Zelta salīdzināšanas vāks

„Un šķirstā ieliec liecību, ko Es tev došu. Un taisi arī salīdzināšanas vāku no tīra zelta (..) Un darini divus ķerubus no zelta abos salīdzināšanas vāka galos; tie lai ir kalti. Un vienam ķerubam jābūt vienā galā, bet otram ķerubam otrā galā; pie vāka tev jāpiestiprina abi ķerubi tā abos galos tā, ka ķerubi izpleš savus spārnus pāri vākam un ar saviem spārniem apklāj salīdzināšanas vāku, un viņu sejas lai ir vērstas viena pret otru un tās lūkojas uz salīdzināšanas vāku.” (2. Mozus 25:16-20)

Šeit pieminētā liecība, ko bija jāieliek svētnīcas šķirstā, bija Dieva desmit baušļi. Kādas ir mūsu attiecības ar Dieva baušļiem? Vai mēs tos saprotam? Vai mums tie patīk, vai mēs tiem piekrītam? Varbūt mēs tos pat mīlam? Vai arī ienīstam?

Bībelē aprakstītajā svētnīcā mūsu attiecības ar Dieva baušļiem tiek parādītas uzskatāmā veidā. Dieva desmit baušļi atrodas šķirstā svētnīcas vissvētākajā vietā, bet starp cilvēku un baušļiem ir kāds zelta vāks, tas, kas šeit ir nosaukts par salīdzināšanas vāku. Patiesībā pamattekstā vārda „vāks” nemaz nav. Tur ir teikts apmēram tā: „Tev būs taisīt to salīdzinātāju jeb salīdzinātavu”. [Šeit un citviet Bībelē sastopamā “salīdzināšana” ir senāks apzīmējums tam, ko šodien saprotam ar tādiem jēdzieniem kā izlīgšana, samierināšana (piemēram, divu naidīgu pušu), konfliktu atrisināšana, saskaņas atjaunošana. – Red. piez.]

Ļoti svarīga loma svētnīcas vissvētākajā vietā bija šķirstam ar desmit baušļiem, bet vissvarīgākais priekšmets acīmredzot bija tieši šis zelta vāks jeb salīdzināšana. 1. Laiku 28:11 svētnīcas vissvētākā vieta ir nosaukta par “salīdzināšanas telpu”, no kā varam spriest, ka centrālā loma šajā telpā ir tieši zelta salīdzināšanas vākam. Lasot 3. Mozus 16:14, 15 mēs uzzinām, ka šo vāku reizi gadā slacināja ar upura dzīvnieku asinīm.

Ko gan simbolizē vai uz ko norāda šis salīdzināšanas priekšmets, kas ir izgatavots no visdārgākā metāla, no vistīrākā zelta, un kas ir arī slacināts ar asinīm un stāv starp grēcinieku un Dieva baušļiem? Ko tad šis salīdzinātājs var apzīmēt citu, kā vien Jēzu Kristu? Viņš mums, grēcīgiem cilvēkiem, ir tas dārgākais zelts. Viņš ir tas dārgākais, ko Debesis varēja mums atdot. Debesīs nebija nekā dārgāka, nekā vērtīgāka, ko upurēt cilvēka dēļ, kā Dieva Dēls Jēzus Kristus.

Mēs varam izlasīt desmit baušļus 2. Mozus 20. nodaļā, bet, lai varētu izprast to nozīmi, nopietnību, dziļumu un arī skaistumu, tad mums tie ir jāskata caur Kristu, caur Viņa priekšzīmes zeltu. Dāvids uz baušļiem raudzījās caur viņam atklāto Debesu visdārgāko - Dieva Dēlu, un man liekas, tikai tāpēc viņš varēja dziedāt tā, kā ir rakstīts Psalmos - „Tā Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli. Tā Kunga liecība ir patiesa un vientiesīgos dara gudrus.” „Tie ir jaukāki nekā zelts, nekā kausēts zelts, tie saldāki nekā medus, kā vistīrākais tecinātais medus no šūnām.” (Psalmi 19:8, 11) Uz otru pusi, caur Kristus dzīvi mēs redzam arī tās prasības, kas baušļiem ir pret mums, un mēs noprotam, ka tās ir bargas prasības. Bet starp mums un Dieva baušļa prasībām ir atkal Kristus un Viņa upuris. Viņš ir samaksājis par mūsu pārkāpumiem.

Mēs varētu tā stādīties priekšā, ka tas bauslis skatās uz mani bargām tiesneša acīm, norādot, ka es neesmu pelnījis dzīvību. Man un katram grēciniekam tāpēc var būt baigi noraudzīties uz Dieva baušļiem un domāt par tiem. Un tiešām, kad baušļi skanēja uz Sinaja kalna, ko tad lūdza Izraēla ļaudis? Ka mēs nedzirdētu to skaņu, jo mēs nevaram to izturēt. Mums ir jāmirst. Bet tagad Dievs paņem šo asinīm slacināto zelta plāksni un nosedz ar to baušļus, lai mums vairs nebūtu bail, lai mums nebūtu jāmirst, lai mēs varētu dzīvot.

Un tāpēc, ka Debesis ir atdevušas savu visdārgāko, lai nosegtu to parādu, uz ko nepārprotami un nepielūdzami norāda baušļi, tāpēc mēs zinām, ka mūsu cenšanās nav veltīga un mūsu vēlēšanās – būt Dievam pieņemamiem – vainagosies panākumiem.

No šīs zelta plāksnes tika izveidoti arī zelta ķerubi jeb eņģeļi. Ko šie eņģeļi simboliski varētu nozīmēt? Nu tiešā nozīmē tie mums atgādina, ka Debesīs kopā ar grēcinieku aizstāvi Jēzu Kristu ir arī daudzi tūkstoši eņģeļu. Templī jeb salīdzināšanas teltī bija tikai divi. Bet Daniels atklāsmē redzēja, ka desmit tūkstoši reiz desmit tūkstoši, tā kā neskaitāms pulks eņģeļu atrodas tur, arī mūsu sargeņģeļi, kas no mūsu dzimšanas dienas vēro mūsu ceļus, arī tie tur atrodas Dieva priekšā kopā ar Kristu.

Bet netieši mēs šeit varam saskatīt vēl ko. Svētie Raksti mums atgādina, ka starp cilvēku un eņģeli nav pārāk liela starpība. Ir gan rakstīts, ka cilvēks ir nedaudz zemāks par eņģeli, bet vēl ir rakstīts, ka mēs būsim kā eņģeļi debesīs (skat. Marka 12:25). Ebrejiem 1:14 ir rakstīts, ka eņģeļi ir kalpotāji gari, kas kalpo tiem, kam ir jāmanto pestīšana. Eņģeļi ir Dieva sūtņi, kas pilda Viņa uzdevumus (skat. Psalmi 103:20). Bet vai tā nav arī mūsu sūtība, ka mēs, kristieši, šajā pasaulē būtu tādi kalpotāji gari, kas pilda Dieva uzdevumus, kas pakalpo katram cilvēkam, ko Pestītājs aicina? Un tā mēs saprotam, ka šie svētnīcā attēlotie eņģeļi savā ziņā var arī apzīmēt mūs.

Atcerēsimies, ko jau mēs lasījām, ka šie eņģeļi ir izgatavoti no zelta, no tā paša, no kā salīdzināšanas vāks. Un ja mēs sapratām, ka šī asinīm slacītā plāksne ir Jēzus Kristus, tad arī mums kā Viņa bērniem vajadzētu būt Viņam līdzīgiem, no tā paša materiāla. No dzimšanas mēs tādi neesam. Filipiešiem 2:5 ir rakstīts, lai mums būtu tāds prāts, kāds Jēzum Kristum. Tas ir - lai mēs esam no tā paša materiāla, no tā paša dārgā zelta, no kura sastāv Jēzus Kristus raksturs un Viņa dzīves veids. Un šajā svētnīcas salīdzinājumā mēs atrodam norādi uz to ceļu, kā tas ir iespējams.

Daudzās vietās Svētajos Rakstos ir minēts zelts, kā tas tiek attīrīts, kausēts. Tas nonāk karstā ceplī un tiek kausēts ugunī, augstā temperatūrā, un tikai tad attīrās visi piemaisījumi un metāls kļūst tīrs. Un tādā veidā mums jātiek kausētiem, lai mums būtu tāds prāts kā Jēzum Kristum un lai mēs būtu tie ķerubi, kas ir no viena materiāla ar salīdzināšanas plāksni, ar to, kas slacināta asinīm.

Un vēl vienu svarīgu mācību mēs varam šeit atrast. „Tā, ka ķerubi izpleš savus spārnus pāri vākam un ar saviem spārniem apklāj salīdzināšanas vāku, un viņu sejas lai ir [kādas?] vērstas viena pret otru un tās lūkojas uz salīdzināšanas vāku.” (20.p.) Šeit mēs varam saskatīt mājienu uz mūsu savstarpējām attiecībām. Cilvēki ne vienmēr skatās cits cita sejā. Kad cilvēks novērš savas acis? Tad, kad viņš ir dusmīgs, tad, kad viņam ir naids pret kādu. Viņš negrib tādu redzēt un dzirdēt. Viņš novēršas. Kad cilvēks nerunā patiesību, viņš parasti nevar skatīties acīs. Dažreiz novērš acis tad, kad ir kaut ko parādā un negrib to atzīt vai negrib atdot, negrib nokārtot. Kur ir kāds parāds, kur ir kāda vaina, kur ir kāda neapmierinātība, tur cilvēki neskatās viens otram acīs un viņu sejas nav vērsti vienam pret otru.

Šeit ir rakstīts, ka ķerubu sejām jālūkojas uz salīdzināšanas vāku. Tā ir tā vieta, kur mēs varam viens otru pieņemt, tā ir tā vieta, kur varam viens otru izprast, viens otram piedot un arī viens otru iemīlēt - ja mūsu acis būs vērstas pret salīdzināšanas vāku, kas ir slacināts ar asinīm, tas ir – pret Jēzu Kristu.

Ja mūsu acis būs vērstas uz otra vainām, tad mēs nevarēsim ne mīlēt, nedz arī uzticēties. Ja mūsu sejas būs vērstas uz to, kas otram mugurā, kas otram pieder, tad arī var gadīties, ka radīsies skaudība un naids, un neizpratne, un nenovīdība. Arī tad, ja mēs raudzīsimies viens uz otra raksturu, var notikt, ka mēs negribēsim viens otru redzēt. Bet ja mēs tā raudzīsimies uz salīdzināšanas vāku - es raudzīšos un tu raudzīsies, un mēs visi raudzīsimies, un mūsu acis būs pievērstas tam, ko mēs tur redzēsim? Es redzēšu tur savu grēku. Tu tur redzēsi savu grēku. Es redzēšu tur savu cerību un tu redzēsi tur savu cerību. Un tā mēs varēsim raudzīties viens otram sejā un mēs varēsim iet kopā, lūgt kopā un cīnīties kopā, labu vēlēt viens otram, jo izrādīsies, ka tas galvenais mums ir kopīgs. Raudzīsimies uz to galveno un aizmirsīsim vienu vai otru lietu, kas varētu likt mums novērst savu vaigu vienam no otra!

„Un šeit Es ar tevi sastapšos; no salīdzināšanas vāka virsus, no vietas starp abiem ķerubiem, kas atrodas virs liecības šķirsta, Es runāšu uz tevi visu, ko Es tev pavēlēšu priekš Israēla bērniem.” (2. Mozus 25:22) Dievs grib runāt uz tevi un Dievs grib runāt uz mani pamācības un iepriecinājuma vārdus. Bet Viņš gaida, ka mūsu sejas būtu vērstas vienam pret otru un ka mūsu acis būtu pievērstas salīdzināšanas vākam, tas ir Golgātas krustam un tur mūsu visu dēļ upurētajam Dieva Dēlam.