No tās pašas pikas

(Autors: Īzaks Kleimanis)

Dzīvē mēs neizbēgami saskaramies ar cilvēkiem un ar lietām, un mūsu attieksme var būt dažāda. Šī atšķirība redzama jau veidā, kā mēs rīkojamies ar ikdienišķiem priekšmetiem. Dažā namā iegājuši, mēs atrodam mēbeles no vecmāmiņas laikiem, tāpat arī traukus, arī drēbes tiek koptas un taupītas, un atjaunotas. Turpretī citā namā viss, kas vairs nav modē, ātri tiek aizsviests projām un nomainīts pret kaut ko jaunu.

Arī attieksmē pret cilvēkiem mēs redzam dažādas pieejas. Vecākā paaudze atceras to valsts varu, kas uzskatīja, ka tikai pilnvērtīgiem cilvēkiem ir jādzīvo virs zemes. Visus tos, kas ir slimi, kropli, veci, arī veselas tautas, kuras uzskatīja par nepilnvērtīgām, iznīcināja, apšāva, sadedzināja krematoriju krāsnīs. Tā bija tāda attieksme pret cilvēkiem. Nevērtēja cilvēku kā pašmērķi, kā labumu pašu par sevi, bet tikai tik, cik viņš ir derīgs pārējiem, valsts varai. Un tā tas bija ne tikai vienā gadījumā. Arī citās, humānākās valstīs bija vadītāji, kas izteicās, ka cilvēka loma ir tā, ka viņš ir viena skrūvīte visas sabiedrības aparātā. Un skrūvīte, jūs zināt - tā der tikai tik ilgi, kamēr nav nodilusi. Bet kad tā ir nodilusi, tad tā ir jāsviež projām, pašai par sevi tai nekādas vērtības nav. Nu, tāds uzskats ir arī par cilvēkiem. Un šādi dažādi uzskati izpaužas arī mūsu sadzīvē, mūsu attiecībās vienam pret otru.

Kāds ir Dieva viedoklis un dievišķā metode attiecībā uz cilvēkiem un arī uz apkārtējo vidi? Jeremijas 18. nodaļā Dievs šo savu metodi atklāja pravietim spilgtā, gleznainā veidā. „„Celies un ej podnieka namā, tur Es tev došu Savus norādījumus!” Tad es iegāju podnieka namā, un redzi, viņš kaut ko darināja ar savu podnieka ripu. Un, kad trauks, ko viņš darināja, neizdevās, kā tas ar mālu podnieka rokās gadās, tad viņš pataisīja no tā citu trauku, kā tas viņam tieši patika.” (Jeremijas 18:2−4)

Dievišķā metode atklājas vārdos „no tā”. Podnieks gatavoja trauku, šis trauks neizdevās, un kā mēs no kopsakara un no šīs līdzības nozīmes noprotam − vai tur bija vainīgas podnieka rokas? Vai tur bija vainīga viņa nepietiekošā prakse un rūpība? Nekādā gadījumā. Vaina bija pie tās māla pikas. Un tomēr, kad podnieks redzēja šo neveiksmi, viņš nevarēja šo podu likt krāsnī apdedzināt, jo tas nebija derīgs. Viņam bija jāizveido jauns. Bet no kā? No tās pašas pikas. Varbūt viņš vēl to pārmīcīja vai citādāk uzlaboja. Bet no tās pašas pikas. Dieva metode nav − sviest projām un ņemt jaunu. Dieva metode ir atjaunot to pašu nederīgo, lai nederīgais kļūtu derīgs.

Šo dievišķo metodi mēs spilgti redzam atpestīšanas plānā. Kad cilvēce krita grēkā, Dievs varēja cilvēci atstāt mūžīgā tumsā un nebūtībā. Un tai vietā, kur mēs tagad esam, un kur mūsu saule spīd, tur spīdētu cita saule un zaļotu cita planēta, un cita cilvēce staigātu Dieva baušļos un likumos. Bet Dievs atdeva to maksu, kas bija Kristus upurī, lai no tās pašas pikas vēl kaut ko varētu izveidot. Šo dievišķo metodi mēs spilgti redzam atklātu Dieva vadībā pie Izraēla tautas.

Kāds ateists lasīja Bībeli un vēlāk mēs ar viņu pārrunājām, kā viņš saprot, un kā es saprotu. Un tad viņš saka − „Kā tas ir? Es lasīju, kā Dievs vadīja Israēlu no Ēģiptes un man it kā žēl palika, ka Dievs tik ļoti mocījās ar šo tautu. Viņam bija tik ļoti grūti viņus vadīt.” Un man bija jāatzīst, ka viņš visumā pareizi saprata. Dievam bija ļoti grūti šo stūrgalvīgo tautu izvadīt 40 gadus un sagatavot, lai tā ieietu Kānaānā. Bet vai Dievs viņus tādēļ pameta? Bija gan tie noziegumi tik lieli, ka brīžam Dieva spriedums skanēja − kā jūs atceraties, Viņš sacīja Mozum − „Laid mani, un es iznīcināšu viņus dusmās vienā mirklī!” Bet tomēr Dievs ļāvās pielūgties un atstāja šo tautu, un to tālāk audzināja.

Jeremijas 31 ir rakstīts par jauno derību, un tur ir minēts, ka Izraēla tauta ir iznīcinājusi no savas puses šo derību. Un Dievs nolēma, ka tagad jāslēdz jauna derība ar tādiem cilvēkiem, kas šo derību vērtēs. Bet kurus cilvēkus viņš meklēja, lai šo jauno derību slēgtu? Lasām Jeremijas 31:31 - „„Redzi, nāks dienas,” saka Tas Kungs, „kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu.”” - Ar to pašu māla piku. Nesviest projām. Viņi ir stūrgalvīgi, ietiepīgi un nepateicīgi. Un tomēr no tās pašas māla pikas izveidot jaunu trauku − derīgu Dieva godam.

Un tad, kad Israēls Kristus laikā apzīmogoja savu likteni kā nācija, un Dievam bija jāmodina jauni ļaudis, kas varētu nest Viņa godību un rādīt Viņa raksturu visai pasaulei. Dievs nosauca šo tautu − jaunais Israēls. Tomēr tas pats vārds. Un Pāvils paskaidroja tiem pagāniem, kas bija kļuvuši par jauno Israēlu, ka Dievs nav atmetis Israēlu, kaut gan no šī augļu koka tik daudzi zari ir nokaltuši un atkrituši neticībā, bet Dievs atstāj stumbru, Dievs atstāj sakni un katra neticīgā zara vietā piepotē jaunu no meža eļļas koka. Un tomēr Viņš atgriežas pie tās pašas māla pikas un grib no tās izveidot sev tautu.

Šo Dieva lēnprātīgo metodi mēs atklājam arī Viņa līdzībā par pēdējo tautu, par pēdējo draudzi. Kāda ir pēdējā draudze? Nu, mums nav daudz jādomā, jāšaubās, vai mēs pareizi redzam, vai mēs nepareizi redzam. Atklāsmes 3. nodaļā tas ir ļoti skaidri aprakstīts. Kāds tu esi − ne auksts, ne karsts, iedomīgs, domā, ka tu esi bagāts, bet tu neesi bagāts. Ne tu esi redzīgs, ne tu esi ietērpts baltās drēbēs. Nu nederīga tauta. Neizpilda Dieva uzdevumu, neattaisno Dieva gaidas. Dievs pārmāca, Dievs pamāca, bet ko Viņš saka mums? (Atklāsmes 3:19) Kāpēc Viņš mūs pārmāca? Kāpēc Viņš mūs pamāca? Jā – “ko Es mīlu, to es pamācu un pārmācu.”

Es jūs gan brīdinu, ka to, kas nebūs auksts vai karsts Es izspļaušu no savas mutes. Un tomēr tas vēl nenotiek. Dievs mūs aicina un nes uz savām rokām un gaida, vai no tās pašas pikas beidzot vēl neizveidosies kaut kas derīgs Jaunajai Zemei. Šo Dieva lēnprātību mēs vērojam arī savā personīgajā dzīvē. Nu, jaunā paaudze to tā varbūt neiedomājas. Bet mēs, kas esam jau ilgāk padzīvojuši, mēs gan visi to jūtam. Jo mēs zinām, cik mēs esam pretojušies Dieva aicinājumam. Cik ilgi mēs esam vilcinājušies sekot Viņa aicinājumam un pieņemt Viņa brīdinājumus! Un tomēr Dievs mūs vēl nav atmetis, Dievs mūs sargā, Dievs mūs svētī un gaida no mums kaut ko labu. Nu tāda ir Dieva metode. Un mēs varam minēt visu to, ko mēs zinām no Dieva vadības un vienmēr mēs redzēsim, ka Dieva metode ir saglabāt, atjaunot, saudzēt, taupīt.

Bet nu tagad − kā mums pielietot šo dievišķo metodi mūsu dzīvē, savā dzīvē, savā attieksmē pret cilvēkiem un arī attieksmē pret lietām? Jāņa 6:12,13 teikts - „Bet, kad viņi bija paēduši, Viņš sacīja Saviem mācekļiem: „Salasiet atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!” Tad tie salasīja tās un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām, kas no piecām miežu maizēm bija atlikušas tiem, kas bija ēduši.” Kristus māca saviem mācekļiem, ka viņiem jābūt taupīgiem. Nav jābūt skopiem, bet nav jābūt arī izšķērdīgiem.

Mūsu laicīgajā dzīvē Dievs mīl svētīt mazumu, svētīt mūsu mazos ienākumus, lai ar tiem pietiek, un šo brīnumu mēs daudz esam piedzīvojuši. To Dievs dara labprātāk, nekā svētīt mūs ar ļoti lieliem ienākumiem. Izšķērdība, tāda ātra nosviešana, pamešana, tas nav raksturīgi kristietim. Es atceros kādu brāli, kuram bija šāda vājība. Viņš priekš tiem laikiem bija diezgan turīgs. Viņš nopirka motociklu ar blakusvāģi, bet kā nu tas ar tehniku mēdz būt, nebija vēl daudz nobraukts, un tas motocikls saniķojās. Nu kaut kas, man šķiet, notika motorā un negāja vairs tā kā vajag. Viņš dzīvoja laukos un viņam bija liels šķūnis, un viņš iestūma motociklu tajā šķūnī.

Un tad viņš nopirka jaunu motociklu ar jaunu blakusvāģi. Un nepagāja necik ilgs laiks, un jaunais motocikls stāvēja šķūnī blakus vecajam. Un tagad viņš pirka „Moskviču”. Nu nauda ir, ko viņš tur daudz labos un, kā saka, ķimerēsies. Šim cilvēkam bija telefons mājās, laukos diezgan liela priekšrocība. Bet tie, kas tos laikus piedzīvoja, tie zina, kā ar tiem telefoniem laukos bija. Vajag savienojumu, bet nesavieno. Kaut kas tarkšķ, kaut kas pīkst. Un ilgi jāgaida.

Un tā tas cilvēks vairākas reizes izsauca tur kādu numuru un nevarēja īsti sazvanīties. Tad viņš piezvanīja uz centrāli − „Ja jūs nevarat man tādu telefonu iekārtot, lai tas uz pirmo izsaukumu atbild, tad ņemiet man vispār nost!” Un viņam noņēma to telefonu un tā viņš palika bez telefona. Un tālāk notika ar šo cilvēku, ka viņš pats saslima. Nu tā slimība nebija uz nāvi, bet tā prasīja ārstēšanu. Viņam pateica, ka tagad jābrauc uz procedūrām uz feldšerpunktu. Nu mašīna viņam bija un gāja. Bet viņš atmeta ar roku un teica − „Nav tā nekāda dzīve, ka jāiet un jāārstējas, ar špricēm jādzīvo, ar zālēm jādzīvo. Es to nedarīšu!” Tā, lūk, vairs nav dievišķa metode. Nu jau viņš darīja skaidru grēku ne jau vairs pret motociklu, bet pats pret savu miesu. Un tiešām viņš pirms laika arī aizgāja dusēt - šādas izšķērdības dēļ. Šādas nevēlēšanās dēļ kopt un sargāt.

Dievs ir uzticējis pirmajiem cilvēkiem kopt un sargāt. Darīsim to savā laicīgā dzīvē. Darīsim to savā fiziskā dzīvē. Tā ir dievišķa metode. Izšķērdība nav raksturīga Kristus mācekļiem. Jeremijas 7:25,26 mēs lasām padomu, kuru var uzskatīt, kā dievišķo ieteikumu, kā dievišķo metodi evaņģelizācijas vai liecināšanas darbā − „Gan Es kopš tās dienas, kad jūsu tēvi izgāja no Ēģiptes zemes, līdz šai dienai sūtīju pie jums nemitīgi ik dienas visus Savus kalpus praviešus, taču viņi Mani neklausīja un Man nepievērsa savas ausis, bet bija ietiepīgi un izturējās vēl ļaunāk nekā viņu tēvi.” Un redzot visu to, ko Dievs darīja? Viņš atkal sūtīja un vēl sūtīja, un vēl aicināja un vēl atgādināja. Kad mēs cilvēkus aicinām uz dievnamu, aicinām grāmatas lasīt un atgriezties, tad mēs bieži pārāk ātri atlaižamies no šiem cilvēkiem. Mums bieži liekas, ka esam visu pateikuši un vairs mums nav ko runāt ar šiem cilvēkiem. Tā, mīļie brāļi, ir kļūda, tā nav dievišķā metode - atlaisties, pamest. Pateikts ir − pietiek.

Kādreiz Daugavpils draudzē bija kāds brālis, viņš bija vecāks nekā es toreiz. Viņš arī dzīvoja laukos. Un viņš pats brauca un mani aicināja līdz kādā citā sādžā apmeklēt kādu bijušo kristiešu ģimeni. Tā bija liela ģimene. Kādreiz viņi visi bija draudzē un pēc tam visi viņi bija atkrituši. Nu, protams, es labprāt viņam braucu līdzi un ne vienu reizi, bet daudz reižu. Bet es redzēju, ka šai mūsu braukšanai nav nekādu rezultātu. Tie cilvēki negribēja nākt un negribēja klausīties, un nebija viņiem interese, un beigās man tur apnika braukt.

Un es domāju − nu ko tas brālis tur brauc, un man arī vēl jābrauc līdzi. Un tas taču viss ir veltīgi. Un tad apstākļi mainījās, ka es nevarēju vienmēr braukt. Bet viņš brauca, grūti brauca, ar riteni brauca ziemā, vasarā. Desmitiem kilometru. Un pēc daudz gadu tādas braukšanas divas personas no šīs ģimenes atgriezās draudzē. Un arī pārējie nevarēs Kristus dienā sacīt, ka ar mums nav pietiekoši runāts, mums nav pietiekoši atgādināts.

Sālamana pamācībās 27:10 ir dots padoms, kā šo dievišķo metodi pielietot parastajā cilvēku sadzīvē. − „Neatstāj savu draugu un sava tēva draugu!” Nu mums visiem ir bijuši un vēl tagad ir draugi un varbūt draudzīgas ģimenes. Un starp draugiem kādreiz kas gadās? Gadās konflikti, gadās vilšanās, asi vārdi tiek lietoti. Un tanī brīdī tas ir smags piedzīvojums, kad draugā sanāk pievilties, un kādreiz mēs domājam − nu ja nav drauga, tad nav. Tas jau vairs nav draugs. Varbūt es citu kādu atradīšu. Bet ar to es nemūžam vairs, nekad nebūšu atklāts, nekad vairs neuzticēšos un vispār arī nekad nepieļaušu nekādu tuvu draudzību. Izmetam no sirds visas draudzīgas jūtas un meklējam varbūt jaunas personas, ar kurām mēs varētu iedraudzēties.

Jūs zināt, ko saka krievu sakāmvārds? Tā tāda veca tautas paruna, ka vecs draugs ir labāks par diviem jauniem. Un dzīve to tiešām pierāda. Es zinu par kādiem diviem kaimiņiem, kas draudzīgi sadzīvoja kaimiņos. Bet tad starp viņiem gadījās kāds konflikts. Un tas konflikts bija ass, un tika lietoti asi vārdi un asi izteicieni. Tas bija pievakarē, kad notika tā „izrunāšanās”. Un viņi izšķīrās tā, kā uz visiem laikiem. Ka nekad vairs viens pie otra neies un nekādas attiecības vairs savā starpā neuzturēs.

Nu un pēc šīs asās sarunas tas viens vīrs sāka just nelabumu sirdī. Un tiešām − palika sliktāk un sliktāk, protams − no uztraukuma. Un sieva redzēja, ka nebūs labi, bez ārsta nevarēs iztikt. Bet kur viņa skries? Viņi divi vien dzīvo. Viņai jāpaliek pie vīra, kas tad skries pēc ārsta? Nu jāiet taču pie tā paša kaimiņa ar kuru ir sarājies. Un aizgāja. Un tas kaimiņš teica − „Jā, es jau domāju, ka tā var iznākt; jāskrien pēc ātrās palīdzības.” Viņš aizskrēja un vēlāk vēl pienāca − vai ir labāk? Vai ir līdzēts? Un tā tas konflikts arī izbeidzās.

Tā mēs kādreiz aizcērtam durvis un domājam − te nemūžam es savu kāju nesperšu. Bet varbūt tas ir tas vajadzīgākais cilvēks, un viņš vēl tev daudz būs vajadzīgs. Un daudzkārt viņš tevi sapratīs vairāk par visiem jauniem draugiem. Tāpēc nepametīsim draudzību, meklēsim to atjaunot, ja tā ir sašķiebusies, atjaunosim draudzību, atjaunosim uzticību. Dievs mūs svētīs un mums tas arī izdosies. Šī dievišķā metode ir sevišķi nozīmīga mūsu laikā un sevišķi nozīmīga pie vistuvākās un vismaigākās draudzības, kas pastāv starp diviem cilvēkiem - pie ģimenes draudzības.

Mēs dzīvojam laikā, kad ģimenes saites kļūst vaļīgas un ģimenes bieži vien izirst. Nu, iemesls, kā mēs saprotam, ir bezdievība. Bet vai vienīgais iemesls? Protams, nē! Ir vēl citi iemesli, kuriem pakļautas ir arī ticīgo ģimenes. Cilvēki ir nervozi, viegli uzbudināmi, dzīve ir sarežģīta, dzīve ir nemierīga, un tas viss atstāj sliktu iespaidu uz ģimenes dzīvi. Un šodien, ja mēs jautātu daudziem cilvēkiem, kas ir nodzīvojuši savās ģimenēs ilgāku vai arī īsāku laiku − vai viņi ir apmierināti? Vai viņi nejūtas vīlušies? Tad daudzas atbildes būtu ļoti bēdīgas. Daudzas ir tādas ģimenes kur ģimenes draugi jūtas vīlušies, kur ģimenes laime neuzplauka tāda, kādu gaidīja, un netrūkst tādu, kas gan dzīvo ģimenēs, bet saka, ka šī dzīve ir grūti panesama un nevar zināt, ar ko tas beigsies.

Rodas jautājums − ko darīt tādā situācijā? Un šis jautājums arī priekš mums ticīgajiem nav lieks, jo, kā jau es teicu, šāda nemiera vai neapmierinātības situācija var gadīties ticīgās ģimenēs starp ģimenes draugiem. Nu, pasaules doma un pasaules prakse ir tāda − atmest draugu, izmēģināt otrreiz, varbūt izdosies labāk. Protams, rezultāti visbiežāk ir visai bēdīgi. Citi pilnīgi atmet sapni par tīru, šķīstu ģimenes laimi un atvieto to ar kādām citām interesēm − vai nu alkoholu, vai vēl ar kaut ko citu. Un tādā veidā lāpa to dzīvi, kas, kā saka, nav izdevusies.

Šāda veida mēģinājumi uzlabot savu dzīvi, tā nav dievišķā metode un tāpēc nevar tikt svētīta. Dievišķā metode, kā mēs redzējām, atjaunot, izgatavot labāku trauku no tās pašas pikas. Tā ir dievišķā metode. Mūsu dzīve rāda, tas ir, vispār cilvēku dzīve rāda, ka neizdevušās, nelaimīgas ģimenes vietā ir iespējams radīt jaunu, laimīgu, veiksmīgu ģimeni, bet tas vislabāk izdodas ar to pašu iepriekšējo draugu. Ar to, ar ko ģimenes dzīve ir iesākta dzīvot. Ir ļoti daudzi piemēri, kur tāda atjaunošanās ir ģimenēs notikusi, gan pasaulē, gan arī draudzē. Ne visi cilvēki to plaši reklamē, ka man bija tā un man bija grūti, un mēs bijām tuvu pie šķiršanās un tagad mēs esam laimīgi. Dievs ir svētījis ģimeni kā institūciju, un šī svētība nozīmē, ka Dievs ir apveltījis ģimeni ar lielām mīlestības un laimes rezervēm. Katrā ģimenē, arī tādā, kas neliekas priekšzīmīga, ir apslēptas tādas iekšējas rezerves, kuras var atrast un izmantot, lai atjaunotu laimi, lai atjaunotu mīlestību un saticību. Un šajās rezervēs ir jāmeklē ģimenes problēmām atrisinājums.

Jesajas 61:4 ir tēlaini teikts, kā Glābējs iekļāvās šajā dievišķajā saudzēšanas metodē − „Viņi liks atzelt vecajām posta vietām, uzcels, kas agrākos laikos sagrauts, atjaunos izpostītās pilsētas, kas jau no cilšu ciltīm bijušas pamestas postā.” To darīja Kristus, un uz to Viņš aicina arī savus sekotājus. Kristus atjauno sagruvušus raksturus, Kristus atjauno saārdītas ģimenes. Kristus reiz atjaunos šo planētu, ka tā ziedēs tā, kā Ēdenes dārzs. To Viņš darīja, to Viņš darīs, un mēs to zinām.

Bet, mīļie, padomāsim, ko tas Viņam maksāja! Tas nebija viegli un tas nebija lēti panākams. Nesīsim arī mēs upurus, lai atgrieztu pazudušos, lai atjaunotu draudzību, lai atjaunotu saticību un laimi. Jesajas 13:12 teikts: „Tā ka augstas kārtas vīrs būs dārgāks par tīru zeltu un parasts cilvēks vērtīgāks par Ofīras zeltu.” Tāda kārtība būs Debesīs. Un tādam novērtējumam jābūt mūsu apziņā arī jau šodien. Mūsu aizmirstie vai atstumtie draugi, mūsu pazudušie līdzcilvēki ir bezgalīgi vērtīgi Dieva acīs. Viņš nevēlas, lai mēs pēc trešā brīdinājuma to cilvēku nosviežam no sava rēķina, no savas sirdsapziņas un iztiekam bez viņa. Dievs nevēlas, lai draugi kļūtu sveši. Dievs nevēlas lai mēs pagurtu šajā drupu atjaunošanas darbā. Labais Gans bezgala daudz dara katras cilvēcīgās būtnes, katras draudzības labā. Lai Dievs mums palīdz kļūt par Labā Gana palīgiem!