Jēkabs un Ēsavs

Viena no svarīgākajām evaņģēlija mācībām ir par diviem ceļiem. Tā ir ļoti vienkārša un tomēr tik daudz cilvēku nesaprot, ka ceļš ir jāizvēlas jau pašā sākumā. Atkarībā no tā, kādu ceļu izvēlamies, mēs nonāksim attiecīgajā vietā. Mēs nevaram raudzīties uz ceļa ērtumu. Platais ceļš dabīgi, ka būs ērts, it kā drošāks, jo pa to staigā vairāk cilvēku. Bet mums ir jāskatās, kas ir šī ceļa galā, platā ceļa galā ir mūžīga pazušana. Bet šaura ir tā taka, kas ved uz dzīvību.

Šo patiesību Dievs mums parāda caur dažādu cilvēku dzīvēm, kā viņi izvēlas vienu vai otru ceļu, parāda, kādas ir šīs izvēles sekas. Kā zīmīga ilustrācija var kalpot divu vīru dzīve, kas aprakstīta 1. Mozus 25:27: „Un zēni pieauga, Ēsavs kļuva izveicīgs mednieks, lauku cilvēks, bet Jēkabs bija klusas dabas vīrs un mājoja teltīs.” Viņi bija dvīņi, bet ne vienādas dabas. Dažreiz ir dvīņi, kurus ir grūti atšķirt, kuriem ir vienādas tieksmes, raksturi, spējas un dotības. Bet šajā gadījumā mēs redzēsim, ka tad tā gluži nebija. Šis pants mums uzrāda lielu atšķirību. Bet ja mēs tālāk izsekosim šai vēsturei, redzēsim, ka tur ir arī daudz kā kopēja, ka šie dvīņi daudzās lietās bija arī līdzīgi viens otram.

Ēsavs bija prasmīgs un gudrs mednieks, viņš bija spēcīgs, veikls un vīrišķīgs cilvēks, noaudzis spalvains un droši vien arī iededzis saulē. Tajā laikā bija ļoti svarīgi zināt, kurš ir pirmdzimtais, jo tam pienācās divkārša mantojuma tiesa, kā arī garīgais mantojums, viņam vajadzēja būt cilts priesterim. Dzemdībās tomēr ievēroja, kurš piedzima pirmais, un tas bija Ēsavs. Ēsavs zināja, ka viņš ir sava tēva Īzaka mantinieks, bet garīgo mantojuma daļu Ēsavs vērtēja vājāk. Viņš nepriecājās par tēva garīgajiem piedzīvojumiem un apsolījumiem, kurus Īzakam devis Dievs.

Es dzirdēju par kādu cilvēku, kurš bija nācis pie Kristus un ienācis arī draudzē. Visi, protams, interesējās, kā viņš nācis no neticīgas ģimenes, kurā pārējie nebija ticīgi. Izrādījās, ka viņam bija citādas tieksmes nekā brāļiem. Māte bija ticīga, pareizticīgā, bet par viņas ticību interesējās tikai viens no viņas dēliem, pārējiem bērniem tā bija vienaldzīga.

Te mēs redzam, ka Ēsavam nebija tādas garīgas intereses un viņš savu pirmdzimtību vērtēja tikai tāpēc, ka tas bija gods un tas garantēja lielas materiālās priekšrocības. Viņa draugi bija kalnieši. Ēsavam šie jaunieši patika, jo viņi bija veikli, drosmīgi, jautri un arī labi mednieki. Viņš labprāt piedalījās skaļās izpriecās un svētkos, kas saistīti ar dejām un elku kalpošanu; šajā sabiedrībā viņš arī atrada savu dzīves draudzeni, precīzāk - draudzenes. „Un Ēsavs bija četrdesmit gadus vecs, kad tas sev par sievu ņēma hetieša Bērija meitu Jūdīti un hetieša Elona meitu Basmati. Tās darīja sirdēstus Īzākam un Rebekai.” (1. Mozus 26:34-35) Redzams, ka pēc tā laika parašas Ēsavs atrada ne tikai vienu, bet divas draudzenes. Šeit nebija rakstīts, kādas Ēsava vedeklas bija –slinkas, rupjas vai nesaticīgas. Bet rakstīts ir tikai tas, ka viņu vecākiem bija grūti noskatīties.

Par Ēsava brāli Jēkabu bija rakstīts, ka viņš bija rāms. Viņam patika daudz domāt un plānot, viņa nodarbošanās gan arī bija saistīta ar dzīvnieku pasauli. Jēkabs nodarbojās ar lopkopību. Medīšanu viņš nepiekopa, nebija arī laika tam, bet domājot par rakstura īpašībām, varam sacīt, ka mednieka gars piemita arī viņam. Arī viņam bija vēlme pēc kāda ieguvuma, kas nebija stirna vai kalnu kaza, Jēkabs tēmēja augstākā mērķī. Tā bija Dieva svētīta dzīve. Gods piederēt Viņam un būt par Viņa kalpu.

Līdzīgi tam, kā Ēsavs, tikai ar lielāku neatlaidību un lielu pacietību viņš uzlūkoja šo medījumu, izsekoja tam pa pēdām. Ar lielu neatlaidību Jēkabs sargāja savu mērķu, un ar lielu gudrību un viltību viņš centās atrast īsto brīdi, lai šo augsto medījumu iegūtu, pēc kura viņš kāroja. Un, protams, tas, ko kāroja Jēkabs, bija kaut kas daudz lielāks, tad arī pacietība bija daudz lielāka, viņš bija tālredzīgāks par Ēsavu.

Salīdzinot ar Ēsavu, Jēkabs dzīvoja tālai rītdienai, bet Ēsavam interesēja tikai šodiena. Jēkabs nolika savas dzīves 14 gadus un sacīja: „Tas nav nekas, bet es gribu sasniegt savu mērķi.” Turpretim Ēsavs negribēja upurēt nevienu pašu dienu, bet to, kas iegūstams, gūt tūlīt.

Pirmdzimtības svētības bija vēl ļoti tālu. Kamēr abi brāļi bija tēva mājās, kamēr tēvs vēl bija dzīvs, no pirmdzimtības nebija nekāda ienākuma. To varēja gaidīt tikai tad, kad Īzaka vairs nebūs, tikai tad pirmdzimtība kaut ko nozīmēs, tāpēc Ēsavs ne visai šo pirmdzimtību ņēma vērā. Bet Jēkabs gaidīja īsto brīdi, lai šo pirmdzimtības svētību, kuru, kā bija redzams, Ēsavs ne visai vērtēja, iegūtu sev. „Un Jēkabs bija izvārījis viru, bet Ēsavs nāca no tīruma un bija izsalcis. Un Ēsavs sacīja Jēkabam: "Ļauj man ēst no tā sarkanā, tā sarkanā viruma, jo es esmu izsalcis," - tāpēc to dēvē par Edomu (Sarkanais)” (1. Mozus 25:29-30)

Kas notika Jēkaba sirdī, dzirdot Ēsava vārdus? Jēkabs domāja: „Nu ir īstais brīdis. Dod man to, pēc kā es tik ļoti kāroju.” Tā mēs saprotam, ka doma par pirmdzimtības svētībām Jēkabu nekad neatstāja. Viņš bija aizņemts, sēdēja pie galda un gatavojās ēst. Atnāca Ēsavs, kaut ko nesot. Tur bija kut kas par ko runāt, bet Jēkabam tas neinteresēja, viņa sirdī bija viena neatlaidīga doma.

Man pagājušajā nedēļā bija iespēja iepazīties ar un apmainīties ar dažiem vārdiem ar kādu cilvēku. Mums bija par ko parunāt, un kad viņš bija izgājis, es iedomājos, ka varbūt viņu vairs nekad nesatikšu. Vai tad tā bija, ka es neko viņam nevarēju pateikt par Dievu? Es tiešām neko arī nepateicu, jo tajā brīdī manas domas nebija pie tā. Ja man šī doma manā sirdī būtu bijusi neatlaidīga, un ieraugot kādu cilvēku, domāt, varbūt tā ir izdevība kaut ko teikt par Dievu. Varbūt tad tas būtu citādi. Savā laikā bija sludinātājs Balodis, kurš Dieva priekšā bija liels misionārs, viņam bija liela mīlestība pret dvēselēm, viņš vienmēr atrada vārdus, ar kuriem pieiet cilvēkiem.

Kādā gadījumā viņš apliecināja, ka savā dzīvē nav palaidis nevienu cilvēku, ar kuru nebūtu runājis par Dievu. Viņš stāstīja, ka jaunībā viņš daudz dabūjis staigāt kājām pa lauku draudzēm un ceļiem, un vienmēr apskatījies, vai pa ceļu neiet kāds cilvēks. Ja ievēroja no muguras nākam kādu cilvēku, tad viņš apsēdās grāvmalā un gaidīja, kamēr šis cilvēks atnāks. Tad pasveicināja un teica to, kas šo cilvēku varētu glābt. Un, ja viņš redzēja, ka priekšā kā mazs punktiņš iet cilvēks, tad viņš steidzās cik spēka, lai šo cilvēku panāktu, lai viņam kaut ko varētu pateikt. Tas bija cilvēks ar vienu mērķi un vienu domu, kas viņu nekad neatstāja, tāpat, kā sentēvam Jēkabam.

Lasām 1. Mozus 25:31-34: „Tad Jēkabs atbildēja: "Pārdod man papriekš savu pirmdzimtību." Un Ēsavs sacīja: "Man tā kā tā jāmirst, ko man tur līdz pirmdzimtība?" Un Jēkabs sacīja: "Zvēri man papriekš." Tad viņš zvērēja un pārdeva Jēkabam savu pirmdzimtību. Bet Jēkabs deva Ēsavam maizi un lēcu virumu, un tas ēda un dzēra un cēlās un aizgāja. Tā Ēsavs nicināja savu pirmdzimtību.

Varbūt ir savādi lasīt vārdus 32. pantā: „Man tā kā tā jāmirst, ko man tur līdz pirmdzimtība?” Pavirši lasot var likties, ka Ēsavs domā tā: „Ja tu man tagad neiedosi lēcu virumu, es nomiršu. Tad es vairs nebūšu pirmdzimtais.” Bet patiesībā tas nemaz tā nebija. Ēsavs atradās vietā, kur bija pieejama gan maize, gan ūdens, Ēsavs nebija bada nāves priekšā, bet varbūt tas nozīmēja to, ka mēs esam mirstīgi, es nezinu, kad miršu. Ēsavs varēja nomirt vēl ātrāk nekā viņa tēvs Īzaks, un tad no pirmdzimtības viņš nekā nebūtu guvis. Ēsavs varbūt domāja, ka nekad nekļūs par sava tēva mantinieku, šī doma ir arī saprotama, Ēsavs dzīvoja tikai šodienai, viņam interesēja tas, ko var redzēt acu priekšā. Bet, kas būs pēc pieciem vai desmit gadiem, un vēl tādas garīgas lietas, tas viņu interesēja maz. Ir rakstīts, ka Ēsavs nicināja savu pirmdzimtību.

Pēc šīs dienas pagāja daudz dienu un gadu, nekas nemainījās šajā ģimenē. Neviens neuzzināja, kas ir izēdis šo lēcu virumu. Neviens neuzzināja, ko Ēsavas bija zvērējis. Viņš vairāk nedomāja par to, kas toreiz bija noticis, nenožēloja to un nepriecājās par to. Kas bija ēdams, bija jau noēsts. Atteikšanās no pirmdzimtības viņu tajā laikā netraucēja, taču pienāca viņa dzīvē brīdis, kad šī vieglprātīgā un it kā neko nenozīmējošā izvēle pārvērtās skaudrā un neatgriezeniskā realitātē.

Tā daudz cilvēku pārkāpj Dieva likumu robežu, varbūt atsakās no uzticības vienā vai otrā lietā. Un pārkāpj arī veselā saprāta vai veselības likumu robežu, un skat, paiet gads un varbūt pat 10 gadi, un nekas tāds sevišķs vēl nenotiek. Tomēr stāsts par dvīņiem – Ēsavu un Jēkabu parāda, ka ceļa galā katrs tomēr nonāk pie tā mērķa, kādu ceļu viņš ir izvēlējies iet.

Ebrejiem 12:14-17: „Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu, pielūkodami, ka neviens nezaudētu Dieva žēlastību, lai nekāda rūgta sakne, augstu izaugusi, jums nekaitētu un daudzi ar to netiktu apgānīti, lai neviens nebūtu netikls un zemisks kā Ēsavs, kas savu pirmdzimtību ir pārdevis par vienu ēdienu. Jo jūs zināt, ka arī pēc tam, gribēdams iemantot apsolījumu, viņš tika atmests, jo netika dota iespēja atgriezties, lai gan ar asarām viņš to meklēja.

Mīļie, ņemsim to vērā un izvēlēsimies sev to labo ceļu, nenicinot Dieva žēlastības dāvanu, bet pieņemot to un dzīvojot ar to šodien un rīt, un parīt, un tā visā mūžībā!

(Autors: mācītājs Īzaks Kleimanis)