Kristus ir apsolījis: „Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mateja 18:20) Šodien cilvēki zina to, ka domas tiek pārraidītas - viena cilvēka domas spēj iespaidot citu cilvēku un mūsu domas. Tās domas, kuras mēs izsākam lūgšanā, iespaido arī Debesu Tēva sirdi, tāpēc mums ir droša pārliecība, ka mūsu lūgšanas stunda ir dārga stunda, kurā mēs varam nākt pie Dieva un zināt, ka mūsu vajadzības ir darītas zināmas.
Cik mēs no Viņa varam lūgt? Vai mēs varam no Viņa sagaidīt daudz? Vai Dievs ir ar mieru mums daudz dot, ja mēs viņam to lūgsim?
„Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes. Atplet savu muti, lai Es to piepildu!” (Psalmi 81:11) Dievs, runājot uz ticīgu cilvēku, ir kā māte, kura runā ar savu bērnu, kurš vēl nespēj pats ēst. Un, ja bērns ir negribīgs ēst, viņam nav labas ēstgribas, bet māte domā, ka viņam vajadzētu paēst, ko tad māte saka? Viņa saka: „Taisi tik muti plati vaļā, ēdiens ir ļoti garšīgs...” Un tamlīdzīgi.
Dievs griežas pie ticīgā, Viņš griežas pie lūdzēja un saka: „Atplet savu muti. Tu vari prasīt vairāk, tu vari saņemt vairāk.” Un tā šis aicinājums skan uz mums arī šodien. Mēs varam daudz saņemt no Debesu Tēva un Debesu Tēvs mūs aicina, lai mēs lūgšanās neesam pieticīgi, Viņš saka: „Atplet savu muti, lai Es to piepildu!” Pirms mēs šim aicinājumam sekojam, pakavēsimies kādu brīdi pārdomās pie jautājuma – kādās lietās Dievs sagaida, lai mēs neesam pieticīgi? Vai būtu pareizi prasīt no Dieva visu pēc iespējas vairāk? Vai tas būs Dievam patīkami un mums par svētību?
Mūsu dzīve bez šaubām ir arī laicīga dzīve. Mums ir savas laicīgās jeb miesīgās vajadzības - pēc dienišķās maizes un pēc visa pārējā, kas ir saistīts ar laicīgo dzīvi. Mēs ilgojamies pēc labklājības, pēc pārticības, pēc drēbēm, pēc lietām, pēc ērtībām. Un mēs zinām, ka šīs lietas ir Dieva varā un Dieva rokā. Dievs zina mūsu vajadzības un arī uzklausa mūsu lūgšanas. Mēs to esam piedzīvojuši, ka mēs lūdzam no Dieva tīri laicīgas lietas, to, kas ir vajadzīgs mūsu laicīgajai dzīvei. Dievs mūsu lūgšanas uzklausa un dažreiz brīnišķīgā vaidā mums to arī sūta.
Bet vai mēs pareizi darām, ja mēs lūdzam vairāk un vairāk, ja mēs lūdzam bez mēra, ja mēs kārojam bez pieticības tieši laicīgas lietas? „Patiesi, lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību.” (1.Tim.6:6) Šeit ir runa par laicīgām lietām, par mantu. Šajā pantā Dievs saka, ka labāk ir tam, kas ir pieticīgs, nekā tam, kurš tāds nav.
Pārpilnība, ja cilvēks dzīvo laicīgā pārpilnībā, bagātībā un turībā, tad līdz ar to bieži tiek sabojātas viņu attiecības ar līdzcilvēkiem un arī attiecības ar Dievu. Tur rodas bailes no vienas puses, skaudība no otras puses. Cilvēks vairs nav tik atklāts, viņš varbūt slēpj savus lielos ienākumus. Viņš baidās, ka tie viņam kaut kā varētu tikt atņemti, un tādā veidā tiek sabojātas attiecības ar līdzcilvēkiem un ar Dievu.
„Bet, kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā.” (1.Timoteja 6:9) Šādu piemēru ir daudz. Var zaudēt sirdsmieru, var zaudēt arī mūžīgo dzīvību, ar to, ka iegūst lielāku pārpilnību un pārticību. Ja mēs atceramies savu dzīvi, varbūt kāds sacīs, ka toreiz, kad bija mazāk ienākumu, mazāk ērtību un vienkāršāka dzīve, es bija laimīgāks un mierīgāks nekā tagad, kad ir vairāk. Tā mēs saprotam, ka šie vārdi – atplet savu muti, ka Es to pildu, nav domāti, lai mēs no Dieva prasītu aizvien lielākus ienākumus, lielāku bagātību un lielākas ērtības.
Viena no visdārgākajām lietām, kuras ir atkarīgas no Dieva un ir saņemamas no Dieva, tā ir miesīgā veselība. Tā bez šaubām mums visiem ir ļoti dārga, varbūt tā ir visdārgākā manta no visām mūsu laicīgajām mantām. Un tomēr arī par to var sacīt, ka tieši slimība cilvēkam dažreiz nāk par lielāku svētību nekā veselība. „...Jo tas, kas ir sācis ciest miesā, ir mitējies no grēka.” (1. Pētera 4:1) Protams, Dievs vēlas, lai mēs būtu veseli. Dievs arī mums ir uzticējis rūpēties pašiem par savu veselību. Kungs Jēzus staigādams zemes virsū bija ļoti līdzjūtīgs pret slimajiem un daudzus ar brīnišķīgu spēku dziedināja, un tomēr mums nevajadzētu aizmirst, ka dažreiz Dievs pieļauj arī slimības un ciešanas un tās arī nāk cilvēkiem par svētību.
Man kādā draudzē, kur es arī kalpoju, bija piedzīvojums ar kādu samērā jaunu māsu. Viņa ļoti smagi un ilgstoši slimoja un šī slimība viņai sagādāja ļoti lielas ciešanas. Un draudze ļoti juta viņai līdzi un bez šaubām visi arī aizlūdza par viņu. Un, kas prata kādu padomu, ko lai viņa dara savas veselības atgūšanai, visi viņai tos padomus deva. Un cits veda zāles un cits ieteica, pie kāda ārsta griezties. Un tā tiešām varbūt var sacīt par visu nelielo draudzīti tanī vietā, ka mēs varbūt neko vairāk negribējām, kā to, lai šī māsa vienreiz kļūtu vesela. Vai tās bija lūgšanas, kuras Dievs uzklausīja vai kaut kas cits, bet viņas veselība ar laiku uzlabojās. Un tad, kad viņas veselība uzlabojās, mēs novērojām, ka viņas garīgajā dzīvē iestājas pagrimums. Ne tikai viņas attiecībās ar Dievu, bet arī viņas attiecībās ar līdzcilvēkiem. Viņa vairs nevarēja satikt ar saviem kaimiņiem. Slimības laikā viņa ar kaimiņiem labi satika, kaimiņi bija pret viņu izpalīdzīgi, un viņa bija pateicīga. Bet tad, kad viņa kļuva vesela, viss mainījās un beigās ar viņu, viņas ģimeni un arī visu draudzi radās lieli sarežģījumi. Mums visiem bija kauns par viņas rīcību un tā mēs sapratām, protams, mēs neviens viņai nevēlējām, lai viņa būtu slima, bet mēs atcerējāmies, ka tad, kad viņai veselība nebija tik laba, tad raksturs viņai bija labāks un arī garīgā dzīve bija augstākā līmenī.
Mēs lasām par apustuli Pāvilu, ka Dievs arī viņa dzīvē pielaida slimību un tas bija viņam par svētību. Mēs varam sacīt, ka šie vārdi: „Atplet savu muti, ka es to pildu,” varbūt uz veselību, šo visdārgāko vēlēšanos un prasību, arī nebūtu pilnā mērā attiecināmi.
Bet mēs lūdzam no Dieva arī garīgos piedzīvojumus. Mēs lūdzam no Viņa tādus piedzīvojumus, kas mūs tuvina Dievam, kas mums liek gaišāk izprast Dieva ceļus un Dieva nodomus mūs personīgajā un arī visas pasaules dzīvē. Par šiem piedzīvojumiem mēs varam sacīt, ka tie nevienam nav par daudz. Ja esam kaut ko piedzīvojuši no Dieva, ka Viņš uzklausa lūgšanas, kā Viņš klusi runā ar Svēto Garu mūsu sirdī un mēs Viņu saprotam, neviens no šāda piedzīvojuma negribētu atteikties un arī neizjustu, ka tas būtu lieks. Kāds ir veids, kā šādus piedzīvojumus iegūt?
Dieva Vārds nemāca, lai mēs lūdzam no Dieva piedzīvojumus kā tādus. Teiksim: „Ļauj mums piedzīvot brīnumu! Ļauj mums piedzīvot kādas zīmes, kas liecina par Tavu brīnišķīgo spēku!” Bet Dieva Vārds mūs māca, ka, ja mēs mēģinām būt uzticīgi, ja mēs mēģinām pildīt Dieva prātu, tad Dievs mums sūta palīdzību, un šī palīdzība izpaužas, kā daudzi svētīgi piedzīvojumi mūsu dzīvē. Mēs lasām Daniēla 1:8, pēc kā šis Dieva vīrs senatnē kāroja: „Bet Daniēls cieši apņēmās savā sirdī neaptraipīt sevi ar ēdienu no ķēniņa galda un ar vīnu, ko ķēniņš dzēra; tādēļ viņš lūdza galminieku priekšnieku nespiest viņu aptraipīt sevi.” Viņam bija tikai viena vēlēšanās dzīvē: dzīvot šķīstu dzīvi – neēst to, kas ir aizliegts Dieva Vārdā un nevienā lietā nedarīt to, ko darot pārkāptu Dieva svētos baušļus. Dievs uzklausīja Daniēla lūgšanu un sūtīja viņam brīnišķīgus piedzīvojumus.
Daniēla grāmatā ir aprakstīts, kā viņi tika pārbaudīti un Dievs brīnišķīgā veidā parādīja, ka Viņš ir tuvu Daniēlam un ka Viņš grib svētīt ikvienu, kas uz Viņu paļaujas. Un tā mēs varam sacīt, ka mums ir jātiecas pēc pilnīgas uzticības Dievam. Mums ir jātiecas pēc pilnības ticībā. Mums ir jātiecas pēc dzīves, kas pilnībā saskan ar dievišķo Konstitūciju – ar Dieva desmit baušļiem. Un, ja tāda būs mūsu sirds vēlēšanās, tad bagāti piedzīvojumi un bagātīgas svētības šajā dzīvē kļūs mūsu.
Mateja 19:21,22 ir rakstīs stāsts par bagāto jaunekli, par jaunekli, kurš pildīja Dieva baušļus, bet viņa sirds ilgojās pēc kaut kā vairāk, lai to saņemtu no Dieva. Un nu viņš nāk pie Jēzus ar savu lūgumu. Jēzus uzklausīja jaunekļa lūgumu un izstāstīja, kas viņam ir jādara, ja viņš grib būt pilnīgs. Jūs jau zināt, kā šis stāsts beidzās – jauneklis negribēja būt pilnīgs; viņš gribēja būt viduvējs kristietis, kas nav gluži neticīgs un nav par daudz ticīgs. Un tāpēc ir rakstīts, ka viņš šķīrās no Jēzus, un bez šaubām viņa dzīvesstāsts ir ļoti nožēlojams. Dievs mūs aicina, lai mēs tiecamies pēc pilnības. Mēs, kas gribam Dieva tuvumu, mēs negribam būt šķirti no Dieva, mēs negribam būt bezdievji un ļaundari, mums Dieva Vārds saka: „Atplet savu muti, lai Es to piepildu!” Viņš saka: „Kāpēc tu gribi tik maz?”
Mēs esam satikuši cilvēkus, kuriem, kad jautā: „Vai tu esi ticīgs?” viņi atbild: „Es neesmu neticīgs.” Tātad nevar izteikt to, ka viņš ir ticīgs, bet tomēr tik daudz grib saglabāt attiecības ar Dievu, lai sacītu: „Gluži neticīgs es tomēr neesmu.” Dievs šādam cilvēkam jautā: „Kāpēc tu negribi būt pilnīgs, kāpēc tu negribi pilnībā zināt, ka tu esi ticīgs? Ja tu uzskati Bībeli par Dieva vārdu, tad kāpēc tu negribi izpētīt visu, kas tur ir rakstīts? Ja tu esi iepazinies ar Dieva baušļiem, tad kāpēc tu negribi tos pildīt?” Šim jauneklim Jēzus lika priekšā to, ko Viņš liek priekšā katram cilvēkam, bet ar noteikumu – vai cilvēks to grib, vai cilvēks grib tapt pilnīgs.
„Tad Elija ņēma savu apmetni, satina to un sita ar to ūdeni, un ūdens pašķīrās uz abām pusēm, tā, ka viņi abi pa sausu zemi izgāja cauri.” (2. Ķēniņu 2:8) Mēs pazīstam pravieti Eliju. Viņš darīja daudz brīnišķīgu lietu un kā tāds ir arī aprakstīts Bībelē. Un tālāk ir rakstīts: „Kad viņi bija cauri izgājuši, tad Elija sacīja Elīsam:...” (Elīsa bija jaunākais pravietis, kas sekoja Elijam.) "...Lūdz, ko man būs tev darīt, iekams es tieku paņemts projām no tevis!" Un Elīsa atbildēja: "Es lūdzu, lai tavs gars man tiktu dots divkārt!" (2. Ķēniņu 2:9) Redziet, kāda nepieticība. Viņš redzēja pravieša Elijas brīnišķīgo spēku, bet viņš vēlējās vēl vairāk. Un vēlāk, kā jau jūs zināt, raksti liecina, ka šī lūgšana tika uzklausīta. Un tā būs arī ar manu un tavu lūgšanu, ja mēs tieksimies pēc pilnības un pēc līdzības ar Dievu, tad Dievs mums sūtīs piedzīvojumus, spēku un saprašanu.
Ne visi piedzīvojumi būs viegli, bet tie novedīs mūs pie brīnišķīga stāvokļa – pie pārvēršanās, pie rakstura pārvēršanās Jēzus līdzībā, pie tā, ko Bībele sauc par jaunpiedzimšanu. Šaurais ceļš nav viegls. Šaurais ceļš ir saistīts ar dažādām grūtībām – ārējām un arī iekšējām cīņām. Mēs nerunāsim šajā brīdī par to, kādas šīs grūtības ir, bet, ja gribēsim, ja kādreiz iekārosim to mērķi, kas ir nosprausts šaurā ceļa galā, ja mēs gribēsim būt tādi, kāds ir bijis Jēzus Kristus un kādus cilvēkus Viņš grib redzēt virs zemes, tad Dievs mūs vadīs caur brīnišķīgiem piedzīvojumiem un galu galā mēs šo galamērķi sasniegsim. Pārvērtīsies mūsu tieksmes, pārvērtīsies mūsu dziņas.
Mēs iegūsim jaunus priekus, kurus mēs līdz tam nebijām pazinuši, mēs iegūsim jaunas attiecības ar līdzcilvēkiem, un šis attiecības būs gaišas un prieka pilnas. Mēs iegūsim jaunas atziņas par mūžību un par Dievu, kuras mums agrāk bija svešas. Šīs jaunās atziņas ir brīnišķīgas un tāpat cilvēki, kuri tās iegūst.
„Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē.” (Jāņa evaņģēlijs 16:21) Laicīgā ziņā tā ir dzīves patiesība, ka, tad, kad piedzimst bērns, tad māte aizmirst visu, ar ko tas bija saistīts, un priecājas, ka tagad bērniņš ir piedzimis. Un tāpat Dievs apsola, ka mēs varam piedzimt no augšienes, mēs varam kļūt par jaunu radījumu, lai gan ceļš uz šo piedzīvojumu nav viegls, tas ir saistīts ar dažādām dzīves grūtībām, kuras ir raksturīgas šaurajam ceļam, tad tomēr prieks par šo piedzīvojumu būs tāds, kas mums liks aizmirst visas tās grūtības, kas mums kā kristiešiem ir.
Tā mūs Dieva Vārds iedrošina, lai mēs kārojam pēc kaut kā vairāk, lai mēs lūdzam no Dieva daudz spēka, daudz atziņu, lai mēs lūdzam no Viņa daudz tikumiska spēka pārvarēt katru nepilnību mūsu dzīvē, tad mēs to saņemsim. To izdarīt nav viegli, un daudzi cilvēki izmisumā saka: „Nav pat vērts uzsākt...”
Mums, zemes bērniem, iepazīties ar neredzamo pasauli, uzzināt, ko visuvarenais Dievs gaida no cilvēkiem un, ko Viņš sola tiem dot, tas mums kā cilvēkiem liekas par daudz, lai pēc tā kārotu un to prasītu, bet Dievs mūs iedrošina un saka: „Atplet savu muti, Es gribu to piepildīt!” Tas nav Dievam pa daudz, pēc kā mēs kārojam, ja mēs kārojam pēc jauna rakstura, pēc jauniem priekiem, pēc jaunām atziņām un beigās pēc mūžīgās dzīvības.
Daudziem tas liekas kā nepiepildāma pasaka, ka cilvēks varētu pārvarēt nāvi un dzīvot mūžīgi. Arī par to Dievs saka: „Atplet savu muti, ka Es to pildu!” Arī šīs ilgas, ja tās ir patiesas un pastāvīgas, tad tās tiks piepildītas. Tāpēc griezīsimies droši pie Debesu troņa; Dievs ne tikai dzird, ja mēs Viņu lūdzam, bet Dievs mums grib ļoti daudz dot. Griezīsimies pie Viņa ar bērna vientiesīgo ticību un pilnīgu pārliecību, ka Viņš arī piepildīs pie mums savu labo prātu!
(Autors: Īzaks Kleimanis)
