Lūzuma brīdis

“Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest.” (Jāņa 16:12)

Jēzus vēlējās sacīt, protams, Dieva patiesības vārdus, atklāt cilvēkiem Dieva prasības un Dieva apsolījumus. Bet Viņam nācās teikt - “To tagad vēl nevar, jūs to nespējat uztvert, nespējat pieņemt, nespējat panest.” Vai jums ir gadījies sastapies ar cilvēku, kurš uzzina kaut ko no patiesības, bet viņš to nespēj panest, nespēj saprast un nespēj pieņem? Jā, es tādus esmu sastapis. Un ja es jautāju - vai mums pašiem kādreiz nav gadījies, ka mēs uzzinām kādu Dieva patiesību un mums to ir grūti panest, un grūti pielietot savā dzīvē? Varbūt dažreiz tā ir, ka arī mēs paši esam nespējīgi uzņemt Dieva patiesības.

Jautāsim: “Kā tas nāk, ka cilvēki nespēj panest Dieva patiesību? Kāpēc tā ir? Un ko Dievs dara ar šādiem cilvēkiem, kas nespēj tagad pieņemt Viņa patiesību?

Mēģināsim to izprast aplūkojot dažas epizodes no pravieša Bileāma dzīves. Bileāms bija Dieva pravietis. Viņš dzīvoja Mozus laikā, viņš nepiederēja pie Israēla tautas, bet viņš pazina dzīvo Dievu un bija Dieva pravietis. Vairāki viņa pravietojumi ir aprakstīti Bībelē un tie ir arī brīnišķīgi piepildījušies. Bet pats šis pravietis nepastāvēja savā aicinājumā un Bībele par viņu ziņo, ka viņš aizgāja bojā kopā ar neticīgiem grēciniekiem.

Bet tagad mēģināsim smelt kādu mācību priekš mums, priekš sevis lūkot, ko Dievs dara, ja cilvēks nespēj pieņemt Viņa patiesības, Viņa prasības.

Lasot 4. Mozus 22:12-13 redzēsim, kā pravietis saskaras ar Dieva prasībām: “Tad Dievs sacīja Bileāmam: "Tev nebūs iet kopā ar viņiem, un tev nebūs nolādēt šo tautu, jo tā ir svētīta!" Un no rīta Bileāms agri piecēlās un sacīja Balaka vadoņiem: "Ejiet atpakaļ uz savu zemi, jo Tas Kungs man ir aizliedzis un neļauj iet ar jums."”

Arī mūsu laikā kristietim dažreiz ir jāsaka “nē”. Mani aicina, bet man jāsaka “es nevaru”. Tāds gadījums bija arī Bileāma dzīvē. Nāca pie viņa sūtņi ar lūgumu no augstu stāvošas personas, šis lūgums bija vilinošs savā ziņā. Bet viņš vaicāja Dieva prātu. Dievs atklāja: “Tev nebūs tur iet! Tā nav tava vieta, tas nav tavs darbs, ko tev grib uzticēt.” Un viņš arī precīzi sekoja šim Dieva aizliegumam. Bet tālākajos pantiņos ir rakstīts, ka Balaks, tas ir tas, kurš viņu aicināja, neatlaidās. Viņš domāja, ka varbūt vajadzētu viņu vēlreiz palūgt un lūgt vēl ar lielāku godu un varbūt ar lielākiem solījumiem. Un viņš arī sūtīja otru delegāciju pie viņa nākošā dienā. Un tā ieradās ar šo pašu lūgumu. 4. Mozus 22:17-19 - “Jo es tevi godināt godināšu, un visu, ko tu man teiksi, to es izdarīšu; bet, lūdzams, nāc un nolādi man šo tautu!" Tad Bileāms atbildēja un sacīja Balaka kalpiem: "Kaut vai Balaks man dotu savu namu pilnu piebērtu ar zeltu un sudrabu, tad tomēr es nevarētu pārkāpt Tā Kunga, sava Dieva, pavēli, darot vai nu mazas, vai arī lielas lietas. Un tad nu palieciet arī šo nakti pie manis, tad es redzēšu, ko Tas Kungs man tālāk teiks."”

Es gribu jautāt - Kā jūs domājat, kāpēc Bileāms vēl gribēja pārjautāt? Iepriekšējā naktī Dievs viņam atklāja: “Tev nebūs tur iet! Tas nav tavs ceļš. Tu jau nevari turēties pretī un nolādēt tos, kurus Dievs ir svētījis.” Nākošajā naktī nāk cilvēki ar tādu pašu priekšlikumu, un ko viņam vajadzēja atbildēt? Ko jūs būtu atbildējuši viņa vietā? Nu jā, es jau jums vakar pateicu, es nevaru. Dievs man ir atklājis un es nevaru to darīt. Jūs velti nebrauciet, velti nekārdiniet mani.”

Bet viņš sacīja: “Palieciet!” Vai viņš cerēja, ka Dievs ir svārstīgs? Ka vienā dienā Dievs sacīja to, bet tagad Viņam radās cita doma? Vai viņš tā varēja domāt? Visdrīzāk gan nē. Varam izlasīt 4. Mozus 23:19 - “Dievs nav cilvēks, kas melotu, nedz cilvēka bērns, ka Viņam kaut kas būtu jānožēlo. Vai Viņš ko teiktu un nedarītu, vai Viņš ko sacītu un tas nekļūtu īstenība?” Vai jūs zināt, kas šos vārdus teica? Bileāms pats. Tā, ka viņš labi zināja, kāds ir Dievs. Bet kāpēc viņš sacīja: “Palieciet vēl un tad redzēs, kas tad būs no rīta”? Man liekas, atbildi mēs lasījām sākumā. Viņš to Dieva aizliegumu nespēja panest. Tad nāca vēl lielāks piedāvājums, varbūt tiešām tur bija zelts un sudrabs. Un iedomājieties šo ķēniņa solījumu: “Ko tu man liksi, visu es darīšu.” Un tagad atteikt ķēniņam “nē!” Tas bija vairāk, nekā Bileāms spēja panest. Neteiksim, ka Bileāms gribēja Dievu mainīt pret kādu citu, laicīgu ieguvumu, bet viņš nespēja paiet tam vilinājumam garām un nepamēģināt, vai nevar apvienot abus divus –dabūt to, ko ķēniņš sola, un tomēr neatkāpties arī no Dieva. Viņš nespēja to panest, tāpēc viņš lūdza sūtņiem, lai viņi paliek un pagaida, ko Dievs teiks.

Tā mēs jau esam atraduši atbildi uz pirmo jautājumu. Kā tas nāk, ka cilvēks nespēj panest Dieva pavēles vai aizliegumus? Tas nāk no tā, ka viņa sirds pieder kādam elkam. Ja mīlestība uz Dievu nepiepilda visu, tad cilvēks gan dzird – Dievs to prasa, Dievs to sagaida no manis, Dievs mani aicina, bet cilvēks nespēj to satvert un nespēj Dievam sekot. Jo viņa sirds pilnībā nepieder Dievam.

Bet ko Dievs tad dara? Dievs nāk pie cilvēka. Lasām 4. Mozus 22:20 - “Tad Dievs nāca pie Bileāma nakts laikā un tam sacīja: "Ja tie vīri ir nākuši tevi aicināt, tad celies un ej ar viņiem, bet tikai to vārdu, ko Es tev teikšu, to pildi."” Ko mēs redzam? Vai Dievs runāja šinī naktī tāpat, kā iepriekšējā? Nē, savādāk. Nu varam teikt – Dievs mīkstina savas prasības. Iepriekš Viņš teica: “Tev nebūs iet!” Bet Bileāms tik ļoti grib, viņš nespēj atteikties. Nu tagad Dievs saka: “Ja nu tu tā nespēj, tad ej!” Varam sacīt, ka Dievs to sacīja negribīgi. Bet tomēr atļāva, lai viņš iet.

Un atkal jautāsim: “Kāpēc?” Kā tas nāk, ka Dievs atļāva Bileāmam darīt to, ko Dievs neatzina par pareizu? Es gribu jautāt vacākiem, kas ir uzaudzinājuši bērnus, kas vēl tagad audzina bērnus. Vai jums kādreiz ir gadījies saviem bērniem kaut ko atļaut pašiem pret savu gribu? Jūs negribējāt, un tomēr atļāvāt to saviem bērniem? Vai tā gadījās kādam no jums? Gadījās, jā! Man arī gadījās. Es domāju, varbūt man vienīgam, bet laikam vēl arī citiem tā gadās.

Un tam tēvam, kas ir aprakstīts līdzībā par pazudušo dēlu Lūkas 15. nodaļā arī tā gadījās. Vai viņš gribēja dalīt mantu saviem diviem dēliem? Un atlaist svešumā uz nezināmu pusi savi dēlu? Viņš to negribēja. Bet dēls sacīja: “Es te nevaru palikt, es te negribu palikt, man te vairs nepatīk.” Un tēvs atļāva viņam iet, lai gan viņš negribēja, lai tā notiek. Bet tagad es gribu jums jautāt. Ja jūs tā esat darījuši un atļāvuši saviem bērniem, kāpēc jūs tā esat darījuši? Vai ne tāpēc, ka jūs tos bērnus mīlējāt un negribējāt viņus zaudēt? Jūs domājāt, es viņiem aizliegšu, bet viņi nespēj to aizliegumu izpildīt. Nu lai viņi iet, taču varbūt viņi apdomāsies un es nebūšu viņu zaudējis.

Arī Dievs tā dara. Ir ļoti zīmīgs pantiņš, es nezinu, vai katrs to ir ievērojis lasot Bībeli. Tā jau ir liela priekšrocība un mūsu kristīgs pienākums, ka mēs lasām Bībeli cauri visu. Ir ticīgi cilvēki, kas to nedara. Bet šeit, Bībelē neviena lieka vārda nav. Viss tas, kas ir rakstīts, tas ir man vajadzīgs, un mums vajag lasīt katru vārdu gan no Vecās, gan no Jaunās derības. Bet lasot mēs arī ne visu ievērojam, kas tur ir rakstīts. Lūk, Marka 10:5 - “Un Jēzus tiem sacīja: "Jūsu cietās sirds dēļ viņš jums šo bausli rakstījis.” Dievs rakstīja kādu bausli, bet ne jau tāpēc, ka Viņš gribēja to rakstīt, bet tāpēc, ka cilvēku sirds bija cieta, mūsu, ticīgo sirdis bija cietas. Dievs negribēja šos cilvēkus pamest, negribēja zaudēt un tāpēc Viņš viņiem rakstīja tādu bausli, kas patiesībā neatbilda Dieva prātam un Dieva nodomam. Nu jūs zināt, par kādu bausli šeit, šajā nodaļā ir runāts. Te ir runāts par daudzsievību. Dievs deva tādu bausli, ja kāds nu nevar iztikt, tad var apņemt vairākas sievas, tā tas Mozus laikā bija. Ja kāds nevar sava raksturu pārvarēt, tas var arī šķirties no savas sievas. Dievs nekad negribēja, lai tā notiek, bet, redzēdams Israēla ļaužu cietās sirdis, Viņš deva viņiem tādu atļauju.

Dievs deva Jozuam un citiem Israēla vadoņiem pavēli – nogalināt Kānaānas iedzīvotājus. Vai Dievs gribēja, lai tā notiek? Nekad Viņš to negribēja, bet redzēja, ka tie cilvēki citādi neprot. Vai nu viņiem jādzīvo un jāpieķeras Kānaāniešu elkiem un, ja nē, tad viņiem ir jāiet karā. Dievs to atļāva.

Tāds bauslis cietsirdības dēļ ir rakstīts Mateja 16:20 - “ Tad Viņš Saviem mācekļiem pavēlēja, lai tie nevienam nesaka, ka Viņš ir Kristus.” Vai tad Jēzus gribēja, lai neviens nepazīst Viņu? Viņš taču vēlējās, lai visi Viņu pazīst. Pazīt Kristu, atzīt Viņu, tas ir mūsu dzīvības jautājums. Bet Jūdi tajā laikā nespēja atzīt Jēzu no Nācaretes, Kristu, mesiju un Pestītāju. Un tāpēc Viņš deva pavēli – nestāstiet pagaidām, slēpiet šo lietu, jo citādi viņi pavisam novērsīsies no Manis, es viņus būšu zaudējis, bet Es viņus zaudēt negribu. Tāda bija arī pavēle Bileāmam iet līdzi Balakam. Dievs mīlēja nežēlīgos Israēliešus, kas nespēja pārvarēt savas rakstura kaislības. Viņš mīlēja tos jūdus, kas nespēja ticēt Kristum. Viņš mīlēja arī Bileāmu, negribēja viņu zaudēt un tāpēc Viņš viņus nevadīja tā, kā Viņš pats būtu gribējis, bet vadīja viņus pa tādu ceļu, ko viņi spēja tanī laikā iet. Un tā nu Bileāms aizgāja to ceļu, kuru Dievs viņam negribēdams atļāva iet.

Bet tagad mēs nonākam pie nopietna jautājuma – vai tad Dievs savu patiesību pielāgo grēcīga cilvēka iespējām un spējām? Vai Dieva patiesība ir no gumijas, ka to var izstiept pēc katra cilvēka varēšanas un nevarēšanas? Dievs it kā savā priekšā redz cilvēku un redz savus baušļus, un Viņš redz, ka cilvēks neatbilst tiem baušļiem. Nu viņš nevar tajos rāmjos ietverties. Ko Dievs pārvērš? Viņš nepārgroza baušļus, bet pārveido cilvēku. Nevis savus likumus padara kādus vaļīgākus, bet cilvēku padara tādu, ka viņam šo likumu ietvaros ir labi un patīkam atrasties.

Bet te nu mēs redzam ar Bileāmu bija citādāk un tāpat ar jūdiem Jēzus laikā bija citādāk. Un vēl arī citos gadījumos. Lasām par Bileāmu tālāk 4. Mozus 22:22 “...un Tā Kunga eņģelis nostājās viņam ceļā, lai būtu viņam par naidīgu pretinieku.” Te nu mēs saprotam, ka Dievs savas prasības pielāgoja Bileāma nespēkam tikai uz laiku. Viņš deva laiku Bileāmam apdomāties. Un cik garš bija šis laiks? Patiesībā ļoti īss. Naktī Dievs uz viņu runāja un sagaidīja, ka viņš no rīta piecelsies un pateiks: ,,Un tomēr es neiešu.” Jo es saprotu, ka Dievs tikai pieļāva, bet Viņš patiesībā negrib, lai es eju. Un, kad viņš tomēr apsegloja savu ēzeļu māti un devās ceļā, Dievs viņam stājās pretī un neļāva viņam šo ceļu turpināt. Dievs ne tikai gaidīja, ka viņš apdomāsies, bet arī atgādināja viņam, lai viņš apdomājas.

Un kā Viņš to atgādināja? Jūs zināt - Bileāms jāja pa ceļu sēdēdams uz ēzeļa. Un ko uzreiz ēzelis dara? Ēzelis iet no ceļa nost un pa tīrumu prom. Vai Bileāms kaut ko saprata? Nē, viņš nesaprata. Viņš sit ēzeli un saka: “Kas tā pa manieri – iet no taciņas nost un iet pa tīrumu?” Viņam vajadzēja gan saprast. Dievs viņu uzrunāja caur to. Nekad agrāk tā ar šo ēzeli nebija noticis. Bet Bileāms to nesaprata, viņš turpināja ceļu. Dievs vēl gaidīja. Varbūt pusstundu, varbūt stundu. Mēs nezinām cik ilgi. Un Dievs viņam atkal atgādināja. Un kā tagad notika? Jā, piespieda viņu pie mūra. Bileāms iet gar mūri, bet ēzelis spiež viņa kāju pie mūra. Nu viņam sāp kāja. Vai viņš tagad saprata, kāpēc tā ēzeļmāte spiežas pie mūra? Viņš nesaprata, viņš sāka sist ēzeļmāti.

Es kādreiz redzēju, ka mazs puisēns parkā brauc ar trīsriteni. Viņš nogāzās, viņš vēl neprata braukt, un sasita celi. Tad viņš piecēlās, un ko viņš darīja? Viņš sita trīsriteni cik spēja, ritenis vainīgs! Ēzeļmāte tagad ir vainīga! Bet ko vajadzēja apdomāt? Vai mans ceļš ir pareizs? Vai tas, ka man piespiesta kāja, vai tas kaut ko neatgādina man. Bileāms to neapdomāja. Dievs vēl ilgāk gaidīja.

Lasām 4. Mozus 22:32 - “Redzi, es tev nostājos par pretinieku, lai tevi atturētu, jo tavs ceļš ir ļauns un pret manu gribu.” Pagājušajā naktī es tev atļāvu, bet tev vajadzēja saprast, ka tev nav šis ceļš jāiet. Un tagad tu nesaprati, kāpēc ēzeļmāte tev divreiz to atgādināja. Un tagad Dievs viņam atklāj ko vairāk. Viņš saka: “Tavs ceļš nav pareizs, uz šī ceļa tu aiziesi bojā.” Tā mēs nākam pie secinājuma, ka Dievs pacieš cilvēku cietsirdību, cilvēku negatavību pieņemt Viņa baušļus un likumus, bet pacieš tikai uz laiku. Dievs atgādina cilvēkam sākumā maigi, vēlāk noteiktāk. Dievs dod cilvēkam laiku pārdomām, bet tad, kad šis laiks ir notecējis, tad Dievs atklāj cilvēkam visu un arī prasa no viņa visu. Atlaižu laiks ir beidzies, mīkstinājuma laiks ir beidzies, tagad tev jāzina viss, tev jāzina pareizais, taisnais ceļš. Un pa šo ceļu tev ir jāstaigā.

Apustuļu darbi 17:30 - “Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem.” Atsevišķa cilvēka dzīvē var būt nezināšanas laiki. Dievs tos panes, Dievs gaida, Viņš it kā savas prasības neuzspiež, jo cilvēks to nespēj panest, bet cilvēks bieži vien pārprot Dievu.

Jūs būsit sastapušies ar tādiem cilvēkiem, kuriem mēs sakām: “Redziet, jūs esat ticīgs cilvēks, bet jūs vēl nezināt vienu vai otru lietu. To un to jūs vēl neesat sapratis un pieņēmis.” Un ko šis cilvēks kādreiz atbild? “Tas nevar būt, jo Dievs mani ir brīnišķīgi svētījis. Un es redzu Dieva vadību savā dzīvē. Tas nevarētu būt, ka es ko darītu nepareizi, bet Dievs man neko neatklātu un turklāt Viņš vēl svētī mani manā dzīvē?” Jā, tā notiek, tas ir dziedināšanas laiks. Dievs to nezināšanas laiku ir panesis, bet tad pienāk tas brīdis, kad nezināšanas un atlaižu laiks ir beidzies. Un tagad Dievs pavēl visiem cilvēkiem visās malās no grēkiem atgriezties. Arī mēs, kas varbūt ļoti labi pazīstam Bībeli, arī mēs neesam izslēgti no tā, ka Dievs vēl grib koriģēt mūsu ceļu. Dievam varbūt arī man ir kaut kas ko sacīt. Es varbūt to vēl neesmu pieņēmis, bet Dievs ciešas ar mani tikai līdz laikam. Un, kad šis laiks ir notecējis, Viņš sagaida, ka es saprastu visu, ko Viņš no manis grib, un censtos to pieņemt un izpildīt.

Kā pazīt šo lūzuma brīdi, kad mīkstinājuma un atlaižu laiks ir pagājis un mums ir jāsatver visas Dieva prasības un arī savā dzīvē jāpiemēro tās?

Mēs jau lasījām par Bileāmu; mēs varam vispārināt viņa piedzīvojumus, piemērojot tos sev. Apstākļi piespieda Bileāmam kāju pie sienas. Arī mūs piespiež dažādi apstākļi, lai mēs padomājam, vai mūsu ceļš ir taisns Dieva priekšā. Tas ir brīdis, kad Dievs sagaida, ka mūsu dzīvē notiktu lūzums, ka mēs pildītu visas Dieva prasības un nepieļautu vairs sev nekādas atlaides, nekādu mīkstinājumu, kā tas ir bijis līdz šim.

Bileāmam Kungs atvēra acis. Bija brīdis, bija kāds zināms ceļa gabals, kurā viņš neredzēja Dieva prātu, neredzēja arī Dieva eņģeļus, bet tad Dievs viņam atvēra acis. Tas notiek arī mūsu dzīvēs, kad mēs kaut ko neredzam, bet pēkšņi mēs to ieraugām. Vai mēs to izlasām Bībelē, vai citādā veidā Dievs to atgādina. Tas ir brīdis, kad Dievs vēlas mūsu dzīvē panākt lūzumu.

Marka 10. nodaļā ir vēl kāds piemērs, tādu piemēru Bībelē ir daudz, kur cilvēka dzīvē ir pienācis lūzuma brīdis. Marka 10:17 - “Un, kad Viņš bija izgājis uz ceļu, tad kāds pieskrēja un, ceļos nometies, Viņu lūdza: "Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?"” Mēs šo cilvēku, kas metās Kristus priekšā ceļos, saucam par bagāto jaunekli. Viņa vārds nav minēts, bet mēs zinām, ka viņš bija jauns un bagāts. Un tālāk 21. pantā ir rakstīts: “Bet Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu un sacīja: "Vienas lietas tev trūkst - ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; ņem krustu un seko Man."” Šis jauneklis arī agrāk pazina Dievu. Viņš zināja Dieva baušļus, viņš centās pēc šiem baušļiem arī dzīvot. Bet tad viņa dzīvē pienāca brīdis, kad viņam radās jautājums: vai es esmu derīgs debesīm? Citi cilvēki gan sacīja: “Tu esi krietns jauneklis un laimīgs, un godīgs, un cienījams.” Bet sirds viņam nebija mierīga. Dievs viņu vadīja uz lūzuma brīdi, uz to vietu, kur viņa dzīvē bija jānotiek pārmaiņai.

Viņš sastapās ar Jēzu, viņš uzdeva Viņam šos jautājumus. Tas bija izšķirošais brīdis viņa dzīvē. Viņam vajadzēja nosvērties un atdoties Dievam. Tā notiek arī citu cilvēku dzīvēs. Rodas jautājumi, rodas šaubas par savu garīgo stāvokli. Tas ir tas brīdis, kad Dievs sagaida, ka mūsu dzīvē notiktu lūzums - no nepilnības uz pilnību.

Es sevišķi šo piemēru lasīju un gribēju arī ar jums lasīt, tāpēc, lai mēs nedomājam, ka tas brīdis, kad Dievs mums uzliek kādas jaunas, it kā lielākas prasības, ka tas ir tāds baigs un draudošs. Liekas, ka Dievs vairākus gadu desmitus apgājās ar mani maigi un mīlīgi, bet tagad viņš sāk mani saņemt ciet un sāk purināt un saka: “Tu nevari vairs tā darīt. Nu tev ir jāpazīst visas Manas prasības, jāņem savs krusts un jāseko Man. Šī diena ir paaugstinātu prasību diena, bet es gribu lasīt vēl Marka 10: 21. “Bet Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu un sacīja: "Vienas lietas tev trūkst.” Šī diena, kad rodas jautājumi, šī diena, kad mēs jūtam Dieva roku, kas mūs aizkavē un grib koriģēt mūsu dzīves virzienu, tā ir diena, kad Jēzus mūs uzlūko, tā ir diena, kad Jēzus sirdī pret mums ir sevišķa mīlestība. Viņš grib vilkt tuvāk pie Sevis. Viņš mūs iedrošina, lai mēs lūdzam. Viņš gaida ar ilgām un ar nepacietību mūsu pozitīvo atbildi. Tas jauneklis par nožēlu neievēroja mīlestību Jēzus skatienā. Vai arī viņa dzīvē bija kaut kas cits, kas viņam likās vēl vērtīgāks nekā šī mīlestība. Šajā brīdī viņa dzīvē notika lūzums, bet tas nebija uz dzīvību; viņš aizgāja no Jēzus prom.

Kā bija ar Bileāmu? Viņa dzīvē lūzums arī notika, bet varbūt tieši tas, ka viņš nesekoja Dieva skaidrajām prasībām, bet pārjautāja un kavējās, viņa dzīvei deva citu virzienu, un šis virziens bija uz leju.

Mēs Bībelē lasām par kādu citu cilvēku, par Caķeju, par muitnieku priekšnieku un bagātu vīru. Viņš sen juta, ka viņa dzīve nav pareiza Dieva priekšā. Viņš nebija īsti godīgs savā amatā, un tur bija vēl citas nepareizības. Bet viņš vēl nespēja to tajā laikā mainīt. Dievs viņu cieta, bet tad pienāca viens brīdis, kad viņš juta sevī spēku, ka viņš tagad var pakļauties Dieva prātam. Un šajā izšķirošajā savas dzīves dienā viņš satvēra un pieņēma tās Dieva prasības, kuras agrāk viņš nespēja panest.

Dieva patiesība – viss, kas ir rakstīts Bībelē, tas ir vajadzīgs visai cilvēcei. Šeit ir rakstīti atgādinājumi, brīdinājumi bezdievjiem, tiem, kas nepazīst Dievu. Šeit ir rakstīts katoļiem un luterāņiem, un baptistiem, un dažādiem tirgotājiem, kas gan tic Dievam, bet nav vēl izpētījuši visu to, ko Dievs no viņiem sagaida. Bet manā un tavā Bībelē ir rakstīti vārdi, kas attiecas arī personīgi uz mani, kas attiecas arī personīgi uz tavu dzīvi, uz to, ko Dievs ar ilgām sagaida tieši no tevis. Vai mēs esam atraduši visu, ko Dievs no mums gaida? Lai Dievs mums palīdz ar prieku satvert visu Viņa patiesību un visu Viņa taisnību, to taisnību, kas ir vajadzīga mums personīgi, un darīt to šodien, kad mēs Viņa balsi dzirdam!