nav, cilvēks pats iet bojā un dažreiz to nevar apturēt. Ja mēs mēģinātu noskaidrot, kas tam par iemeslu, no kā tas ir – māte un tēvs, ticīgi cilvēki, bērnus arī it kā audzina ticībā, un kā varēja gadīties šāda katastrofa, ka tur vairs nav nekā no svētā un dievišķā? Bieži vien iemesls nekāds sevišķs grēks, labs, krietns cilvēks, bet ir liela interese par materiālo. Viņš aiziet ar domām, kā vairāk varētu nopelnīt, kā labāk varētu iekārtoties.

Tas jau nav slikti, tas tiešām nav slikti, bet, ja tas ir pāri par garīgām interesēm, tad rezultāts var būt ļoti bēdīgs. Mantkārība, tas jau ir rupjš grēks. Tas iesākas tādā smalkā veidā. Kad cilvēks ir tāds ļoti taupīgs, viņš visu smalki aprēķina, skaita santīmus, tas nav nekāds grēks, bet ar to bieži vien iesākas cilvēka mantkārība. Šāda aprēķina trūka Ābrāmam un trūkst arī viņa bērniem. Ābrāma bērnu īpatnība ir tā, ka viņi ir diezgan vienaldzīgi, nelabprāt skaita naudu un par šīm lietām neinteresējas. Lai gan no tā nevar izvairīties, bet Ābrāma bērni to dara piespiesti. Mēs esam spiesti skaitīt savu naudu, bet viņi to dara bez prieka un bez sajūsmas. Lata vaina jeb nelaime bija tā, ka viņam šāda interese bija. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Lats tika izglābts tik bēdīgi, kā tas iznāca.

Par Latu ir sacīts, ka glābšanas darbā viņš bija kūtrs, viņš gribēja izglābties pats un izglābt arī savu ģimeni, bet Lats bija slinks šajā darbā. „Bet viņš vēl kavējās.” (1. Mozus 19:16) Lats nebija pret to, ka eņģeļi teica, ka jāiet laukā no Sodomas, viņš teica: „Es iešu.” Bet viņš šajā darbā bija kūtrs un nesteidzās to darīt, tā noteikti bija rakstura īpašība.

Mēs lasām Mateja evaņģēlija 24. nodaļā ir rakstīts par diviem dēliem, par diviem raksturiem. „Kādam cilvēkam bija divi dēli, un viņš gāja pie pirmā un sacīja: dēls, ej un strādā šodien manā vīna dārzā. Un tas atbildēja un sacīja: jā, kungs! - Bet viņš negāja. Viņš aizgāja pie otra dēla un sacīja tāpat. Tas atbildēja un sacīja: es negribu. - Pēc tam viņam palika žēl, un viņš aizgāja.” (Mateja 21:28-30)

Šeit rakstīts par divām galējībām, viens solīja, bet nedarīja, otrs izdarīja nesolīdams un negribēdams. Lata gadījums atklāj, ka ir vēl trešā iespēja, ir vēl trešais raksturs. Lats cienīja un it kā darīja arī, bet tā ļoti lēni un negribīgi, šāda kavēšanās var būt liktenīga. Kad nāca laika piepildījums, Jēzus nekavējās nākt uz šo pasauli. Viņš sacīja: „Man ir prieks darīt Tavu prātu un Tava bauslība ir manas sirds dziļumos.” Ja mēs gribam būt šādi Jēzus mācekļi, mums, protams, ir jāizvēlas pareizais, bet nevajadzētu kavēties to pareizo darīt.

Lats kavējās un tāpēc ļoti daudz zaudēja. Mēs esam atklājuši vairākas Lata kļūdas, bet mēs varam redzēt, ka Lats varēja tikt izglābts. Ar visām šīm kļūdām viņš bija vājš un kļūdains cilvēks. Patiesībā arī mēs tādi esam, varbūt ne tieši ar šādām kļūdām, bet ar kādām citām. Lats saglabāja dievbijīgu dvēseli. Un tas nebija veltīgi.

Jo taisnais, kas dzīvoja viņu vidū, mocījās savā taisnajā dvēselē dienu no dienas, redzēdams un dzirdēdams viņu negantos darbus.” (2. Pētera 2:8) Tas ir rakstīts arī par Latu. Viņš gan neapdomāja, ka tur būs ļauni cilvēki, viņš skatījās uz ienākumu, ko nesīs treknā zāle Sodomas pļavās. Bet, kad Lats nonāca starp tiem grēciniekiem un redzēja, ko viņi dara, tad gan viņam sirds sāpēja. Viņš nepierada pie šī dzīvesveida un nesacīja: „Es redzu, kā visi dara, man arī pie tā jāpierod.” Lats tā neizturējās.

Par viņu ir rakstīts, ka viņš saglabāja Sodomai neraksturīgu viesmīlību. Lasot tālāk, redzam, ka viņš bija gatavs uzupurēties, viņš bija gatavs atdot savu, lai tikai viesiem nebūtu jācieš. Lata raksturā bija arī dažas labas rakstura īpašības, tās Dievs neatraidīja. Tas ir kā mājiens man un tev, jo arī mums ir daudz vājību, un es nekad nevaru domāt, ka Dievs mani uzskata par pilnīgu, bet, ja mēs domājam par to, kā Dievs rīkosies ar mani, ziņojums par Latu dod lielu cerību. Lats no dievišķā bija tikai nedaudz saglabājis un, tomēr Dievs Latu izglāba no bojāejas Sodomā.

Tā ir liela cerība, katram, kurš jūtas vājš vai kļūdains. Nedomā, ka tāpēc Dievs tevi neievēros. Ja mums kaut kas ir saglabājies un uzausis no dievišķības, Dievs nepieļaus, ka tā mūsos apdzistu un paliktu bez algas.

Ielūzušu niedri Viņš nesalauzīs, un kvēlojošu dakti Viņš neizdzēsīs, tiekāms Viņš taisnībai dos uzvaru.” (Mateja 12:20) Lats Sodomā bija kā ielūzusi niedre, un, tomēr Glābējs viņu nenolauza un neaizmirsa, ka Lats varētu iet bojā ar visu Sodomas pilsētu. Šādu cerību Kristus dod katram vājam. Tomēr Bībele mums atgādina par lielo zaudējumu, ko Lats piedzīvoja sava kūtruma dēļ. Lats zaudēja savu ģimeni, viņš runāja ar znotiem un precētajām meitām, bet viņiem likās, ka Latā nav nekādas aktivitātes, ka viņš stāsta niekus. Būtu ļoti bēdīgi, ja mēs stāstītu saviem bērniem, mazbērniem, vedeklām vai znotiem par Dievu, bet viņiem liktos, ka tiek stāstītas pasakas. Tas būtu liels zaudējums un slikta liecība par mūsu ticības dzīvi, ka mūsu tuvākie cilvēki mūsu ticības dzīvi neņem nopietni, kā tas bija ar Latu.

Viņā, kā mēs runājām, bija tāda dievišķības dzirkstele, bet vēl neattīstītā stadijā, viņa dzīvē tas parādījās. Lata bērni neņēma viņu nopietni. Zināms, ka Lats savu dzīvesdraugu pazaudēja ceļā. Pusceļā Lata vistuvākais cilvēks nespēja pilnīgi šķirties no tā, kas bija jāatstāj. Arī tas liek domāt par to, kāda bija šīs ģimenes atmosfēra. Vai tajā bija ticības degsme, vai tur bija lūgšanu altāris, vai tur tika piekopti dzīves ceļi, kas ved pie Dieva? Lats zaudēja savus spēka gadus. Viņš būtu varējis daudz darīt Dievam, bet viņš to visu zaudēja, ieskaitot materiālo, ko bija ieguvis.

Mums ir parādīts labāks, Ābrāma ceļš. Celt savu ticības celtni no ticības dārgakmeņiem, un tas ir materiāls, kas arī uguns pārbaudē neiet bojā. Ceļot ar tiem mūsu dzīves darbs nebūs veltīgs. Dievs mūs aicina rūpēties par citiem, tas ir mūsu dzīves darbs. Mums ir ģimenes, kaimiņi, brāļi, māsas. Būtu ļoti bēdīgi zaudēt viņus šajā pasaulē. Pat, ja mums tiktu atvērti pērļu vārti, ar mums kopā pa tiem nevarētu ieiet tie, ar kuriem esam staigājuši šajā pasaulē. Kristus neapmierinājās ar savu godību, bet Viņš nāca uz šo zemi, lai upurējot bezgala daudz, glābtu citus. Tā vajadzētu rīkoties arī mums, vajadzēja rīkoties arī Latam. Viņam nevajadzēja domāt par materiālo ieguvumu un kavēties, bet, kā Abrāms darīja, vajadzēja pirmajā vietā likt Dieva apsolījumus, necelt pirmajā vietā savus plānus, bet celt altāri Dievam. Tad Lats būtu izglābis sevi un arī tos, kuri viņam šajā pasaulē bija uz ticēti.

Mēs tiekam aicināti iet Ābrāma pēdās. Ja mums ir tāda ticība, kā Latam, lūgsim pēc lielākas ticības, lai ne tikai mēs tiktu izglābti, bet arī mūža darbs nebūtu bijis veltīgs. Pārbaudīsim šo darbu šodien, kamēr mēs to varam. Pārbaudīsim savas intereses pret dzīves materiālo pusi un pret garīgo pusi. Pārbaudīsim savu gatavību steigšus un bez kavēšanās sekot Dieva aicinājumam. Varbūt mums ir pat jāpārbauda, vai mēs mazākais esam tika bagāti kā Lats? Vai mēs ciešam un pārdzīvojam, redzēdami, kas notiek pasaulē?

Varbūt pierodam pie tā un sakām: „Tā tagad notiek, citādi nemaz nav iespējams.” Tas nozīmē, ka mēs netiktu izglābti pat tā, kā tika izglābts Lats. Atcerēsimies, ka mūsu darbu nepārbaudīs kaimiņi, ja to darītu kaimiņi, katram savas vainas, arī man. Bet uguns būs tā, kas pārbaudīs mūs darbu. Kaut mūsu dzīve un garīgā darbība būtu kā dārgakmens, zelts vai sudrabs, būtu pastāvīga un dārga Dieva acīs. Lūgsim pēc tādas garīgās dzīves un ticības, kā tā bija Ābrāmam.