Pēdējais šķērslis - Jordāna

Un pēc trijām dienām virsnieki gāja pa nometni šurpu un turpu un pavēlēja tautai, sacīdami: „Kad jūs ieraudzīsit Tā Kunga, sava Dieva, derības šķirstu, ka priesteri, Levija dēli, to nes, tad celieties no savas vietas un sekojiet tam.”” (Jozuas 3:2, 3)

Izraēlieši bija nonākuši līdz sava tuksneša ceļojuma noslēgumam. Un tagad viņu priekšā bija Jordānas ūdeņi. No visiem Israēla tautas piedzīvojumiem ceļojums pa tuksnesi uz zemes Kānaānu ir vistuvāk mums, jo arī mēs ceļojam uz Debesu Kānaānu.

Izrādās, ka, neskatoties uz to, ka tuksnesim ir iziets cauri, tomēr vēl nevar ieiet Kānaānā. Priekšā ir liels šķērslis – Jordāna. Un Jordānas upe, kā mēs lasām, ir tanī pļaujas laikā pārplūdusi. Tas bija nopietns šķērslis, kam viņi nevarēja cerēt iziet cauri un to pārvarēt.

Tā ir arī ar Dieva tautu pēdējā laikā. Par to mūs brīdina Dieva Vārds. Ceļojums caur tuksnesi ir jau mums aiz muguras. Visi tie divi tūkstoši gadu kopš Golgātas, kopš augšāmcelšanās, tie ir pagājuši, un visas zīmes liecina, jau neticīgā pasaule apzinās, ka mūsu civilizācijas un mūsu planētas dienas ir skaitītas.

Tātad mēs esam ļoti tuvu savam mērķim, jaunajai pasaulei. Bet mūs gaida vēl liels un nopietns šķērslis, un šis šķērslis ir varbūt nopietnāks nekā viss tas, ko mēs esam līdz šim pārvarējuši un kam esam izgājuši cauri. Dieva Vārds saka, ka pēdējā laikā, pirms Dieva tauta ieies Debesu Valstībā, tai vēl ir jāpārdzīvo lielas bēdas. Un tie, kas būs Debesīs, Jānis redz viņus atklāsmē un eņģelis saka – tie ir nākuši no lielām bēdām! Pirms viņi no šīs zemes tiks Debesīs, viņiem ir jāiziet cauri lielām bēdām.

Kādas tad būs šīs bēdas Dieva tautai pēdējā laikā? Tie būs ārējie spaidi. „Tam bija dotas spējas iedot dzīvības garu zvēra tēlam, lai zvēra tēls varētu runāt un panāktu to, ka visi, kas nepielūgtu zvēra tēlu, tiktu nokauti.” (Atklāsmes 13:15) Mēs šodien nekavēsimies pie tā, ko nozīmē zvērs un zvēra tēls, bet mēs redzam, ka te ir ļoti nopietni ārējie spaidi. Šodien brālis stāstīja, ka viens baidās nākt uz baznīcu, jo viņa dēlu vai mazdēlu var pazemināt viņa amatā, viņa peļņā. Nu tie vēl nav nekādi spaidi. Bet spaidi ir tā, kā šeit ir rakstīts – dzīvības briesmas, ja tu nepielūgsi to, kas nav Dievs, kad tu neatkāpsies no uzticības Dievam, tev draud ne tikai bads, bet arī nāves sods.

Pie šīm lietām pieder arī iekšējie šķēršļi, un šie iekšējie šķēršļi, vai tie ir vieglāk vai grūtāk pārvarami par ārējiem? Kā jūs domājat? Noteikti grūtāk. Ja cilvēka sirds ir stipra ticībā, tad ārējie šķēršļi viņam neko nenozīmē, bet ja viņš pats cīnās ar sevi, viņš nav skaidrībā, nu tad viņa cīņa ir smaga.

Pēdējās dienās pasaule dzīvo neticībā, bet mēs dzīvojam pasaulē un šī neticība mūs kārdina, šī neticība, ja tā neatņem mūsu ticību, tad tā tomēr vājina to. Cik daudz ap mums ir cilvēku, kas Dievu zaimo, kas par Dievu smejas, kas par Dievu vīpsnā. Un mēs jau gan nodomājam, ka tā nu nevajadzētu darīt, bet tomēr viņu vieglprātība var pielipt arī mums un līdz ar to mūsu ticība kļūst vājināta.

Pasaulē valda morālais pagrimums. Apustulis Pāvils raksta Timotejam, ka pēdējā laikā briesmīgi laiki nāks. Un no kā tad šīs briesmas nāks? Vai no laika apstākļiem, vai no plūdiem, vai no taifūniem? Nē! Tur ir rakstīts: „Jo cilvēki...” Jo cilvēki būs patmīlīgi, viņi būs nepaklausīgi, viņi būs nesaderīgi. Cilvēki būs briesmīgā morālā stāvoklī. Ģimene izzudīs, goda prāts izzudīs, sirdsapziņa klusēs, cilvēks ar otru cilvēku nerēķināsies, ar taisnību nerēķināsies, izlietos visas savas dāvanas un spējas, lai darītu ļaunu.

Šajos laikos arī Dieva tauta, kristieši pārdzīvo lielus pārbaudījumus un kārdinājumus. Jo pasaules morāliskais līmenis atbalsojas arī mūsu raksturā, arī mūsu tieksmēs. Pasaules gars ienāk mūsu ģimenēs un ienāk arī draudzē. Vērojot draudzes dzīvi pa diezgan daudziem gadiem, mēs varam teikt, ka tieši pasaules morālais pagrimums mums rada vislielākās briesmas. Mēs zinām diezgan daudzus, kas ir bijuši pie Dieva, bijuši draudzē un ir aizgājuši prom. Maz ir tādu, kas ir aizgājuši prom tāpēc, ka viņi būtu nolēmuši, ka Bībele nav pareiza, ka Dieva nav. Bet daudzi ir aizgājuši tāpēc, ka tur kārdina pasaule. Pasaules dzīve ievelk cilvēku tādā kā atvarā, un cilvēks zaudē savu sakaru ar Dievu, ar ticību un aiziet bojā.

Pēdējā laika kārdinājumi ir izskaidrojami ar to, ka sātans zina, cik maz laika viņam ir atlicis. Un viņš meklē, viņš meklē mūsu vājības un meklē tādus līdzekļus, ar ko viņš varētu mūs kārdināt un ievest grēkā. Tā mēs sevī atrodam šajā pēdējā laikā smagas iekšējas vainas un savukārt tie, kas netiek galā ar šiem pārbaudījumiem, ar šiem kārdinājumiem, tie, kas krīt vienā vai otrā kārdinājumā, viņi ar savu dzīvi rada piedauzību pārējiem.

Un tā cilvēks savā ceļā uz priekšu atduras pret daudziem jo daudziem piedauzības akmeņiem. Un arī tas ir grūts kārdinājums, ka mūs kavē viena otra parādība, ko mēs redzam pie brāļiem vai māsām, un tas mūs kavē un mazina mūsu ticību.

Reizēm pārvarēt šos iekšējos un ārējos kavēkļus mums liekas neiespējami. Tie, kas nopietni ir cīnījušies ar dažādiem šķēršļiem savā garīgajā dzīvē, ir pārliecinājušies, ka mūsu spēki ir par maziem, lai uzvarētu kārdinājumus, kas nāk no ārpuses, un lai uzvarētu visus tos iespaidus, kas mazina mūsu ticību. Taisni tā bija arī toreiz, kad Izraēla ļaudis stāvēja pie Jordānas krastiem. Viņi bija jau atnākuši, priecīgi, un tagad viņi redz – priekšā tāds ūdens, ko mēs taču nevaram pārvarēt. Viss tas, ko mēs esam cietuši, tas ir par velti, jo kā gan mēs te tiksim pāri! Mums nav nekādas izredzes, mums nav nekādas iespējas, mēs redzam, ka Kānaāna ir tuvu, bet tur ir tāds šķērslis, ka mēs nevaram tur tikt, mums jāiet bojā šeit, jo nav iespējams šo šķērsli pārvarēt.

Bet tad Dievs iejaucās, Dievs, kas bija viņus vadījis, atbrīvojis viņus no Ēģiptes, kas bija vadījis 40 gadus, tas sūtīja savu palīdzību. „Un šķirsta nesēji nonāca līdz Jordānai, un priesteru kājas, kuri nesa šķirstu, bija jau iebridušas ūdenī - bet Jordāna ir pārplūdusi visu pļaujas laiku -, tad ūdeņi, kas plūda no augšas, sastājās kā liels aizsprosts, kurš sniedzās līdz pašai Ādamas pilsētai, kas atrodas sānis Cartanai; bet ūdeņi, kas plūda lejup uz Arabas jūru jeb Sāls jūru, izsīka. Tad tauta gāja pāri iepretim Jērikai.” (Jozuas 3:15,16)

Tur bija šķirsts ar Dieva baušļiem un priesteri šo šķirstu nesa. Un šiem priesteriem bija apbrīnojama ticība. Viņi saprata, ka, ja Dievs grib tiem atdot Kānaānu, tad viņiem taču ir jātiek pāri, ka viņi taču nevar palikt tur, tuksnesī un vienlaikus iegūt Kānaānu. Bet tas lielais ūdens priekšā… Taču Dievs bija apsolījis, ka viņiem jābūt Kānaānā. Tātad tas ūdens nevar nozīmēt, ka viņi netiks. Un viņi pacēla šķirstu uz saviem pleciem un brida ūdenī iekšā, jo Dievs ir apsolījis – Kānaāna būs jūsu. Un Dievs taču zina, ko mēs spējam un ko mēs nespējam, un tāpēc mums ir jāiet uz priekšu, mums ir jāiet uz Kānaānu.

Un notika brīnums, kā mēs šeit lasām. Kolīdz priesteri bija iebriduši ūdenī, ūdens apstājās un radās ceļš, pa kuru sausām kājām varēja iziet visa Israēla tauta. Šim brīnumam bija tiešs sakars ar priesteru lielo ticību. Un visa tauta varēja baudīt šīs ticības augļus. Visi varēja iet šajā sausajā upes gultnē un pāriet otrā pusē Kānaānā.

Lai darītu Dieva tautas lielo šķērsli jeb mūsdienu Jordānu pārejamu, arī mūsu priesteris, Augstais Priesteris Jēzus Kristus iebrida mūsu grūtību dzelmē. Viss tas, kas mūs nospiež, kas mūs aizkavē, to Jēzus ir izbaudījis pats. „Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu.” (Jesajas 53:4)

Mums traucē tas, ka mēs esam vāji cilvēki, veselība vāja un raksturs vājš, un gribasspēks vājš. Jēzus Kristus nonāca no Debesīm un uzņēmās visas mūsu vājības – vājo veselību un vājo raksturu, un arī vājo gribasspēku, jo Viņš zināja un ticēja, ka Dievs tādiem cilvēkiem ir apsolījis Debesis un tādā ticībā Viņš pieņēma šādu cilvēcīgu miesu un tomēr gāja uz Debesīm. Viņš tāpat kā mēs un vēl vairāk sastapās ar daudziem piedauzības akmeņiem, kas mūs aizkavē mūsu ceļā uz Dieva pilsētu.

Viņš iegāja templī un templī viņš atrada tirgotājus un naudas mijējus, un tie vadoņi, kas stāvēja priekšgalā, tie bija Debesīm nederīgi un necienīgi cilvēki. Vai tas nav liels kārdinājums, ja mēs draudzē redzam notiekam kā nevajag, mēs redzam, ka kāds vadonis, kurš varbūt māca un sludina, viņš nav sava uzdevuma augstumos, tas ir liels kārdinājums mums, un mēs viegli paliekam vāji un atpaliekam.

Arī Jēzum tas bija kārdinājums. Bet Viņš šo kārdinājumu panesa un gāja uz priekšu. Ap Viņu bija mācekļi. Tie bija labākie cilvēki no visa Israēla. Tā bija Dieva tautas garīgā elite, garīgā izlase. Un tiem tiešām bija daudz kā laba, bet, kad mēs iedziļināmies aprakstos par mācekļu dzīvi, kāds bija viņu galvenais sarunu temats, to mēs zinām. Viņi bija godkārīgi. Kurš no mums ir tas lielākais? Neviens negribēja nostāties, lai saviem brāļiem kājas nomazgātu, un arī viņi lielu pārbaudījumu un kārdinājumu radīja mūsu Pestītājam.

Tā Jēzus izbaudīja tos garīgos kārdinājumus un pārbaudījumus, ko izbaudām mēs. Un bez šaubām izbaudīja arī pārējos spaidus vairāk nekā jebkurš cilvēks, jo Viņš bija uzticīgs un bija uzticīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Ja šodien cilvēks nenāk uz baznīcu, kā es jau minēju, tāpēc, ka viņam kaut kas draud, tad kas gan liels viņam draud? Jēzum draudēja krusta nāve un tiešām krusta nāve tika Viņam arī piespriesta un arī izpildīts šis nāves sods. Un tomēr Viņš neapstājās un tas nevarēja viņu aizkavēt ceļā uz Debesu dzimteni. Un tā mūsu Pestītāja ticība un šai ticībai atbilstošā dzīve bija tas, kas arī mums atver ceļu uz Debesu Kānaānu un uz ko mēs varam droši paļauties.

Bet priesteri, šķirsta nesēji, stāvēja tik ilgi Jordānas vidū, kamēr viss bija izdarīts, ko Tas Kungs bija Jozuam pavēlējis tautai sacīt, kā to Mozus jau bija pavēlējis Jozuam; un tā ļaudis steigšus gāja pāri.” (Jozuas 4:10) Jūs droši vien esat redzējuši, kā mazie bērni no bērnu dārza iet pa ielu. Viņi iet kopā pa pāriem, viņus vada audzinātāja un tad, kad jāiet ielai pāri, nu es nezinu, vai pie mums tā ir vai nav, bet Rīgā es to redzēju, tad tai audzinātājai ir tāds sarkans karodziņš līdzi. Viņa nostājas ielas vidū un tur to karodziņu, lai neviens nebrauc, un, kamēr viņa stāv vidū, tikmēr tiem bērniem mudīgi jāpāriet pāri otrā pusē. Nu tā iet arī zaldāti. Un, mīļie, taisni tā gāja Israēla ļaudis cauri Jordānai.

Vidū stāvēja priesteri ar Dieva šķirstu. Un tas šķirsts, tas bija tas signāls, tā bija tā zīme, ka ūdeņi nedrīkstēja viņus apsegt, jo te bija Dieva šķirsts, un ūdenim bija jāapstājas un Izraēla ļaudis varēja pāriet pāri Jordānai sausām kājām. Protams, arī viņiem bija kaut kas jāpārvar, jo, saprotiet, tur, upes gultnē jau nav asfalts, tur var būt akmeņi, tur var būt daudz kas iekšā – nelīdzenumi un bedres. Uz to jau viņiem bija jāskatās, bet tas viss bija cilvēka spēkos. Apturēt ūdeņus, tas nebija cilvēku spēkos, bet Dievs no viņiem sagaidīja to un tikai to, kas bija viņu spēkos un kas viņiem arī bija jādara.

Tā Dievs ar Savu roku apsola mums atņemt pēdējā laika grūtības, stiprināt mūs pēdējā laika cīņās. Ja mēs raugāmies uz tiem šķēršļiem, kas mūs gaida, kas mūs kavē, mēs tos nevaram pārvarēt, bet Dievs apsola tos pārvarēt. Viņš pats mūs sedz, Viņš pats mūs sargā, Viņš mūs audzina. Mums arī atliek kaut ko darīt. Bet tas, kas mums atliek, tās ir pārvaramas grūtības. Tās ir grūtības, kuras mēs kā cilvēki varam pārvarēt un kuras mums ir arī jāpārvar. „Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.” (1.Korintiešiem 10:13)

Dievs nekad mums neuzkrauj un nekad neuzkraus to, ko mēs nevaram panest. Tāpēc neteiksim nekad – es to nespēju, jo Dievs nepieļauj to, ko tu nevari; to, ko tu nevari, to Viņš pats nes, bet to, ko Viņš pieļauj tavā dzīvē, tas ir taisni nomērīts, tas ir nosvērts pēc taviem spēkiem. Un Dievs tev neuzliek ne par vienu gramu smagāku nestu, kā tu patiešām spēj nest un kā Viņš ir gatavs tev dot spēku.

Priesteri stāvēja upes vidū. Un, kamēr viņi stāvēja, tikmēr ūdens netecēja un ceļš cauri Jordānai bija brīvs. Israēla ļaudis redzēja šo šķirstu stāvam, viņi redzēja ūdens mūri un viņi droši varēja iet uz priekšu, jo Dievs viņiem bija pašķīris ceļus. Bet viņiem, protams, vajadzēja steigties. Priesteri stāvēja kājās, šķirsts bija uz viņu muguras uz nesamām kārtīm. Un vajadzēja gaidīt, ka jebkuru brīdi viņi celsies un ies pāri. Ūdens mūris bija draudošs un noteikti vairākus metrus augsts. Tas atkal ieies savā gultnē. Vajadzēja steigties. Nevajadzēja baiļoties, jo šeit bija Dieva šķirsts, šeit bija Dieva priesteri, bet nevarēja arī kavēties. Nevarēja, staigājot pa Jordānas gultni, tērzēt, nevarēja skatīties apkārt.

Tie, kas gāja cauri Jordānai, mēs saprotam, lūkojās tikai divos virzienos. Un, kā jūs domājat, kurp viņi lūkojās? Viņi skatījās uz šķirstu, tas vēl stāv, tā kā var iet droši, un vēl – uz krastu, bet arī paši uz savām kājām, jo tā bija upes gultne. Viņi nevarēja neko skatīties mākoņos, nevarēja daudz skatīties viens uz otru, - ko viņš tur stiepj par mantām, kur viņam tādas mantas gadījušās, vai kas viņam tās par tādām dīvainām drēbēm mugurā. Nevarēja daudz arī par savām mantām rūpēties, jo šķirsts stāvēja, priesteri stāvēja un gaidīja, un bija jāskatās, lai tiek pāri un lai neaizkavējas pusceļā.

Un, kad priesteri, kas nesa Tā Kunga derības šķirstu, izkāpa no Jordānas un tiklīdz viņu kāju pēdas bija sasniegušas krasta sausumu, tad tūdaļ Jordānas ūdens atgriezās savā vietā un ieplūda visur savos krastos kā vakar un aizvakar.” (Jozuas 4:18) Nevarēja zināt, kad tas notiks. Nevarēja zināt, jo ceļš bija tāls un no tālienes nevarēja priesteriem uzsaukt, lai viņi gaida, un tāpēc vajadzēja steigties.

Šodien mēs dzīvojam ļoti dramatiskā laikmetā. Laikmets, kurā mēs dzīvojam, ir tik nopietns, ka domājoši cilvēki brīnās, kā tas nākas, ka mēs vēl šodien eksistējam. Kā tas nākas, ka mēs vēl neesam paši sevi iznīcinājuši? Jo pēc visām aplēsēm, pēc katras prognozes mums jau sen, cilvēces neprātam jau sen vajadzēja visu dzīvību iznīcināt virs zemes. Un arī ir vēl bez tam citi apstākļi, kas arī izraisa mūsu izbrīnu – kā mēs vēl šodien eksistējam! Un mēs zinām, ka šis noslēpums ir Jēzus Kristus. Noslēpums ir tas, kā ir rakstīts Jāņa atklāsmes grāmatas 7. nodaļā, ka Dievs pavēl četriem eņģeļiem, lai viņi vēl kavējas.

Citiem vārdiem sakot, ja mēs domājam par Israēla tautu, vēl priesteris stāv Jordānas vidū un aiztur Jordānas ūdeņus. Tas ir iemesls, kāpēc mēs vēl šodien eksistējam, ka žēlastības laiks vēl turpinās, kāpēc mēs vēl šodien Bībeli varam lasīt un atgriezties pie Dieva. Mums, redzot to, ka viss ir nobriedis, lai žēlastības laiks beigtos, lai cilvēces dzīves laikmets noslēgtos, ir jāsteidzas tiktu uz otru krastu. Mums ir tā jāsteidzas, ka mēs nevaram kavēties un skatīties mākoņos vai daudz vērot viens otru, vai daudz un dažādas citas lietas šajā dzīvē.

Dieva Vārds mums piekodina, lai mēs vērojam tikai nepieciešamo. „Un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai.” (Ebrejiem 12:2) Mēs katru rītu pamostamies un mūsu pirmā lūgšana ir kāda? Kungs, mēs Tev pateicamies, ka šodien vēl ir žēlastības diena. Ka es vēl varu Tavu Vārdu piesaukt, es vēl varu savu dzīvi pārbaudīt. Par to mēs pateicamies un par to mums ir jāpateicas katru rītu, jo žēlastības laiks tuvojas nobeigumam. Mēs varam tikai skatīties uz mūsu Pestītāju un paši zem savām kājām, ka mēs neiekrītam kādā bedrē, ka mēs nepaklūpam un nepaliekam guļot, kamēr Dieva tauta būs jau pārgājusi un šķirsts būs izgājis no Jordānas. Apustulis Pāvils saka Timotejam: „Ņem vērā sevi un to mācību.” Tev nav laika vērot kaut ko citu, jo, „tā darīdams un klausīdams tu izglābsi sevi un arī tos, kas tevi klausa.”

Par priesteriem Jordānā mēs varbūt varam domāt, ka viņi nogaidīja pašu pēdējo. Varbūt jau lielais pulks bija izgājis, bet viņi redz, tur tālumā vēl viens skrien uz krastu. Varbūt viņi varēja to atļauties un varēja stāvēt un domāt, ka arī šis cilvēks grib tikt pāri, nu nogaidīsim vēl arī viņu.

Mūsu Augstais Priesteris nevar bez gala gaidīt katru, kas kavējas. Jo, ko tas nozīmē, ka Jēzus gaida vēl vienu dienu? Tas nozīmē, ka šodien vēl miljoni cilvēku cieš. Šodien miljoni cilvēku mirst, šodien sātans vēl dara savu sātanisko darbu, šodien notiek nežēlības, šodien noziedznieks vēl nogalina savu upuri, šodien daudzas vientiesīgas dvēseles vēl tiek kārdinātas ar smagiem kārdinājumiem un varbūt krīt. Mēs nevaram sagaidīt no mūsu Glābēja, lai Viņš to pieļauj vienu dienu ilgāk. Viņš nevar gaidīt ilgāk par noteikto laiku. Tāpēc Bībele brīdina - Kunga diena nāks kā zaglis naktī. Tāpēc Kungs nevar atļauties kādus sevišķus signālus un tad gaidīt, kamēr mums būs laiks ieklausīties un kad mēs sataisīsimies iet, un tad tikai nobeigt žēlastības laiku. Mums tas ir jāsaprot, ka Kungs tik ilgi gaidīt nevar.

Bet arī tauta izkāpa no Jordānas pirmā mēneša desmitajā dienā, un tā uzcēla savas teltis Gilgalā, Jērikas austrumu pusē.” (Jozuas 4:19) Nu, ko jūs domājat, ko viņi darīja, kad viņi bija izkāpuši krastmalā un viņi atradās visi vienā vietā, ko sauc par Gilgalu? Protams, viņi nopurināja dubļus no saviem apaviem, kas varbūt bija visā šajā ceļojumā. Es domāju, ka viņi apsveica viens otru, ka viņi apkampās viens ar otru un priecājās viens par otru: „Redzi, mēs esam Kānaānā!” Mēs tik ilgi esam centušies šeit nokļūt, un mēs ar tevi bijām tik nobijušies pie Jordānas krasta – kā mēs pāri tiksim. Un skaties, kur mēs tagad esam – Kānaānā!”

Un varbūt vistuvākie draugi, kas kopā ceļoja, meklēja viens otru, lai apsveiktu. Mēs domājam, ka varbūt daudzi neiztrūka no tiem, kurus meklēja. Ka tiešām katrs varēja atrast savus draugus un savus ceļa biedrus, lai apsveiktu un priecātos, ka tagad viņi ir pārnākuši Kānaānā. Bet mēs zinām to, ka Debesu krastmalā tas būs arī citādi. Tur daudzi iztrūks no tiem, kas ir ceļojuši. Un lielais jautājums, mīļo brāli un mīļā māsa, kā tas būs ar tevi un kā tas būs ar mani? Vai mani atradīs tie, ar kuriem esmu kopīgi gājis šajā tuksnesī? Vai nebūs tā, ka draugi mani meklēs un meklējot viņi paliks arvien bēdīgāki un bēdīgāki, un beidzot viņi pateiks: „Mēs vairs nevaram meklēt, mums vairs nav, ko meklēt, mūsu brāļa te nav!”? Lai Kungs mums palīdz steigties, kamēr vēl Jēzus stāv šaurā ceļa malā. Viņš stāv un grib mūs pārlaist pāri tā, kā tā audzinātāja tos mazos bērnus pārlaiž pāri. Viņš vēlas, lai mēs steigtos, lai mēs nepaliktu pusceļā. Ļausimies Viņa vadībai, nekavēsimies ne pie kā šajā dzīvē, lai varētu reiz visi kopā sastapties Debesu Kānaānā!