Uzvara pār grēku

Es gribu ar jums šodien palasīt un parunāt par ļoti nopietnu jautājumu. Cilvēcei un katram no mums ir daudzas akūtas problēmas. Bet visu problēmu pamatā ir grēka problēma. Ja nebūtu grēka, nebūtu bruņošanās, starptautiskā saspīlējuma. Ja nebūtu grēka, nebūtu nesaticības ģimenē. Ja nebūtu grēka, nebūtu personīgu noziegumu, nebūtu nemiera un pašnāvību.

Mēs šodien varam svinēt uzvaras svētkus, jo patiesībā grēks jau ir uzvarēts. Un ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mūsu planēta vienreiz būs brīva no cietumiem, no slimnīcām, no dzeloņdrāšu žogiem, no kapsētām, no bēru gājieniem, no šķiršanās sāpēm, no kara, no bada, no rasu nesaticības, no ģimeņu traģēdijām, no traumatoloģijas, no narkoloģijas, no visa tā, kas mūsu debesis padara drūmas, no tā mēs būsim brīvi. Universs būs bez grēka. Tas ir iespējams un tas būs. Mēs esam šodien sanākuši, lai par to pateiktos Dievam, lai par to gavilētu, ka ir iespējams universs bez grēka, ir iespējams mans raksturs, tavs raksturs brīvs no katras grēka grumbas. Šo lielo uzvaru mēs šodien esam atnākuši svinēt.

Un pakavēsimies pie jautājuma – kā šī uzvara var kļūt arī mana uzvara? Jo mēs zinām – grēks aizies bojā. Bet kopā ar grēku aizies arī daudzi cilvēki, kas savā dzīvē nav vēlējušies, nav pratuši vai nav paguvuši no grēka atbrīvoties. Un grēks būs tā svina bumba, kas viņus novilks dibenā. Kā mēs varam šodien no šīs nastas, no šī smaguma atbrīvoties?

Mēs lasām no tiem piemēriem, kas mums rakstīti par pamācību. Mateja 27:1-5 - „Bet rīta agrumā visi augstie priesteri un ļaužu vecaji pieņēma lēmumu Jēzu nonāvēt. Un tie saistīja Viņu, aizveda un nodeva to zemes pārvaldniekam Pilātam. Tad Jūda, Viņa nodevējs, redzēdams, ka Viņš pazudināts, nožēloja to, atnesa atpakaļ trīsdesmit sudraba gabalus augstajiem priesteriem un vecajiem un sacīja: „Es esmu grēkojis, nododams nenoziedzīgas asinis.” Bet tie sacīja: „Kas mums par daļu? Raugi tu pats!” Un viņš nometa sudraba gabalus Templī, aizgāja un pakārās.” Es jums gribu atzīties, mīļie, ka šī Jūdas traģēdija mani dziļi aizskar. Un es domāju, ka šai traģēdijai vajadzētu aizskart arī tevi, katru no mums.

Jūda bija grēcinieks. Šeit mēs varbūt neesam neviens zaglis, neesam neviens nodevējs. Bet vai arī mēs neviens neesam grēcinieki? Kurš no mums nav grēcinieks? Mēs visi esam grēcinieki. Tātad Jūda bija grēcinieks, un es stāvu viņam blakus – es arī esmu grēcinieks.

Jūda atzina un izsūdzēja savus grēkus. Viņš teica, ka ir grēkojis, nenoziedzīgas asinis nododams. Vai tas nav tas, ko mēs darām vislabākajā gadījumā? Tiešām. Ja tagad pie manis atnāk cilvēks un saka – zini, brāli, es esmu grēkojis pret tevi. Es domāju – nu šis cilvēks ir uz tāda augsta garīga līmeņa. Viņš sevi kontrolē, viņam ir paškritika un viņam ir arī tāda vīrišķība, ka viņš var atnākt un pateikt – es esmu vainīgs. Un tas tā tiešām ir. Tas ir daudz, ja mēs varam paskatīties acīs un teikt – mīļo brāli, es esmu vainīgs tavā priekšā. Tā ir augsta garīga kvalifikācija. Bet atcerēsimies – Jūda to darīja un tomēr nesaņēma piedošanu.

Pamēģināsim izprast – kā viņam trūka? Lai arī mums mūsu nožēla nebūtu līdzīga. Vai viņš ticēja Kristum? Jā, ticēja kā pravietim un daļēji arī kā Dieva Dēlam. Nu viņam šis tas nepatika Kristus rīcībā, viņam nepatika, ka Kristus negrib, ka Viņu pataisītu par ķēniņu. Viņam bija iebildumi pret to, kā Jēzus tur rīkojās, kuru Viņš aicina. Viņam likās, ka tos posteņus starp apustuļiem vajadzētu savādāk sadalīt.

Un ko tad viņš nodeva? Viņš pastāstīja augstajiem priesteriem, kurā vietā Jēzus ir atrodams pa nakti – tā bija viņa nodevība. Šī nodevība bija ļoti smalki aprēķināta. Un šī aprēķina pamatā bija ticība Jēzum kā Dieva Dēlam, jo viņš ticēja, ka naudu viņš saņems, bet Jēzu taču apcietināt nevar. Kā tad var apcietināt To, kas modina mirušos un To, kam ir vara pār jūru, pār vētru, kā tādu var apcietināt?

Tātad viņš domāja – vai nu uzreiz tie cilvēki neatradīs Jēzu vai Jēzus aizies no viņu vidus neredzams, kā tas kādreiz bija noticis, vai nokritīs ķēdes no Viņa rokām un tā Viņš būs savu naudu saņēmis un savu pienākumu izpildījis un Jēzum nekāds sliktums no tā necelsies.

Tā viņš būs sekmējis Dieva lietu un arī pats ieguvis kādu labumu. Bet notika tā, kā Jūda nedomāja. Viņam bija grūti saprast – kur viņš savā precīzā aprēķinā ir kļūdījies. Bet viņš redzēja – nav noticis tā, kā viņš domāja. Un viņš saprata, ka par Kristus asinīm kādam būs jāatbild, un tas esmu es, Jūda. To paciest viņš nevarēja. Un tā nu viņš pateica to, ka nevar panest, un tiešām nevarēja panest. Viņš nesaņēma nevienu cerības stariņu no Dieva un aizgāja mūžīgā tumsā.

Nu tik daudz mēs zinām par Jūdu. Praviešu Gars par Jūdu mums atklāj vēl to, ka Jūda gan noskuma par grēka sekām, par to, ka nav iznācis tā, kā viņš grib, un arī par to, ka pašam būs ciešanas un būs jāatbild, bet par pašu grēku viņam skumju nebija.

Ja mēs godīgi runājam, tad tā ir smalka robeža. Es arī skumstu par sava grēka sekām – es esmu apvainojis kādu brāli, tagad viņš uz mani tā greizi skatās. Tās ir grēka sekas. Vai arī pats grēks man sāp? Uz to varbūt nemaz nav tik viegli atbildēt. Bet tieši tas ir tas vissvarīgākais. Pārbaudīsim, kādi ir mūsu grēki un kāda ir mūsu nožēla – vai mēs tiekam tālāk nekā Jūda? Vai mēs saņemam no Dieva kaut ko vairāk, kaut ko tādu, ko Jūda nesaņēma.

Lai mēs varētu spriest par ejamo ceļu, gribu pievest otru nožēlas piemēru – un tas ir otrs apustulis, Pēteris. Jūs zināt – vai Pēteris arī bija grēcinieks? Bija grēcinieks! Viņa grēks bija tāds zemisks un rupjš un atkārtots. Trīs reizes viņš aizliedza savu Pestītāju un pateica, ka Viņu nepazīst.

Lasām Lūkas 22:57-62: „Bet tas Viņu aizliedza, sacīdams: „Sieva, es Viņu nepazīstu.” Un pēc maza brīža vēl cits, viņu redzēdams, sacīja: „Arī tu esi no viņiem.” Bet Pēteris sacīja: „Cilvēk, es neesmu.” Un pēc kādas stundas cits to apstiprināja, sacīdams: „Patiesi, arī šis ir bijis pie Viņa, jo tas arī ir galilietis.” Bet Pēteris sacīja: „Cilvēk, es nezinu, ko tu runā.” Un tūliņ, viņam vēl runājot, gailis dziedāja. Un Tas Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri. Tad Pēteris atcerējās Tā Kunga vārdu, ko Tas viņam bija sacījis: „Pirms gailis šodien dziedās, tu Mani trīsreiz aizliegsi.” Un, ārā izgājis, Pēteris sāka gauži raudāt.” Pēterim tika piedots.

Bet tagad mēģināsim saprast to atšķirību starp viņa nožēlu un Jūdas nožēlu.

Pēteris gauži raudāja. Par ko viņš raudāja? Vai viņš arī raudāja par grēka sekām? Jā, seku patiesībā tur nekādu nebija – Kristus netika apcietināts Pētera dēļ. Un mācekļi arī neredzēja to, ko Pēteris runāja pie ugunskura. Tā kā seku vēl nekādu nebija, no kā viņam vajadzētu baidīties. Tur bija kaut kas cits.

Pēteris redzēja, ka attiecības ar Jēzu vairs nav tādas, kādas ir bijušas. Pēteris atcerējās, kā Jēzus viņu aicināja, kā Viņš izglāba viņu no viļņiem. Viņam bija kauns, ka viņš varēja to visu noliegt. It kā kāds viņam jautātu – „Pēteri, tu Viņu nepazīsti? Vai tu nepazīsti To, kas tevi izvilka no viļņiem? Kā tu tā Viņu esi aizmirsis?” Viņam palika kauns, ka viņš bija lielījies papriekš un sacījis – „Ja visi tevi atstās, uz mani Tu vari paļauties.” Viņš nosarka, viņš raudāja, jo viņam bija kauns. Tās nebija grēka sekas. Tas bija kauns par savu lielību, par pašu grēku. Viņš ieraudzīja sevi jaunā gaismā. Viņš sacīja sev – „Es neesmu tas Pēteris, par kādu es sevi turēju, es esmu pavisam cits Pēteris. Varbūt es šo vārdu neesmu pelnījis.” Un, lūk, šī atziņa veda pie tā, ka viņš saņēma piedošanu.

Vēl, ja mēs ievērojam Lūkas 22:61, kas Pēteri noveda pie šīs svētīgās atziņas, kas viņam deva piedošanu? „Un Tas Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri. Tad Pēteris atcerējās Tā Kunga vārdu.” Tātad – „Tā Kunga Vārds” ir viens, kas viņu noveda pie nožēlas. Vai mūs arī „Kunga Vārds” var novest pie nožēlas? Noteikti! Jo tas ir vienīgais un drošais līdzeklis.

Kāds sludinātājs sarakstīja skaistu grāmatu par savu bērnības piedzīvojumu – viņš, būdams 3. klasē, tātad vēl mazs bērns, vienreiz bija samelojis skolotājai. Skolotāja bija kaut ko jautājusi par mājas darbiem un viņš bija pateicis nepatiesību. Un tā tas arī palika. Vēlāk viņš paaugās, viņš auga kristīgā ģimenē. Un kad viņš jau bija citā skolā, vidusskolā, tad viņš sāka nopietni lasīt Bībeli. Ne jau tā, kā Bībeles stāstus, lai atbildētu svētdienskolā, bet tā kā sev viņš sāka lasīt Bībeli.

Un tad, kad viņš lasīja Bībeli, viņš atcerējās, ka viņš savai skolotājai kādreiz bija melojis, un ka melot ir grēks. Un viņš sēdās pie galda un rakstīja vēstuli tai trešās klases skolotājai. Viņa jau bija aizmirsusi to gadījumu, bet viņš nebija aizmirsis, jo Dieva Vārds viņam to atgādināja. Un viņš lūdza piedošanu.

Pēteri pie nožēlas un piedošanas arī noveda Dieva Vārds un arī tas, ka viņš uzskatīja Jēzu. Viņu acis sastapās. Pētera acis sastapās ar Jēzus acīm, un šī personīgā saskare izraisīja Pētera sirdī tādu nožēlu, kas bija labāka nekā Jūdas nožēla. No tā mēs varam secināt, ka īsta nožēla vienmēr ir saistīta ar kādu personu. Ar tādu personu, kurai mēs esam parādā, pret kuru mēs esam vainīgi.

Tikai apziņa, ka mēs esam vainīgi likuma burta priekšā, tā neizraisa mūsos dziļas skumjas un sagrauztību. Mums kādreiz ir gadījies, ka vīrs ar zizli aptur un saka – lūk, jūs esat pārkāpis noteikumu. Nu, kam tā gadījies, vai jūs jutāties tā dziļi sagrauzts un nevērtīgs savās acīs – kā es tā esmu pārkāpis likumu? Es domāju – nez vai.

Es tad domāju – redz kā es tagad esmu iekritis. Tikai to, un nebija tādas dziļas nožēlas, ka nu es kā grēcinieks esmu atkal pārkāpis satiksmes noteikumus. Bet kā būtu, ja es būtu uzbraucis vienam cilvēkam, to ievainojis? Un tad man parādītu, redzi, ko tu esi izdarījis? Kā tad būtu? Tas būtu pavisam citādāk.

Viens man pazīstams cilvēks to piedzīvoja karadienestā. Viņš bija izdarījis ļoti niecīgu pārkāpumu. Viņš bija šoferis, un otrs zaldāts arī bija šoferis. Un tas otrs zaldāts teica – es nezinu, kur manas mašīnas atslēga, iedod savu atslēgu, tā der arī manai mašīnai. Un viņš bija to iedevis, lai gan pēc noteikumiem to nedrīkstēja darīt. Un tas paņēma un, ar savu mašīnu braukdams, bija sabraucis vienu zaldātiņu. Un tas slimoja ilgi un arī nomira, neatspirga no ievainojumiem.

Un tad tas, kurš bija ļoti mazā mērā vainīgs, viņš tā pārdzīvoja, ka viņš vēl šodien to nevar atcerēties, jo viņš hospitālī redzēja to cilvēku un domāja – redzi, tā ir mana vaina. Es nebūtu to atslēgu iedevis, varbūt viņš tagad būtu dzīvs. Bet tagad - jauns cilvēks, un viņam jāmirst.

Tātad īsta nožēla ir saistīta ar personu. Ja mēs jūtamies, ka esam vainīgi, mums ir jāsaprot, kā priekšā. Vai tas ir brālis vai māsa, vai tas ir mūsu kaimiņš, un tad ar šo cilvēku mums ir jāsaskaras un viņam personīgi jāizsaka sava nožēla un jānožēlo, ja mēs viņu esam sarūgtinājuši vai sāpinājuši. Un vienmēr mēs esam sāpinājuši Jēzu, kas cieš līdzi katram savam radījumam. Varbūt tas cilvēks vairs nav aizsniedzams, ko mēs esam sāpinājuši, bet mēģināsim ielūkoties Jēzus acīs un redzēt, ka Viņš pārdzīvo mūsu grēku un pārdzīvo sava radījuma sāpes. Tāda nožēla ir īsta un tai ir apsolīta piedošana.

Un tagad – pārbaudīsim sevi, kas esam sevi izmeklējuši un esam centušies salīdzināties un visu nokārtot savā dzīvē. Kāda ir mūsu nožēla? Vai man sāp tā sāpe, ko es esmu sagādājis savam tuvākajam? Vai man ir bailes tikai no sekām, ka tagad es esmu noziedzies pret likumu. Vai es redzu un tu redzi Jēzus acīs sāpes par manu un tavu kļūdu?

Varbūt tu ej greizu ceļu, tu ej nepareizu ceļu. Nu, tu neesi vainīgs tikai pret Dieva baušļiem, tas vēl būtu tas mazākais. Bet vai tu vari redzēt savā gara skatā priekšā Jēzus acis, ka Viņam ir tevis žēl, ka Viņam sāp tas, ko tu nodari pats sev un ko tu nodari citiem cilvēkiem? To mums vajadzētu redzēt, to mums vajadzētu izjust, lai mūsu dzīvē grēka problēma būtu atrisināta un lai mēs varētu dzīvot tur, kur Kungs mājo!

Apustuļu darbi 5:31 - „Dievs Viņu paaugstinājis Sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas.” Grēku piedošana ir dāvana, ko Dievs mums var dot. Bet kas vēl ir Viņa dāvana? – atgriešanās. Tāda atgriešanās, kādu Pēteris atgriezās. Kas gauži raud paša grēka dēļ, kas redz Kristus skatu savā priekšā, kas Dieva Vārdā atrod savas dzīves spoguli un atrod savas vainas. Lūk, šo atgriešanos Dievs ir gatavs dāvināt arī tev un man. Mīļie, lūgsim pēc šīs atgriešanās dāvanas, un lai Dievs uzklausa šo lūgšanu un dod mums tādu atgriešanos, kā Viņš ir dāvājis Pēterim, lai arī mēs varētu liecināt, kā ir rakstīts – „Jo Viņš ir uzticīgs un taisns, kad piedod mums mūsu grēkus un šķīsta mūs no katras netaisnības.”