Kristus miesa

„Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu.” (1. Korintiešiem 11:28, 29)

Lai mēs, pieminot Kunga nāvi, saņemtu svētības, mums ir jādomā par Kristus miesu un par tās nozīmi. Ko mēs zinām par Kristus miesu? Un ko mums vajadzētu saprast par miesu, kas par mums tika lauzta?

1. Korintiešiem 11:23,24 teikts - „Jo no Tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju: ka Tas Kungs tanī naktī, kad tas tapa nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza un sacīja: ņemiet, ēdiet. Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota; to dariet Mani pieminēdami!”

Jāsaka, ka mācekļi tikpat kā nesaprata šos noslēpumainos vārdus, kad tos teica Jēzus Kristus. Viņi, protams, saprata, ka Viņš lauza maizi un ka šī maize nav Viņa miesa burtiskā veidā, bet, ka tas ir atgādinājums jeb uzskates līdzeklis. Bet kādā veidā Viņa miesa tiks lauzta? Tiks lauzta par mums? Mūsu dēļ, viņu dēļ? To mācekļi toreiz nesaprata. Viņi noklausījās un bija par to ļoti samulsuši.

Kad viņi otrajā dienā redzēja, kā Jēzu mocīja, kā Viņa miesa tika burtiski salauzta, tur ar naglām tika caursistas Viņa roku delnas un kāju pēdas - tur beigās arī šķēps tika iedurts Viņa krūtīs – nu viņi redzēja, ko nozīmē Jēzus teiktais – Manas miesas tiks lauztas. Tagad viņi redzēja, kā šie vārdi piepildījās. Un prātā pavīdēja arī tas vārds, ko Jēzus sacīja – „par mums”.

Viņi redzēja asiņojošo Kristus miesu un atcerējās, ka Jēzus bija teicis - tas ir par MUMS. Mūsu dēļ. Viņš pats neko tādu nav darījis, ka Viņam tā būtu jācieš, bet Viņš cieta un sacīja, ka tas ir par mums. Viņi to vēl pilnībā nesaprata, ko tas nozīmē – ka viens ir miris par visiem, taisnais ir miris par grēciniekiem. Bet, atcerēdamies tos vārdus, ka tas notiek par mums - Viņa miesa tika lauzta un spīdzināta par mums - viņi centās ar vislielāko cieņu un mīlestību šo miesu noņemt, viņu apmazgāt un arī nolikt kapā.

Jāņa 19:38, 39 - „Pēc tam Jāzeps no Arimatijas, kas bija Jēzus māceklis, bet tikai slepenībā, tāpēc, ka viņš baidījās no jūdiem, lūdza Pilātu, lai tas atļautu noņemt Jēzus miesas; un Pilāts atļāva. Tad viņš nāca un noņēma Viņa miesas. Bet arī Nikodēms nāca, kas kādreiz naktī pie Viņa bija nācis, un atnesa svaidāmās zāles, maisījumu no mirrēm un alvejas, kādas simts mārciņas.”

Mēs nezinām, cik toreiz tā mārciņa bija liela, vai tik, cik tagad, vai mazāka, vai lielāka. Bet katrā ziņā tas bija daudz. Un tie bija ļoti vērtīgi aromāti. Mācekļi to atnesa un citi mācekļi un arī sievietes, kas bija Kristus mācekles, gatavoja šo svaidīšanu, šo pēdējo pateicības un mīlestības kalpošanu pie šīm miesām, kas tika par viņiem lauztas. Un, domājot par tām stundām, jāsaka, ka lauztās Kristus miesas bija vienīgais, kas mācekļus vienoja. Viņiem vēl nebija vienota cerība, vienota izpratne, bet Kristus miesas, par kurām viņi tagad saprata un atcerējās, ka tās tika lauztas viņu dēļ. Tās viņus vienoja, tās deva viņiem kopīgu uzdevumu ar vislielāko cieņu šīs miesas apglabāt.

Nākamajā rītā, tas ir – pirmās nedēļas rītā, kad viņi šo mīlestības darbu gribēja izpildīt, miesas bija pazudušas. Kristus miesas vairs nebija kapā, kaps bija tukšs. Eņģeļi parādījās mācekļiem un sacīja – „Nemeklējiet Viņu šeit, Viņš ir augšāmcēlies!” Tālāk lasot Evaņģēlijā, mums ir jābrīnās, cik ļoti negribīgi mācekļi pieņēma šo vēsti. Kāpēc viņiem bija tik grūti ticēt, ka Kristus tiešām ir augšāmcēlies?

Nu, zinām, ka tanī laikā jūdiem bija it kā divas partijas, divi garīgi novirzieni. Bija saduķeji un farizeji. Saduķeji bija tādi, būtībā tā laika ateisti, viņi gan formas dēļ pieturējās pie baznīcas, bet viņi neticēja nedz Svētam Garam, nedz arī miroņu augšāmcelšanai. Bet mācekļi nebija no saduķejiem. Neviens saduķejs nebija kļuvis par Kristus mācekli. Mācekļi bija vieni no farizejiem, citi no Jāņa Kristītāja mācekļiem un, kā mēs šodien zinām – bija no Kumrānas kopienas aprindām.

Tie bija ticīgi cilvēki, viņi ticēja mirušo augšāmcelšanai. Un kā šodien izrakumi liecina, tur bija cilvēki, kas upurēja šo dzīvi pilnībā. Viņi atteicās no visparastākajām dzīves ērtībām, cerībā uz mūžīgo dzīvību, ko Dievs viņiem reiz dos. Mācekļi nāca no šīm aprindām. Viņiem gan bija cerība uz mūžīgo dzīvību, bet viņi gaidīja augšāmcelšanos pēdējā dienā. Tā arī Lācara māsa sacīja – „Es zinu, ka viņš augšāmcelsies pēdējā dienā.” Bet tagad vēl pēdējie notikumi nav, un eņģeļi saka, ka Kristus ir augšāmcēlies.

Mācekļi bija redzējuši, ka arī Jēzus modina mirušos. Tas pats Lācars jau ilgi gulēja, Viņam jau bija smaka, un tomēr Jēzus viņu modināja. Bet tagad pats Jēzus ir miris. Brīnumdarītājs ir miris – kas tad tagad viņu varēja modināt? To mācekļi nesaprata. Un tagad viņu prātā uzausa tie vārdi, ko Jēzus sacīja agrāk Jāņa 5:26 „Jo, itin kā Tēvam ir dzīvība pašam Sevī, tāpat Viņš arī Dēlam ir devis, lai Tam būtu dzīvība pašam Sevī.”

Tāpat kā Dievs nevar mirt, jo Viņš ir dzīvības avots, izrādās, ka Kristus arī ir bijis tas pats Dievs. Dievam līdzīgs, Dieva Dēls, jo arī Viņam ir dzīvība pašam Sevī. Viņu nevarēja nāve paturēt, jo Viņš pats ir dzīvības Iesākums un dzīvības Avots.

Ko tas nozīmēja mācekļiem? Tas nozīmēja, ka pats Dievs bija dzīvojis cilvēka miesā. Pats Dievs bija cietis Golgatā. Tas nebija kāds cilvēks, Dieva pravietis, bet tas bija pats Dievs. Viņi nebija domājuši, ka Dievs tik ļoti mīl cilvēku cilti. Viņi gan zināja, ka Dievs ir gādīgs, viņi zināja, ka Dievs ir taisns. Bet, ka Dievs tik ļoti būtu pieķēries cilvēcei, ka Viņš nāktu un uzņemtos cilvēka miesu un beigās arī mirtu kā vispēdējais no cilvēkiem, no noziedzniekiem, ka Dievs tik ļoti vēlas tuvs būt cilvēcei, to viņi nebija sapratuši. Un tagad miesas, kas bija augšāmcēlušās, viņiem šo dievišķo mācību sniedza.

Šīs mīlestības dziļumu un spēku atklāj vēl viena patiesība par Kristus miesu, kuru Svētais Gars atklāja mācekļiem vēl pēc tam. 1. Korintiešiem 12:13,27 - „Jo arī mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu, gan jūdi, gan grieķi, gan vergi, gan brīvie; un mēs visi esam dzirdināti ar vienu Garu. Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi.”

Tik cieši saistīts ir Kristus ar saviem mācekļiem un ar visiem savas draudzes locekļiem, cik cieši ir saistīta galva ar visu ķermeni, ar visiem cilvēka ķermeņa locekļiem un orgāniem. Tā nav tikai līdzība vai salīdzinājums, bet saprotams izklāstījums. Kristus ir Galva tajā garīgajā miesā, kuras loceklis ir katrs ticīgais, katrs draudzes loceklis.

Mēs šīs saites neredzam. Bet tas nenozīmē, ka šīs saites ir mazāk reālas. Šodien mēs visi lietojam radio sakarus. Bet radio viļņus neviens nevar redzēt, un tomēr šie sakari ir reāli. Mēs dzirdam, ko runā Maskavā un Rīgā, un citās vietās. Un ātrā palīdzība, kas pa radio sarunājas ar dispečeri, tās ir reālas saites. Tur tiek komandēts un pavēlēts, un paklausīts, un atbildēts, un jautāts. Bet tās ir neredzamas saites. Tādas pašas saites ir starp Kristu un savas miesas locekļiem. Ļoti ciešas saites. Un kādas šīs saites ir, to mēs varam mācīties no cilvēka organisma uzbūves.

Mēs šodien šinī ziņā esam gudri. Mēs visu zinām, kas ir nervu sistēma, kas ir asinsrites sistēma un kāds ir sakars cilvēka smadzenēm, galvai ar visu ķermeni, locekļiem, un no tā visa mēs varam mācīties, kādas ir Kristus saites, kāda ir Kristus savienība ar katru locekli, ar mani un ar tevi, un arī kādas ir locekļu saistības savā starpā. Šodien no šīs lielās patiesības par Kristus miesu es gribu uzsvērt vienu mācību vai parādību, vai problēmu, kura ir priekš mums vissvarīgākā un visaktuālākā.

Ko darīt, ja saites starp locekli un galvu ir atslābušas? Kā jūs domājat – vai mums būtu svarīgi to zināt? Vai mēs sastopamies ar tādu parādību, ka starp mani kā locekli un Kristu kā galvu šajā lielajā garīgajā miesā es konstatēju, ka nav vajadzīgais kontakts. Es domāju, ka noteikti jāatjauno. Šī parādība mums nav sveša, tā ir mūsu problēma.

Kāpēc šīs saites ir tik vaļīgas? Mēs zinām, kāda ir, piemēram, šofera reakcija. Acis uz ceļa priekšā kaut ko redz, momentā smadzenes uzņem redzēto un tūlīt dod komandu – bremzēt vai griezt stūri vai vēl kaut ko citu. Rokas, kājas tūlīt izpilda šo komandu. Kāpēc mēs kavējamies, kāpēc mēs nesaprotam, ko mūsu Galva no mums grib, kāpēc mēs esam tik vaļīgi, kāpēc tik neizprotoši un mūsu sakari ar Galvu nav tādi, kādi tie ir cilvēka organismā?

Un tāpēc es domāju, ka tieši pie tā mums vajadzētu kavēties, pie šīs mācības par Kristus miesu. Ja trūkst spēka paciest, ja trūkst savaldības, ja trūkst spēka uzvarēt grēku, ko tas nozīmē? Ka neplūst tā spēka straume no Kristus. Kristum jau nepietrūkst spēka arī man. Bet kaut kas ir pārtrūcis tajā asinsvadu sistēmā vai tajā nervu sistēmā. Mēs lūdzam Dievu un nesaprotam – vai Dievs dzird, vai Viņš nedzird, ko Viņš no mums sagaida. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka sakari ir kļuvuši vaļīgi, varbūt pilnīgi pārtraukti.

Nu, ko tad dara cilvēks? Ko tad dara ārsti, ja gadās vai paralīzes, vai saslimšanas rezultātā, ka viens loceklis – roka, kāja kļūst auksta, varbūt nejutīga, varbūt mazkustīga vai pilnīgi nekustīga, kā mēs sakām – paralizēta? Nu ko tad dara? Protams, dod zāles, arī silda, auksto locekli vajag sasildīt.

Citi locekļi cenšas sasildīt to roku, to pirkstu, kam nav vajadzīgā siltuma. Un kas ir jādara pašiem tiem locekļiem? Mums sanatorijā, kad es tur biju, mācīja, ka vajag kustēties, vajag vingrot, visvairāk jau pirkstu gali paliek tādi mazjutīgi, ja sirds vāja. Un tad vajag tādus vingrinājumus, visu laiku vajag kustināt rokas, vajag pacelt kājas, jo tikai darbojoties atkal var atjaunot sakaru ar visu organismu, sakaru ar sirdi un sakaru ar smadzenēm.

Un šī mācība ir ļoti saprotama arī mums. Mums ir jāsasildās pie Dieva Vārda. Ja mēs jūtam, ka šīs saites ir atslābušas, mums ir jākustas, mums ir jādarbojas un, jo vairāk mēs izjūtam, ka mums jānonāk ciešākā kontaktā ar Dievu, jo vairāk mums jādara paklausības darbi, uzticības darbi, mīlestības darbi, misijas darbs. Bez šādām kustībām nevar atjaunot dzīvību un jutīgus sakarus ar Centru nevienā draudzes loceklī, nevienā ticīgā cilvēkā.

Es slimnīcā gulēdams sastapu vienu vīru apmēram manos gados, varbūt vēl jaunāku, kuram bija aizsprostojums asinsvados vienā kājā. Sākumā viņš juta, ka sala tā kāja. Vasaras laikā jāstaigā velteņos, kāja salst. Un beigās arī jutība pazuda, arī kustības tika traucētas. Ārsti ar rentgena palīdzību, ar sarežģītu aparatūru meklē, kur tas aizsprostojums ir, kurā vietā. Un kad to aizsprostojumu atrada, ķirurģiskā ceļā likvidēja – vai nu izgrieza laukā to artērijas vai vēnas posmu, vai arī viņi bāž cauri kādu zondi, lai iztrenkātu to sastrēgumu. Sakiet – vai mūsu sakaros ar Jēzu Kristu arī var būt kaut kur tāds sastrēgums, ka nenāk spēks no augšas, nenāk Svētā Gara gaisma, nenāk ieprieca? Un kā šis „sastrēgums” saucas?

Varbūt jūs lasījāt – pēdējā medicīnas sensācija ir tāda, ka Maskavā un Viļņā piešuj atgrieztus locekļus. [Šo svētrunu Ī. Kleimanis runājis 20. gadsimta 80.-tajos gados. – Red.] Nesen avīzē bija, ka Gulbenē vienam cilvēkam ar riņķa zāģi nogrieza abas divas rokas. Un Viļņā viņam piešuva abas rokas un tās rokas ir dzīvas. Nu tur es nezinu, vai būtu nozīmes daudz par to stāstīt, bet, lasot šo aprakstu, liels šis apraksts bija avīzē, es ievēroju, ar kādu steigu tas jādara, ar kādu steigu to cilvēku un tās nogrieztās rokas vajadzēja nogādāt pie lielajiem ārstiem. Jo ārsti brīdināja, ka sekundes var izšķirt likteni. Te nedrīkst kavēties nevienu sekundes daļu.

Ja kavēsies, locekļi atmirs un vairs nevarēs ne ar nekādu māku tos piešūt atpakaļ. Tur ir aprakstīts, ka viņu no Gulbenes veda uz Rīgu, un tur vajadzēja pārsēsties, jo taisni kaut kā nevarēja lidot. Un Rīgā atbrīvoja skrejceļu tai lidmašīnai, kas vedīs to cietušo. Un kad pienāca lidmašīna no citurienes, tad dispečers deva komandu, lai tā lidmašīna vēl riņķo gaisā, jo tas skrejceļš ir vajadzīgs tam cilvēkam ar tām nogrieztajām rokām. Viņš nevar aizkavēties.

Tie, kas tur vada gaisa satiksmi, pārkāpa visus reglamentus. Viņi gāja pa taisno, ne pa parasto ceļu, bet atļāva viņiem iet pa taisno līniju, jo ar to izšķīrās šī cilvēka locekļu liktenis. Nu ar to mums ir sacīts – steigsimies, mīļie! Ja mēs jūtam, ka mums nav vajadzīgā spēka no augšas. Mēs nejūtam sevī spēku uzvarēt, prieku liecināt, svēti dzīvot. Ja mūsu sakari ar brāli un māsu nav tādi, ka mēs justu brāļa sāpes kā savas sāpes. Viņa prieku kā savu prieku. Mīļie, steigsimies! Steigsimies meklēt to sastrēguma perēkli, kas aizkavē spēku plūsmai nākt pie mums.

Steigsimies darboties, steigsimies pie lielā Ārsta! Steigsimies sasildīties pie tā siltuma, kas ir Kristus mīlestības siltums! 1. Korintiešiem 10:16 - „Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu?”

Mīļie, mana sirsnīgā lūgšana ir - kaut tā maize, ko es šodien baudīšu, būtu mana cieša savienošanās ar Kristus miesu! Un kaut Dievs svētītu katru no mums, ka no šīs stundas mūsu dzīve, mūsu valoda, mūsu jūtas liecinātu, ka mēs esam dzīvi locekļi, mēs esam veselīgi locekļi pie tās miesas, kuras Galva ir Jēzus Kristus!