Es esmu Alfa un Omega

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

Un Viņš man sacīja: „Ir noticis. Es esmu Alfa un Omega, Sākums un Gals. Es došu izslāpušajam bez maksas no dzīvības ūdens avota.”” Atklāsmes 21:6

Atkal Dievs mums ir dāvājis vienu dienu, kurā mēs varam atkal kavēties pie šī dzīvības ūdens avota. Un pirms mēs pie šī avota nākam, lai tur veldzētu savas slāpes pēc miera, pēc prieka, pēc taisnības, mēs pakavēsimies pie tās domas, kas ir izteikta šajā pantā. Es esmu Alfa un Omega, Sākums un Gals. Kādā nozīmē Kristus ir visa sākums un arī visa nobeigums?

1. Mozus 1:1 mēs lasām, ka iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Tas bija trīsvienīgais Dievs. Mēs zinām, ka arī Kristus piedalījās, un Viņš bija tiešais šī darba veicējs. Un mēs atrodam jau šeit pat 1. nodaļā nepārprotamus pierādījumus – tas ir Kristus spēks. 27. pantā mēs lasām: „Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” Un iepriekšējā pantā Dievs saka: „Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla.” Tātad dievība runā daudzskaitlī.

Kam tad Dievs runāja? Bez šaubām tā bija saruna starp Tēvu un Dēlu. Tēvs apspriedās ar savu Dēlu, un viņi radīja cilvēku pēc dievišķas līdzības. Tas ir – ar brīvas gribas dāvanu. Cilvēkam tika dota brīva griba rīkoties, brīva izvēle kā pašam Dievam. Ādams, pirmais cilvēks šo brīvo gribu izlietoja, lai novērstos no Radītāja. Kristum arī bija brīvā griba, un Viņš izlietoja šo brīvo gribu, lai nāktu uz šo zemi un mirtu par Ādama grēku.

Tā Jēzus Kristus kļuva par mūsu eksistences pirmsākumu, jo Viņš mūs ir radījis, Viņš ir arī zemi radījis. Un ja mēs gribētu jautāt katram priekšmetam pēc tā izcelsmes, tad katrai lietai dabā un katrai dzīvai būtnei būtu jāliecina, ka tās pirmsākums ir Kristus. Kristus ir pats sākums, tas, no kā es esmu cēlies vai esmu cēlusies.

Bet Kristus kļuva arī par mūsu vienīgo cerības avotu. Ja cilvēkam ir tāda cerība, mēs zinām, ka cerība ir katram cilvēkam, neticīgam cilvēkam tā cerība ir tāda miglaina, nav tik skaidri izteikta. Bet bez cerības neviens cilvēks nepiedzimst. Un neviens cilvēks arī bez tās nevar dzīvot. Un ja mēs uzdotu jautājumu – kāds pamats ir cilvēkam cerēt? Uz labu nākotni, uz labu iznākumu, uz kaut kādu gaismu nākotnē? Tad atbilde būtu, ka šī vienīgā cerība ir Kristus. Šīs cerības avots ir tikai viens – tas ir Jēzus Kristus.

Bet, tā kā bērniem ir asinis un miesa, tad arī Viņš tāpat to ir pieņēmis, lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir, velnu, un atsvabinātu visus, kas visu mūžu nāves baiļu dēļ bija verdzībā.” (Ebrejiem 2:14,15) Vienīgais cerības uzvarēt nāvi avots ir Jēzus Kristus. Viņš ļāva izliet savas asinis, lai mums būtu grēku šķīstīšanās avots. Ja nebūtu šī avota, tad katrs mazākais grēks, kas varētu rasties cilvēku domās vai cilvēka jūtās un, protams, arī viņa vārdos un darbos, būtu nedziedināms. Tā kā ļaundabīgs audzējs. Katrs grēks kļūtu par iemeslu cilvēku bojāejai.

Bet Jēzus ir izlējis savas asinis, lai arī grēciniekam būtu cerība. „Tādēļ arī Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu.” (Ebrejiem 7:25) Mums ir aizstāvis pie Dieva troņa. Ja arī pasaule izskatās pēc nejēdzības, pēc haosa, un šis haoss draud mūs aprīt, tad mums tomēr vēl ir cerība. Un šī cerība ir Kristus. Lai sagādātu mums šo cerību, Kristus ir augšāmcēlies. Un tāpēc par Viņu ir rakstīts, ka Viņš vienmēr dzīvo, lai mūs aizstāvētu.

Kādreiz kāds cilvēks, sevišķi kāds gados vecāks cilvēks slims domā par to, kāpēc viņš dzīvo. Tēvs saka – man vēl ir jādzīvo, man vēl ir bērniem kāda palīdzība jāsniedz. Man vēl ir jādzīvo, lai es varētu palīdzēt saviem mīļākajiem cilvēkiem. Un tāds ir cilvēka dzīves mērķis. Ja mēs jautājam – kāpēc Kristus ir augšāmcēlies? Un kāpēc Kristus šodien ir dzīvs? Svētie Raksti saka: „Viņš ir vienmēr dzīvs, lai mūs aizstāvētu.” Viņš it kā saka pats sev – Man ir jādzīvo, jo citādi visi grēcinieki būtu bez aizstāvja.

Viņš seko līdzi mūsu cīņām. Un mūsu cīņas grib novest arī līdz uzvarai. Viņš būs arī visu mūsu cerību piepildītājs. „Tiem vairs nebūs bada, tiem vairs neslāps, ne saule, ne cits kāds karstums tos nespiedīs, jo Jērs, kas pašā vidū, goda krēsla priekšā, tos ganīs un tos vedīs pie dzīvības ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm.” (Atklāsmes 7:16,17)

Arī mūžībā mūsu laimes un mūsu prieka gādātājs ir Kristus. Kristus funkcija nebeidzas ar to, ka Viņš mūs ir radījis. Un radījis mums brīnišķīgu mājvietu, un ir devis savus likumus, lai mēs varētu laimīgi dzīvot. Viņš varētu savu darbību ar to arī ierobežot. Bet Kristus ar to nav ierobežojies. Viņš ir nācis, lai mūs šķīstītu, lai mums, kas esam nomaldījušies, atvērtu ceļu atpakaļ uz laimi. Bet arī ar to Viņš neaprobežojas. Viņš pats grib būt ar mums visā mūžībā, lai mēs Viņa sabiedrībā varētu šo mūžīgo laimi baudīt.

Mēs zinām, ka mūsu planēta nepieder pie lielākajām, ievērojamākām, tā nav arī pārāk tuvu tai vietai, kur ir Dieva tronis. Bet pravieši raksta, ka tieši mūsu planēta būs visa Universa centrs un galvaspilsēta. Un Kristus mājos tieši šeit, uz mūsu planētas. Jo tā ir tā vieta, kur ir atklājusies Viņa vislielākā mīlestība. Šeit ir iegūta vislielākā uzvara. Šeit, uz šīs planētas dzīvos būtnes, kuras Kristus ar visdziļākajām mīlestības saitēm ir saistījis ar savu sirdi. Un šeit, cilvēces vidū, Viņš grib pavadīt visu Mūžību.

Tāpēc Kristus ir iesākums un gals visas mūsu planētas vēsturē. Viņš bija pie mūsu zemes aizvēsturiskajiem laikiem, par kuriem mums nav nekādu drošu ziņu, kā tikai tās, kas ir 1. Mozus grāmatā. Un Kristus būs arī visos nākamajos aizvēsturiskajos laikmetos. Viņš būs arī šīs zemes valdnieks un šīs zemes iedzīvotājs.

Bet tas, kas līdz šim visai mūsu zemei, tas Viņš ir arī katram atsevišķam cilvēkam. Viņš arī mūsu personīgajā dzīvē ir mūsu pestīšanas iesākums un arī nobeigums. Viņš, protams, stāvēja pie mūsu šūpuļa. Ar Viņa svētību pasaulē nāk katrs cilvēku bērns, un arī tad, kad mēs sākām apzināties savu dzīvību un dzīvi, tad Jēzus bija tas, kas mūs sargāja, Jēzus bija tas, kas mūs saudzēja, kas mums deva izdevību atzīt glābšanas ceļu.

Ja mēs atskatīsimies uz savu pagātni, uz savu biogrāfiju, tad nav grūti atzīt tos krustceļus un tos darbus, kurus Kristus ir darījis. Kristus mūs ir apturējis un mīļi aicinājis pie sevis. Kristus Gars uz mums runā no agras bērnības. Un tas mūs aicina un aicinās arī turpmāk. Un, ja mēs esam nākuši pie Viņa un esam lūguši, lai Viņš mūs pārveidotu debesīm, tad arī šo darbu Viņš apņemas veikt un novest līdz galam. „Būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.” (Filipiešiem 1:6)

Jēzus Kristus diena, tā ir tā diena, kad Viņš izglābtos ievedīs savās Tēva mājās. Bet kas mūs gatavo šai dienai? Viņš pats arī gatavo šai dienai. Tā kā kādreiz studentus tie paši pasniedzēji gatavo eksāmeniem un paši viņi arī pieņem eksāmenus. Un paši arī izlemj. Tā arī visaugstākajā mūžības skolā Kristus ir iesākums, Kristus ir tas, kas mūs pieņem, kas mūs aicina nākt, Kristus mūs sagatavo, Kristus arī beigās mūs novērtēs un arī pasniegs mums mūžīgās dzīvības vainagu.

Mēs lasījām Atklāsmes grāmatā: „Es esmu Alfa un Omega.” Alfa un omega ir grieķu alfabēta pirmais un pēdējais burts. Un šo izteicienu Jēzus lieto, lai parādītu, ka Viņš ir pats sākums un pats gals. Bet šis salīdzinājums ar alfabētu pasaka mums vēl ko daudz vairāk. Mums burts a ir vajadzīgs gandrīz katrā valodā. Un arī burts o. Un ja mēs gribētu latviski runāt un iztikt bez šiem diviem burtiem, mēs ļoti maz ko varētu pateikt. Un Kristus saka, ka Viņš ir mūsu dzīves A un O.

Tā kā mūsu valoda nevar iztikt bez šiem diviem burtiem, tā būtu nabadzīga, aprobežota. Tā arī mūsu dzīve nevar iztikt bez Jēzus Kristus katrā solī. Jēzum ir jāpiepilda mūsu dzīves katra diena, katrs mūsu dzīves solis. Pārāk maz, ja Viņš ir tikai iesākums un nobeigums. Ja mēs sastopamies ar Viņu tikai vienreiz nedēļā vai arī tikai dažas reizes mūsu dzīvē. Bet tos, kuru dzīve ir piepildīta ar Jēzu Kristu, kā mūsu valoda ir piepildīta ar burtiem, tad tāda dzīve būs pilnīga. Tā būs pilnvērtīga. Un tādus cilvēkus Kristus dienā pievienos debesu ģimenei.

Mēs lasām Dieva Vārdu lūgšanas stundā tāpēc, lai Dieva Vārds mums atgādinātu mūsu lielās vajadzības. Un patiesībā, ja mēs no tāda redzes viedokļa lasām Bībeli, tad mēs atrodam, ka gandrīz katrs pants un katrs temats atbild uz jautājumu – kas man kā cilvēkam ir vajadzīgs? Ko man no mana Dieva vajadzētu izlūgt? Un ko Viņš ir gatavs man dot? Un tā arī šodien mēs lasījām par Kristu. Par dzīvo ūdens avotu, par mūsu dzīves sākumu un visas dzīves galveno saturu. Lūgsim, lai mēs varētu saprast, kā tas ir – piepildīt ar Kristu savu ikdienu; ko tas praktiski nozīmē, ka Kristus būtu mans ikdienas piepildītājs.