Dzīvības maize

Un ļaudīm Viņš pavēlēja nosēsties zālē, ņēma tās piecas maizes un divi zivis, pacēla Savas acis uz debesīm, pateicās, pārlauza un deva tās maizes mācekļiem un mācekļi ļaudīm. Un visi ēda un paēda un salasīja no atlikušām druskām pilnus divpadsmit grozus. Un to, kas ēduši, bija ap pieci tūkstoši, neskaitot sievas un bērnus.” (Mateja 14:19-21)

Tas ir plaši pazīstams notikums, kad no Dieva Dēla rokām nāca svētība, kas paēdināja vienā reizē vairāk nekā 5000 cilvēku. Mēs šodien esam šeit sanākuši [piezīme: šī svētruna runāta rudens pateicības dievkalpojumā], lai pateiktos Dievam, ka šis brīnums ir atkārtojies šogad arī mūsu dienās. Tas ir atkārtojies šogad mūsu acu priekšā. Dievs lika saulītei dot siltumu, zeme deva savu spēku, lietus slacināja zemi. Dievs deva brīnišķīgu sausu, saulainu rudeni un jaunā raža ir šis brīnums, kas nāk no Dieva Dēla rokām un paēdinās ne tikai 5000, bet daudz vairāk cilvēkus.

Ir gan tiesa, pūlējās cilvēki, ara zemi, sēja un savāca ražu, bet arī tajā aprakstā, ko mēs lasījām, arī tur bija cilvēku dalība. Cilvēki bija tie, kas ņēma no Jēzus, tie, kas nesa, tie, kas dalīja, un kas salasīja druskas. Bet ko gan viņi dalītu, ja svētība nenāktu no Jēzus rokām? Kādas druskas būtu viņu grozos? Tur nebūtu nekā. Un nekā nebūtu mūsu elevatoros, nekā nebūtu mūsu sakņu noliktavās, nekā nebūtu citās mūsu noliktavās, ja Dievs nedotu Savu svētību, Savu brīnišķīgo mīlestības svētību atkal šajā gadā.

Kāpēc cilvēki neredz šo Dieva brīnumu katrā ražā? Kāpēc ir tik ļoti maz to cilvēku, kas pateicas Dievam, maizi ēdot? Domājams, tas ir tāpēc, ka cilvēki ir pārāk pieraduši pie šī Dieva žēlastības brīnuma. Šis brīnums atkārtojas katru gadu, un atkārtojas arī tad, ja Viņam nepateicas. Tik un tā nāk jauna raža, saulīte silda, lietus dod valgmi, un atkal Dieva svētība nāk arī pār tiem, kas nav pateicīgi bijuši.

Mēs katrs būsim novērojuši, kā māte aprūpē savu mazo bērniņu. Kā tīsta viņu un baro, un tausta, vai rociņa nav auksta, vai kājiņa nav auksta. Viņa aprūpē un it kā apsedz viņu ar savu mīlestību katru brīdi. Un arī naktī pietiek ar to, ka viņš iekunkstas, un jau māte ir klāt un skatās, vai sedziņa nav jāuzsedz vai jādara kaut kas cits. Bet zīdainis, viņš pie šīs gādības pierod, un viņš, protams, neaptver, ka tas, kas viņu ēdina, tas, kas viņu silda, tas ir brīnums, un ka šo brīnumu sauc par mātes mīlestību. Viņš pie tā ir pieradis, jo šis brīnums ap viņu ir katru brīdi. Un ja mazliet ir jāpaciešas, tad viņš brēc un spārdās ar kājām, un met grabuļus laukā no šūpuļa – kur māte paliek, kāpēc nav pudele, kāpēc nav citu, kas tausta un uzmin, ko viņam vajag.

Cilvēki ir pieraduši pie saules, pieraduši pie lietus, pieraduši pie dabas skaistuma un bagātības un neaptver, ka aiz visa tā ir debesu Tēva sirds, kas mīl, kas gādā, kas ir nomodā par mūsu labklājību un mūsu vajadzībām dienu un nakti. Un ja debesu Tēva mīlestība nebūtu nomodā pār mums, tad mēs šodien visi esam skoloti un zinām, ka tur tūkstoš nejaušības varētu gadīties, un arī vienas nejaušības rezultātā nebūtu ne auglības, ne iespējas dzīvot, ne iespējas elpot.

Ir gan tiesa, un mēs varētu jautāt – kāpēc ne visiem cilvēkiem tiek tās Dieva svētības, par kurām pateicamies šodien mēs? Ir kāds baisms skaitlis – divas trešdaļas. Un tas statistikā figurē jau daudzus gadu desmitus un negrib pazust. Divas trešdaļas no cilvēces cieš pārtikas trūkumu! Tas ir arī šodien tā! Bet vai mēs varam vainot pie tā debesu Tēvu? „Viņš deva tās maizes mācekļiem un mācekļi ļaudīm.” (Mateja 14:19) Apustuļi toreiz Galilejā bija uzticīgi sadalē un pat taupīgi, viņi pat savāca druskas. Bet šodien debesu Tēvs dod cilvēku rokās lielas vērtības un lielu bagātību. Tā ir bagātība visiem, melniem un baltiem, bet vai tā tiek pareizi sadalīta? Vai cilvēki saimnieko ar to godīgi un apdomīgi? Vai tie to godīgi izlieto un godīgi sadala?

Pēc statistikas tajā zemes daļā, kur ir daudzas jaunas valstis Āfrikā, bagātība valstī ir ļoti netaisnīgi sadalīta. Un statistika uzrāda, ka vienā valstī ir 40 reizes lielāki ienākumi uz vienu cilvēku, nekā blakus kaimiņiem. Vai mums ir jābrīnās, ka pie šādas sadales, pie šādas saimniekošanas ir daudziem jācieš badu? Dievs sniedz savas svētības visiem. Un cilvēka pienākums būtu pateikties, to pareizi izlietot un godīgi arī to sadalīt. Ja mēs lasām tālāk par šo notikumu, tad no Jāņa evaņģēlija 6.nod. 23.p. mēs uzzinām, ka daudzi no tiem, kas tika paēdināti toreiz ar tām piecām maizēm, viņi meklēja Jēzus tuvumu arī pēc šī brīnuma. Un tas ir dabīgi. Arī mums vajadzētu meklēt Tā tuvumu, kas mūs sargā un uztur katru dienu un katru gadu.

Jēzus ne vien turpināja par viņiem gādāt, bet deva viņiem vēl nesalīdzināmi vairāk. „Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvībai, kuru jums dos Cilvēka Dēls, jo Dievs Tēvs Viņu ir apzīmogojis.”(Jāņa 6:27)

Dienišķā maize, tā ir ļoti svarīga. Un to novērtē tikai tas, kam kādreiz tās ir trūcis. Bet tomēr cilvēka dzīvē pienāk laiks, kad viņam var būt maize un daudz kas vairāk, un viņš nespēj to vairs baudīt. Ir pagājis laiks, kad viņš varēja no maizes atspirgties un viņa dzīvei ir pienācis noslēgums. Tāpēc kādreiz saka, kad cilvēks nomirst: „Viņš ir nolicis karoti.” Tas ir – viņam vēl būtu ko ēst, bet viņš vairs nevar to baudīt, jo dzīves laiks ir beidzies.

Un lūk, Jēzus saka, ka Viņš dod tādu barību, Viņš ir gatavs mums dot tādu maizi, kas uztur mūs ne vien mūsu dzīves laikā, bet, kas dod jaunu dzīvību arī tad, kad mūsu dzīve ir noslēgusies. Jēzus ir gatavs dot tādu barību, kas vēl dod cerību un spēku arī pēc tam. „Tie Viņam sacīja: "Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!"” (Jāņa 6:34) Protams, arī mēs gribētu tādu maizi ēst, ko ēdot nevar mirt, bet iegūst mūžīgu dzīvību! „Un Jēzus uz tiem sacīja: „ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.”” (35. pants)

Jēzus atklāj, ka šī maize ir viņš pats, „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jāņa 3:16) Mēs nevaram to paskaidrot matemātiski vai vēl kaut kā, kā Golgātas asinis dod man un tev cerību dzīvot pēc nāves, kā Golgātas ciešanas dod man cerību satikties ar maniem mīļajiem, kas ir aizgājuši dusēt. Bet mēs zinām, ka Golgāta, Jēzus Kristus nāve, Jēzus Kristus augšāmcelšanās ir vienīgā cerība mirstīgam cilvēkam. Nav citas cerības, kas būtu cilvēkam, kad viņš pats tuvojas savas dzīves noslēgumam, nav citas cerības, kas var būt tuviniekam, kad viņš atvadās no tā, ko viņš mīl, pie kapa malas.

Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam!” (Jāņa 6:35) Jēzus ir vajadzīgs kā maize cilvēkam ne tikai tad, kad viņa dzīve tuvojas noslēgumam, un ne tad, kad viņam ir jāatvadās no kāda kapu kalniņā. Slāpes un izsalkums mums ir šodien. Mums ir izsalkums pēc miera, mums ir izsalkums pēc garīgā līdzsvara, mums ir slāpes pēc skaidrības par mūsu dzīvi un tās nozīmi. Mums ir izsalkums, mēs esam izsalkuši pēc drošības, pēc skaidrības mūsu dzīvē. Un šo izsalkumu un šīs slāpes var remdēt vienīgi Jēzus persona.

Vai mēs jūtam izsalkumu pēc miera, pēc līdzsvara, pēc skaidrības? Vai mums ir vajadzīga drošība, raugoties nākotnē? Mēs nesen lasījām kādā mūsu laikrakstā, ka kādā Amerikas pamatskolā 20 skolēniem uzdeva vienkāršu jautājumu: „Vai tu ceri, ka tu izaugsi un būsi vienreiz pieaudzis?” No 20 bērniem 19 atbildēja, ka viņiem tādas cerības nav. Tālāk nav rakstīts, ko tas jautātājs atbildēja, vai viņš mēģināja dot viņiem cerību, bet mēs saprotam, ka šo cerību var dot tikai Viens, ir tikai Viens, kas var teikt: „”Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man!”” (Jāņa 14:1) Un to teikt var vienīgi Jēzus Kristus.

Un ja tu raugies uz savu nākotni un tā tev šķiet drūma un nedroša, un ja tu saproti cilvēces nākotni tik pareizi, kā to saprata Amerikas bērni, tad Jēzus Kristus grib tavas slāpes pēc drošības, pēc cerības apmierināt. Viņš ir tā maize, kas tev dod spēku, kas tev dod cerību un garantiju, kas pastāvēs arī pasaules katastrofas laikā.

Jēzus Kristus ir Dzīvības Maize. Protams, tas ir simbols. Nedomāsim, ka tas ir mājiens uz svēto vakarēdienu jeb, kā saka, uz dievmaizēm. Arī svētais vakarēdiens nedod mūžīgu dzīvību. Dzīvības maize – šis Jēzus Kristus simbols mums atgādina, cik ļoti tuvu mums ir jāpieiet Jēzum Kristum. Kā tas, kas ēd maizi vai bauda kādu citu uzturu, pilnīgi savienojas ar to. Viņš kļūst viens ar to maizi, ko viņš ir apēdis. Tā mums ir jātuvojas ļoti cieši Jēzum Kristum. Un jākļūst ar Viņu vienam. Un līdzīgi tam, kā maize dod mums spēku, Bībelē ir tāds piemērs, ka kāds cilvēks, kas bija izsalcis, baudīja tikai lāsi medus, pilienu medus, un par to saka: manas acis apskaidrojās, man nāca jauns spēks.

Un lūk, Jēzus ir šis jaunais spēks, Viņš dod drosmi, Viņš dod jaunu optimismu, Viņš dod cerību. Mēs varam daudz ko veikt tad, ja mēs esam nākuši pie Viņa un esam ar Viņu savienojušies. Un kā mēs varam ar Viņu savienoties? Praktiski tas notiek tā, ja mēs pētām Kristus mācību, iedziļināmies liecībās par Viņa dzīvi, uzticam lūgšanās Viņam savas vajadzības, kavējamies pārdomās pie tā, ko mēs par Viņu esam dzirdējuši, un cenšamies saskaņot savu dzīvi ar Viņa padomiem. Tādā veidā katrs cilvēks, vienalga, vai viņš ir reliģiski audzināts vai nav, var tuvoties Jēzum Kristum, un Jēzus Kristus priekš Viņa var kļūt Debesu Maize.

Tādam Dievs apsola Savu gādību, mieru, spēku un prieku, un beidzot mūžīgo dzīvību. „Jēzus viņai atbildēja: „Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas Tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, - tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.”” (Jāņa 4:10) Šeit ir aprakstīts gadījums, kad Jēzus atradās pie akas un nāca pie kādas sievas ar lūgumu. Šis lūgums bija vienkāršs: dod man dzert! Sieviete svārstījās, kā mēs zinām, viņai bija daži iebildumi. Viņa nevarēja izšķirties, vai izpildīt šo lūgumu, vai varbūt atteikt Viņam. Un kamēr viņa tā pārdomās stāvēja Viņa priekšā, Jēzus sacīja: „Ja tu zinātu, kādu dāvanu tu vari no Dieva saņemt, tad tu nāktu un pati lūgtu, lūgtu ūdeni, kas dotu dzīvību gan miesai, gan arī dvēselei.”

Mīļie, šodien Jēzus pie katra no mums nāk ar lūgumu – Viņš nāk ar piedāvājumu, lai mēs saskaņotu savu dzīvi ar Viņa baušļiem, lai mēs uzticētu Viņam savas rūpes un savus nodomus, un savus plānus. Varbūt mēs stāvam neziņā svārstīdamies un nevaram izšķirties – vai būtu vērts šim piedāvājumam sekot, vai būtu vērts tiešām tuvoties Jēzum Kristum? Un Viņš līdzīgi tai reizei, kad Viņš runāja uz sievieti, saka katram no mums: „Ja tu zinātu Dieva dāvanu! Ja tu zinātu, cik daudz tu vari saņemt no Dieva savai sirdij, savam mūžīgajam liktenim, tad tu gan pieņemtu Dieva piedāvājumu. Tad tu gan nāktu un uzņemtu Viņu kā maizi un kā dzīvības ūdeni.” Lai Dievs palīdz katram no mums apzināties savas lielās vajadzības un droši nākt pie Tā, kurš vienīgais tās var apmierināt!

(Autors: Īzaks Kleimanis)