Cilvēki, kurus Dievs izglāba

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna (saīsināta))

Tiem, kas to apgalvo, paliek apslēpts, ka vecos laikos debesis un zeme ir cēlušās Dieva vārda spēkā no ūdens un ar ūdeni. Tāpēc arī toreizējā pasaule gāja bojā ūdens plūdos. Bet tagadējās debesis un tagadējo zemi glabā un uztur tas pats vārds ugunij un bezdievīgo cilvēku tiesas un pazušanas dienai.” (2. Pētera 3:5-7)

Mēs šīs lietas saprotam vēl labāk nekā cilvēki Pētera laikā. Šodien jau arī skolās māca, ka dzīvība ir radusies ūdenī. Un to saka Dievs savā Vārdā, ka pasaule ir radīta caur ūdeni. Un arī atgādina, ka mēs varam saprast plūdus, kas bija Noas laikā. Nu par to mēs arī labi zinām, ka tādi plūdi ir bijuši, un iemeslu, kādēļ tie ir bijuši. Un to, cik plaši tie bija izplatīti, to mēs zinām no Dieva Vārda. Un lūk, apustulis Pēteris saka, ka šie senie notikumi atgādina to, kam jānotiek pēdējās dienās. Un, proti, ka aizies bojā viss, kas uz Zemes ir, bet tas viss nenotiks plūdos, bet ugunī.

Tātad mēs dzīvojam pirmsplūdu laikmetam līdzīgā laikā. Līdzīgi tam, kā Noas laikā vajadzēja gaidīt. Tie, kas ticēja Dievam, tie gaidīja, ka nāks plūdi un nomaitās visu. Tā šodien mums vajadzētu rēķināties ar to, ka zeme aizies bojā, un tas ir tikpat droši kā tas, ka tā aizgāja bojā reiz plūdos. Nu, to arī zina ne tikai ticīgie, bet arī neticīgie. Bet mums ir dota liela ieprieca zināt, ka plūdos ūdenī peldēja šķirsts. Un ka šajā šķirstā Dievs izglāba savējos. Un tā mums rodas cerība, ka tā katastrofa, kas nenovēršami gaida zemi, tā nebūs vispārīga katastrofa bez izņēmumiem. Un Dievs, kas spēja pirmsplūdu laikā izglābt Noa, arī izglābs pēdējā laikā tos cilvēkus, kas būs glābšanai gatavi. Tas, protams, ir mūsu mērķis.

Un tāpēc mēs arī kavēsimies šajā brīdī pie tiem raksturojumiem, ko atrodam Svētajos Rakstos par cilvēkiem, kurus Dievs izglāba. Protams, Dievs to neaprēķina par nopelnu, ka mēs saucamies par ticīgajiem. Un varbūt Noa nebija vienīgais, kas ticēja Dievam, varbūt viņa laikā vispār nebija tādu, kas neticēja Dievam. Bet viņa dzīvesveidā bija kaut kas tāds, kas ļāva Dievam viņus saudzēt un pasargāt. Un no viņa rakstura un dzīvesveida mēs varam smelties atziņu, kādiem mums vajadzētu būt, ja mēs gribam, lai Dievs arī mūs saudzē.

Mēs jau esam lasījuši par Noa un viņa ģimeni. Tie tika izglābti šķirstā. Noa sludināja visiem, lai nāk. Ja cilvēki vēlētos, viņi varētu uzbūvēt daudzus šķirstus un izglābties, bet viņi to nedarīja un vienīgais, kas to darīja, bija Noa. 1. Pētera 3:20 ir rakstīts par viņa paklausību – ka tajās dienās 8 dvēseles tika izglābtas caur ūdeni. Tad, kad pārējie cilvēki bija nepaklausīgi Dievam, šie bija, kas paklausīja.

Mēs nezinām, cik liela bija cilvēce tajā laikā. Iespējams, ka tur nebija tik daudz cilvēku kā šodien. Bet tomēr tas skaits – 8 dvēseles - ir ļoti mazs. Tā mēs saprotam – Noa bija tas cilvēks, kurš neskatījās, ko citi dara. Viņš bija cilvēks, kurš peldēja arī pret straumi. Un viņu nebaidīja arī tas, ka saka – kā tad tu viens, mēs visi, mēs esam tūkstoši un varbūt pat miljoni, un kā tad tu viens iedomājies citu ceļu un citā virzienā.

1. Mozus 6:9 ir dota īsa Noa biogrāfija – šeit ir rakstīts, ka viņš bija taisns un dievbijīgs savā ciltī, un viņš staigāja ar Dievu. Nu kā viņš staigāja? Protams, Dievs arī toreiz bija neredzams, viņš nevarēja ar Dievu staigāt kā cilvēks ar cilvēku staigā zem rokas. Bet Noa interesēja, kā Dievs uz viņu skatās un kā Dievs viņu vērtē. Cilvēku domām nebija tik lielas nozīmes. Viņš apzinājās, ka viņš staigā Dieva priekšā. Ja mēs staigātu ar cilvēku kopā, kuru mēs cienām un mīlam, tad saprotams, mums interesētu tikai viņa domas, kā viņš uz mums skatās. Un ja pārējiem tas nepatīk, tas mums interesētu mazāk. Un, lūk, tā Noa staigāja ar neredzamo Dievu.

Lūkas 12:32 mēs lasām iedrošinājuma vārdus: „Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt Valstību!” Šinī pantiņā mēs redzam, ka Jēzus paredzēja, ka viņa ļaudis pēdējā laikā būs mazākumā. Mazs pulciņš daudzu miljonu vidū. Un otrs – tas vārds nebīsties mums atgādina to, ka mazajam pulciņam draud kādas briesmas, kuru dēļ baidīties. Nobīstas tāpēc, ka esam maz. Bīstas no grūtībām, jo mazākumam to ir vairāk. Kā mēs varēsim pastāvēt, ja visi ir pret mums? Var nobīties, ka esam kur kļūdījušies. Visa pasaule dara citādāk, un cilvēks var nobīties un domāt, kā tas ir. Vai es neesmu kļūdījies?

Un, lūk, Pestītājs saka – Nebīsties! Šīs bailes ir jāpārvar. Noa saprata savu laiku. Viņš saprata Dieva vēsti un neļāvās tikt cilvēku ietekmēts. Mēs zinām, ka ne tikai attiecībās ar Dievu, bet visās cilvēcīgās nozarēs vērtīgākie cilvēki ir tie, kuri neskatās uz citiem, bet kuri paši domā un sver, un cenšas dzīvot tā, kā ir sapratuši. Un šāda īpašība ir bijusi Noa, un tāda ir vajadzīga arī Dieva ļaudīm pēdējā laikā.

Bībelē ir rakstīts, ka Noa bija taisnības sludinātājs. Mēs saprotam, viņš sludināja, viņš cilvēkiem izskaidroja Dieva vēsti, aicinādams sekot Dieva pavēlēm. Bez tam viņš arī cēla šķirstu. Šķirsta izmēri ir doti 1. Mozus grāmatā, un šos izmērus mēs apmēram varam stādīties priekšā. Un tā mēs saprotam, ka šī būve, ka šis šķirsts bija liels kuģis. Ja mēs tagad rēķinām kuģus pēc tilpuma, tad šī kuģa tilpums bija apmēram 60 tūkst. tonnu. Tas ir ļoti daudz. Tagad būvē lielākus tankkuģus, kas pārvadā naftu, pat līdz 100 tūkst. tonnām, tas ir ļoti liels kuģis, bet parasti kuģu tilpums ir 6, 7 tūkst tonnu, arī tas ir liels kuģis. Un viņš būvēja tik lielu – ar 60000 t tilpumu.

Nav aprakstīts, ar kādiem izdevumiem tas bija saistīts tanī laikā, grūti stādīties priekšā, ko tas maksāja, un kā to visu varēja veikt. Bet skaidrs ir tas, ka Noa šajā celtnē ieguldīja visu savu mantu un arī laiku. Un pie visa tā viņš arī sludināja. No tā mēs saprotam, ka viņa sludināšana bija nesavtīga. Viņš sludināja nevis par algu, bet aiz pārliecības. Šodien daudzi sludina – gan reliģiski, gan pret – un cilvēki daudz ko sludina un daudz ko māca, bet bieži vien tie to dara tāpēc, ka viņiem par to maksā algu.

Man ir gadījies runāt ar mācītājiem, kas tic Dievam un sludina baznīcās, bet viņi nemāca pilnu Dieva patiesību. Bībelē ir daudz kas vairāk, ko arī vajadzētu mācīt. Un ar viņiem runājot ir gadījies dzirdēt tādas atbildes – ja es mācīšu visu to, kas ir Bībelē rakstīts, tad es nevarēšu būt šai lielajā baznīcā par mācītāju. Un tad man būs jāstrādā kāds cits darbs. Un līdzīgas atzīšanās ir dzirdētas no neticīgiem cilvēkiem. Ja es atzītu to, kas būtībā ir pareizs, tad es vairs nebūtu tas, kas es šodien esmu.

Noa nebija tāds sludinātājs. Viņš sludināja pārliecības dēļ. Un tam mērķim, par kuru viņš sludināja, viņš veltīja visu, kas viņam bija. Vēl tāds netiešs raksturojums par Noa ir atrodams Ecēhiēla 14:14: „Un ja šie trīs vīri - Noa, Daniēls un Ījabs - atrastos viņu vidū, tad tie izglābtu sava taisnīguma dēļ vienīgi savas dvēseles, saka Dievs Tas Kungs.”

Šie trīs vīri ir raksturoti kā taisni cilvēki. Un tagad pravietis, runādams par cilvēka personīgo atbildību, ka katrs cilvēks pats ir atbildīgs par savu dzīvi un lēmumiem, saka – ja kāds nebūtu taisns un par viņu aizlūgtu Noa, Daniels vai Ījabs, tad šīs lūgšanas nevarētu viņu glābt. Jo cilvēkam pašam ir jādzīvo taisna dzīve.

Mēs par Ījabu lasām, ka viņš mēdza aizlūgt par citiem cilvēkiem. „Kad kārtējo dzīru laiks bija apkārt, tad Ījabs sūtīja viņiem savu atgādinājumu un ieteica pašiem svētīties. Viņš svētīja viņus arī pats. Viņš cēlās nākamā dienā agri no rīta un upurēja dedzināmos upurus, atbilstoši viņu skaitam, jo Ījabs mēdza spriest tā: "Varbūt mani dēli ir grēku darījuši un savā sirdsprātā zaimojuši Dievu." Tā Ījabs darīja allažiņ.” (Ījaba 1:5)

Ījabs sirsnīgi aizlūdza par savu ģimeni. Un Ījaba grāmatas pēdējā nodaļā mēs lasām, ka viņš aizlūdza arī par saviem draugiem. Par Danielu mēs lasījām, ka arī viņš bija liels lūdzējs. Viņš aizlūdza par savu tautu. Par Noa tas speciāli nekur nav rakstīts, bet ja Noa ir pielīdzināts Ījabam un Danielam, tad ir jādomā, ka arī Noa bija lūdzējs. Viņš aizlūdza par savu ģimeni, viņš aizlūdza par grēciniekiem visā pasaulē.

Ticībā Noa, dievbijīgs būdams, saņēma Dieva aizrādījumu par vēl neredzamo un savā gādībā uztaisīja šķirstu sava nama glābšanai; tās dēļ viņš nicināja pasauli un kļuva tās taisnības mantinieks, kas nāk no ticības.” (Ebrejiem 11:7) Un ievērojiet – kam viņš šo šķirstu būvēja? Nav rakstīts, ka pats sev, bet viņš to būvēja savam namam. Viņš to būvēja saviem bērniem, savai sievai. Tātad viņš nedomāja tik daudz par sevi, cik par citiem. Viņš nezināja, vai viņa ģimene vēlēsies iet šķirstā, bet viņš ļoti vēlējās, lai tas notiktu ar viņa ģimeni. Un ticībā, ka viņi paklausīs viņam, viņš uzbūvēja tādu šķirstu, kur visa viņa ģimene varēja patverties.

Un, protams, viņš rūpējās arī par citiem cilvēkiem. Mēs nezinām, vai daudzus varētu uzņemt, ja pēdējā brīdī vēl daudzi būtu nākuši pie viņa, bet jau pirms ieiešanas Noa stāvēja pie šķirsta durvīm, un pirms viņš pārkāpa slieksni, viņš vēl pēdējo reizi no visas sirds lūdza šos cilvēkus, lai viņi glābjas šķirstā. Tādas īpašības ir atklātas no Noa dzīves, no viņa rakstura. Un tādas īpašības ir vajadzīgas arī mums, ja mēs gribam cerēt uz to, ka Dievs mūs izglābs pēdējā laikā.

Ir viens paraugs, viens etalons, kuram mums vajadzētu pielīdzināt katra cilvēka dzīvi. Tas ir mūsu Glābējs Jēzus. Un ja mēs tagad ņemsim to, ko mēs zinām par Noa, un salīdzināsim ar to, ko mēs zinām par Kristu, tad mēs atradīsim, ka te ir liela līdzība. Par Jēzu ir rakstīts, ka Viņš mina vīna spaidu viens, tas ir – Viņš gāja savu ceļu viens, daudzi Viņu nesaprata, daudzi Viņu pārprata, daudzi gribēja Viņu ietekmēt, lai Viņš iet citu ceļu.

Mēs atceramies, ka pat Viņa mācekļi par visu varu gribēja viņu pārvērst par kādu laicīgu vadoni. Bet Viņš zināja savu ceļu un Viņš arī to apzinīgi, uzticīgi gāja. Noa sludināja un Jēzus sludināja. Noa sludināja bez algas. Un Jēzus kā algu par to saņēma ērkšķu vainagu. Un ja par Noa mēs saprotam, ka viņš savā sludināšanā, savā vēstī ielika visu savu mantu un visas savas pūles, tad Pestītājs savā vēstī ielika arī savu dzīvību. Un ja Noa aizlūdza par savu namu, aizlūdza par visiem cilvēkiem, tad tas pats ir rakstīts par Kristu. Viņš aizlūdza par Pēteri, lai viņa ticība nemitētos, viņš aizlūdza par tiem, kas Viņu mocīja un sita krustā. Un ja Noa sagatavoja savai ģimenei vietu, kur glābties, tad Jēzus nāca uz šo pasauli, lai sagatavotu visiem cilvēkiem un visām paaudzēm jaunu un dzīvu ceļu uz glābšanu.

Bet Tā Kunga diena nāks kā zaglis, tanī debesis ar lielu troksni zudīs, un pasaules pamati degdami izjuks un zeme un viss, kas uz tās radīts. Kad nu viss tas tā iznīks, cik stipriem tad jums jābūt svētā dzīvē un dievbijībā” (2. Pētera 3:10, 11) Šajā gadījumā apustulis Pēteris it kā neatrod vārdus, kā mums ir jāstaigā, bet viņš saka – cik ļoti mums ir jāatšķiras no noziedzīgās un kritušās pasaules, ja mēs gribam būt izņēmums tai dienā, kad viss sadegs mūžīgajā ugunī.

Un šodien, mācoties par Noa, mēs varam teikt jau mazliet sīkāk, kā mums ir jāstaigā. Mums ir jāstaigā tā, ka Noa staigāja. Mums ir jādzīvo tā, kā Kristus dzīvoja. Lūgsim, lai tas, kas Noam deva spēku svēti dzīvot, lai tas dotu spēku arī mums. Un tas, kas izglāba Noa tanī laikā, lai Viņš ir žēlīgs pret katru cilvēku, kas grib godīgi un svēti dzīvot. Lūgsim, lai Dievs mums dod nopietnas domas, lai mēs varētu nopietni raudzīties uz dzīvi un laiku, kurā mēs dzīvojam. Un kaut mūsu dzīve nebūtu veltīga un neizrādītos veltīga tanī dienā, kad daudzu cilvēku dzīve izrādīsies tukša un nederīga.