Svētīga dzīves nogale

„Labāks ir kādas lietas gals nekā tās sākums” (Salamans Mācītājs 7:8)

Vai mēs tam varam piekrist? Protams, rudens savā ziņā ir labāks par pavasari; pavasarī darbi sākas, bet rudenī ir augļi, raža. Kāda darba nobeigums, kad varam atpūsties, tas, iespējams, ir labāk, nekā kad darbi jāsāk, jārok pamati namam. Bet vai par cilvēka dzīvi kopumā mēs arī to varam sacīt? Nu droši vien nē! Cilvēka dzīves, kā mēs sakām, vecuma gals bieži vien ir nepatīkams, un arī Svētie Raksti saka par to, ka vecuma dienas ir dienas, par kurām cilvēks saka – tās viņam nepatīk. Kā tomēr panākt, lai dzīves nogale būtu svētīga?

Neticīgā pasaule vairās runāt par vecumu, it kā nerunājot varētu no tā aizbēgt. Mums kā ticīgiem nevajadzētu no tā vairīties, jo tas mums visiem stāv priekšā. Ko cilvēks, kas ir sasniedzis savas dzīves norieta gadus, var darīt, lai viņa dzīves gals būtu vēl labāks nekā dzīves sākums? Lai viņš baudītu svētību un arī citi varētu no viņa mantot svētības?

31. Psalmā 16. pantā par cilvēka dzīvi ir rakstīts – „Tavā rokā stāv mani likteņi.” Vai Dievs visiem atmērī vienādu mūža garumu? Nē! Dievs to dara dažādi. Iemeslus Viņš mums nepaskaidro. Bet mēs varam šos iemeslus noprast, pārdomājot Dieva raksturu. Dažreiz Dievs “aizsauc” jau jaunus cilvēkus un pat bērnus. Un tas notiek tāpēc, ka viņi ir nobrieduši mūžībai. Notiek arī tā, ka Dievs pārtrauc jauna cilvēka dzīvi, jo viņš jau ir pilnīgi nošķīries par pazušanu.

Bieži notiek tā, ka mēs nevaram izšķirt precīzi. Šī gada pavasarī es stāvēju pie kāda kapa, kur guldīja 23 gadus vecu jaunekli. Mēs un viņa tuvākie radinieki un paziņas, kas pazinām viņa dzīvi, nevarējām skaidri teikt, kāpēc Dievs to tā ir pieļāvis. Mēs pieļāvām tādu varbūtību, ka viņš varbūt ir nobriedis šinī brīdī mūžībai un Dievs viņu kā tādu ir pieņēmis. Un pieļāvām arī varbūtību, ka taisni pretējais viņa dzīvē ir izšķirts. Un par to arī mēs nevaram būt droši. Bet mēs ticam, ka Dievam ir kāds noteikts nolūks, kāpēc viņš kādreiz cilvēka dzīvei ļauj pārtrūkt jau jaunībā. Bet kāpēc Dievs dāvā garus gadus cilvēkam? Dažreiz mums ir ziņkārība un daudziem cilvēkiem ir ziņkārība izpētīt tā saukto „ilggadības noslēpumu”. Un kam to bieži prasa? Pašiem cilvēkiem. Cilvēks nodzīvojis 102 gadus, viņam prasa – „Nu, pasaki to noslēpumu, kāpēc tu tik ilgi esi nodzīvojis!” Vienam cilvēkam tā jautāja un viņš atbildēja pareizi, bet kā jūs domājat, ko viņš atbildēja? Viņš sacīja – „šis noslēpums ir tas, ka es vēl līdz šim neesmu nomiris.” Nu būtībā tas ir pareizi. Jo ilggadības noslēpums nav cilvēka varā. Tas ir Dieva ziņā.

Kāpēc Dievs dod cilvēkam garus gadus? Vienu iemeslu un noteikti vislielāko mēs atrodam Salamana Mācītāja 12:1 „Piemini savu Radītāju savā jaunībā, pirms tās ļaunās dienas nāk un tie gadi tuvojas, par kuriem tu vēlāk sacīsi: tie man nepatīk!” Piemini Radītāju savā jaunībā. Bez šaubām, jaunībā ir vislabākais laiks, kad cilvēkam vajadzētu nodibināt pareizas attiecības ar Dievu un arī ar līdzcilvēku. Jaunība ir visizdevīgākais laiks, lai sagatavotos tam skaistajam laikmetam, kas nāks – mūžīgai jaunībai. Bet ja nu cilvēks to ir nokavējis? Viņš nav atradis savu Radītāju jaunībā, ko Dievs dara? Viņš pieliek viņam vēl vairāk mūža gadus, lai viņš varbūt tomēr vecumā varētu atrast to, ko viņš nav atradis jaunībā. Varbūt viņš jaunībā atradis ir, bet viņš nav sagatavojies mūžībai. Varbūt viņš savā raksturā nav nobriedis mūžībai. Bez šaubām, zinot Dieva žēlastību, zinot Viņa žēlīgo raksturu, Viņa labos nodomus ar cilvēkiem, mēs saprotam – tur ir tas ilggadības noslēpums. Tāpēc Dievs pieliek cilvēkam vēl un vēl gadus tādā cerībā, ka varbūt cilvēks atradīs, varbūt cilvēks sagatavosies, varbūt cilvēks nobriedīs mūžībai.

Citu iemeslu min apustulis Pāvils Filipiešiem 1:24 - „Bet jūsu dēļ nepieciešams palikt miesā.” Dažreiz cilvēkam jādzīvo citu cilvēku dēļ. Viņa dzīve nes kādu svētību citiem cilvēkiem. Tomēr – vai var būt tāds cilvēks, kuram Dievs ir licis dzīvot un viņam pašam nekas vairs nav jāiegūst? Noteikti nē! Lai iemesls ir arī citu vajadzības, un tomēr – ja Dievs cilvēkam dod gadus, tad tie noteikti ir skolas gadi, tie noteikti ir mācību gadi, tie noteikti ir brieduma gadi, kur cilvēkam kaut kas jāiemācās un kaut kur jānobriest. Visa mūsu dzīve, tas ir visa mūsu kristīgā dzīve, būtībā arī ir skola. Un Jēzus mūs aicina šajā skolā būt sekmīgiem skolniekiem jeb mācekļiem.

Par vecuma dienām mums ir jāsaka, sekojot šim salīdzinājumam, tā ir izlaiduma klase šajā skolā. Un šajā izlaiduma klasē ir dūšīgi jāmācās, jo tas ir tas pēdējais laiks, kad mēs vēl varam kaut ko apgūt un beigās nobriest gatavības apliecībai.

Kādi tad ir tie priekšmeti, kas mums ir jāapgūst izlaiduma klasē? Varbūt dažus varētu minēt, kurus apgūt ir sevišķi viegli tieši nespēka gados, vecuma gados, un noteikti Dievs šos apstākļus pielaiž, lai cilvēks šos priekšmetus apgūtu. Apustuļu darbi 14:22 - „Stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami palikt ticībā un ka caur daudz b ē d ā m mums jāieiet Dieva valstībā.” Bēdas, protams, var uznākt cilvēkam arī jaunībā. Bet sevišķi vecums ir laiks, kad cilvēkam jārēķinās ar fiziskām ciešanām, jārēķinās ar morālām ciešanām. Cilvēks jūtas nevajadzīgs. Cilvēks jūtas atkarīgs no citiem cilvēkiem. Tie ir ļoti piemēroti apstākļi, lai cilvēks ieietu debesu valstībā. Tāpēc Dievs daudziem pielaiž šos apstākļus, lai mēs caur tiem nobriestu debesu valstībai.

Romiešiem 12:12 teikts - „Esiet priecīgi cerībā!” Ja mēs šajā teikumā iedziļināmies, tad mēs noprotam, ka Dievs vēlas, lai mēs priecājamies visvairāk par ko? Vai par saulīti, vai par ziediem, vai par to, ka mums ir spēks, ka mums ir draugi? Par ko lai mēs priecājamies? Jā, par mūžīgo dzīvību, par nākotni, par to, kas nāks, par to, ka mēs Kristu redzēsim. Sakiet, kad mūsu prieks var koncentrēties ap mūžību? Kad tas var notikt vieglāk? Spēka gados, jaunībā vai vecuma dienās? Noteikti vecuma dienās. Kamēr cilvēkam ir prieks par visu, viņam ir prieks paēst, viņam ir prieks pastrādāt. Viņam viss padodas. Viņam ir daudz draugu. Viņš ir populārs. Tad viņam ir grūti koncentrēties uz mūžību. Un mēs, es gribu sacīt par mums, ticīgiem cilvēkiem, mēs ar prātu saprotam, ka tas skaistākais vēl ir priekšā. Bet ko mums jūtas saka – ka šodien, kad es esmu jauns, šodien, kad man ir draugi, šodien, kad saulīte spīd, tomēr tas ir it kā vēl skaistāk. Tāpēc Dievs mūs pārceļ tai izlaiduma klasē. Kur saule nodziest, draugi pamet, spēki arī atstāj, un tad mums ir jāapgūst šis priekšmets – priecājies cerībā. Mācies, ka tev ir viens liels prieks, un šis prieks ir Jēzus Kristus, šis prieks ir mūžīgā dzīvība.

Kolosiešiem 3:15 - „...esiet pateicīgi!” Vai pateicības gars ir svarīga kvalifikācija mūžībai? Kā jūs domājat? Vai kristietim ir svarīgi būt pateicīgam? Noteikti! Pateikties Dievam, pateikties cilvēkiem, pateikties par visu. To ir ļoti svarīgi iemācīties. To jau māca bērniem. Bija tāds gadījums, ka vienai meitenītei uzdāvināja dzimšanas dienā kādu labu dāvanu un viņa nevarēja to vārdiņu – paldies - pateikt. Un beigās tēvs sacīja – „Nu, ja tu nepateiksi paldies, tad tev jāatdod tā dāvana atpakaļ!” Un ko jūs domājat, ko tā meitenīte izdarīja? Paņēma to dāvanu, atnesa tai tantei atpakaļ un nostājās pret sienu, un raudāja, bet nevarēja pateikt to „paldies!” Nu, tēvam nācās šādā visiem iesaistītajiem ļoti nepatīkamā veidā savai meitai mācīt to svarīgo lietu. Un Dievs no mums visiem sagaida, lai mums ir pateicības gars, lai mēs protam to „paldies” pateikt un to „paldies” arī izjust. Un es atkal jautāšu – kad ir vieglāk iemācīties būt pateicīgam cilvēkiem un Dievam par visu? Vai tad, kad ir spēka gadi, tad, kad mēs daudz darām citu dēļ, kad daudz saņemam pateicības no citiem, daudz dodam citiem un atkal saņemam pateicību, vai arī tad, kad tikai mēs esam atkarīgi un citi mums parāda laipnību? Noteikti vecumā ir vieglāk iemācīties būt pateicīgam. Cilvēks ir atkarīgs no citiem. Viņš citiem maz vairs var dot. Maz var darīt. Tas ir laiks, kad ir jāiemācās būt pateicīgiem. Būt pateicīgiem valstij, kas pensijas maksā. Būt pateicīgiem ārstiem, kas ārstē. Būt pateicīgiem bērniem, kas par mums rūpējas. Būt pateicīgiem katram, kas mums sniedz kādu palīdzību. Tas ir svarīgs priekšmets mūžībai. Un tas mācību laiks lielāko tiesu ir nespēka gadi.

Nu šādi un līdzīgi priekšmeti mums ir jāapgūst izlaiduma klasē. Un ja mēs jūtamies, ka mēs jau tuvojamies šai klasei, centīsimies apgūt šos svarīgos priekšmetus!

1. Timotejam 5:1,2 ir dota pamācība jauniem, kāda lai ir viņu attieksme pret tiem, kas jau ir sasnieguši izlaiduma klasi. – „Vecāku vīru nerāj, bet pamāci laipni kā tēvu, jaunākus kā brāļus, vecākas sievas kā mātes, jaunākas kā māsas visā šķīstībā.” Nu mēs saprotam, Dievs aicina tos, kas ir jaunāki, ar visu cieņu izturēties pret vecākiem un pret viņu piedzīvojumiem. Dažreiz visās aprindās un visās nozarēs gadās, ka jaunāks cilvēks, viņš tagad ieguvis kādu diplomu, viņš ir ieguvis arī zināmu popularitāti, un viņš par to vecāko domā – kas tas ir pret mani. Bet patiesībā viņš vēl daudz ko nezina, ko tas vecais ir piedzīvojis, daudz ko neizprot un daudzējādā ziņā varbūt no tā vecā ir atkarīgs. To mums nevajadzētu aizmirst.

Bet izejot no šīs pamācības – kā nu teiksiet – ja tagad kāds domā – nu, man māte, vecāmāte varbūt dara ļoti nepareizi, viņa arī ir kristiete, bet viņa dara tā, kā nevajag. Bet ko es viņu iešu mācīt, ka es jau esmu varbūt mazdēls. Draudzē ir kāds brālis, kāda māsa, kam varbūt ir jau 80 gadu, nu viņš maldās kādā lietā – teorijā vai arī praksē. Vajadzētu viņu pamācīt. Bet dažreiz tas jaunais domā – ko viņu vairs mācīt, tik daudz gadu jau un vēl nav iemācījies, kur nu tādos gados vairs mācīt! Bet ko saka Dieva Vārds Timotejam? Viņš saka – „Pamāci! Vecu nerāj, bet laipni pamāci kā tēvu.” Tātad, ja tas ir tēvs, tomēr pamāci, ja tu redzi, ka tur ir pamācība vajadzīga. Bet dari to ar vajadzīgo cieņu un arī ar vajadzīgo pazemību. Sālamana pamācību 17. nodaļā 6. pantā ir skaista aina, kur lakoniski, īsi ir aprakstītas vēlamās attiecības manā ģimenē un visā mūsu draudzē, kur ir jaunāki un vecāki cilvēki –- „Vecu cilvēku vainagojums ir viņu bērni, un bērnu gods ir viņu tēvi.” Cik sakaista ir gan tā ģimene, kur bērni lielās ar saviem vecākiem. Kur bērni var sacīt – par vienu lietu gan es esmu pateicīgs Dievam, ka man ir tāda māte. Viņai jau ir tik daudz gadu un viņa man ir tik ļoti vajadzīga. Un tādas ģimenes ir. Es atceros kādu māti, kas nomira vairāk nekā 100 gadu vecumā un bija akla un nevarēja vairs neko savai meitai palīdzēt. Bet meita apliecināja ar asarām acīs – cik ļoti man māmiņas trūkst. Viņa ar mani izrunāja visus dienas darbus. Un tagad man nav neviena, ar ko es varu izrunāt. Vai tā nevajadzētu būt tavā un manā ģimenē? Cik laimīga ir tā ģimene, kur vecāki var labi atsaukties par saviem bērniem, par saviem mazbērniem, par tiem jaunākiem cilvēkiem, kas viņiem palīdz un no kā viņi ir atkarīgi, ka viņi ir labi, ka viņi ir laipni, ka man nekas netrūkst, ka man ir interese, ka es varu ar viņiem lepoties, tas ir mans gods. Uz tādu ideālu Dievs aicina manu un tavu ģimeni un arī visu mūsu draudzi.

Mācoties par savstarpējām attiecībām, mācoties par mūsu pienākumiem, mēs vienmēr meklējam, un tas ir tas izšķirošākais, Kristus priekšzīmi. Ko Kristus darīja jaunībā? Ko viņš darīja tādos gadījumos un ko šādos gadījumos? Nu un tā arī šodien, runājot par vecumu, gribētos atrast, ko Kristus darīja vecumā. Bet vai mēs to varam noskaidrot? Nu jā, tas nav iespējams, jo Viņš nomira jauns. Kristus dzīve ilga tikai 33 gadus un tad Viņš mira pie Golgatas krusta. Tātad vecs Viņš nekļuva un ko Viņš darītu vecs būdams, to mēs nevaram noskaidrot. Bet vai Kristus kādreiz bija nevarīgs? Vai Viņš bija vientuļš? Vai Viņš cieta fiziski? Vai Viņš bija atkarīgs no citiem cilvēkiem? Jā, tā bija! Viņa ciešanu laikā Viņš izcieta visu to, ko mums jāizcieš arī slimībā, arī nespēkā, arī vecumā. Kāds Viņš bija tad, kad Viņš bija bezpalīdzīgs? Kāds Viņš bija tad, kad Viņš cieta un nebija nevienam vajadzīgs? Vai Jēzus bija pateicīgs par līdzjūtību, ko Viņam kādreiz parādīja? Kā ir jūsu Bībelē rakstīts? Jā, jūs atceraties, cik skaistus, mūžīgas dvesmas apņemtus vārdus Viņš izsaka par to sievieti, kas būtībā pārāk daudz nemaz nedarīja. Bet viņai nāca tāda doma, ka apmazgāt ar tādiem aromātiem Viņa kājas. Un kā Kristus par šo sievieti izteicās? Ka ne tikai Viņš to nekad neaizmirsīs, bet pasaule neaizmirsīs, jo tas ir līdzjūtības darbs pie viena cilvēka, kuram stāv nāve priekšā. Mums arī to vajadzētu mācīties. Būt atzinīgiem pret katru līdzjūtīgu darbu, ko mums sniedz, kad mēs esam veci, nevarīgi, varbūt stāvam nāves priekšā.

Kad Jēzus gāja uz Golgatu un cilvēki zināja, kas Viņam stāv priekšā, Jeruzalemes sievas raudāja par Viņu. Bet ko Jēzus atbildēja? Izrādās, ka Viņš ne tik daudz domāja par savām ciešanām. Viņš neteica, ka jūs par maz raudat, jo jūs jau nezināt, cik man grūti! Bet Viņš sacīja – kā ir ar jums? Vai jums nevajadzētu padomāt arī, ka jums stāv ciešanas priekšā? Es esmu nācis tās atvieglināt. Varbūt šodien jūs vēl varat no Manis kaut ko labu saņemt savai nākotnei! Ciešanās domāt par otra ciešanām. Ciešanās nedomāt – nu, tagad es ciešu, varbūt es tagad miršu, un tagad es esmu tas pasaules centrs. Visiem tikai ap mani ir jāapgrozās. Kristus tā nemācīja. Kristus tā nedarīja. Kaut arī Viņš patiešām bija pasaules Centrs un kaut arī Viņam patiešām stāvēja tādas ciešanas priekšā, kādas neviens nekad nav izcietis, bet Viņš nedomāja par sevi un neprasīja, lai domā par Viņu, bet par citu labumu Viņš domāja. Viņš tik maz runāja par savām ciešanām, kas stāvēja priekšā, ka mācekļi nesaprata. Viņš bija pateicis to, kas bija vajadzīgs, bet tas bija tik maz, ka tad, kad Viņam bija jācieš, mācekļi bija pārsteigti. Viņi bija pārbrīnījušies, jo Viņš nebija daudz par savām ciešanām runājis. Viņš nevainoja nevienu, kaut vainīgie stāvēja turpat. Viņš ciezdams neļaunojās un rūpējās par citiem līdz pēdējam elpas vilcienam.

Kristus mācībā mēs atrodam kādu rājienu, ko Viņš izteica farizejiem un rakstu mācītājiem. Marka 7:9 - „Un Viņš tiem sacīja: „Tā jūs atmetat Dieva bausli, lai turētu savu likumu.”” Vai jūs atceraties, kādu piemēru Pestītājs vēlāk rādīja pēc šiem vārdiem? Ja kāds dēls saka savam tēvam „korban”, tas bija tāds termins, kas nozīmēja, ka es atdodu par upuri to, kas pienāktos tev no manis. Nu, kā mēs šodien sakām – alimenti vai pensija, vai tas, kas pienāktos tēvam, ja kāds grib nodot Dieva darbam it kā par labu, templim par labu, tad viņi saka, ka tas tad arī templim jādod. Un kur lai tēvs paliek, kur lai māte paliek? To viņi neteica. Kā Pestītājs šādu mācību nosauca? Viņš sacīja – „Tā jūs atmetat Dieva bausli.” Dieva bauslis rāda, ka pienākums pret vecākiem un pret veciem cilvēkiem vispār ir tikpat svarīgs un vēl svarīgāks pat par Dieva darbu. Mēs nevaram atrunāties ar Dieva darbu – es daru Dieva darbu, sludinu evaņģēliju, un tāpēc atstāju novārtā savus vecākus vai tos, kas man ir vecumā jāapgādā. Kristus tā nemācīja. Viņa mācība bija skaidra. Un pats Viņš šo pienākumu, kā mēs to bieži pieminam, pildīja vēl tad, kad bija piekalts pie krusta. Vēl tad Viņam bija rūpes par visu pasauli, bet šajās rūpēs par visu pasauli un pasaules likteni vēl bija vienas sevišķas rūpes, kuras Viņš neatstāja novārtā – rūpes par savu māti. Un tā mēs varam teikt, ka, lai gan Pestītājs vecumu nepiedzīvoja, no Viņa priekšzīmes mēs varam diezgan daudz uzzināt gan par to, kā mums ir jāizturas vecumā, gan par to, kā mums jāizturas pret vecākiem.

Daudzi no mums jau šodien ir sasnieguši šo izlaiduma klasi. Citiem tas vēl stāv priekšā, un Dievs gaida, lai mēs būtu sekmīgi skolnieki. Tāpēc Viņš mums dod vēl žēlastības laiku. Man ārsti paskaidroja pirms kāda gada, ka toreiz es varēju aiziet no dzīves. Gads ir pagājis, un kas man jāsaprot? Man jāsaprot, ka mani Dievs ir atstājis uz otru gadu kā tas notiek skolā, lai es vēl daudz ko mācītos. Mīļo brāli, mīļā māsa – varbūt Dievs arī tevi ir atstājis uz otru gadu. Viņš gaida, lai mēs šajā žēlastības laikā vēl pieaugtu un sasniegtu briedumu. 71. Psalmā, 9. pantā lasām kāda cilvēka lūgšanu, kas domā par savu vecumu vai varbūt jau ir piedzīvojis vecumu – „Nepamet mani vecuma dienās, neatstāj mani, kad spēks man zūd!” Visvairāk, lasot šos vārdus, mēs domājam par laicīgo, par materiālo dzīvi, lai mums nav pārāk grūti tad, kad spēku vairs nebūs. Bet ja mēs padomājam, ka tieši vecuma dienās mums ir jāiztur pēdējie pārbaudījumi, mums ir jānobriest mūžībai un tas ir jādara, un tas vēl ir jāspēj tad, kad nav vairs tādi ziedoši dvēseles un miesas spēki, vai tad nevajadzētu būt mūsu lūgšanai, “Neatmet mani šajos pārbaudījumos, neatstāj, bet pieņem. Palīdzi man pēdējo eksāmenu izturēt, lai mana dzīve nebūtu veltīga.” Vai mēs varam uz to pretendēt? Vai mēs varam tā lūgt? Ja Dievs mani ir atstājis uz otru vai vairāk gadiem, vai es tomēr varēšu apgūt to, ko neesmu apguvis līdz šim? Jā, Dieva Vārdā ir noteikts apsolījums. Psalms 92:13-15 - „Taisnais zaļo kā palma, aug kā Libanona ciedrs; dēstīti Tā Kunga namā, viņi zaļo mūsu Dieva pagalmos. Vēl vecumā viņi nes augļus [kādus augļus? Svētā Gara augļus!], ir sulīgi un zaļi.” Kaut tas piepildītos manā dzīvē un katra mūsu dzīvē!

(Autors: Īzaks Kleimanis)