Divkauja ar sevi

(Autors: Īzaks Kleimanis)

Bieži vien mēs dzirdam par sportistiem un komandām, kurš ar kuru sacenties un kurš šajā cīņā ieguvis uzvaru. Sporta cīņu iznākumu nosaka sportistu sagatavotība; ne tikai tas, kāds viņam ir iedzimts sportiskais talants, bet kā viņš ir ticis sagatavots. Un lasot aprakstus par sportistiem un viņu sasniegumiem mēs redzam, ka vienmēr min pirmkārt treneri. Jo tas viņiem noteica ēdienkarti, režīmu, vingrinājumus. Un ja tagad sportists ir uzvarējis cīņu, vai komanda izrādījās pārāka par citu komandu, tad tas ir galvenokārt trenera nopelns. Tas ir ārsta nopelns un pat pavāra nopelns.

Arī garīgajā cīņā tas ir tāpat. Runājot Bībeles vārdiem, ir garīgais cilvēks un miesīgais cilvēks, un tie cīnās savā starpā. Bet kas tad ir treneris, kas var stiprināt vienu vai otru? Tas ir pats cilvēks, tas esi tu pats. No tevis ir atkarīgs – vai tavs garīgais cilvēks būs stiprs, vai viņš būs spēcīgs, vai atkal otrādi, - vai spēcīgāks būs laicīgais jeb miesīgais cilvēks?

Garīgas dabas kopšana ir ļoti līdzīga mūsu fiziskās dabas kopšanai. Mums tikai jāatšifrē, kas ir barība, kas ir nodarbības, vingrinājumi un elpošana.

Kāda Dieva iedvesmota rakstniece ir salīdzinājusi lūgšanu ar elpošanu. Mēs dažreiz sastopam cilvēkus, kas zināmā mērā piekrīt patiesības teorijai, bet, ja viņi nepiekopj lūgšanas dzīvi, tad viņu dvēsele nav dzīva, un nekādu uzvaru garīgā cīņā tie nevar gūt. Pastāvīgs sakars ar Dievu – stāstot Viņam savus priekus, savas bēdas, uzdot jautājumus, pateikties.

Dievs gaida, lai mēs Viņam atklātu savu dzīvi, lai mēs Viņam uzticētos. Ja mēs to darīsim, tad mūsu dvēsele elpos, tā saņems debesu skābekli un varēs augt un saņemt spēku.

Mateja 4:4. teikts: „Un Viņš atbildēja un sacīja – Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra Vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Tātad Dieva Vārds tiek salīdzināts ar maizi. Daudzi ir, kas saka, ka visu jau zina, kas rakstīts Bībelē. Taču mēs zinām, kā garšo maize, mēs zinām ko tā dod, mēs protam varbūt pat maizi cept, bet vai tas nozīmē, ka tad mēs bez tās varam iztikt? Nē, tā mums ir vajadzīga katru brīdi! Un tā arī Dieva Vārds mums ir vajadzīgs katru brīdi. Ne katrreiz mēs no Bībeles uzzinām kaut ko jaunu, ko nebūtu zinājuši. Bet mūsu domas iegūst jaunu virzienu – virzienu uz Debesīm.

Un trešais, kas vajadzīgs kā fiziskajam, tā garīgajam cilvēkam – darbošanās. Darbošanās attīsta spēkus un veiklību. Ja cilvēks kaut kāda iemesla dēļ ilgi bijis bez kustībām, viņa muskuļi atrofējas. Dažkārt pat jāsāk no jauna mācīties izmantot dažus no tiem. Ja garīgās dzīves pamattonis ir mīlestība – uz Dievu un citiem cilvēkiem – tad mūsu darbošanās ir mīlestības darbi, mēs darām to, ko mīlestība mums liek darīt citu cilvēku laicīgajai un garīgajai labklājībai.

Es lasīju par kādu ārstu-veterināru, kurš atrada kādu kucēnu ar lauztu kāju. Viņš to pažēloja, paņēma savās mājās, pielika viņam šinas un ārstēja. Un priecājās, kad ar laiku tas jau varēja paskriet. Bet viņš bija vīlies, kad kādu dienu, kad kucēns jau bija vesels, tas bija izskrējis pa durvīm un vairs neatgriezās. Viņš nodomāja - kas tā par nepateicību – es viņu tik ļoti esmu ārstējis un kopis, esmu viņu barojis. Un tagad, kad viņš ir vesels, tad viņš ir prom un vairāk mani neatceras. Viņā sirdī izveidojās rūgtums. Bet pēc vairākām dienām viņš dzird, ka kāds skrāpējas pie durvīm. Steidzīgi atverot durvis, ārsts tur ieraudzīja... 2 suņus – savu un vēl vienu, kas klibo. Vai tu gribi darboties tā, kā šis suņuks? Ap mums ir tik daudz cilvēku, kas klibo. Mēs esam nākuši pie Lielā Ārsta, kas mūs izārstējis un daudzām lietām. Vai mums dienām un naktīm nevajadzētu darboties, lai cilvēkus pārliecinātu, ka arī viņiem jānāk pie Lielā Ārsta? Ja mēs to darīsim, tad mēs arī kļūsim stiprāki, un mūsu garīgais cilvēks būs dzīvs!

Mēs negribam cilvēkus meklēt, lai papildinātu savu kori vai lai papildinātu savu draudzi vai savu klasi, bet mēs rūpējamies, jo nevaram nerūpēties par tiem cilvēkiem, kas staigā maldos un tumsā. Kā varam neaicināt viņus? Mēs zinām to ceļu, kas ved pie gaismas, kas ved pie mūžīgās dzīvības. Kā mēs varam klusēt?

Bet kādēļ bieži sanāk, ka mūsu miesīgā daba tomēr ņem virsroku pār mūsu garīgo cilvēku? Jāsaka, ka katrs nekristīgs lēmums savā dzīvē, katrs nekristīgs vārds, katrs negarīgs iespaids, kuram ļaujam uz sev iedarboties, pabaro mūsu miesīgo jeb laicīgo dabu. Kāds kurpnieks man reiz stāstīja, ka, kamēr viņš pie galda strādājis, tur visu dienu bija ieslēgts radioaparāts. Viņš strādādams klausījās pēc kārtas visu, kas tur skanēja. Kāds bija rezultāts? Protams, viņš nemainīja savu pārliecību, bet atzina, ka vakarā ir grūti atrast vārdus lūgšanai, jo garīgais cilvēks ir novārdzis zem šī iespaida, kas viņa apziņā nāca no dažādajām radiopārraidēm un mūzikas.

Pirms gribi teikt kādu vārdu – uzdod sev jautājumu – vai šīs vārds stiprinās manu garīgo cilvēku un klausītāja garīgo dabu, vai arī otrādi? Pirms gribi kaut ko skatīties vai klausīties, uzdod to pašu jautājumu. Pirms gribi piedalīties kādā pasākuma, arī jautā sev to.

Kāda māte cīnījās ar savu bērnu, kuram patika kaut kas pie kaimiņiem un tur viņš gāja un pavadīja lielāko daļu laika. Bērns reiz viņai pajautāja – vai tad tas ir grēks? Viņš bija mācīts Dieva baušļos un bija pārliecināts, ka tur nekāda grēka nav. Bet tad, kad šī māte uzdeva jautājumu – Vai tad, kad tu tur esi pavadījis stundu, vai šī stunda tevi ceļ uz augšu vai gremdē uz leju? Tad zēns padomāja un atzina – Uz leju gan… Tad viņš saprata, ka tur viņam nav ko iet. Daudzi kristieši šo jautājumu neuzod. Viņi ļauj piebriest miesīgajai dabai, bet garīgo uztur uz bada maizīti. Mums jāatsakās no tā, kas garīgo cilvēku vārdzina.

Japāņi audzē bonsai kociņus, ar kuriem izdaiļot telpas. Kokam, kurš tikko sācis augt, nosien galveno sakni tā, ka viņš nesaņem barību no zemes. Un tad izaug tāds mazs pundurītis. Nu, lūk, tā mums vajadzētu darīt ar mūsu miesīgo dabu. Nosiet visus tos barības vadus, lai miesīgajam cilvēkam netiek nekāds pastiprinājums, nekāds iespaids, kas mūsu dzīvē nostiprinātu miesīgo, grēcīgo dabu. Lai šī miesīgā daba neaug un neaizēno Dieva sauli cilvēka dvēselē.

Kad mēs kādreiz izejam uz kādu kompromisu ar grēku, tas kā cilpās nožņaudz garīgo cilvēku. Tad mēs it kā neesam neticīgi, jo mēs piekrītam visai patiesībai, bet garīgajam cilvēkam nav elpas, nav spēka.

Dievs sūta Savu Garu. Dievs devis Savu Vārdu. Viņš uzklausa mūsu lūgšanas. Uzvara ir mūsu rokās!