Pastāvība

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

„Nu tad, mani mīļie brāļi, pēc kuriem es ļoti ilgojos, mans prieks un vainags, pastāviet iekš Tā Kunga, jūs mīļie.” (Filipiešiem 4:1)

Patiesība ir jāpieņem un šajā patiesībā ir arī jāpastāv. Lai to spētu, ir vajadzīga īpašība, ko mēs saucam par pastāvību. Šī īpašība – pastāvība – nav šodien sevišķi atzīta. Tas ir, daudzi cilvēki nav pastāvīgi. Viņi bieži maina draugus, maina uzskatus, maina ieradumus, maina, protams, arī savu ārieni. Cilvēks dara to, kas patīk, un līdz ar to dzīve liekas interesanta. Vai mums ir vajadzīga pastāvība?

„Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi.” (Ebrejiem 13:8) Pastāvība ir dievišķa īpašība. Dievs ir pastāvīgs. Dieva likumi dabā un arī Dieva likumi Bībelē ir nemainīgi, Kristus arī savā zemes dzīvē bija pastāvīgs. Viņš nāca ar lielu mīlestību pie cilvēces. Bet cilvēki viņu rūgti pievīla. Viņš nāca pie savējiem, bet savējie viņu neuzņēma. Mācekļi gan atsaucās viņa aicinājumam, bet arī viņi izrādījās necienīgi savā aicinājumā. Bet kāds Jēzus palika?

Bībelē mēs lasām: „Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam.” (Jāņa 13:1) Kā viņš mīlēja savējos, tā viņš tos mīlēja līdz galam. Jēzus bija pastāvīgs.

Nepastāvība – tā ir sātana īpašība. Par viņu ir rakstīts: „Jūs esat no sava tēva - velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā.” (Jāņa 8:44) Viņš bija patiesībā, bet viņš nav pastāvējis. Viņš nebija pastāvīgs. Sātans gan ir neatlaidīgs, bet viņš ir mainīgs. Sātanam ir dažādi tērpi. Un viens no tiem ir gaismas eņģeļa tērps. Bet šos tērpus viņš bieži maina, jo viņš nav pastāvīgs.

Un Svētie Raksti mums atklāj, ka nepastāvības iemesls ir cieta, neatgriezta sirds. Vai tāda sirds, kur mājo kāds grēka akmens. „Bet, kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas vārdu dzird un tūdaļ to ar prieku uzņem; bet viņam nav saknes sevī, un viņš ir nepastāvīgs. Kad uziet bēdas vai vajāšanas vārda dēļ, tad viņš tūdaļ apgrēkojas” (Mateja 13:20,21)

Sēkla nav vainīga, sēklai varētu būt saknes, bet sirdī ir kāds akmens priekšā. Tur ir maz zemes, sirds ir cieta, sirds augsne ir cieta. Un tā garīgā dzīve kļūst nepastāvīga. Patiesie Dieva bērni vienmēr savā dzīvē uzrāda apbrīnojamu pastāvību. Šī pastāvība parādās ciešanās. Mēs varam Bībelē lasīt, kā Pāvils bija norūpējies, vai bēdas un ciešanas nepadarīs tesaloniķiešu ticību šaubīgu. Bet kad mēs domājam par Ījabu, kādas ciešanas viņam bija jāpārdzīvo. Kādi zaudējumi, kāds negaidīts pagrieziens nāca viņa dzīvē. Bet „Pie visa tā Ījabs nekādu grēku neizdarīja un neizteica nekādu aplamību pret Dievu.” (Ījaba 1:22)

Viņš neizteica nevienu neapdomīgu vārdu, kas liecinātu par viņa nepastāvību vai par viņa ticības nepastāvību. Arī mēs piedzīvojam ciešanas. Varbūt zaudējumus. Daudz kas mūsu dzīvē nav izprotams. Mēs varētu katrs viens otram uzdot jautājumus. Es varētu jums uzdot jautājumus – kāpēc tas manā dzīvē ir tā vai tā. Jūs nevarētu to man atbildēt. Un es jums nevarētu atbildēt. Bet vai mēs kļūstam šaubīgi šo neizprotamo lietu dēļ? Vai mēs izsakām aplamības pret Dievu, aplamības pret cilvēku, aplamības pret draudzi vai pret Bībeli? Ja tā ir, tas nozīmē, ka mums nav pastāvības.

Mums mūsu ticībā un paļāvībā uz Dievu vajadzētu būt pastāvīgiem. Es dažreiz savā dzīvē pats savā priekšā esmu nokaunējies par savu nepastāvību. Man ir pazīstams cilvēks, varbūt pat draugs. Un tagad notiek tādi apstākļi un viss rāda uz to, ka tas cilvēks ļoti sliktu ir darījis, varbūt pret mani vai vispār kaut ko sliktu. Un es pie sevis ievēroju, ka es ļoti ātri esmu gatavs tam ticēt. Bet vēlāk kas izrādās? Ka nekā tāda nav bijis. Tas ir bijis kāds pārpratums. Tas draugs ir īsts draugs, un tas ticīgais ir īsts ticīgais, bet tūlīt kaut kāda pārpratuma dēļ man jākaunas, ka es jau esmu gatavs šaubīties par savu draugu. Un vēl jo sliktāk ir, ja mēs šaubāmies par Dievu un Viņa vadību un mīlestību.

Bībelē ir aprakstīta Dieva bērnu pastāvība darbā. Darbs nes grūtības, bet šajās grūtībās Dieva bērni tomēr parādīja lielu pastāvību. „Bet no Antiohijas un Ikonijas atnāca jūdi un, pierunājuši ļaudis un apmētājuši Pāvilu akmeņiem, vilka to ārā no pilsētas, domādami, ka viņš ir miris. (Tātad viņš bija bez samaņas, sasists, akmeņiem nomētāts.) Kad mācekļi ap viņu bija sapulcējušies, viņš uzcēlās un iegāja pilsētā. Nākamajā dienā viņš ar Barnabu devās ceļā uz Derbi.”

Es gribētu jautāt – vai jūs visi zināt, kāpēc viņu akmeņiem nomētāja? Vai viņu noturēja par zagli? Kas bija iemesls? Viņš bija sludinājis evaņģēliju! Evaņģēliju par Kristu. Un šī iemesla dēļ viņš iepriekšējā dienā bija gandrīz zaudējis dzīvību. Un tagad viņš ir nonācis Derbē. Un ko viņš tai Derbē dara? „Pasludinājuši evaņģēliju šinī pilsētā un ieguvuši labu pulku mācekļu, viņi griezās atpakaļ uz Listru, Ikoniju un Antiohiju,” (Apustuļu darbi 14:19-21)

Listra ir tā vieta, kur viņu nomētāja ar akmeņiem par to, ka viņš sludināja evaņģēliju. Viņš aizbēg no Listras uz Derbi un atkal sludina evaņģēliju. Un kad mazliet apstākļi nomierinājušies, viņš atgriežas atkal uz Listru, viņam tur vēl ir interesenti. Kas Pāvilam bija? Protams, mīlestība, protams, ticība, liela dedzība, bezbailība – mēs varētu sacīt. Bet arī pastāvība. Viņš saprata savu aicinājumu, un, lai mani akmeņiem nomētā, bet tas vēl nav iemesls, ka es atlaistos no sava aicinājuma.

Mēs sastopamies arī ar neveiksmēm un pretestību. Vai mēs turpinām savu darbu ar tādu pastāvību? Ja mēs atrodamies godā un labklājībā, vai tur arī var mūsu pastāvība vai nepastāvība parādīties? Lasām Daniēla 6:1,2: „Dārijs nolēma iecelt simts divdesmit apgabalu pārvaldniekus, kas būtu sadalīti pa visu valsti, bet pār tiem trīs priekšniekus, un Daniēls bija viens no tiem trim. Pārvaldniekiem bija jādod priekšniekiem pārskats, lai ķēniņam nebūtu zaudējumu.”

Tik augstā godā nonāca Daniels, tik augstā postenī. Pirms viņš ieņēma šo posteni, viņam bija ieradums – Dievu lūgt, darīt to atklāti, darīt to bieži. Bet tagad nu viņš atrodas tādā augstā postenī. Un tomēr mēs lasām, vēlāk tur gan nāca tāds likums, ka nedrīkst nemaz Dievu lūgt. Un Daniels, neraugoties uz šo likumu un neraugoties uz šo posteni, viņš tomēr turpināja to pašu.

Desmitajā pantā ir rakstīts „Kad Daniēls dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzalemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis.”

Mēs, mīļie, dažreiz nonākam daudz mazākā godā nekā Daniels un iegūstam daudz zemāku posteni nekā viņa postenis bija, un jau mums liekas – es vairs nevaru tā atklāti uzstāties kā kristietis. Kā tas būs, ka es ieņemšu kādu zināmu posteni un mani redzēs, ka es, piemēram, dziedu priekšā baznīcā. Tādas domas rodas vienam otram. Daniels atradās augstākā postenī, bet viņam bija pastāvība. Un Dievs no mums sagaida, lai arī mēs būtu pastāvīgi. Šī dārgā īpašība - šī īpašība, bez kuras nevar debesis iemantot, mums ir jāsargā un kā katra rakstura īpašība tā ir jāsargā no abām galējībām.

Svārstīgas domas, svārstīga valoda, svārstīga rīcība rodas tad, ja cilvēks seko citiem cilvēkiem. Sevišķi, ja cilvēks skatās, ko dara vairākums. Ko dara visi, to gribu darīt arī es. Cilvēkam ir tāds instinkts. Senāk varēja vērot, ka cilvēki stāv rindā pie veikala, bieži vien neapjautājušies, ko tur „dod.” Mēs domājam, ja jau citi stāv, mums arī ir jāstāv. Kādreiz cilvēki izstrīdas par savu vietu, ka viņš ir bijis tanī vietā, un beigās izrādās, ka viņam nemaz nav vajadzīgs tas, ko tur dod. Bet citi iet un arī viņam tur ir jāiet. Un to dara cilvēku vairākums.

Es atceros no skolas laikiem, protams, tas bija jaunākajās klasēs, mazākajās klasēs. Mēs varbūt bijām kādi 20 bērni. Es līdz ar citiem bērniem bļaudami skrienam pa skolas koridoru, un direktors mūs aptur. Toreiz jau kārtība bija stingra. Un tagad mūs aptur un sauc pa vienam iekšā kabinetā. Kāpēc tu esi kliedzis, kāpēc tu esi trokšņojis? Kāpēc tu stundas laikā esi skrējis pa koridoru? Nu, ko es varēju atbildēt? Visi skrēja. Un izrādās, tā visi atbildēja. Es skrēju tāpēc, ka visi tā skrēja. Un neviens nezināja, kāpēc viņš skrēja, neviens arī nezināja, kāpēc visi skrēja.

Mīļie, tas tā ir ar daudz nopietnākām lietām visā pasaulē. Ir cilvēki, kas dara, ko visi dara; visa pasaule tā dara. Ja mēs varētu katram atsevišķi paprasīt – kāpēc tu to dari? Tāpēc, ka visi tā dara. Bet kur tad tas sākums? Kurš tad ir tas pirmais iesācis, to mēs nevarētu atrast. Viņš dara tāpēc, ka visi tā dara. Un tā gan lielās, gan mazās lietās mēs varam droši teikt, ka vairākuma domām, vairākuma uzskatiem, vairākuma ieradumiem parasti nav stipra pamata.

Mēs varam atrast tikai atsevišķus indivīdus, atsevišķus cilvēkus, kuru dzīve ir mērķtiecīga, kuru ieradumiem ir pamats. Bet vairākumam tāda pamata nav. Skatās viens uz otru un nezina ko un kāpēc tā dara. Tā tas bija tuksnesī ar Izraēla ļaužu vairākumu. Viņi bija svārstīgi, viņi bija nepastāvīgi. Vienā brīdī viņi apsolīja - visu, ko tas Kungs uz mums runās, to mēs darīsim un būsim paklausīgi. Nepagāja ilgs laiks un viņi uzcēla zelta teļu un gribēja atgriezties pie Ēģiptes dieviem.

Tā tas bija Elijas laikā uz Karmela kalna. Tur visa tauta kliedza pilnā kaklā un lielā vienprātībā: „Tas Kungs ir Dievs, tas Kungs ir Dievs.” Un ne tikai kliedza, bet arī sagrāba Baāla praviešus un tos nonāvēja. Nākošajā brīdī tas pats pūlis meklē Elijas dzīvību, lai viņam to atņemtu. Tāds ir cilvēku vairākums.

Par Kristus dienām mēs lasām Mateja 21:8,9: „Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: "Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” Kādu godu parādīja! Izklāja savas drēbes, tātad nometa savu mēteli, izklāja, lai Kristus varētu pārstaigāt, lai viņa kājas pieskartos šīm drēbēm.

Tā tas bija šodien. Un kas notika rīt? Ko tagad sauca tie cilvēki? Jūs to zināt. „Sit viņu Krustā, sit viņu krustā!” Tāds ir cilvēku vairākums. Un ja mēs gribam skatīties uz cilvēkiem, ja mēs gribam redzēt, ko vairākums dara, mēs nekad nebūsim pastāvīgi un arī nekad nebūsim uz pareizā ceļa.

Bet uz lielāko daļu no viņiem Dievam nebija labs prāts, tie ir izdeldēti tuksnesī.” (1. Korintiešiem 10:5) Daudzi izgāja no Ēģiptes zemes. Līdz ar izraēliešiem daudzi ēģiptieši, Ēģiptes mocību ietekmēti, viņi pievienojās Izraēla pulkam. Bet Dievam nebija labs prāts pie lielā pulka. Jo lielais pulks nav pastāvīgs. Un tikai divi vīri no visa lielā pulka iegāja Kānaānā. Un mēs zinām un saprotam, un tiekam brīdināti, ka arī mūžīgā dienā Dievam nebūs labs prāts pie tā lielā pulka. Pestītājs saka – nebīsties tu, mazais ganāmais pulciņ, jo tev pieder valstība. Pie tā lielā pulka Dievam nav labs prāts. Jo lielais pulks ir svārstīgs, lielais pulks ir nepastāvīgs.

Bet ir arī otra galējība, no kuras mums arī ir jāsargās. Un par šo galējību mēs varētu nosaukt ietiepību. Mums ir jābūt pastāvīgiem, bet mums nav jābūt ietiepīgiem. Ja mēs redzam, ka mums nav taisnība. Lasām tādu piemēru, kas noteikti mums uzrakstīts par brīdinājumu. „Un jūs drīkstat ķēniņa vārdā rakstīt par jūdiem, kā tas jums šķiet labāk, un drīkstat apzīmogot to ar ķēniņa zīmoggredzenu, jo raksts, kas rakstīts ķēniņa vārdā un apzīmogots ar ķēniņa zīmoggredzenu, nav atsaucams!” (Esteres 8:8)

Mēs zinām notikumus, kas aprakstīti Esteres grāmatā. Tur bija tāds Hamans, viņš bija lišķīgs un glaimotājs, un viņš ieguva ķēniņa Ahasvera labvēlību. Šo labvēlību izmantojot, viņš izdeva ķēniņa vārdā tādu dekrētu pret Dieva tautu, pret jūdiem. Nu Dievs vadīja savu tautu tā, ka Ahasvers saprata šo viltību, viņš saprata, ka viņa vārdā ir liela netaisnība parakstīta un ir izdots likums, kurš ir nepareizs, netaisnīgs un arī nav izdevīgs valsts valdībai. Un tagad viņš Hamanu liek sodīt ar nāves sodu un atdot tagad visas tiesības citam vīram, kuru tagad viņš uzskata par labāku draugu un pilsoni. Tas bija Mordohajs.

Tagad Mordohajs saka – vajadzētu tagad atcelt to pavēli, jo tā pavēle ir netaisnīga, tā pavēle arī tev, ķēniņ nav izdevīga. Šī pavēle ir izdota aiz pārpratuma. Un ķēniņš ko saka – jā, tu vari uzrakstīt citu pavēli, bet to, kas vienreiz uzrakstīts ķēniņa vārdā, to nekad vairs nevar atcelt, tā ir jāpaliek mūžīgi. Un kādas bija sekas? Ja mēs lasām par notikumu Esteres grāmatā, tad tur bija asins izliešana, kas nebija vajadzīga. Un tās iemesls bija tikai tas, ka ķēniņš negribēja atkāpties no reiz dotā vārda.

Mēs atceramies traģiskos notikumus Hēroda dzimšanas dienā. Tur Hērodijas meita dejo viņa un viesu priekšā. Hērods dod savu vārdu, viņš saka – ko tu gribi, to es došu par tādu skaistu dejošanu. Nu tas ir ļoti skaisti un ļoti augstsirdīgi, ka viņš grib šo dejotāju bagātīgi atalgot. Bet kāda ir prasība, ko viņa vēlas no ķēniņa? Jā, jūs to zināt. Vienam nevainīgam cilvēkam, ko arī ķēniņš augsti cienīja, nocērt viņam galvu, atnes tagad viņa galvu uz šķīvja.

Ir rakstīts, ka Hērods noskuma. Bet ko viņš darīja? Viņš neatkāpās no sava vārda. Viņš domāja, ka par visu nesmukāk būs tas, ka viņš atkāpsies no sava vārda. Cilvēkam galvu nocirst, tas nekas, salīdzinot ar to, ka es atkāptos no sava vārda. Nu, varētu sacīt, ka tā ir tāda pastāvība. Bet tas ir kaut kas daudz vairāk. Tā ir ietiepība. Un mums ir no tā jāsargās. Jēzus mums parādīja citu priekšzīmi. Jēzus bija pastāvīgs, viņš bija uzticīgs. Viņš mīlēja līdz galam, bet viņš nekad nebija ietiepīgs. Un viņš neuzskatīja to par kādu negodu, atkāpties no reiz teiktā vārda.

Jūs atceraties kānaāniešu sievu, viņa nāca un lūdza Jēzum, lai Viņš dziedina viņas meitu. Un Jēzus sākumā viņai atteica, pateica arī iemeslu, ka viņš ir tikai Izraēla ļaudīm sūtīts, bet kad viņa vēl vairāk lūdza, Jēzus tomēr viņu pieņēma.

Vēl vairāk mēs lasām par Debesu Ķēniņa lēmumiem 2. Mozus 32:14: „Tad Tam Kungam kļuva žēl tā ļaunuma, ko Viņš Savai tautai bija gribējis darīt.” Daudzi cilvēki ietiepīgi turas pie tēvu maldiem. Es esmu tādā ticībā piedzimis. Mani tēvi tā ir domājuši, mani ir kristījuši tādās domās, kā es no tā atkāpšos. Bet ja tas nav pareizi, mani tēvi to nav sapratuši, es to šodien saprotu. Tā jau būs ietiepība, ja es pie tā gribu turēties.

Dažreiz arī mēs sadzīvē paliekam pie domām, kas būtībā bija maldīgas domas. Mēs turamies pie vārda, ko mēs esam devuši dusmās, varbūt neziņā. Sargāsim šo dārgo īpašību – pastāvību, lai tā nepārvērstos par ietiepību un nenovestu mūs projām no mūsu mērķa. „To, kas uzvar, Es darīšu par balstu Sava Dieva templī, un viņš no tā nekad neaizies.”(Atklāsmes 3:12)

Mēs mūžībā neņemsim neko līdzi, izņemot savu raksturu. Tā mūs pamāca praviešu gars. Un ja mēs gribam būt, ja Dievs vēlas, lai mēs būtu pīlāri mūžībā, tad mums jau šodien jāiegūst pīlāru rakstura īpašības.

Vērodami to žēlastību, kas man dota, Jēkabs, Kēfa un Jānis, kurus uzskatīja par draudzes balstiem, sniedza man un Barnabam roku kopējam darbam, lai mēs ietu pie pagāniem, bet šie pie apgraizītajiem.” (Galatiešiem 2:9) Tur bija trīs vīri, viņi bija draudzes locekļi, draudzes darbinieki. Kad draudze redzēja viņu dzīvi, redzēja viņu pastāvību mīlestībā, kalpošanā, pacietībā un daudzās citās lietās, kā viņi ir nemainīgi savā darbā, savās ciešanās, grūtībās, tad viņus nosauca par balstiem jeb pīlāriem. Un tādas īpašības ir mums jāiegūst šodien.

Mēs esam redzējuši, protams, fotogrāfijās, seno Romas un Grieķijas lielo ēku drupas. Tur bija amfiteātris, tur ir Akropole Atēnās un vēl daudzas citas ēkas, kas kādreiz bija greznas un lieliskas. Un ko mēs vairs no tām ēkām redzam? Jumta vairs nav, arēnas ir izirušas, sadrupušas, bet mēs redzam garu rindu pīlāru – tie vēl stāv. Ir gadu tūkstoši pagājuši, viss apkārt ir sadrupis un sairis, bet pīlāri, tie vēl pastāv. Vai es esmu šāds pīlārs? Dievs vēlas tevī redzēt šādas īpašības. Kaut mēs šodien būtu pīlāri mūsu dzīvē un kalpošanā. Un kaut mēs reiz varētu būt pīlāri Debesu Dievnamā!