Marks

Pakavēsimies pārdomās pie kādas personas, kas gan ir dzīvojusi ilgi pirms mūsu laika, bet kurai ar mums bija ļoti daudz kā kopīga. Mēs šo personu ceram sastapt arī mūžībā.

Pēteris atjēdzies sacīja: "Tagad es tiešām zinu, ka Tas Kungs sūtījis Savu eņģeli un izpestījis mani no Hēroda rokas un visiem jūdu draudiem." To apzinājies, viņš devās uz Marijas namu; tā bija Jāņa, kam pievārds Marks, māte. Tur bija daudz sapulcējušies un lūdza Dievu.” (Apustuļu darbi 12:11-12)

Tas ir ziņojums par to, kā Dievs Pēteri negaidīti atbrīvoja no cietuma. Pēteris tūliņ naktī devās pie saviem brāļiem, zinādams, kur tos meklēt. Viņi atradās Marijas namā. Acīmredzot šajā namā viņi mēdza sapulcēties arī agrāk. Kā Marija šeit tika nosaukta? „Jāņa, kam pievārds Marks, māte.” Pēc tā mēs noprotam, kas šis Marks, kura ebreju vārds bija Jānis, bija diezgan ievērojams un zināms, jo parasti bērnus apzīmē pēc vecāku vārda, bet šajā gadījumā, lai precīzāk apzīmētu Mariju, bija rakstīts, ka viņa bija Jāņa Marka māte.

Meklējot visas ziņas saistībā ar Marku, mēs un citi Bībeles pētnieki nākam pie slēdziena, ka šis Jānis Marks ir bijis Marka evaņģēlija autors. Par šo evaņģēliju Bībeles pētnieki domā, ka tas ticis uzrakstīts pirmais – pirms Mateja un pārējiem evaņģēlijiem. Jādomā, ka Matejs, kad rakstīja savu evaņģēliju, Marka evaņģēliju jau pazina. Marka evaņģēlijs ir visīsākais no visiem četriem evaņģēlijiem – tajā ir tikai 16 nodaļas.

Ja šī evaņģēlija saturu salīdzina ar pārējo, var teikt, ka tas ir ļoti tiešs, tāds kā taisns, bez aplinkiem. Marks nav minējis Jēzus radu rakstus, viņš maz rakstīja par pravietojumiem, kuri piepildījās Jēzus dzīvē. Bet par ko tad Marks rakstīja? Viens piemērs: „Un viņi nonāca Kapernaumā. Un tūdaļ sabatā Viņš iegāja sinagogā un mācīja. Un tie izbrīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā rakstu mācītāji. Un viņu sinagogā bija cilvēks ar nešķīstu garu, un tas brēca, sacīdams: "Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais." Un Jēzus viņu apsauca, sacīdams: "Paliec klusu un izej no tā." Un, to raustīdams un ar stipru balsi brēkdams, nešķīstais gars no tā izgāja. Un tie visi iztrūcinājās, tā, ka tie savā starpā sprieda, sacīdami: "Kas tas ir? Jauna mācība ar spēku! Pat nešķīstiem gariem Viņš pavēl, un tie Viņam paklausa." Un tūdaļ Viņa slava izpaudās visapkārt pa visu Galilejas apkaimi." (Marka 1:21-28)

Šis un daudzi citi ziņojumi Marka evaņģēlijā liecina par to, ka Kristum ir spēks un vara. Jēzus runas vārdos bija jūtams spēks, kas spēja pārvērst sirdis, kas spēja pavēlēt ne tikai cilvēkiem, bet arī garu pasaules elementiem. Šī evaņģēlija nolūks ir pavisam skaidrs. Marks saprata, ka cilvēki ir ļoti ieinteresēti spēkā, bet izjūt savu nespēku daudz dažādās lietās. Marka evaņģēlija nolūks ir norādīt uz spēka avotu. Tev nav spēka tikt galā ar sevi, savu dzīvi, nav gudrības saprast, kas ir tava dzīve un, kas esi tu. Lūk, Marks saka: „Jēzum, Viņam ir spēks. Ej pie Viņa un uzklausi vārdus, kuri ir vareni un skaidrības pilni. Tu saņemsi spēku, kas tev pašam nav.”

Marka evaņģēliju mēdz saukt arī par evaņģēliju romiešiem, jo jūdiem vairāk interesēja Vecā Derība un radu raksti. Bet šis evaņģēlijs bija domāts visai Romas impērijai. Tie bija cilvēki, kas nepazina Bībeli un seno jūdu reliģiju, bet pazina savus strupceļus. Romieši pazina izmisumu, kas bieži piemeklēja cilvēkus un arī visu sabiedrību. Šai sabiedrībai bija nepieciešams Kristus - kā cerības un spēka Avots. Dažkārt Marka evaņģēliju dēvē arī par Pētera evaņģēliju, jo, kā mēs redzēsim, Marks bija Pētera māceklis un palīgs darbā. Domājams, ka Pēteris, kā acu liecinieks sludināja to, ko bija redzējis Kristus zemes dzīvē. Bībeles pētnieki nāk pie slēdziena, ka Marks, kurš arī pats bija Kristus aculiecinieks, savu evaņģēliju sastādīja tieši tā, kā dzirdēja Pēteri sludinām.

Svētajos Rakstos par Marka dzīvi ir dažas skopas ziņas. Kā jau lasījām, Marks bija Jēzus brīnumdarbu aculiecinieks. Viņš bija tajā namā, pie kura durvīm klauvēja Pēteris, kurš bija ielikts cietumā un pēkšņi naktī viņš nāca un klauvēja, jo eņģelis bija viņu atbrīvojis. Tas bija Marka namā, un arī viņš to bija piedzīvojis. Acīmredzot šis nams bija apustuļu galvenā pulcēšanās vieta.

Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja,” (Apustuļu darbi 2:2) Tas bija Vasarsvētku piedzīvojums. Tas bija liels visu laikmetu brīnums, un Dieva Gara spēcīgs pieskāriens pirmajai draudzei. Mēs lasām, ka Svētais Gars jūtamā, taustāmā veidā, kā varena vētra, piepildīja visu namu, kurā tie sēdēja. Ir pamats domāt, ka arī tas bija Marka mātes, Marijas nams.

Vēstulē Kolosiešiem ir rakstīts, Marks bija apustuļa Barnabas brāļa dēls, tātad viena no vadošo sludinātāju radinieks. Marks acīmredzot, vēl jauns būdams, vēlējās kalpot kā evaņģēlija vēstnesis. Viņš kā māceklis izgāja līdzi sava tēva brālim, onkulim Barnabam un Pāvilam, kad viņi izgāja Grieķijas pilsētās sludināt Kristu. Šajā sludināšanas gaitā viņi sastapās ar lielām grūtībām, vajāšanām un pretestību, un Markam likās, ka cilvēkam nav iespējams to izturēt. „Izbraukuši no Pafas, Pāvils ar pavadoņiem nonāca Pamfīlijas Pergā, bet Jānis, nošķīries no tiem, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi.” (Apustuļu darbi 13:13)

Jānis bija Marka otrais vārds, šeit ir domāts tas pats Jānis Marks. Viņš kļuva mazdūšīgs, viņam nepietika drosmes turpināt šo misijas ceļojumu un Marks atgriezās mājās. Tomēr vēlāk, mājās pārnācis, pārdomāja šo savu mazdūšību. Marks bez šaubām lūdza arī Dievu, kut arī tas nav rakstīts. Viņš atguva drosmi, cerību un vēlēšanos atgriezties darbā. Radinieks Barnaba tūlīt bija ar mieru Marku pieņemt atkal par palīgu, viņš tiešām vēlāk arī kļuva par Barnabas palīgu un pēc tam arī par Pētera palīgu.

Jūs sveicina līdzi izredzētā draudze Bābelē un mans dēls Marks.” (1. Pētera 5:13) Bābeles draudze šeit acīmredzot ir domāta Romas draudze, un no tā mēs saprotam, ka Marks bija Pētera palīgs un kopā ar Pēteri sludināja evaņģēliju Romā. Pāvils pirmajā brīdī negribēja Marku otrreiz pieņemt darbā, domādams: „Ja jau Marks vienreiz parādīja mazdūšību, tad uz viņu vairs nevar paļauties.” Viņš tomēr ar laiku pārliecinājās, ka Markam var pilnīgi uzticēties. „Lūka ir vienīgais pie manis. Marku ņem un atved sev līdzi, jo viņš ir man ļoti noderīgs kalpošanai.” (2. Pāvila vēstule Timotejam 4:11) Tātad Pāvils, kurš bija diezgan kritiski noskaņots pret Marku, tomēr tajā laika, kad viņš atradās Romā, viņš pārliecinājās, ka Marks ir derīgs un uzticams, un Pāvils lūdza, lai Marks tiek atsūtīts uz Romu kā palīgs.

Ar ko Marks ir ievērojams? Ko mēs varam ņemt no viņa par priekšzīmi un kādās lietās varam censties viņu atdarināt? Kā jau redzam no Marka biogrāfijas, viņš bija ievērojams ar to, ka prata atgriezties pēc piedzīvotas smagas, iekšējas neveiksmes. Viņam pietrūka spēka īstenot savu labo apņemšanos, viņš kļuva tik mazdūšīgs, ka atstāja savus biedrus darba laukā jeb frontē un pats atgriezās. Par Marku lasām, ka viņš prata visu atsākt no jauna, viņš bija pakritis, bet prata piecelties un visu sākt atkal no jauna.

Mīļie, tas ir ļoti daudz! Arī mēs bieži vien piedzīvojam neveiksmes. Mūsu labās apņemšanās bieži vien neizdodas, mēs izrādāmies mazdūšīgi tur, kur mums vajadzētu parādīt drosmi un izturību. Bet, kad esam piedzīvojuši neveiksmi, tad bieži ir tā, ka neprotam atkal atsākt no jauna. Mums ir kauns vai neērti, bet bieži vien novērojam, ka ir grūti atsākt, mēģināt un cerēt, ka izdosies. Mēs sākam savas neveiksmes filozofiski izskaidrot, it kā neveiksme nemaz nebūtu neveiksme. Un, protams, ja mums trūkst vīrišķības un drosmes atzīties, ka esam krituši, tad nebūs arī spēka piecelties. Bieži mēs sākam vainot citus savās neveiksmēs, un arī tā mēs nevarēsim atsākt atkal no jauna un uzvarēt tur, kur vienreiz jau esam cietuši sakāvi. Šī īpašība, kas bija Markam, manuprāt, bija ļoti svarīga, liels un cēls tikums. Mums to katrā ziņā vajadzētu mēģināt iegūt sev.

Vēl otra lieta, ko varam šajā īsajā apcerē novērot: Marks ir ievērojams ar to, ka viņš nekas ievērojams nebija. Ko es ar to gribu teikt? Evaņģēlijā ir 12 apustuļu saraksts, kurā minēts arī Matejs, bet Marks apustulis nebija. Viņš staigāja līdzi Kristum, tomēr nebija apustulis. Pāvils rakstīja par trim brāļiem, kurus draudzē uzskatīja par pīlāriem. Tie bija Jēkabs, Jānis un Pēteris. Marks nebija draudzes pīlārs un viņu par draudzes pīlāru nesauca.

Lasām par Timoteju un par Titu, viņi bija lieli draudzes vadītāji. Pāvils viņiem rakstīja par to, kā organizēt draudzes, kā pamācīt gan vecus, gan jaunus, kā iecelt amatpersonas draudzē. Par Marku nekas tāds nav rakstīts. Ne viņš vadīja draudzi kādā vietā, nebija arī kāda amatpersona draudzē. Bet, kas pie viņa bija? Tas, ko šis stingrais kritiķis, Pāvils teica par viņu: „Marks bija ļoti derīgs kalpošanā.” Vairāk neko mēs nezinām.

Marks nebija ne vadītājs, ne runātājs, ne organizētājs. Neviena Marka svētruna Bībelē nav uzrakstīta, bet viņš bija ļoti derīgs kalpošanā. Kad Pāvils bija Romā, viņš nezināja, kur ir Marks, varbūt Antiohijā vai citur. Pāvils pārskatīja visus savus brāļus un domāja: „Tikai Marks.” Marks ir ļoti derīgs kalpošanai, mēs nezinām, kā tieši. Varbūt viņš prata dot labus padomus tiem, kuriem vajadzēja pieņemt izšķirošus lēmumus, varbūt viņš spēja stiprināt ticībā lielos darītājus un runātājus, varbūt ko citu, bet katrā ziņā mēs saprotam, ka Marks to spēja.

Viņš bija derīgs Pēterim, Barnabam un Pāvilam par palīgu. Arī, kad rakstīja vēstules Kolosiešiem, Filemonam, arī otro Pētera vēstuli, Marks palīdzēja šo vēstuļu rakstītājiem. Filemons tiek sveicināts gan no Pāvila, gan no Pētera, gan arī no Marka. Varbūt šo vēstuļu sastādīšanā Marka loma bija liela. Vienu lietu kalpošanas darbā mēz zinām un nevaram to pietiekoši augstu novērtēt. Marks acīmredzot bija pirmais, kurš padomāja par nākotni. Pēteris bija Kristus brīnumu aculiecinieks, viņš tos tikai atstāstīja, bet Marks padomāja par to, kas notiks, kad Pētera vairs nebūs. Kā tad cilvēki varēs uzzināt par Jēzu Kristu?

Un tā Marks uzrakstīja šo evaņģēliju, kuru pazīstam kā Marka evaņģēliju. Cilvēcīgi Marka dzīvi un kalpošanu varētu novērtēt kā pelēcīgu, viņš nekad nebija priekšplānā vai uz paaugstinājuma. Viņā nebija novērojamas lielas cīņas un panākumi. Bet kāds ir dievišķais skatījums par cilvēku, kurš nav ievērojams, kurš nekad nav priekšplānā, kuram nekad nav izdevības gozēties popularitātes saulītē? Šādi cilvēki ir derīgi kalpošanā. Šādu vērtējumu varam viegli atrast Lūkas 22:27 „Jo kas ir lielāks: vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet Es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo.”

Arī Jēzus nebija pārāk populārs, Viņš nesaņēma ne godu, ne slavu, patiesībā pasaulē Viņš nesaņem to arī šodien. Bet Viņš kalpoja cilvēcei, grēciniekiem, katrai dvēselei, kura ilgojas pēc miera un taisnības. Tāds pats gars bija arī Jēzus māceklim Jānim Markam. Lūgsim, lai Dievs dod mums Kristus garu, kalpošanas garu. Kaut tajā dienā, kad mēs redzēsim visus tos, kuri atpestīti Jēzus Kristus nopelnā, tad mēs redzēsim arī Marku, par kur tik maz pagaidām zinām, kaut mēs varētu stāvēt blakus Markam, un kaut Kungs mūs novērtētu, ka arī mēs esam dārgi kalpošanā!

(Autors: mācītājs Īzaks Kleimanis)