Māras rūgtie ūdeņi

 

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

Tad viņi nonāca Mārā, bet nevarēja Māras ūdeni dzert tā rūgtuma dēļ; tāpēc tās vietas vārdu sauc: Māra [Rūgtums]. Un tauta kurnēja uz Mozu, teikdama: "Ko mēs dzersim?" Tad viņš sauca uz To Kungu, un Tas Kungs viņam norādīja koku; un viņš to ielaida ūdenī, un ūdens kļuva salds.” (2. Mozus 15:23-25)

Tas bez šaubām tā ir bijis un tas bija brīnums. Bet kāpēc tas ir aprakstīts Bībelē? Noteikti tāpēc, ka man un tev no šī brīnuma ir jāsmeļ ieprieca savai dzīvei. Mēs katrs pazīstam rūgtos ūdeņus, kas mums šajā dzīvē ir jādzer bieži.

Viņa sacīja tām: "Nesauciet mani – Naomija [Jaukā], bet sauciet mani - Māra, jo Visuvarenais man ir licis pieredzēt daudz rūgtuma. Pilnībā es aizgāju, un tukšai Tas Kungs man ir licis atgriezties. Kādēļ jūs mani saucat Naomija, ja Tas Kungs mani ir pazemojis un Visuvarenais mani ir apbēdinājis?" (Rutes 1:20-21)

Šai sievietei bija vīrs un pieauguši dēli, bet viņa tos visus zaudēja. Viņa zaudēja arī savu turību un iedzīvi. Tik rūgts bija biķeris, kas viņai bija savā dzīvē jādzer, ka viņa sacīja: „Sauciet mani: Māra, kas nozīmē sarūgtinātā jeb rūgtā.”

Vai viņa ir vienīgā, kam šāds vai līdzīgs biķeris dzīvē ir jādzer? Atbildi varam atrast Bībelē. „Tā ēģiptieši verdzināja Izraēla bērnus ar smagiem darbiem. Tie darīja viņu dzīvi sūru ar smagiem darbiem pie māliem un ķieģeļiem un visādiem darbiem laukā, un visādiem citiem darbiem, kurus tie nežēlīgi uzlika viņiem.” (2. Mozus 1:13-14)

Pēc grēkā krišanas darbs bieži vien cilvēku neiepriecina. Un arī šodien ir daudz cilvēku, kas ir sarūgtināti par saviem dzīves un darba apstākļiem. Tā tas bija jau arī toreiz – Ēģiptē. Ēģiptieši izraēliešu dzīvi padarīja rūgtu. Cilvēks cilvēkam sarūgtināja dzīvi. Vai šie laiki ir pagājuši? Vai mēs šodien dzīvojam apstākļos, kuros cilvēki cits citam vairs sarūgtinājumus nesagādā? 2. Timotejam 3. ir rakstīts, ka pēdējās dienās nāks briesmīgi laiki. Kas ir šo briesmu avots? Jo cilvēki… būs patmīlīgi, nežēlīgi, nesaderīgi, nesaticīgi. Pēdējā laikā īpaši redzama zīme būs tā, ka cilvēki cits citam dzīvi padarīs rūgtu un nepanesamu.

Ēģiptieši bija citas tautas cilvēki, tiem bija cita ticība un cita ideoloģija. Var saprast, ka viņi nerēķinājās ar izraēliešiem kā ar cilvēkiem un padarīja viņu dzīvo rūgtu. Bet sarūgtināt var un prot arī mums vistuvākie cilvēki.

Bet brālis brāli nodos nāvē un tēvs dēlu; un bērni celsies pret vecākiem un tos nonāvēs.” (Mateja 10:21) Lasot šo pantu likās, vai tas tā maz var būt, ka bērns ceļas pret tēvu vai māti un to nonāvētu? Bet notiek tā: dēls vai meita ar savu nekrietno dzīvi, saviem neapvaldītajiem nerviem sagādā sarūgtinājumu saviem vecākiem un vistuvākajiem cilvēkiem. Ne tikai bērni saviem vecākiem, bet arī vecāki saviem bērniem, un tikai debesīs ir pierakstīts, cik aizgāja priekšlaicīgā nāvē, tāpēc, ka viņiem dzīvi padarīja rūgtu vistuvākie cilvēki un draugi.

Ja esat slimojis ar kādu aknu vai žultsvadu slimību, tad zināt - lai ko nogaršotu, viss šķiet rūgts. Tas tāpēc, ka rūgtums ir jau iekšā. Lai ko arī neēstu, visam ir jūtama rūgtuma piegarša. Tāpat tas ir arī ar garīgo sadzīves rūgtumu, par kuru mēs runājām. Rūgtuma iemesls jeb sakne bieži vien ir paša cilvēka sirdī, raksturā vai apziņā.

Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu, pielūkodami, ka neviens nezaudētu Dieva žēlastību, lai nekāda rūgta sakne, augstu izaugusi, jums nekaitētu un daudzi ar to netiktu apgānīti.” (Ebrejiem 12:14-15)

Tāda rūgta sakne, kas aug cilvēka raksturā, viņa ieradumos, tā var apgānīt un sarūgtināt pašu cilvēku, viņa tuvākos un arī apkārtējos. Kas ir šī rūgtā sakne? Visbiežāk tā ir patmīlība, augstprātība, dusmas, nepacietība, citi grēki un rakstura vājības.

Mateja 26. nodaļā ir aprakstīta Kristus lūgšana Ģetzemanes dārzā:

Tad Jēzus aiziet ar Saviem mācekļiem uz kādu vietu ar nosaukumu Ģetzemane un saka mācekļiem: "Nosēdieties šeit, Es paiešu tālāk un pielūgšu Dievu." Un Viņš ņēma Sev līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus un sāka skumt un baiļoties. Tad Viņš saka tiem: "Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā." Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: "Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi." (Mt. 26:36-39)

Kristus dvēseles bailēs lūdz savu Tēvu: „Ja tas ir iespējams, lai šis biķeris man nebūtu jādzer.” Kāpēc šis biķeris bija tik rūgts? Šo biķeri rūgtu padarīja ne tikai sātans, bet arī cilvēki. Cilvēki bija tie, kas Glābēju zaimoja, apsmēja un piesita pie krusta. Un katrs grēcinieks ir tas, kas šajā biķerī ielēja savu rūgtuma pilienu. Bet ko par šo biķeri saka Jēzus? „„Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeru, vai tapt kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?"”(Marka 10:38)

Lai gan ir atšķirība starp to biķeri, ko dzēra Jēzus un starp to, kas mums kā cilvēkiem ir jāpārcieš, tomēr mēs neesam brīvi no tā rūgtuma biķera, kas tik ļoti baidīja mūsu Kungu un Glābēju. Arī cilvēkiem ir jādzer Māras rūgtie ūdeņi, jo tāda ir zemes dzīve, kuru mēs izdzīvojam.

Bībelē ir rakstīts par Mozus laikiem, ka Dievs Mozum norādīja kādu koku. Acīmredzot Mozus šo koku nogrieza un ielika ūdens avotā, tad tas tūliņ kļuva salds. Šajā notikumā, bez šaubām, var atrast kādu simbolu. Kas ir tas koks, kas var dzīves rūgtos ūdeņus padarīt saldus? Šis varētu būt Golgatas krusta koks. Tas ir Glābšanas avots, tas ir glābšanas un atjaunošanas simbols. Ja tas ienāk cilvēka dzīvē, ja cilvēks kļūst par Jēzus draugu, tad daudz kas viņa dzīvē var mainīties. Līdz ar to šī cilvēka apkārtne arī kļūst saldināta.

Glābējs arī sevi nosauca par Koku. „„Jo, kad to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?"” (Lūkas 23:31) Jēzus sevi sauca par koku, kas ir zaļš, kas nes krāšņos Gara augļus. Šo Koku Golgatas kalnā cirta. Šis Koks – mūsu Kungs un Glābējs, Viņa mācība un personība, ir tā, kas spēj Māras rūgtos ūdeņus pārvērst un darīt atkal saldus.

Tā sodība guļ uz Viņu, caur ko mums miers nāks.” (Jesajas 53:6 (Glika tulk.))

Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:5b)

Mēs ilgojamies pēc miera, mēs cīnāmies par mieru, bet cenu, kas bija jāmaksā, lai cilvēku dzīvē ienāktu miers un garīgs līdzsvars, šī cena tika samaksāta pie Golgatas krusta. Kristus atņem rūgto grēka sakni no cilvēka sirds. Viņš ir vienīgais, kas spēj to izdarīt. Cilvēks, kas dzer, nodara ļaunumu sev, savai ģimenei un sabiedrībai. Visi cīnās pret to. Bet ar kādiem panākumiem? Bet pietiek tādam cilvēkam patiešām nonākt saskarē ar Jēzu Kristu. Viņam nevajag nekādu vietu, kur ārstē, nekādas sevišķas zāles. Viņš kļūst brīvs. Un tas pats notiek ar citām rūgtām saknēm mūsu dzīvē. Tas pats notiek arī ar cilvēka kāri pēc baudām, patmīlību, dusmām, ar visām tām rūgtajām saknēm, kas cilvēku padara neciešamu un nederīgu sabiedrībai, neciešamu arī pašam sev.

Saskare ar Jēzu Kristu, ar to, kas ir zaļojis un ir miris pie Golgatas krusta, cilvēku var pārvērst un tā tas arī notiek. Piemēram, tarsietim Saulam saskare ar Kristu pie Damaskas vārtiem deva ne tikai jaunu izpratni, bet arī jaunu raksturu. Sauls, pirms viņš bija sastapis Jēzu Kristu, viņš staigāja apkārt šņākdams dusmās. Viņam bija nepareiza ticība, bet vēl vairāk, viņš gribēja savu izpratni uzspiest cilvēkiem ar varu. Tos, kas viņa izpratni nepieņem, tos Sauls bija gatavs nomētāt ar akmeņiem vai likt cietumā. To viņš arī darīja un bija saņēmis attiecīgas pilnvaras.

Bet, kāds viņš kļuva, kad viņš dzīvē saskārās ar Jēzu Kristu? Viņš sacīja: „Es visiem gribu kalpot. Es jūdiem esmu jūds, es grieķiem esmu grieķis, ka tikai kādu mantotu.” Un to Sauls arī centās darīt. Viņš arī sacīja - kurš tiek kārdināts, un kuram es līdzi nedzīvotu? Kuram ir kāda vajadzība, un es šai vajadzībai nejustu līdzi un necenstos viņam palīdzēt?

Kad Viņa mācekļi Jēkabs un Jānis to redzēja, tie sacīja: "Kungs, ja Tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina."” (Lk. 9:54) Tie bija Kristus mācekļi. Tiem bija, kā mēs šodien sakām, pareizā ticība, bet, lūk, kāds rūgtums pret cilvēkiem! Un kādu sarūgtinājumu viņi bija gatavi nest apkārtējai pasaulei! Tāds bija Jēkabs un arī Jānis. Bet kā mēs vēlāk pazīstam Jāni? Kas ir rakstīts un aprakstīts par Jāņa vecumdienām? Jānis pazīstams kā mīlestības māceklis. Un ir aizkustinoši aprakstīts, to rakstījis vēsturnieks Eisēbijs, ka Jānis Efezā jau bija vecs sirmgalvis un, ka viņš bija pēdējais no mācekļiem, kas Jēzu Kristu vēl pazina personīgi. Un, kad pie Jāņa nāca draudzes locekļi pēc kādas pamācības, tad viņam vienmēr bija kāds padoms – un jūs šo padomu zināt – tā bija mīlestība.

Tāds bija šis mīlestības māceklis, bet viņš nebija tāds no dzimšanas. Mēs kādreiz priecājamies, kad draudzē ir ienācis kāds krietns cilvēks ar labu raksturu. Tas, kāds raksturs mums ir no dzimšanas, vēl maz ko nozīmē, bet lielais jautājums ir, vai mēs esam nonākuši saskarē ar Jēzu Kristu un, vai Viņš ir mūsos izdarījis pārvērtību? Un tā tas notika ar Kunga mācekli Jāni, kuru sākumā Jēzus pats raksturoja kā pērkona dēlu, un vēlāk visa pasaule šo pērkona dēlu raksturoja kā mīlestības mācekli.

Mīļie, virs zemes rūgtie avoti ir un būs. Rūgtā ūdens upes tecēs līdz pat Kristus atnākšanas dienai. Mēs to nevaram novērst, lai cik tuvu mēs arī nenāktu Jēzum Kristum un Viņa evaņģēlijam, bet mēs varam paši neaplipt ar šo rūgtumu. Pasaulē ceļ trauksmi un raksta avīzēs par to stafeti, ko viens otram nododam. Viens otru aizkaitina, padara īgnus, īgnais darbā satiekas ar trešo un nodod viņam šo sarūgtinājumu tālāk. Un tā mēs viens otru kaitinām un sarūgtinām. Tas notiek ģimenē, kolektīvā un visā sabiedrībā. Mēs varam izstāties no šīs ķēdes. Mēs varam nenest ļaunumu un rūgtumu, ko pasaulē cilvēki sniedz cits citam.

Un mēs grūti strādājam savām rokām. Mūs lamā, un mēs svētījam; mūs vajā, un mēs paciešam.”(1. Korintiešiem 4:12) Ar šādu pacietību mēs varam ne tikai sevi pasargāt no grēka, no dusmām un no ļaunuma, kas ir pasaulē, bet mēs varam arī daudz darīt, lai saldinātu mūsu apkārtni ar mieru, cerību un saticību.

ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari.”(Jņ. 15:5) Ja mēs sakām, ka šis Vīnakoks ir tas koks, kas var Māras ūdeņus padarīt saldus, ja Viņš to var, vai tad tas mazais zariņš arī to nespēj? Kristus saka, ka mēs esam tie zari. Ja mēs dzīvojam savienībā ar Jēzu Kristu, tad mēs arī protam un mums ir jāprot saldināt to rūgtumu, ko dzīve nes daudziem cilvēkiem mūsu apkārtnē.

Lai mēs šo uzdevumu varētu izpildīt, mums ir vajadzīgas divas lietas: pirmkārt, mūsos ir jābūt miera, cerības un ticības atmosfērai. Es varu būt ticīgais, es varu būt sludinātājs un zināt Bībeli no galvas, bet, ja manis paša dvēsele nav līdzsvarota, tajā nav miera un pacietības, manā sirdī nav nekādas gaismas, tad es nevienam nevaru palīdzēt, es nevaru nest ģimenē ne mieru, ne saticību un cerību.

Mums ir jātiecas pēc tā, lai mēs paši būtu miera ļaudis, lai mūsos būtu tā gaišā cerība, kuru Kristus atnāca mums dot. Mēs dzīvojam izmisuma laikos. Lai gan cilvēki negrib atzīties, bet dzīve pati parāda, cik dziļa ir bezcerība un izmisums katrā domājošā cilvēkā. Bet mums taču ir cerība! Mēs taču zinām, kas notiek un Kā rokās mēs esam. Vai mūsu noskaņojums un dvēseles stāvoklis atbilst tai cerībai, ko mēs zinām, vai tā ir tikai teorija, kas mūsu dzīvēs nekādas pārmaiņas neienes?

Otrs, kas ir vajadzīgs – mums ir vienmēr jābūt gataviem šo cerību, gaismu un mieru, kas mums ir, nest arī citiem cilvēkiem ap mums. Tā tikai mēs varam saldināt daudz rūgtu ūdeņu mūsu apkārtnē, gan tuvākā, gan arī tālākā.

Es gribu pastāstīt vienu gadījumu, kur izlasīju kādā grāmatā, kurā lielākoties tiek runāts par laulības dzīvi, par ģimenes saticību. Šajā grāmatā ir aprakstīts kāds laulāts pāris, kas svinēja zelta kāzas, tātad viņi kopā bija dzīvojuši jau 50 gadus. Visā apkārtnē zināja, ka viņi dzīvo ļoti kārtīgi, mīļi un saticīgi. Zelta kāzu viesībās bija jauni cilvēki, precēti, varbūt arī neprecēti, un viņi jautāja tam saimniekam:

„Kā jūs tā varējāt nodzīvot, mēs esam jauni un arī mēs gribētu tā nodzīvot, bet mums tā neizdodas.” Vecais vīrs pasmaidīja un sacīja:

„Jā, tur ir kāds noslēpums!”

„Vai mēs šo noslēpumu varētu uzzināt?”

„Jā,” vīrs saka, „jūs to varat uzzināt, un es jums to arī parādīšu un jūs to varēsiet redzēt.”

Jautātāji kļuva ziņkārīgi.

„Kāzu dienā sievas tēvs man iedeva mazu paciņu un sacīja: „Te ir viss, kas tev ir vajadzīgs.” Es jums tūlīt parādīšu, kas tajā paciņā bija.”

Viņš izņēma no kabatas zelta pulksteni. (Agrāk zelta pulksteņu bija vairāk.) Vīrs teica: „Sievas tēvs man uzdāvināja pulksteni, tagad, lūdzu, apskatiet to.” Šādiem zelta pulksteņiem bija tāds vāks, kuru atvērt varēja piespiežot. Viņi atvēra vāku. Tā iekšpusē bija iegravēti pieci vārdi: „Pasaki Sārai kaut ko patīkamu.” Sāra bija viņa sievas vārds. Šis vīrs sacīja: „Mans sievastēvs sen jau dus kapos, bet viņa padomu es ieraugu katru reizi, kad paskatos pulkstenī. Šis pulkstenis kalpo man līdz šai dienai. Kad paskatos pulksteni, katru reizi ieraugu šos vārdus: „Pasaki Sārai kaut ko patīkamu.

Jāsaka atklāti – kad šo notikumu izlasīju, ļoti nožēloju, ka man neviens nav šādu pulksteni uzdāvinājis. Es domāju, ka kāds rūgts brīdis mūsu ģimenē būtu ticis aiztaupīts, ja man šāds pulkstenis būtu bijis kabatā. Bet ne to es jums gribēju sacīt. Kaut arī mums būtu tāds padoms, tāds atgādinājums, kaut manā un tavā priekšā vienmēr būtu šāds pulkstenis, kas atgādinātu: „Pasaki kaut ko, kas nes mieru, prieku. Pasaki to savai vīramātei, savai sievasmātei, jo arī veciem cilvēkiem miers un cerība ir ļoti vajadzīgi. Pasaki kaut ko par Jēzu tam cilvēkam, kas rūgtuma pilns iet tev garām, pasaki viņam kaut ko, kas spēj viņam palīdzēt un vērst viņa skatu uz augšu.”

Mīļie, būsim miera ļaudis! Jēzus nāca un saldināja daudzu siržu rūgtos ūdeņus. Nāks diena, kad Viņš nāks uz šo zemi kā kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš. Pēc tās dienas uz mūsu zemes vairs netecēs neviens rūgtuma avots. Tādu nebūs dabā un arī cilvēku dzīvē. Bet vai mēs pratīsim tādā zemē dzīvot? Vai mēs būsim to iemācījušies, vai mēs derēsim Dieva Valstībai? Lai Dievs mums palīdz, ka mēs šodien būtu Prieka Vēsts nesēji un reiz varētu atrasties tur, kur nebūs vairs rūgtu avotu, lai mūsu sirdis būtu tādas, ka mums tur būtu vieta!