Kur kļūdījās Sauls

 

Turi, kas tev ir, ka neviens neatņem tavu vainagu.” (Atklāsmes 3:11)

Dieva Vārds to saka tev un man. Runa ir par vainagu debesīs. „Turi, kas tev ir.” Rokā jau mums vainaga nav, bet Dieva Vārds saka, ka mums katram vainags ir sagatavots Debesīs. Var gadīties, ka tas tiek atņemts. Kā tas var notikt un kā mums izsargāties, lai tas nenotiktu? Izlasīsim dažus brīdinājumus, kurus mums sniedz pirmā Izraēla ķēniņa Saula dzīve. Mēs pazīstam viņa dzīvesstāstu, tāpēc varēsim viegli atcerēties, kā viņam gāja.

Dievs viņu aicināja par ķēniņu, tieši un uzsvērti, kā nevienu citu ķēniņu līdz tam. „Bet Tas Kungs dienu agrāk, pirms Sauls nāca, bija atklājies Samuēlam, sacīdams: "Rītdien ap šo laiku Es pie tevis sūtīšu kādu vīru no Benjamīna zemes; to tev būs iesvētīt par vadoni Manai Israēla tautai, jo viņš Manu tautu atbrīvos no filistiešu rokas; Es esmu uzlūkojis Savas tautas postu, tāpēc ka viņu žēlabas ir nonākušas pie Manis." Kad Samuēls ieraudzīja Saulu, tad Tas Kungs arī deva viņam ziņu: "Redzi, šis ir tas vīrs, par kuru Es tev sacīju, ka viņam ir jāvalda pār Manu tautu."” (1. Samuēla 9:15-17)

Jau dienu, pirms nāca Sauls, Dievs parādīja. Kad nāca Sauls, Dievs atkal runāja uz Samuēlu. Un Dievs norādīja: „Tas ir īstais ķēniņš.” „Un notika, tikko viņš pagrieza muguru pret Samuēlu, lai turpinātu ceļu, Dievs pārmainīja viņa sirdi; un visas tās zīmes piepildījās tanī pat dienā.” (1. Samuēla 10:9) Dievs iepriekš bija pateicis brīnumainas zīmes, kas tajā dienā piepildījās. Dievs Saulam deva citu sirdi, tā Bībelē nav sacīts par nevienu citu cilvēku. Dievs Salamanamm deva gudrību, bet tikai par Saulu ir sacīts, ka Dievs deva citu sirdi, tas ir jaunu raksturu un jaunas tieksmes.

Mēs jau lasījām, kā Sauls kļūst par ķēniņu, ka viņš bija izredzēts 12 cilšu priekšā. Tā Dievs ļoti spilgti parāda, ka tas bija izredzēts cilvēks un aicināts būt par Izraēla ķēniņu. Dievs Saulam deva tik bagātīgas dāvanas, kā reti kādam ir dotas. Par Saulu ir sacīts, ka viņš bija par galvas tiesu lielāks, nekā pārējie. Viņam bija ļoti iespaidīga āriene.

Dievs apveltīja Saulu ar vēl vienu ļoti dārgu dāvanu, pazemību. „Tad Sauls atbildēja un sacīja: "Vai es nenāku no Benjamīna, no mazākās Israēla cilts, un no mazākās dzimtas visu Benjamīna dzimtu starpā? Kāpēc tad tu man stāsti tādas lietas?"” (1. Samuēla 9:21) Mēs dažkārt runājam par cilvēku izcelsmi, atsaucamies uz to, ka mūsu tēvi ir bijuši ievērojami cilvēki, bijuši kārtīgi strādnieki ar lielu pieredzi, izglītību vai stāvokli sabiedrībā. Sauls tāds nebija. Kad pienāca viņa kronēšanas diena, neskatoties uz viņa lielo augumu, Saulu nevarēja atrast, tāpēc, ka viņš bija paslēpies.

Viņš nejutās ērti stāvot tautas priekšā, viņš domāja, kā tas būs, kad visi mani kronēs par ķēniņu. Tieši tādu Dievs Saulu varēja izmantot, lai vadītu Savu tautu. Dievs viņu svētīja ar krāšņām uzvarām. Sauls cīnījās pret amoriešiem un viņus uzvarēja. Tauta viņu klausīja un labprāt atzina kā ķēniņu. Mēs būtu laimīgi, ja varētu par kādu tik viegli galvot.

Bet tur bija arī daudz, kā no ļaunā. Saula sirds viņu ļoti strauji veda uz augšu. Kas tad notika? Viņš tikpat strauji arī gāja uz leju un krita tik zemu, kā neviens cits no Izraēla ķēniņiem. Par citu ķēniņu bezcerīgo vārdu, aiziešanu un bojāeju nav tik daudz sacīts, kā par Saula. Diemžēl viņš zaudēja vairāk par visiem. Viņam bija dota mūžīgās dzīvības cerība. Kā tas notika, apskatīsim viņa biogrāfiju, un pārbaudīsim, vai arī ar mums nevar notikt kaut kas līdzīgs.

Saula krišanas sākums, pirmkārt, bija nepacietībā. Samuēls bija licis viņam gaidīt. Sauls arī gaidīja, bet viņa pacietība beidzās un viņš vairs gaidīt nevēlējās. Tā bija liela kļūda. Tā bija nepacietība. Dievs bija devis pavēli un Sauls izpildīja to, bet ne tā, kā Dievs to bija pavēlējis. Tas ir nopietns brīdinājums katram, kurš atļaujas grozīt Dieva pavēles. Ir daudz labu cilvēku, kas kalpo Dievam, bet viņi Dieva pavēles izpilda „nedaudz vēlāk.” Mēs dziedam tās pašas dziesmas runājam par mīlestību, raudam un lūdzam, vai ir kāda starpība? „Patiesi, patiesi Es jums saku: kalps nav lielāks par savu kungu, nedz sūtnis lielāks par to, kas viņu sūtījis. Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt!” (Jāņa 13:16-17)

Kalps nav lielāks par savu kungu, bet ne visi cilvēki to zina. Ir cilvēki, kas domā, ka tas ir vienalga, kungs vai kalps. Dievs ir iecēlis nedēļas septīto dienu kā Sabatu, bet cilvēks domā, ka var to samainīt arī pret citu dienu. Vai cilvēks saprot, kurš ir lielāks? Ne visi, tāpēc arī cilvēks izpilda Dieva pavēles ne tā, kā Dievs to ir licis. Ja uzticamies Dievam, vai var būt tādas lietas, par kurām sakām, ka tās nav svarīgas? To Sauls nesaprata, tāpēc krita. Daudzi cilvēki šodien dara tāpat.

Lasām par Saula tālāko gaitu: „Bet nepaklausība ir kā buršanas grēks, un stūrgalvība ir līdzīga elku kalpošanai un dievekļu turēšanai mājās. Tādēļ ka tu esi atmetis Tā Kunga vārdu, Viņš ir atmetis arī tevi, un tu vairs nevari būt ķēniņš." Tad Sauls sacīja Samuēlam: "Es tiešām esmu grēkojis, jo es esmu pārkāpis Tā Kunga pavēli un arī tavus vārdus; patiesi, es vairāk bijos karavīrus un paklausīju viņu balsij. Bet tagad piedod man manus grēkus un griezies ar mani atpakaļ, ka es To Kungu pielūgtu!" Bet Samuēls sacīja Saulam: "Es negriezīšos kopā ar tevi, tāpēc, ka tu esi Tā Kunga vārdu atmetis, un tagad arī Tas Kungs ir tevi atmetis, un tu nevari vairs ilgāk būt ķēniņš pār Israēlu." Kad Samuēls pagriezās, lai ietu projām, tad Sauls stipri satvēra viņa svārku stūri, un tas noplīsa.” (1. Samuēla 15:23-27)

Es gribu sevišķi pievērst uzmanību šai ainai. Dieva pravietis aiziet projām un saka, ka viņam ar Saulu vairs nav par ko runāt, Sauls vairs ilgāk nevar būt ķēniņš. Ievērosim viņa vārdus: „Tu esi Tā Kunga vārdu atmetis, un tagad arī Tas Kungs ir tevi atmetis, un tu nevari vairs ilgāk būt ķēniņš pār Israēlu.” Samuēls neteica: „Kungs tevi ir atmetis, tu vairs nevarēsi būt Viņa bērns.” Dievs Saulu neatmeta un neatņēma mūžīgo dzīvību, bet Dievs atņēma Saulam iespēju valdīt pār Izraēlu.

Ko Sauls tad darīja? Viņš teica: „ES VARU!” It kā gribētu ar savām rokām aizturēt Dievu, viņa nodomus un plānus. Sauls domāja: „Šajā dzīvē jāpiepildās manam plānam, nevis Dieva. Lai vai kā, bet notiks mana griba.” Sauls nepieņēma Dieva plānu sev. Ja Sauls būtu pieņēmis Dieva spriedumu, ja viņš darītu tā, kā savā laikā darīja ķēniņš Hiskija, Mozus. Mozus arī gribēja kļūt par ķēniņu, likās, ka viņš gribēja būt Izraēla tautas vadonis. Dievs pieļāva, ka nekas no tā neiznāk, ka Mozus turpina kalpot Dievam kaut vai ganot avis. Vai Mozus bija apstiprināts ar to, ka bija gans? Jā, redzam, ka Dievs viņu aicināja.

Ja Sauls būtu tā rīkojies, viņš nebūtu zaudējis mūžīgās dzīvības kroni, un, kas zina, tāpat, kā Mozus, tiktu vēl aicināts par ķēniņu. Bet Sauls Dieva spriedumu nepieņēma. „Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā.” (1. Pētera 5:6) Sauls domāja, ka viņš ir neaizvietojams, ka bez viņa nevarēs iztikt.

Tā dažreiz cilvēkiem liekas, ka bez viņiem nevar iztikt. Var gadīties, ka arī es šodien iedomājos, ka bez manis neiztiksiet. Tad te paliks tukša vieta. Varbūt tāpat varētu iedomāties arī muzikanti, ka bez manis koris neskanēs, kā tas vajadzīgs. Mīļie, tā tas tikai liekas. Dievam ir daudz balsu, siržu un rīku. Un tā varētu atrast un, protams, manā vietā arī atrastu. Tā ir patiesība, kuru viens otrs nesaprot, kuru nesaprata arī Sauls.

Atcerēsimies, kas tam tālāk sekoja. Tas bija naids bez kāda pamata. Sekoja viltīgi naida un slepkavības plāni. Tur Dāvids nāk ar labu nodomu, viņš vēlas apprecēt Saula meitu. Bet Sauls jau domā, ka to precēšanos varētu izvest tā, ka Dāvids tiktu nokauts. Sauls saka: „Atved man 30 filistiešu, citādi es tev savu metu nedošu. Sauls domāja, ka Dāvids cīņā aizies bojā. Kas šiem ļaunajiem nodomiem sekoja? Svētais Gars Saulu atstāja, viņa sirdī vairs nebija miera, nāca ļaunas domas, viņš meta šķēpu Dāvidam, Sauls kļuva bīstams pat saviem vistuvākajiem, beigās viņš atkāpās arī no Dieva, gāja pie zīlnieces un saņēma savu mūža spriedumu. Ļaunais Saulam tieca: „Tu būsi ar mani.” Laikam Sauls tiešām bija ar viņu. Mīļie, būsim ļoti vērīgi un sargāsimies no šī ceļa.

Beigās dēļ šīs pēdējās, lielās kļūdas Saulam bija jāatkāpjas, jo katra cilvēka dzīvē pienāk laiks un apstākļi, kad ir jāatkāpjas no savas vietas un plāniem, un jāredz, kā citi cilvēki, kurus Dievs tam ir izredzējis, aizpilda šo vietu. Ne visi aiziet bez naida. Dažreiz tas notiek ģimenē. Tēvs un māte ir saimnieki, kas rīko. Bērni izaug, tur ir znots vai vedekla. Tad viņi sāk rīkoties, vecākiem to ir jāprot paciest. Vai visi to prot? Gandrīz neprot. Tādēļ notiek lielas traģēdijas.

Tāpat notiek arī jebkurā darbā, arī Dieva darbā, ir laiks, kad jāatkāpjas, kad kāds nāk no muguras, varbūt jaunāks vai spējīgāks, viņš pieiet priekšā. Vai mēs to protam panest? Ja neprotam, tad ejam to pašu Saula ceļu, un iznākums var būt bēdīgs.

Ja Dievs mums atņem kādu pienākumu vai pilnvaras, centīsimies noskaidrot, kas mums vēl atliek, vai nav vēl kaut kas, ko varam darīt? Atcerēsimies nākamo ķēniņu, kas ieņēma Saula vietu, arī viņam bija lieli plāni. Šis plāns bija uzbūvēt greznu templi Dievam par godu, protams, arī savam vārdam par godu. Šodien mēs sakām: „Salamana templis.” Bet Dievs Dāvidam teica: „Daudz, ko tu vari darīt, bet to tu nevari, neprasi, jo tu to nedrīksti darīt.” Un ko darīja Dāvids? Vai viņš arī saplēsa pravieša mēteli un palika dusmīgs uz Dievu, un gāja meklēt padomu pie pretējiem spēkiem? Nē, Dāvids sāka domāt, ko labu viņš varētu darīt templim. Viņš krāja materiālus – kokus, akmeņus, dzelzi, kaparu, zeltu, sudrabu. Dāvids domāja: „Es taču varu palīdzēt tempļa būvētājiem.” Tā bija liela, dievišķa gudrība. Ja tā būtu piemitusi Saulam, viņš būtu varējis būt, ne tikai Dieva bērns, bet arī ķēniņš.

Mums jāseko Mozus un Dāvida piemēram, sekosim Jēzus pēdās, tur, kur Sauls no tām novērsās. Es sacīju: „Sauls nebija precīzs Dieva pavēļu izpildē.” Bet Pestītājs mums atstāj precizitātes piemēru. Viņš kāpa Jordānā, un Jānis Kristītājs teica cilvēkiem, lai viņi nāk un nožēlo savus grēkus un pieņem Jēzu, kā savu glābēju. Jānis izpleta rokas un jautāja Jēzum: „Kā es varu Tevi kristīt. Es zinu, ka Tu esi bezgrēcīgs. Bet es esmu grēcīgs. Tev jātiek manis kristītam?”

Jēzus atbildēja: „Tu pareizi saki, bet tas pieder pie Dieva taisnības.” Tur vairs nav, ko gudrot, kas esi tu, kas esmu es. Mums ir jāpilda visa Dieva taisnība. Nav nekā tik nesvarīga, ka to varētu nepildīt. Sauls nepieņēma Dieva plānu, bet, ko Ģedzemanē sacīja Kristus? Viņš sacīja Tēvam: „Ne kā es gribu, bet, kā Tu gribi.” Grūtu teikt, ko tad Jēzus īsti gribēja, bet mēs saprotam, ka Viņš kā cilvēks tajā brīdī nevēlējās mirt. Bet mēs varam saprast, ka Kristum bija sava doma un savs plāns. Bet Dievs Tēvs Jēzu nolika viszemākajā vietā, lika Viņam iet kaunpilnā nāvē, un Jēzus šo Tēva plānu pieņēma, Viņš nestrīdējās pretī, bet to labprāt pieņēma. „Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem.” (Filipiešiem 2:9)

Dievs arī tev dos jaunu vārdu, kas būs pāri visiem vārdiem, bet, vai tu pieņemsi Dieva plānu? Dievs mūs ir aicinājis un Viņš vada mūs, gan pa goda, gan pa negoda ceļiem, gan labklājības, gan bēdu un slimību ceļiem. Visas Viņa vadības nolūks ir ievest mūs mūžībā, uzlikt uz mūsu galvām mūžīgās dzīvības vainagu, dot jaunu vārdu, kas ir augstāks par visiem šīs pasaules vārdiem. Lai Dievs mums palīdz turēt to, kas mums ir, ka neviens mūsu vainagu neatņem. Lūgsim, lai Viņš mums dod atvērtas gara acis, lai mēs staigātu Jēzus pēdās. Lai mēs jebkurā dzīves brīdī zinātu atbildēt uz jautājumu: „Kā Jēzus būtu rīkojies manā vietā?” Lūgsim, lai Dievs mums dod prieku rīkoties tieši tā, kā Jēzus būtu rīkojies manā vietā!